Andris Zeibots

Lugu recenzēšanas teorētiskās bāzes galvenie instrumenti

 

Neatkarīgi no tā, kurā pusē daži no mums aizstāv pretējus viedokļus – ir dramaturģija literārs darbs, vai nav, mūsdienās runājot par valodā centrētu darbu, nevarēsim izvairīties no diskursa jēdziena. Ņemot vērā, ka laikam paejot, daudz-nedaudz mainās arī jēdzienu saturi, iespējams, būtu jādefinē, ko man šodien nozīmē diskursa jēdziens literatūrā.

Šī koncepta populārā, vienkāršotā, kā saka „ikdienas patēriņa domāšanas” (jeb doksas) nozīme pagājuša gadsimta beigās bija apmēram tāda, kā – diskurss tā ir „saruna par visu, visos virzienos, kā viedokļu mākonis, skata leņķu nemitīga griešanās ap patieso, vērtīgo vai pašu konstruētiem „ideāliem” utt.

Un tomēr diskurss, neskatoties uz savu relativitāti tēmas izvēles, ne vien racionālu jēgas mērķu, bet arī apziņas tālplānos ievietota satura apjausmas un kaut vai atklāsmes pravietojuma sazarotajā virzienā, pēc savas būtības allaž raksturo pieredzē apgūto sabiedriskās vides laiku ar tā centrālajām interesēm, nozīmīgo, kas parasti pašsaprotams (kā jau vismaz daļēji doksas produkts), ar šim laikam svarīgo, un bez tam ir iekrāsots ar specifisku sava laika „žargonu”, kuru radikāli nevar ciest valodu uzraugošās instances, kuru ieviestie jaunvārdi un citas valodas formas visbiežāk „teorētiski ir pareizi”, taču konkrētā diskursā neiederīgi un tāpēc tiek ikdienā atmesti, ignorēti vai pielāgoti.

Plašākās atšķirības diskursā parasti uzrādās kādam noteiktam sociālam slānim, marginālai kopienai, noteikta vecuma grupai vai šaurākam profesionālam lokam. Tomēr nenovērtēsim arī individuālā diskursa atšķirīgo (kā reizēm saka: radošā gara rokrakstā, jeb „singulārajās” izpausmēs).

Kopīgais jau reizēm parādās arī kā individuālā piedāvājuma akceptējošs atkārtojums, kas zina, cik daudz retāk, nekā pretēji vērstais sevī un caur savu ķermeni adaptētais jau „gatavās pasaules” iespaids un simbolizējošās sakārtas, kā agrīnajā „spoguļstadijā” spēlējoties (šim nolūkam evolūcijas gaitā attīstījusies katra konkrētā mūsu gēnos darbojas speciāla gēnu programa, kas ar patikšanas (baudas) un nolieguma (sāpju) intensitātēm sajūtās (kā: „labs-slikts”, „drīkst-nedrīkst”) tiek iestrādāts psihē caur atdarināšanas spēlēm vai aizliegumu pārkāpšanas metodēm, kā pasaulē dzīvojot iegūtais, sociāli iemācītais un arī visplašākajās „super-ego” normās ieaudzinātais).

Un te man jāatkāpjas savā pieredzē, kad agrā jaunībā tīri diskursīva iemesla dēļ es pilnībā nespēju ielasīties G. Priedes lugās, domājams, jā – tīri virspusēju iemeslu dēļ, tādēļ ka to dialogos atklātie jauno cilvēku tēli man šķita nedabiski pēc reālā diskursa prakses, kā es tolaik teiktu: „jaunieši tā nerunā”.

Līdzīgas sajūtas pārņem (gan no cita skata punkta, jo sen vairs neesmu jaunietis) lasot vairāku mūsdienu autoru lugas, par kuru diskursa autentiskumu es varu spriest tikai attālināti. Un tomēr: man šķiet, ka vairāku lugu „jaunieši”, kā norādīts darbojošos personu reģistros kā 20-30-40 gados vecie sazinās neatbilstoši viņu diskursam sociālajā telpā (kuru visdrīzāk, ne jau nu pilnībā pats pārvaldu).

Pat pie tās jau minētās atrunas, ka ikviens ir arī individuāla diskursa pratējs… Laikam, jau runa ir par samēriem.

Un runa nav tikai par to, ka tiek lietotas „novecojušas” valodas formas, kuras es pats savās ikdienas izpausmēs, teiksim, izmantoju teju vai automātiski.

Runa ir, galvenokārt, par tām diskursā ietvertajām interesēm (kam pievērst uzmanību, ko ignorēt), svarīgo (vai man to vispār vajag?) un nozīmīgo (nez, citi arī tā domā, jūt, izturas?), kas katrā noteiktā vecumā raksturīgi dominē cilvēku apziņā un liek viņiem vai nu emocionāli reaģēt vai saglabāt neitralitāti, vai tamlīdzīgi darboties tādā kā sociālā automātismā, ko autori bieži vien palaiž neievērotu citos.

Cik bieži nav novērota doksas persona, kurai šķiet, ka Cits ir tikai drusku savādāks Es, ak, šie maldi… Lai gan ieraudzīt Citu tādu pašu kā Es jau pēc ķermeniskā izskata vien citur pasaulē ir sasodīti maz varbūtības – un tagad izteikšu nepierādāmu, vairāk nojautās balstītu vērojumu – kur nu vēl psiholoģiskajā ziņā, raksturu „vaibstu” atšķirībās un praktiski neiespējami manuprāt sameklēt sev kaut vai līdzīgo būtu bezapziņas kosmiskajos plašumos, kur pat vistuvākajiem dvīņiem ir katram savs „iekšējais Visums” (dažās teorijās saukts Plēroma).

Savukārt, ja tēls ir domāts kā izteikts „īpatnis” (manā laikā teiktu „autsaideris”), tad to būtu obligāti jāeksponē šo tēlu raksturojošajās dramatiskā darba sadaļās. Tas mums kā lasītājiem (biežāk – režisoriem, aktieriem, kolēģiem dramaturgiem utt.) liks tā arī uztvert šādu tipāžu.

Jo nenoliegsim, ka noteiktos apstākļos (iespējams, izolācijā) audzināts vai varbūt gotiski (uz pagātnes vērtībām) orientēts tips varētu lietot ar senlaicīgāku diskursu (kā 19. gadsimta „Mērnieku laikos”, kuros, starp citu, parādās arī raksturīgās tā laika diskursu parodijas: sk. Pietuka Krustiņa „tautiski reliģiskā misticisma” valodiņa vai Švauksta „kārkluvācietība” utt.). Un tomēr, bez paskaidrojumiem, kur viņš tāds radies un kāpēc sevi tā demonstrē, rodas pamatota distance no šī tēla ticamības viedokļa, jo sevišķi, ja literārais darbs tiek pasniegts kā reālisma manierē (kā naturālistiskais, „laucinieciskais”, „pilsētnieciskais”, šolaiku individuālistiskais u.c. versijas, kas tiek definētas, kā šolaiku reālismi).

Tas viss ir jāņem vērā, ja kāds vēlas radīt patiesi „uzticamu” esamības fragmentu, kā pasaulainas „zināmas teritorijas” kopiju, kā tādos gadījumos saka „runāt par to, kas notiek tepat acu priekšā”. Pieļauju, ka vairums autoru šādu izvēli motivē ar devīzi, ka „tautai vajag tai saprotamu sevis atspulgu”.

Droši vien tā arī ir jādara, ja pašam autoram tāda izvēle šķiet interesanta, nozīmīga un svarīga.

Es tomēr rodu sevī zināmu distanci no šāda vērtību izkārtojuma, jo neteiksim, ka lasīju šādas lugas (un to ir krietns pārsvars) ar garlaicību, uzskatīdams tās par teorētiski nenozīmīgām vai šī laika svarīgo problēmu risinājumam neatbilstošām… Nē, tad es nespētu veltīt laiku šo darbu lasīšanai.

Un tomēr… Es nejūtu šā laika diskursa klātbūtni vairumā piedāvāto darbu. Un tas mani atsvešina no domām, liek skumt par tādu vai citu darbiņu „seriāliskumu” – tik uz priekšu, lai nekas nemainās mūsu uztverē, lai skatītājs sagaida to, ko viņam „vajag” un kas viņam „patīk” un noder atpūtai…

Tāpēc par šiem darbiem neizteikšos. Pieņemsim, ka neesmu šo sacerējumu „auditorija”, kaut gan nespētu tā uzreiz pateikt, ko tas īsti nozīmē – vai to, ka meklēju sava laikmeta (savas pieredzes tajā) kopējās jēgas (ne tikai sadzīves „kašķu” un „kurš kuru mīlē” ietvaros), vai tas, ka pūlos iegrimt katra tēla psiholoģijā (atsevišķos gadījumos, jo sevišķi manas jaunības darbos, arī tajā jomā, kas drīzāk aptver psihoanalīzes jēdzieniskā teritorijas un mākslinieciski liek meklēt sirreālās izteiksmes formas, kā tradicionāli psihoanalīzē – meklējam bērnības atmiņas, analizējam sapņus utt.) un ka man ir svarīgi gadsimta beigu teorētiski nosacījumi, ko izvirzījuši „mana laika” būtiskie teorētiķi – Rolāns Barts, Žils Delēzs, Fēlikss Gvatari (pēdējā autora psihoanalīze, paša dēvēta kā „šizoanalīze” pēc Lakāna izvirzītās „šķeltās personības” psiholoģijas tālāka izvērsuma) un citiem autoriem.

Tā ir tā saucamā paradigma (uzskatu pamats), no kuras grūti atkāpties un varbūt nemaz arī nevajag, ja nu vienīgi – „citu vecuma posmu personu” neizpratne, par to, ko es te runāju – vieni autori dzīvos agrākos laikos, citi vēlākos laikos ārpus dotās paradigmas ietvariem.

Tāpēc es pretendēju uz patiesību savos izteicienos tikai šajos racionāli ierobežotajos ietvaros, tomēr cenšoties izrauties no shematiska pasaules uzskata, vairāk „diskursa plūsmojumā”, vairāk imanences plānā (jēdzienu intensitātes caur sevis domājumu), nekā gatavu uzskatu formulām.

Es piederu tai pasaules vēstures daļai, kas esošā pamatā redz Haosu, kas nav tik daudz nesakārtotais, cik formu izraisītājs, šīm formām tūlīt arī zūdot. Te būtiskais nozīmes vārdiņš ir „tūlīt” – ko tas nozīmē ilgstamībā, tas var būt saprasts kā haotiskā formas izzušanu sekundes simtdaļās vai vēl ātrāk (kā vērojot nejaušu formu parādīšanos saulstarā ierautā putekļu mākonī), vai tikpat labi – tieši pretēji – miljardus gadu ilgstošu formu zušanu, kā Visuma formas parādīšanos, lai pēc tam atkal sabruktu Haosā. No esamības viedokļa nav lielas atšķirības mirklis vai mūžība, bezgalības priekšā tiklab viens punkts ir bezgalīgi nekurienē vērsts, kā cits, un pilnīgi šajā nav svarīgi – vai treknāk vai mazāk trekni šāds „punkts” attēlots sevis simbolā.

Mūsu valoda, mūsu zīmes, viss ir simboli, viss ir esošā formas diferenciāli izzūdošie „punkti”. Un skatoties šādā leņķī, jau pieminēto „reālistisko” lugu klāsts būtu vērtējams kā brīža „nenoteiktības” formas sastindzinājums, cenšoties padarīt to par „vajadzīgo”, „galveno”, „īsteno” vai „koplietojamo” utt. – visu to, kas tālāk tekstā tiks apvienots zem „doksas” (šim terminam pretstatu pārī parādās – „paradokss” – kaut kas tāds, kas negaidīti izlec no vispārpieņemtā, no koplietojuma doksas, singulārais jeb atsevišķais – katrā konkrētā gadījumā tas vienmēr ir tuvāks paradoksam)

Vēl svarīgi manis teiktā saprašanai jāpiemin būtu nosacītā izziņas procesējuma „vektors”, kā psiholoģiskais tips – vieni ir vairāk iesaistīti deduktīvajā pētnieka prāta virzienā, citi – induktīvajā.

Es sevi pieskaitu pie pēdējiem. Pasauli es skatu no atsevišķā (sevis, no sava imanences plāna) un tālāk šo nosacīto „teritoriju” iespējami paplašinot. Pretējais būtu deduktīvais virziens, kad kāds prāts vispirms pieņem vispārīgo – kā ideoloģiju, kā reliģiju, kā zinātnisko pasaules uzskatu un no šādas vispārinājuma „viszināšanas” sfērām veido savu atsevišķo viedokli.

Mans skatījums tāpēc vienmēr paredz diferenciālās (uz kurām tiecas nesasniedzot) „zināmā robežas”, kuras deduktīvisti sev ir atcēluši un lieto kādas ideoloģiskas (biežāk sektantiskas) pirmpamatu (jeb substances – vienalga, moniskas vai plurāliskas dabas), kuru pārņem Visvienīgais Spēks – vai tas būtu Dievs, materiālisms, metafizika vai tamlīdzīgi uzstādījumi.

Viņiem tāpēc robežas mazāk svarīgas – visu nezināmo vienalga viņu pasaulē var „nosaukt” kādas ideoloģiskas figūras vai simbola vārdā, viņiem haoss ir tikai nekārtība, un līdz ar to darbojas arī entropijas likums: „ja vienā teritorijas (fiziskās vai domājuma, nav svarīgi) vietā tiek ieviesta kārtība, citā vietā tūlīt veidojas piesārņojums, sagrāve, vārdu sakot, 'izgāztuve'”…

 

 

Andris Zeibots (1950) ir rakstnieks, dramaturgs, režisors. Kopš 1997. gada darbojies populārajā radio SWH rīta programmas raidījumā BB brokastis. Autors 2013. g. iznākušajam psiholoģiskās fantastikas romānam Okeāniskais Es un 2018. g. iznākušajam šausmu stāstu krājumam Plēve.