Kad mamma sagāja kopā ar Ivaru, patēvam mazā Irma uzreiz neiepatikās.

– Kāpēc tu nevari pacensties un ar viņu sadraudzēties? – mamma virtuvē čukstēja, domādama, ka meita guļ. Patiesībā Irma, naktskreklā notupusies pie durvīm uz ceļiem, uzmanīgi klausījās.

– Es taču cenšos. Tu domā, ka nemēģinu? Bet viņa uz mani skatās tādām acīm. Kaut kā ļauni.

– Liecies mierā! Viņa taču ir tikai bērns. Mazs bērns. Dod viņai laiku! – mamma gandrīz lūdzās.

– Tev jāsaprot arī mani, es šeit viņas dēļ jūtos kā liekais. Kā svešinieks. Viņa taču nav mana meita.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Irma cer, ka saiesi kopā ar viņas tēvu. Viņas acīs es esmu tikai pagaidu plāksteris, ielāps.

– Tā nav.

– Kāpēc tu noliedz acīm redzamo? Vai gribi teikt, ka es esmu tas, kurš neko nesaprot? – vīrieša balsī ieskanējās dusmas.

– Tā es nesaku.

– Ir vēl kāds risinājums.

– Kāds?

– Es iedomājos, ka būtu labāk, ja Irma brauktu dzīvot internātā. Tā visiem būtu labāk, pirmkārt jau Irmai pašai. Es domāju tikai par bērna interesēm. Saproti, šeit viņa ir vecās dzīves ēna – viņa pati netiek ar to galā. Un, sirsniņ, mums taču būs savs bērns.

Irma bija sastingusi. Arī māte klusēja.

* * *

Citi bērni brīvdienās brauca uz mājām, bet mamma pie Irmas brauca pati. Pa retam. Tad viņas abas sēdēja uz Irmas gultiņas un sarunājās. Par puķēm, kokiem, citreiz par viņas mīļo kaķi Princīti, bet dažreiz mamma viņai stāstīja izdomātus stāstus.

Reiz mamma stāstīja ko tādu, ko vēl ilgi Irma nevarēja aizmirst un bieži redzēja sapņos. Senos laikos esot dzīvojusi kāda ļoti čakla meitene – viņai padevušies pilnīgi visi darbi, kas tikuši uzticēti. Viņa labi gludinājusi, slaucījusi grīdu, mazgājusi traukus un pieskatījusi jaunākos brāļus. Devītajā dzimšanas dienā vecāki viņai uzdāvinājuši kleitu. Tā bijusi visskaistākā kleita – gaiši zilā krāsā ar pērlītēm izšūtu baltu krādziņu. Vecāki stingri piekodinājuši to vilkt tikai īpašās reizēs un tikai prasot atļauju. Mazā meitene vecākus klausījusi, taču katru vakaru atvērusi skapi un par to priecājusies. Ik dienu viņa sapņojusi par to īpašo reizi, kad varēs vilkt kleitu, un klusībā dažreiz apraudājusies, ka tāda diena joprojām nav pienākusi. Reiz kādā naktī meitene piecēlusies, pārliecinājusies, ka visi guļ, un nolēmusi izdarīt ko aizliegtu. Uzvilkt kleitu. Viņa klusītēm piegājusi pie skapja, novilkusi pidžamu, noņēmusi no pakarināmā kleitu un veikli uzstīvējusi mugurā. Spogulī viņa sevi redzējusi kā visskaistāko princesi. Viņa griezusies, virpuļojusi, taisījusi piruetes – kā īsta balerīna. Tad viņai ienācis prātā uztaisīt sev kronīti. Viņa piegājusi pie rakstāmgalda, paņēmusi baltu papīra lapu, izgriezusi vainadziņu un to salīmējusi. Tomēr meitenei aizvien licies, ka kaut kā trūkst. Viņa izņēmusi ūdens krāsas un nolēmusi to izkrāsot. Tad mamma apklusa.

– Kas tālāk? – Irma tincināja.

– Tālāk viņa tik cītīgi krāsoja, ka nepamanīja, ka abi elkoņi kleitai pamatīgi saķēpāti.

– Un kas notika? – viņa prasīja.

Mamma dusmīgi attrauca, ka tālāk notika tas, ko nepaklausīgā meitene bija pelnījusi – kārtīgs pēriens ar žagariem. Un jaunu kleitu dzimšanas dienā viņa nekad vairs nesaņēma.

– Cik skumji.

– Nekas nav skumji! – mamma noskaldīja. – Katrai rīcībai ir sekas, un, jo cilvēks to ātrāk saprot, jo labāk! Par sodu viņai trīs dienas bija jāsēž pagrabā.

– Vai princis viņu izglāba?

– Nekādu prinču nebija. Neesi tāda bailule, tā taču ir tikai pasaka, – mamma noteica.

* * *

Irma nekad nezināja, kad tieši mamma atbrauks, bet nezin kādu iemeslu dēļ tas vienmēr notika tad, kad viņa to gaidīja vismazāk. Piemēram, reiz viņa bija devusies pastaigāties uz mežu, kas atradās tieši blakus internātam. Bērniem tur stingri bija aizliegts iet, tomēr brīvdienās noteikumi kļuva vaļīgāki. Mežā viņai viss ļoti patika – Irma gulēja mīkstajās sūnās un skatījās debesīs, klausījās putnu balsīs un ēda mellenes. Lai neapmaldītos, katram kokam apsēja sarkanu lentīti. To viņa bija noskatījusies kādā multfilmā. Visbeidzot vienīgais, kas viņu mudināja doties atpakaļ, bija vēdera burkšķēšana – līdzi uz mežu viņa bija paņēmusi tikai divas barankas un ūdens pudeli. Viņa iznāca no meža, rūpīgi satina sarkanās lentītes un iebāza atpakaļ kabatā.

Tikusi līdz internāta durvīm, viņa apsēdās uz pakāpiena un tad autobusa pieturā ieraudzīja pazīstamu stāvu.

– Mammu? Mammu! – Irma pieleca kājās un skrēja viņai pretī.

Tikusi līdz pieturai, viņa smaidot skatījās mātes sejā, bet tajā atspīdēja savāds vēsums.

– Kur tu vazājies? Es tevi visu dienu gaidīju, tagad man jau jābrauc, – viņa paziņoja. Irmas lūpa sāka raustīties.

Tajā brīdī piebrauca autobuss, un mamma viegli pieskārās meitas rokai. It kā šādai saskarsmei būtu kāda nozīme. Irmas acīs saskrēja asaras, bet mamma iekāpa autobusā un iekārtojās krēslā pie loga. Irma jau saprata – tas bija pēdējais autobuss uz Rīgu, un tā bija pašas vaina, ka viņa tik ilgi bija gulējusi mežā.

– Es tevi mīlu, – Irma mammai teica caur autobusa loga stiklu, izteiksmīgi virinot muti.

– Es tevi mīlu! – viņa nobļāvās vēlreiz.

Mamma tikai skatījās un neko neteica. Irma saprata – viņa caur logu noteikti neko nedzird, tāpēc neatbild. Turpat pie cita loga sēdēja sieviete, kura žēli skatījās un slaucīja džempera piedurknē miklās acis.

„Droši vien tantei noticis kas bēdīgs,” Irma nodomāja un, skumju pārņemta, devās prom. Viņa zināja, ka mamma tagad atkal ilgi neatbrauks, un nosolījās vairs nekad brīvdienās neiet prom no internāta. Ja nu mamma atbrauc. Viņa gaidīs.

* * *

Pie mammas viņa dzīvoja vien nepilnu gadu. Irma jau bija pilngadīga, tomēr nejutās par sevi tik droša, lai uzreiz dotos dzīvot viena. Notika brīnums, un mamma ļāva Irmai iekārtoties savā istabā. Vismaz sākumā (pirms desmit gadiem) tā skaitījās viņas istaba, lai arī pēc tam tur dzīvoja Andris – mammas un otrā vīra kopīgais dēls. Tagad Ivars un Andris dzīvoja citur, tāpēc Irma varēja atgūt savu istabu. „Kas tu esi par māti, ja pamet savu bērnu – mans dēls nedzīvos ar tādu sievieti,” Ivars izdarīja secinājumu promejot, kad bija sapratis, ka tomēr pasauli pie kājām mammai nolikt negrib.

* * *

Kad nākamajā rītā pēc mātes bērēm Irma pamodās, viņa uzvilka halātu un devās uz virtuvi pagatavot sev kafiju. Viņa pameta skatu uz aizvērtajām durvīm. Mammas guļamistaba. Aizvērtās durvis šķita tik vēsas kā toreiz mammas seja autobusa pieturā. Nepārvarams šķērslis. Kad tagad Irma atcerējās sevi pieturā saucam „Es tevi mīlu!”, viņa saprata, ka mamma to bija dzirdējusi.

Roka nospieda kliņķi, un durvis atvērās. Mammas istabā valdīja perfekta kārtība. Glīti saklāta divguļamā gulta, bet pie tās – apaļš balts paklājs, kur no rīta patīkami iecelt kājas. Pie loga novietots rakstāmgalds. Uz palodzes stāvēja vairāki puķpodi – jā, mammai vienmēr bija patikušas puķes. Irma piegāja pie mammas gultas un apgūlās tajā. Viņa sāka raudāt – vēl nekad Irma nebija mammai jutusies tik tuva. It kā mamma viņu būtu apķērusi un samīļojusi. Kādu brīdi Irma ļāvās emocijām, tad apvēlās uz vēdera un pabāza rokas zem spilvena. Pirksti sataustīja papīra lapu. Nē, tā bija fotogrāfija. Uz tās Irma – pavisam maziņa, šķiet, pirmajā dzimšanas dienā, ar dzeltenu kleitiņu mugurā un smieklīgu lentu ap plikpauraino galvu.

Aizmugurē bija rakstīts „Mana mīlulīte”.

Ejot ārā no istabas, kaktā aiz durvīm viņa pamanīja kartona kasti. Tā likās dīvaina – it kā neiederētos šajā istabā. Irma piegāja un pacēla vāku. Tajā salocīta gulēja gaiši zila kleitiņa ar baltu, pērlītēm izšūtu krādziņu. Netīriem elkoņiem.