Ir bijusi ievērojami āksti. Tas ir vēsturisks fakts. Kādreiz āksts bija karaļa padomdevējs, viņa varā bija celt, un viņa varā bija pelt un iznīcināt tautas ar vienu mazu jociņu vai knipja pasitienu pareizajā brīdī. Kādreiz āksts bija Šekspīra labākais draugs, labāks vēl par Hamletu un trako karali Līru. Ai, bet Joriks un citi viņa draugi ir miruši: dzīvo tikai Bezmērs ar Pāķi un citas vēl ļaunākas sugas. Komēdija ir cauri! Bet ko dara mani nepateicīgie redaktori? Viņi mani savos ziņojumos nosauc par klaunu! Vai tur nav jāraud pat maniem ienaidniekiem? Es, Antons A. Acuraugs I, prasts klauns, vienkāršs Pajaco! Es dzirdu, ka Šekspīra gars man šņukst aiz muguras. Vai tas nav netaisnīgi?
Nezinu, no kurienes nākušas baumas, ka es savu nodaļu esot ieguvis negodīgā ceļā, Es, protiet, esot pārpludinājis redakciju ar vēstulēm, kamēr atbildīgais neesot izturējis un mani laidis pie vārda. Atbildīgais tagad staigājot apkārt dungodams − ja man būtu tā naudiņa... Un kad viņam prasot − nu, ja tev būtu? − viņš atbildot − es nopirktu desmit papīrkurvjus: vienu nederīgiem manuskriptiem, deviņus Acurauga murgojumiem.
Tas nu bija par daudz! Lai nu reiz būtu skaidrība šai un arī klauna lietā, rakstīju pašam šefam. Un te jums, cienījamie lasītāji, citēju viņa vārdus: Dārgais Acuraug I! Man ļoti žēl, ka iespiedkļūdu velniņš bija pasprucis no sava kakta kādas saviesīgas sadzīves laikā un iebīdījis sīciņu vārdiņu klauns pirms tava vārda redakcijas paziņojumos. Tas tiks labots. Un par tiem papīrkurvjiem − tās ir galīgas baumas, cienījamais draugs, Anton − man vēl arvien ir tikai viens papīrkurvis un vairāk es nedomāju pirkt, jo nupat kā liku iebūvēt savā darbistabā kamīnu, lai lietderīgi izmantotu nederīgus papīrus. Šoziem man nav bijis jāsalst. Un Tev, labais līdzstrādniek, man jāsaka liels paldies. Turpini rakstīt vēl vairāk. Tavs Atbildīgais. Šī vēstule iznīcina visu neskaidrību pāris spalvas vilcieniem; es jūtos gandarīts.
Manu garastāvokli uzlabo arī ziņas no vairākām pasaules malām, ka tur jau nodibinājušies Acurauga entuziastu klubi. Tas ir ļoti teicams un svētīgs, nacionāli vitāls un sabiedriski nepieciešams pasākums. Viena šāda kluba priekšniece Bleķubova jaunkundze man raksta: Mīļo Acuraudziņ! Tu mūsu ilgu elks! Tu mistiskais apgarotais sapņu tēls! Tu − mans morālais dzīvības glābēj! Palikšana vecmeitās nodrošināta!! Viss bijis − kļūda! Turpmāk es mīlēšu tikai tevi − mīlēšu ideāli un pielūgšu tikai tavu tēlu! Es organizēšu Tavus draugus − protams, neviens nebūs piespiests iestāties kā globālajā Bezmēra Rakstu Apbrīnotāju un Krājēju Apvienībā, bet LAI KĀDS MĒĢINA TAVU VARDU necienīgi MINĒT! Es cīnīšos, lai Trimdas politiķi izdod pastmarkas ar Tavu ĢĪMI! Pret šo darbu lai neviens nesaceļas: tas ir vienīgais šāda veida darbs trimdas vēsturē! − Vakarnakt! mēs, Tavi pielūdzēji, pulcējamies ap apaļu galdu, uz kura dega trīs melnas SVECES! Mēs savienojām savus− pirkstus lokā uz galda un piesaucām Tavu GARU! Mēs saucām − A.A.A. − kur Tu esi? − ierodies! Un − tavu izbīli! − ieskrēja mazs vīrelis ar portfeli un veikalnieciskā propagandista balsī nobēra: Atļaujiet, esmu Amerikāņu Automobilistu Apvienības pārstāvis. Varu Jums piedāvāt apdrošināšanu par lētu... ATKĀPIES, tirgotāj! − es saucu, un parādība izkūpēja! Mēs saucām vēlreiz − un parādījies Tu! Antoniņ! cēls un garš un CAURSPĪDĪGS! Un sastinguši klausījāmies Tavos VĀRDOS, Tavā debešķīgajā balsī! Un Tavas acis caururba mūs kā lodes! Bet kāpēc, cēlais, Tu NEATKLĀJ mums savu VIDĒJO VĀRDU? Ai, Acuraudziņ, Kas ir A! Mēs visi drebam nepacietībā! Atbildi jel, atbildi savai mūžīgi uzticīgajai kalponei, sava entuziastu kluba priekšniecei Bleķubovai! Post Scriptum (P.S.): Tas precību sludinājums avīzē bija nejaušība! Ai, Bleķubova, es esmu aizgrābts! Jūsu cēlā vēstule mani padara vāju. Man bail, ka neizsaku aizliegto vārdu. Kas ir A? A ir alfabēta pirmais burts. Mans vidējais vārds ir baigs noslēpums. Tāpēc netaujājiet, palieciet uzticīga, meitene dārgā, un nerakstiet avīzēs 50 līdz 55 gadus veciem kungiem, turpiniet audzināt sunīti, pulcināt manus labvēļus un krāt pastmarkas, un − danciniet turpmāk tasīti, jo tas ir drošāks paņēmiens garu izsaukšanai. Ak, es ceru, ka daudzi sekos šīs pašaizliedzīgās un ideālās jaunavas piemēram! Jo garu saukšana un glabāšana un izlietošana visos argumentos ir liels tautisks paradums.
Arī mežonīgo rietumu informācijas biļetens nodarbojas ar garu saukšanu, meklēdams Sietlas jauniešu garu, kas esot nozudis bez vēsts. Tāpēc biju krietni vien pārsteigts un izbijies, kad saņēmu no viena turienes gara pabiezu un diezgan reālu vēstuli. Gars pats esot bezgala pārsteigts par faktu, ka beidzot esot piesēdies pie rakstāmmašīnas, jo būdams aizgājis pelnītā penzijā no sabiedriska darba (garu pasaulē, acīmredzot), iztiekot ar dažiem Bezmēra ieteiktiem eksperimentiem tukšas galvas radīšanai (pārgarošanai) un nodarbojoties tikai ar dziedāšanu. Bet nevarētu vis īsti teikt, ka, pētījot Toricelli tukšumu pie izgarojošā šķidruma glāzes, sietlieši būtu patiesām aizgājuši garu pasaulē. Cienījamais pētnieks raksta tālāk, kā Sietlas jaunie pieaugušie esot gatavojušies spēlēt teātri: Anšlavs Eglītis savā jaunatnes lugā Kazanovas mētelis starp citu izsakās: Dzīve ir kā kaislīgas sievietes krūts: tā cilājas augšup, lejup, augšup, lejup. Nevarētu būt skaistāka piemēra vai labāka dzīves raksturojuma... Bet redziet, jaukajai teātra spēlei drīz pienāca krīze. Dažas vecākas un ne sevišķi liberālas kundzes sāka apšaubīt faktu, ka šī luga vispār esot jaunatnes luga. Tanī pašā laikā daži sabiedrības pilāri... bažījās, ja jaunatnei dotu nokost tik lielu kumosu no laba un ļauna atzīšanas koka, vai tā negribētu šo jauniegūto kumosu izmantot kādā galīgi nevērtīgā veidā... Kad jaunatnei tagad prasa − Nu kā tad ir ar Kazanovas mēteli? − tā atbild − Ar mēteli ir tā, ka nost vilkt nevar, jo nav bikšu apakšā. Ja šāds stāvoklis pieturēsies pietiekami ilgi, tad pieaugs tautas kopība... Citiem vārdiem, Kazanovas gars atkal nokļuvis sprukās un Sietlas skatuves spēkiem būs steidzīgi jāmeklē labs skroderis, kas šuj bikses uz kredita ar nelielām ikmēneša nomaksām. Ja vēl daiļajām Jelgavas dāmām − lai ietaupītu izdevumus − viņi liktu ģērbties platos miltu maisos, pazaudēt savu guļamistabu atslēgas aizkulisēs, dedzīgā itāļa figuratīvi pievilcīgo teicienu aizstātu ar − dzīve ir kā jūras slimnieka dūša − viņam pašam liktu nēsāt gāzmasku un beigās parādītu viņu vienā no Lucifera jaunajiem katliem, viņi lugu varētu uzvest ar labiem tikumiskiem panākumiem.
Ja no Sietlas braucam pa Klusā okeāna krastu lejup, lejup, lejup, nonākam Los Andželosā, kur darbojas Dienvidkalifornijas Latviešu Jaunatnes Pulciņš. Acīmredzot arī tur jaunieši nodarbojas ar eksperimentiem. Bet dienvidos daba straujāka, kāpēc par principiem un laba un ļauna atzīšanas koka šķirnēm neviens nestrīdas. Iztiek arī lielāko tiesu bez mēteļiem un visi valkā bikses. Viņi daudz praktiskāki, kā raksta Stāvdaris pulciņa uzdevumā Jaunās balsis: Jā! Jaungadā visiem jābučojas. Viens otrs jau no desmitiem vakarā pulksteni tik vēro un laizās. Laizās un vēro pulksteni... Beidzot pusnakts klāt. Nu tik grābj tuvāko personu ciet un šmauks... Tad tik pamana, ka nobučojis vienu no otrās draudzes! Ko nu darīsi? Kur skriesi? Ieķer malku šampanieša, izskalo muti un skatās pēc nākošā upura. Jā − bučošanās liels tautisks tikums. Bet tādas jau tās problēmas visur. Būtu nu ķēris vienu no trešās draudzes! Bet visur jau nav tāda svētība un, kā avīzes ziņo, nelabais klāt. Nav jau arī viegli viņiem tur tik tuvu karstajām filmu ugunīm un zvaigznēm vienā un tai pašā laikā. Ja Minesotas ziemeļos cilvēki mēģina izdzīt termometra spirtu no mazās bumbiņas, kalifornieši veltīgi pūlas darīt pretējo ar saviem termometriem. Tāpēc arī jaunatnes pulciņam tur visādas problēmas, jo jārīko pikošanās ekskursijas uz kalniem. Man tur daudz uzticīgu lasītāju, kuŗiem es labprāt nosūtītu kādu kvartālu sniega, ja viņi man apsolītu nosūtīt pretī zaļu mauriņu ar pavasara puķēm.
Pašā Amerikas vidū, Nebraskā, pa tam nodibinājies jauns pulciņš Omaha, kam par sniegtu nav jāsūdzas. Tas nosaukts Burtnieka vārdā. Tā kā blakus Linkolnā jau labu laiku atrodas Tālava ar taurētāju, kas, nabags, aizķēries aiz nolūzuša sausa priedes zara Pionieŗu parkā, tad drīzumā var sagaidīt lielu troksni. Burtnieki boksterēs senos kokļu rakstus kokļu pavadījumā, taurētājs pūtīs Bezmēra pantus un, kas zina, varbūt Dimoinā radīsies Beverīnas valsts ar vaideloti (bass) uz balkona. Par Tālavas valsts politiskajiem notikumiem raksta viens no uzticīgākajiem virsaiša ļaudīm: Tālavā patreiz ir dziļi sniegi un auksti vēji. Tālavieši paši ievilkušies savos mājokļos un labprāt nerādās ārā. Ziņas par Burtnieku nostiprināšanos Tālavas valsts tuvumā lika spert dažus stingrākus soļus. Tā mēneša sākumā izraudzījām sev jaunu virsaiti, kas bagāts kauju uzvarām. Jaunais virsaitis ir viens no tiem tālaviešiem, kas pirms gada iekaroja slaveno Iljopas galvas pilsētu. Ar burtniekiem pagaidām esam nodibinājuši draudzīgas attiecības, bet neviens nevar zināt, kas notiks vēlāk. Lai novērstu varbūtējus burtnieku sirojumus, jaunā virsaiša ļaudis ķērušies pie nocietinājumu izbūves, sastādot veselas kaudzes dažādu plānu... Tātad politiski stratēģiska rosība centrā! Varētu ieteikt talaviešiem nodibināt pūtēju orķestri, lai būtu pavisam droši nākotnē.
Mans draugs, topošais jūŗas skolas absolvents, Demarests R. Stendere tai pašā laikā nodarbojas ar sapņošanu. Viņš raksta man pavisam gaudulīgi: Ai, Acuraug, es sapņoju! Es sapņoju, ka esmu kapteinis. Un man ir kuģis ar diviem dūmeņiem. Pulkstenis nupat sit Latvijas brīvības stundu, un pie manām durvīm klauvē. Ienāk jaunatnes delegācija un saka − tev, kapteini Stendere, jāaizved mūsu glabātie tautas dziesmu sējumi uz Latviju. Es sasitu papēžus. Jaunieši pazūd kā migla, kam izklīstot, es atrodos Atlantijas okeānā. Pēkšņi man ziņo − zemūdene priekšā, kapteiņa kungs! Es paķeru tālskati un metos uz tilta. Patiesi, šķērsām pāri mūsu kursam periskops velk aiz sevis baltu putu vagu. Un tad − vēl viens, un vēl viens! Zemūdenes visapkārt! Te beidzās tava misija, Demarest, es klusi nočukstu, jo šaubu nav, ka no šī zemūdeņu loka pat mans kuģis ar diviem dūmeņiem nevar izkļūt. Pēkšņi kā no gaisa parādās helikopters un nolaižas uz klāja. Steidzīgi izkāpj samiegojies večuks un stādās priekšā kā fantazmagorioloģijas doktors Iesprūds. Nu aši − viņš saka − te līdzēs tikai Beverīnas dziedoņa taktika. Ače, aizgulējos un aizmirsu jauniešiem uzdāvināt solīto pravietisko grāmatu. Nu, te tā ir − šķiriet vaļā un teiciet spēka vārdus! Tie novērsīs briesmas. Es atšķiru grāmatu un lasu virsrakstu: Nerātnās tautas dziesmas. Tai brīdī nāk torpēda. Jau pavisam tuvu! Es izmisumā atvēžos un sviežu ar grāmatu. Atskan milzīga eksplozija. Pazūd večuks un kuģis. Es esmu gultā un blakus man uz grīdas guļ pulksteņa, ūdensglāzes un lampas lauskas, ko savā atvēzienā esmu noslaucījis no naktsgaldiņa. Nezinu, kas notika ar grāmatām un zemūdenēm, bet lauskas nozīmējot laimi. Šausmīgi! Bet ņem kuģi trim skursteņiem, pārvieto naktsgaldiņu, izvairies no blēņu dziesmām un tu ilgi dzīvosi...
Kamēr Stendere kaujas ar zemūdenēm, tikmēr indianāpolieši bēdājas, ka viņiem jāiztiekot bez ostas. Izrādās, ka viņu kultūras lietu kārtotājs dodas laulības ostā uz Milvokiem, kur arī noenkurošoties. Vai būtu rokams kanālis, lai paglābtu Iljopas valsts iedzīvotājus no kultūras nabadzības un iznīcības? Ausmas janvāŗa numurs, kuŗā par šo bēdīgo stāvokli ziņots, interesants daudzējādā ziņā. Ja citur jaunieši jau krietni vien tikuši līdz vecākajai paaudzei un tiem seņčiem, kas kādreiz pārdevuši linus un pēc tam pārvērtuši sevi apkārtstaigājušos mārkos, indianāpolieši saka tikai kādus vārdus par alkohola lietošanu sabiedrisko problēmu nodaļā. Šāda nodaļa ir teicams pasākums, jo atbildes neesot jāuzskata par neapstrīdamiem likumiem. Tāpēc uzelpojiet un, ja iznāk laika, iesūtait arī savus jautājumus par sabiedriskās sadzīves problēmām. Piemēram: kā izturēties pilnsapulcē, kuŗā divi dalībnieki; kā runāt ar bij. ministrijas nodaļas vadītāja palīgu; vai sniegt roku VĪLA biedriem? Jā, vecajam labajam C2H5OH piedēvēti pasakaini spēki. Alkoholam vēl ir tā maģiskā īpašība, ka tas spēj cilvēku nemanot uz laiku pārvērst par jebkuru dzīvnieku... Tagad man skaidrs, kā pasakās notiek savādās pārvērtības. Un kāpēc pasaulē tik daudz ēzeļu, āpšu un bebru... Tagad zini, Bezmēr, kur rodas zirgagalvas. Labi vismaz, ka alkohola efekts nav mūžīgs, jo nemīlu kasīties, lai atbrīvotos no insektiem. Citiem vārdiem, ja laba lieta netiek pārspīlēta un neviens nemēģina kļūt par ziloni vai hipopotamu, vai uti, tad acīmredzot, viss vēl kārtībā. Uz vāka šai pašai Ausmai pāris saraustītās līnijas var nojaust vieglā kleitiņā tērptu meiteni, kas apsēdusies uz AUSMAS un lasa − laikam Ausmu. Vāks pelēcīgs, pat trūcīgs. Bet paveŗot pēdējo lappusi, iezibsnas zelta drostaliņas. Sarkanbrūna dejotāja aizmet pēdējos plīvurus un sper lielu soli pāri lappusei, kas sludina 1001. nakts karnevālu: 1001 naktis izgaisīs, bet šī viena jums paliks atmiņā! Tātad kultūra vēl turpinās pilnā sparā par spīti ostas trūkumam un acīmredzot netrūkst arī prakses sabiedrisko normu izmēģināšanā. Nevaru vienīgi saprast, kāpēc lieliskais plakāts nav likts vāka vietā: tagad mūžīgi jāšķirsta žurnāls. Varbūt, ja arī Jaunās Gaitas redaktori liktu vāku beigās, kāds, šķirstot žurnālu, izlasītu vēl kaut ko citu bez manas nodaļas.
Kā man ziņo, arī Grand Rapidu jeb, kā viņi paši saka, Lielkrāču jaunieši, jeb kā viņu pulciņa nosaukums izsaka, pērsieši (agrāk bija vēl trakāk, bija jāsaka GRLJPPLB jaunieši) gatavojoties lielām lietām. Priekā, ka viņiem jārīko Vidienas jaunatnes dienas, viņi noīrējuši pilsētas lielāko zāli ar spoguļgrīdu. Balles vakarā zēniem pie ieejas tikšot izsniegtas tumšas acenes, lai neapžilbtu acis. Pagājušā numurā pieminēju kalnu, no kuŗa jauki noskatīties pilsētas uguņos un vingrināties mīlestības skatu tēlošanā. Šis kalns būšot rezervēts latviešu jauniešu mašīnu novietošanai. Kaut arī tas esot apmēram jūdzi no sanāksmju telpām un balles zāles, jaunieši labprāt atstāšot mašīnas tur, ir sevišķi naktī. Tā cienījamie lasītāji, par visu ir gādāts, pat par ērtībām. Šis būs pirmais solis ceļā uz jaunatnes naktīm.
Nevaru saprast, kāpēc man mūžīgi iznāk sapīties ar Bezmēru. Un kaut arī es pats esmu ļoti morāliskas dabas cilvēks, es nevaru saprast, kāpēc man šoreiz iznāk runāt tikai par morāliskiem jautājumiem. Nu arī Bezmērs man atsūtījis morālisku vēstuli ar morāliskām dziesmām, kādas kādreiz Mefisto dziedāja zem Grietiņas loga. Te, lūk, viņš saka:
Mūsu pilsētā, kuras vārdu tu esi izvāļājis savā pēdējā rakstā kā karstu kartupeli mutē, nav vairs nekā par ko smieties. Nupat iznāca jauniešu ceturtais žurnāls Trīnes pūra lāde, ko izgatavo ģimnāzistes. Saproti, lai piepildītu visus četrus jauniešu žurnālīšus, nemaz nerunājot par lielo cilvēku izdevumiem, tiek novērots un aprakstīts katrs kāda sabiedrības locekļa kļūmīgs solis. Ļaudis nu uzvedas, cik pieklājīgi vien iespējams, nēsā saules brilles, lai kļūtu nepazīstami, un tā gudri izvairās no sastapšanās, smaidīdami piekrīt visam, vai dziļdomīgi klusē, ja tā drošāk...
Tagad svinam jubilejas! − Jā jau jā, es saprotu tavu izbrīnu. Bet mēs svinam jubilejas!
Reiz pirms gada es vienā no Kalamazū jaunatnes izdevumiem publicēju šādu dzeju:
Dziesma par spļaudelīgo meiču
Bieži vien pa Burdikstrīt,
Jeb caur parku meiča slīd.
It kā apkakle kad spiež,
Galvu šī uz sāniem griež:
Asfalts gluds vai mauriņš zaļš,
Krīt tur spļāviens slaids un skaļš.
Trijas reizes minēt ļauts,
Kā šo meiču vārdā sauc!Vai Tu zini, kas notika? Septiņas meitenes pēc tam atteicās ierasties jaunatnes kopas pilnsapulcēs, jo zināja, ka es ari tur būšu, tik pamatīgi lielais minēšanas drudzis bija mūs skāris. Tagad nosvinējām šīs lielās minēšanas viena gada atceres jubileju. Un zini ko, pat tajā, kaut tas jubilejās bieži gadās, neviens nenospļavās!
Nedaudz vēlāk publicēju vēl vienu dzeju:
Balāde par plānprātīgu kaušanos marta mēneša deviņpadsmitajā datumā
Neba asinis tur lija,
Kauli neplīsa, ne miesa:
Ļaunprātība tomēr bija,
Tādēļ tika lemta tiesa...
Nu gan maukšu tev it glīti!
Smagais nospļaujas un rūc,
Jo tu tikai man par spīti
Piespied Mariju pie krūts.
Liec tu manu šamo mierā!
Vieglais šņāc kā katla tvaiks.
Samīcīšu tevi sierā,
Jo to atļauj mūsu laiks!
Tā nu abi, pilni jūtu,
Gaisā sit it lielus robus.
Varbūt beigās tie vēl būtu
Lauzuši viens otram zobus,
Taču. ...
Spožās pogās, ķiverē
Policisti šiverē:
Paņem zēnus saudzīgi,
Ved uz džeili draudzīgi.
Jo aiz dzelžu oderes
Pārdomas tiem noderēs
Lai, ja lieli paaugtos,
Tie par velti nekautos.
Kas notika? Mani piekāva, un nupat nosvinējām arī šī notikuma viena gada atceres jubileju, jo tas bija pēdējais kaušanās gadījums mūsmājās.
TOMS
BEZMĒRS
Tai pašā Kalamazū valdes sēdes laikmetā esot notikušas vēl vienas viesības, kuŗās redakcijas Literārais esot godināts par saviem nopelniem, tas ir, par savu vārda dienu. Esot dziedāta gaŗa dziesma, kas neesot gribējusi beigties, jo latviešu jaunieši ir dziedātāju tautas cienīgi mantinieki. Kad nu beidzot dziesmai pienācis gals, Literārais esot nešūpojies uz papēžiem, paskatījies nozīmīgi uz Atbildīgo un norūcis lietpratēja balsī − varētu ievietot. Atbildīgais teicis, ka nebūšot tik daudz vietas un vispār. . . Te nu ir gala rezultāts:
