Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

A. Roņa viņete.

Kad pa tumšo mākoņu spraugu zemu lejā atspīdēja Ventspils ostas bākas ugunis, lidaparāts savērās uz kreisajiem sāniem un sāka planēt uz leju. Visvaldis Brīvis iekoda lūpā un uzmeta skatu Harijam Kītam, kuŗš steigšus vilka vaļā loga aizbīdni. Jaunekļu sejās iesitās kodīgs Ziemsvētku priekšvakara dzestrums. Sala.

„Vai šovakar mums laimēsies?” caur apaļo lodziņu skatoties bažīgi iejautājās kalsnais Harijs. Divmotorīgā lidmašīna strauji tuvojās krastmalas ugunīm, kuŗas kļuva arvien biežākas − kā aizdegtas Ziemsvētku eglītes sveces.

Visvaldis Brīvis likās jautājumu nedzirdējis; kā no stinguma atdzīvojies viņš pieplaka pie cauruļveidīgajiem saiņiem un sāka ap tiem knaši rīkoties.

„Uzmanību!” skaļrunī pie pilota kabīnes durvīm ierunājās kapteiņa Filipa skarbā balss, „esam sasnieguši okupētās Latvijas krastus, turpmāk lidosim zemlidojumā. Pārbaudiet izpletņu slēdzējus, puiši, un pie darba:” Lidaparāts ar veiklu pagriezienu izlīdzinājās un turpināja straujo nakts lidojumu pretīm nezināmajam.

Visvaldim Brīvim likās, ka spēcīgie motori kā mierinādami dūca: „Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, miers virs zemes... „Nē, nē, Visvaldis Brīvis viss saslējās: miera virs zemes nebūs, kamēr sveši kungi kalpinās un spīdzinās latviešu tautu, apgānīs tās svētumus.

„Harij, ko blenz,” latvietis Visvaldis uzsauca amerikānim, − „še ķer skrejlapu bumbas, lidini tās ārā, pirms sarkanie mūs pārsteidz!” Pats viņš ar vieglu rokas kustību pasniedzās pēc iegarenajām lodēm; viņš sniedza tās pa vienai, reizē iedarbinot spridzekļa degli, kam vajadzēja cieši iesaiņotās skrejlapas un avīzes izklīdināt vējos, pirms sainis sasniedza zemi.

Visvaldis Brīvis steidzās: viņam likās aizdomīga vieglā robežas pārlidošana. Lai gan lidmašīna bija krievu ražojums, tomēr pilotam trūka attiecīgās paroles, kad to pieprasīja Ventspils kaŗa lidostas radara stacija. Parasti šādos gadījumos lidaparāts būtu nekavējoties jānosēdina tuvākajā lidlaukā, lai gaisa aizsardzības iestādes pārliecinātos par lidotāju ceļojuma raksturu un mērķi. Zemlidojumā gan bija izredzes nozust no radara aparātu ekrāna, bet vai izdosies izbēgt Migiem, ātrajiem nakts iznīcinātājiem, par to Visvaldis Brīvis nebija pārliecināts.

„Lēnāk, lēnāk, vecīt,” sviedrus slaukot, izslējās Harijs Kīts, „vai gribi, lai visu kravu izlādēju piejūrā?” Šeit to tavu patriotu tak ir vismazāk. „Iegarenajā lidmašīnas telpā uz mirkli iedegās sērkociņš, apgaismodams Harija piesarkušo seju un izceldams Visvalža blondās matu cirtas, kas izjukušas nokarājās pār viņa pieri.

„Cilvēk, vai tev prāts!” Kliedza Visvaldis, „vai gribi lai sarkanie vanagi mūs pārvērš par sietiem!?” −

„Nervus, nervus,” ievilkdams kuplu dūmu, atcirta Harijs Kīts, „tu pēdējā laikā esi maz gulējis; apsēdies un paraugies ārā − cik viss ir balts un rāms, es pat saožu svaigi ceptus pīrāgus.”

Visvaldis paspēris dažus soļus uz priekšu, lēnām pabīdīja Hariju nostātāk no pusatvērtā loga, nometās ceļos uz brezenta tīklotās lāviņas, un raudzījās lejup.

Zemi klāja tumsa: reta uguntiņa mirkšķināja kā saraudāta acs, dažs sniegots plankums paskrēja gaŗām kā atvadīdamies. Bezcerīga, šausmu pilna nakts bija aprijusi Visvalža Brīvja zemi. Vai šī pati murgu pilnā tumsa neaprīs arī viņu?” Rītu būs Kristus piedzimšanas svētki. Visvaldis sērīgi smaidīja: tūkstošiem ļaužu slepus lasīs baltās, zaļās un sarkanās skrejlapas, pārlapos „Brīvības lāpas” jaunāko numuru, ko periodiski izdod par trimdas latviešu un citu labvēļu saziedoto naudu. Šoreiz skrejlapas bija iespiestas latviešu un krievu valodās ar Pestītāja attēlu, uzsaukumiem tautiešiem, sevišķi jaunatnei:

„Ticību nezaudējiet Latvijas brīvības rītam...”

„Ticību nezaudējiet Latvijas brīvības rītam.” Visvaldis Brīvis pie sevis atkārtoja šos piecus vārdus un neba bez ironijas nodomāja: kā lai prasām to no citiem, kad jau paši lielum lielais vairums tam vairs neticam? Mantkārības velns jau daudzus no mums piesējis pie trimdas zemju zelta staba. Kur palikuši ideālisti, kur ceļveži un jaunatnes cīņas spars? ... Šīs lapiņas šeit vējos, − vārdi, vārdi, tukši −

„Brrrr! Brrrrr! Brrrrr! Tak, tak, tak! „Pēkšņas ložmetēju šaltis pārtrauca Visvalža Brīvja domu pavedienu. Auksti sviedri izspiedās uz jaunekļa pieres. Tumsā grābstoties, zēns pārlaipoja lidmašīnas otrajā pusē, automātiski satvēra izpletņu slēdzēja lentu un piestiprināja to kabelim, kas bija izstiepts paralleli sienai.

„Sasodītie suni,” sauca Harijs Kīts, uzlēkdams kājās no brezenta lāviņas, „viņi mūs saoduši!”

„Brrrrr − tak, tak, tak, tak − br−rrrrrrr!” Rēja smagais ložmetējs; jau pavisam tuvu svilpa lodes. Lidaparāta motori nosprausloja un ar kāpinātu jaudu vilka to vēl tuvāk sasalušai zemei. Kapteinis Filips izdarīja strauju simtsastoņdesmit grādu pagriezienu.

„Krakš, krakš,” iedarbojās skaļrunis, „turieties puikas, krievu iznīcinātājs mums uz pēdām, bet tas nevar tik strauji apgriezties un ar radaru izsekot, mēs lidojam simtsdivdesmit metrus virs zemes. Metiet ārā visu kravu, ja to vēl neesat izdarījuši!”

Netālu iedegās vairāki starmešu kūļi, bet lidmašīna lidoja par zemu, lai tiktu skarta.

Starmešu gaismā mākoņi kļuva neona uguņu bālumā, pat lidaparāta kravas telpa tika gaišāka. Visvaldis Brīvis un viņa biedrs psicholoģiskās kaŗa skolas absolvents Karijs Kīts steidzīgi, bet prasmīgi darbojās ap saiņiem, piemirsdami tuvējās briesmas. Šoreiz Visvaldis spridzekļu degļus neiedarbināja, bet pagriežot skrejlapu bumbu slēdzi, abos galos noņēma apsegu un, atrāvis vaļā logu arī savā pusē, saturu vienkārši izbirdināja gaisā.

To pašu darīja arī Harijs Kīts. Skrejlapas pajuka kā no stropa izkļuvušas bites un propelleru saceltā vēja dzītas, nozuda tumsā. Lidmašīna lidoja par zemu, lai iedarbinātu laika degļus.

Lejā iemirdzējās arvien vairāk uguņu. Pāri lidojot varēja redzēt iztraucētu cilvēku ēnas šaudamies šurp un turp.

Zemes vēja strāvas mētāts, divmotorīgais putns sāka celties un grimt. Propagandas materiālu krava bija krietni saplakusi, lidmašīna kļuva vieglāka un lidoja ātrāk atpakaļ uz izejas bāzi. Likās, ka krievu nakts iznīcinātājs bija atmetis ķeršanu, Bet nevarēja zināt, kā būs ar Liepājas-Ventspils nocietinājumu pārlidošanu, militārās joslas novērotāji, komunisti, tagad, bez šaubām, bija sarīdīti uz medībām un ziņos par katru mazāko motoru dūkoņas tuvošanos.

„Krakš, krakš,” atkal iedarbojas skaļrunis. Kapteiņa balss izklausījās norūpējusies: „Piecu minūšu laikā šķērsosim Ventspils-Liepājas piekrasti, uzvelciet glābšanas jostas, jo zemā lidojuma dēļ izpletņu lietošana neiespējama. Lai Dievs stāv mums klāt!” Viss likās tik samāksloti. Visvalža ausīs vēl skanēja tēvišķā kapteiņa beidzamie vārdi: „Lai Dievs stāv mums klāt!”

„Vai tavas glābšanas jostas baloni tur gaisu?” Visvaldis jautāja Harijam Kītam.

„Izmēģinājis gan neesmu, jo pūst ar muti, ek, tā ir pārāk liela piepūle, bet gan jau saspiestā gaisa kapsula darbosies.”

„Še, ņem ūdensdrošo tērpu,” Harijs pasniedza Visvaldim melnu, viengabalainu gumijas pārvalku, „jūra pašlaik nav sevišķi silta.”

Abi jaunie cilvēki klusēdami bez kavēšanās sāka ietērpties slaveno varžu vīru ērmotajos tērpos un apjozās glābšanas jostām.

Visvaldis Brīvis, sagatavojies ļaunākajam, sēdēja lidaparāta dibengalā pie attālākā lodziņa un bez ārēja uzbudinājuma noraudzījās gaismas kūļu spēlē. Šī nebija pirmā reize, kad viņš skrejlapu bumbošanas misijā bija izlavījies komunistu izliktajiem slazdiem. Viņa biedriem gan kādā agrākā lidojumā netālu no Liepājas bija gadījusies nelaime, bet tā bija viņu pašu vaina, jo viņi bija lidojuši Migiem piemērotākā augstumā.

Pēkšņi lidaparāta telpa kļuva ieskauta starmešu apžilbinošā gaismā. Kapteinis Fīlips bez kavēšanās pazemināja augstumu. Visvalža Brīvja un Harija Kīta acis īsu mirkli neko nevarēja saredzēt. Cauri motoru rūkoņai rībēja zenītartilērija un visapkārt uzliesmoja neskaitāmi starmeši, kas taustījās tumsā.

„Klāt Baltijas jūras valnis,” sausi noteica Harijs Kīts.

„Jā, vēl kādas divpadsmit jūdzes, un būsim ārpus šī nāves loka,” gandrīz nedzirdami noteica Visvaldis Brīvis.

„Jūra, jūra!” priecīgi iesaucās Harijs Kīts.

„Tiešām jūra, bet vai redzi starmešu sienu priekšā?” Vēl klusāk, sevī sadudzis, teica Visvaldis Brīvis. Lidmašīnā kļuva arvien gaišāks. Līdzko bija izskanējuši Visvalža pēdējie vārdi, lidaparāts sāka kāpt vai stāvus gaisā; kapteinis Fīlips mēģināja pārlidot fiksētajam starmešu gaismas aplim. Bet bija jau par vēlu: tagad ar radara palīdzību lidaparātam uzklupa kārie komunistu starmeši un no visām malām sāka dārdēt radara tēmētā zenītartilērija.

„Dievs, stāvi mums klāt,” izdvesa Visvaldis.

„Velni!” Zobus griezdams, kliedza Harijs Kīts.

„Pie durvīm!” Nodārdēja skaļrunis pie kabīnes, „mēs ejam lejā!”

Lidmašīna svaidījās kā pūka vējā, planējot lejup pilnā jaudā. Ietarkšķējās patruļlaivu ložmetēji, to spožās lodes kā jāņtārpiņi virzījās arvien tuvāk divmotorīgajam bēglim. Lidaparāts nodrebēja. Visvaldis Brīvis saltu skatu un sakniebtām lūpām noraudzījās, kā lodes izurbās cauri labā spārna plāksnim, aiz sevis atstājot atskabargainus, te spīdošus, te melnus caurumus.

Aizdegās kreisais lidmašīnas motors, no tā izšāvās sārtas mēles. Lidaparāts tuvojās rāmajam, gaismas līniju šaustajam Baltijas jūras līmenim. Ar strauju parāvienu uz augšu sašautā lidmašīna izlīdzinājās un, degošajam motoram sprauslājot, traucās uz priekšu. Acīmredzot, kapteinis Filips, riskējot ar eksplozijas iespēju, mēģināja izkļūt ne komunistu divpadsmit jūdžu platās teritoriālo ūdeņu robežjoslas.

Lidmašīna gandrīz jau skāra tumšo jūru, kad apklusa kreisais motors. Tūlīt apslāpa arī otrais. Divmotorīgais milzenis uzrāva priekšgalu dažus metrus augšup un tad ar skaļu plakšķi smagi nosēdās jūrā uz sava ovālā vēdera.

Pēc laba brīža ar spalgu troksni atsprāga pilota kabīnes durvis. Kravas telpā iestreipuļoja kapteinis Fīlips, ar kabatas lampiņu apgaismodams sev ceļu.

„Harij, Visvaldi!” viņš sauca.

Neviens neatbildēja, tikai kaut kur zem lidmašīnas grīdas nepacietīgi un nemitīgi guldzēja ieplūstošais ūdens.

„Harij, Visvaldi!” kapteinis Fīlips atkārtoja vēl skaļāk; viņa kabatas lampiņas gaisma atdūrās pie Harija Kīta saliektā stāva, tad pie Visvalža ķermeņa. Visvalža Brīvja rokas bija ieķertas brezenta sēdekļa režģī, un viņa ķermenis gulēja garšļaukus notriekts uz grīdas. Harija Kīta stāvs bija sāniski pārkāries drošības jostai. Filips pieliecās pie Harija Kīta, atsprādzēja drošības siksnu un, viegli atzvēlis Harija muguru pret lāviņas brezenta režģa atzveltni, aptaustīja viņa pulsu, tad noslīga pie Visvalža Brīvja ķermeņa, atbrīvoja rokas no režģa valgiem un pārliecinājās par sirds darbību.

„Paldies Dievam, dzīvi!” kapteinis Fīlips atviegloti pie sevis noteica. Steigšus izņēmis no pirmās palīdzības kastītes baltu ar zīda adījumu apvilktu amonija kapsulu, viņš to saspieda pirkstos un piebāza pie Harija deguna. Harijs Kīts sakustējās:

„Mana galva,” viņš ievaidējās, „kur ir Visvaldis?” Ar roku taustīdams punu pakausī, Harijs piecēlās.

„Šeit, ņem šo kapsulu, mums jāsteidzas,” kapteinis, norādīdams uz nesamaņā gulošā Visvalža stāvu, pasniedza amonija kapsulu Harijam, paspēra dažus soļus uz lidmašīnas asti, kas bija pa šo laiku sākusi svērties uz augšu, noliecās un pacēla kādu dzeltenu maisu.

„Visvaldi, mosties!” Harijs iesita pļauku latvieša bālajā vaigā.

„Iesim!” pavēloši noteica kapteinis Fīlips, „liec Visvaldi pār plecu, es gādāšu par gumijas glābšanas laivu un īsviļņu raidītāju.

Avarējusī lidmašīna sāka arvien vairāk svērties uz priekšu. Kapteinis Fīlips piesteidzās pie kreisajā sienā virs spārna iebūvētajām rezerves durtiņām, ar zābaku izsita stiklu un nospieda rokturi − durvis čīkstēdamas atvērās. Pārliecinājies, ka ūdens vēl nesniedzas virs plākšņa, viņš izstūma pasmago nesamo un, uzsaucis Harijam, lai seko, izkāpa uz spārna. Kamēr Harijs dabūja Visvaldi ārā, kapteinis Fīlips ar sparu izvilka saspiestā gaisa drošības adatas; dzeltenais maiss pieņēmās apmēros un tagad izskatījās kā milzīga baļļa, kuŗas dibenā pie sāniem atradās konservētas pārtikas iesaiņojums, maza četrstūraina kastīte − radio raidītājs, antenna, sarkanas buŗas, pārsegs un alumīnija airi, kuŗu viena puse bija klāta ar spožu, fosforescējošu, spogulim līdzīgu materiālu; ja uz tiem krita gaisma, tos varēja jo tālu saredzēt tumsā. Kapteinis, piesardzīgi piegājis pie spārna malas, izstūma gumijas laivu tā, lai puse no tās būtu ūdenī.

„Nes Visvaldi šurpu!” teica plecīgais kapteinis Fīlips.

Gaisā atskanēja strūklu lidmašīnas dūkoņa. Fīlips izslēdza kabatas lampiņu un nekavējoties sekoja Harijam, kas bija novietojis Visvaldi vienā laivas stūrī. Pagriezis airu spožo pusi pret ūdeni, kapteinis Fīlips ar spēcīgu grūdienu atstūma laivu no pamazām grimstošās lidmašīnas. Pasniedzis vienu no airiem Harijam Kītam kapteinis Fīlips teica: „Jātiek vismaz simts metru no vraka, jo vecā krievu lidmašīna necik ilgi nepeldēs.”

Abi vīri ķērās pie darba. Visvaldis Brīvis uz brīdi tika piemirsts. No sākuma airi cilājās nevienādi, tad sakrita vienādā ritmā. Gaiss bija drēgni sājš un salts. Laiva ar trim skrejlapu kaisītājiem attālinājās no grimstošā aeroplāna. Gaisā atkal atskanēja lidmašīnu motoru dūkšana, tālumā pie apvārkšņa austrumu pusē iedegās pa šaudīgai ugunij. Kapteinim Fīlipam atskatoties atpakaļ, lidmašīnas vraks vairs nebija saskatāms; tas jau atdusējās dzintarjūras dzelmē.

Pēc dažām stundām no ziemeļrietumiem tuvojās divmotorīgs helikopters. Pret rīta blāzmu varēja redzēt, ka lielajā banānveidīgajā lidaparātā tiek uzvilkti trīs vīri; viņu rokas, kas bija ieķērušās kabeļu stienī, izskatījās kā lūgšanā saliktas.

Tad helikopters pazuda rietumu virzienā.