Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

Prof. Ludis Bērziņš.

VALODA IR GARU TEKA...

Var kāds būt labs latvietis, nezinādams, cik un kādas ir deklinācijas latviešu valodā, bet praktiskā valodas prašana runā un rakstā gan būtu nepieciešama. Tāpat labam latvietim kāda acs būtu jāiemet mūsu literatūrā, īpaši mūsu tautas dzejā, jo nav noliedzams , ka latviešiem jebkur kopā pulcējoties, tautas dziesma ir visstiprākā saite. To pieredzējām kādā skolotāju kongresā, kur pat valsts himna nesaistīja pie sevis visus sanāksmes dalībniekus, kamēr tautas dziesmu dziedāšana uz brīdi meta miera tiltu pāri bangainajiem ūdeņiem.

Pasaules notikumi mūsu laikos plosa nevien tautas organismu, viņi draud pārvarēt arī tautas attīstību. Jo lielāka tad ir vajadzība domāt par kontinuitāti šinī attīstībā, un tas ir panākams tikai vienā ceļā, proti, mantotās vērtības, īpaši tautas valodu, cieņā turot.

Latviešu valoda ir no dabas stipri stabila. Rakstniecības pirmajie, kas tagad jau ir 300 gadu veci, nelūkojot uz nepilnībām ortogrāfijā un dažiem citiem trūkumiem, mums vēl šodien ir labi lasāmi, tā, piemēram, Manceļa svētrunas, kuŗu vāciskie virsraksti tagadnes vācu valodai atbilst mazāk nekā pats svētrunu latviskais teksts tagadnes latviešu valodai. Būtu labi, ja pārgrozības tautas liktenī, ko pārdzīvojam šodien, neizdarītu arī radikālu pārgrozību tautas valodā, bet ka apzinīga valodas kultūra neļautu pārtrūkt vienības pavedienam, kas saista tautu kā agrākos tā vēlākos laika posmos. Tā būtu kontinuitāte laiku gaitās. Bet mums jādomā modernajos apstākļos arī par kontinuitāti telpiskā ziņā. Esam izsvaidīti pa visiem kontinentiem un nekur nedzīvojam latvieši ar latviešiem kompaktā masā, bet sadrupināti svešu tautu vidū. Nemaz nu nevar citādi būt, ka tas ietekmēs mūsu ikdienas valodu. Pie tās valodas, kas ap mums skan, pieraduši, ērtības dēļ krītam kārdināšanā arī savā starpā nevairīties no šīs valodas paņēmieniem, apmēram tā, kā agrāko laiku latvieši, kas muižās kalpoja, bojāja ar savām svešās valodas druskām labu latviešu stilu. Kamēr tas notiek mazos apmēros un šaurās robežās, ģimenē vai darba biedru starpā, tikmēr ļaunums nav pārāk bīstams, jo ir viegli domājams, ka tie paši runātāji citos apstākļos vai citā sabiedrībā šo izteiksmes veidu nekultivēs. Varēsim šo parādību uzskatīt kā skaistuma defektu, kurš viegli sadzīst.

Bet lieta top nopietna, ja svešu elementu piesātinātā izteiksme iespiežas rakstos. Rakstam ir sīkstāka dzīvība nekā runas vārdam. Tagad, kamēr sakņojamies Latvijā un mūsu lietojamā rakstu valoda neatkāpjas no vecām tradicijām, latviešu literatūru, kas izdota Savienotās Valstīs, varēs tikpat labi lasīt Vācijā, Zviedrijā un citās pasaules malās. Bet ja mūsu raksts iepeld svešos ūdeņos, tad lieta top ļaunāka: svešie elementi, ko sniedz latīņu Amerika, būs citādi nekā tie, kas mūsu valodā ieviešas angliski runājošās zemēs. Īpaši jābaidās, ka vairāk vai mazāk savos rakstos pieļaudami vietu rietumu valodām, mēs tikai ar mokām varēsim sadziedaties ar valodu atbrīvotā tēvijā, kur par šo laiku būs tīšu prātu valodas druvā kaisīta sveša nezāle. Saskaņošanās būs vieglāka, ja vismaz no mūsu puses tēvu valoda būs stāvējusi pelnītā cieņā, kopta veco tradiciju garā; par kuŗām sardzē stāvēja mūsu universitāte. Tikai tādu tendenci piekopjot, varam cerēt savai valodai saglabāt globālu rakstu un līdz ar to savai tautai globālu saiti.

No otras puses, nopietni jāņem vērā, ka latvietis, kam trūkst šīs kopējās valodas, jau ir zaudējis savu latvieša raksturu. Ja latviešu tautu salīdzinām ar žīdiem, kas arī dzīvo visā pasaulē izklīdināti, tad tomēr būs konstatējama liela starpība: vispirms žīdi no indoeiropiešiem, kuŗu starpā viņus satiekam, pietiekamā mērā atšķiras jau tīri rasiski, kālab viņu ieplūšanai svešas tautas organismā ir vairāk šķēršļu nekā latviešiem. Otrkārt, žīdu tautu kā vienību palīdz uzturēt reliģija un reliģiskais rituāls. Latviešiem tādu aizsarglīdzekļu nav nepavisam, un ja tad latvietis vēl nomet savas priekšturamās bruņas, savu valodu, tad viņš tautas kopībai ir zudis. Bez savas valodas „kā niedra būsi svešā malā tur.”