Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

A. Ruņģa viņete.

Es vēl biju ļoti jauns.

Ir taču grūti apgalvot, vai tagad es esmu vecs: tagad man ir divdesmitastoņi gadi. Bet pirms desmit krāšņām vasarām un dziļām, baltām ziemām es vēl biju ļoti jauns.

Man ļoti patika vērot skaistas lietas. Nav nekā skumjāka par saules rietu, nav nekā dzidrāka par rasotu vasaras rītu, nekā rāmāka par tintes zilu ezeru ar baltām ūdens rozēm, bet man visvairāk patika meitenes.

Es aizmirsu daudz skaistu lietu un vēroju meitenes. Un kā es ilgojos viņu skaistumu! Es aizmirsu tulpes, kas patlaban uzplauka; aizmirsu kaktusus zaļos māla podos − zeme ap tiem izžuva kā tuksneša smilts. Velti mani mēģināja notvert ēdienu reizēs − tikai, kad man piedraudēja laupīt brīvību, ko visnotaļ vērtēju augstāk par visu pārējo, es negribīgi piesēdos pie galda. Man bija vienalga, ko man pasniedza, jo es domāju par skaistumu.

Vaigi man bieži notvīka kā ledus aukstā ūdenī mazgāti, jo es taču domāju par meitenēm.

Ai, kas tā bija par vasaru!

Baltie lielceļi kūpēja kā miltu maisi, kad tos izdauza jaunam malumam. Bet rudzu druvu un āboliņa lauku vēsums draudzīgi sagūlās ar putekļiem stiebros. Pār kviešu un cukurbiešu laukiem, bezgalīgām bērzu un ozolu birzīm, slaidu priežu mežiem, gandrīz melniem egļu biezokņiem vēsmoja neizbaudāmi smaržu mākoni.

Zilgmē slīdēja citi, balti, kupraini kā lieli aitu ganāmpulki.

Es viņu ieraudzīju Ninieŗa ezera priedēs.

No tā laika pagājuši desmit gadi, bet es joprojām viegli, tomēr reibinoši jūtu viršu rūgteno smaržu.

Ezers gulēja starp priedēm kā liela, balta bļoda, un ūdens tajā vizuļoja zaļš, atklādams tīru smilti.

Es biju peldējis ilgi, vairīdamies dziļāku vietu, kur dažs labs peldētājs bija pazudis bez miņas − tik viltīgs bija rāmais ezers, un tagad možs un līksms soļoju mājup. Soļodams pār viršiem un veselās kārtās sabirušām skujām, es nebēdīgi piesitu ar plaukstu te vienam, te otram kaparbrūnam priežu stumbram, kad piepeši mazā klajumā ezera krastā ieraudzīju kailas meitenes stāvu.

Es apstājos un tūlīt padevos kārdinājumam viņu novērot.

Var lasīt un bieži dzird, ka kails skaistas sievietes stāvs dažu satramdot kā sarkans lakats arēnā vērsi, bet man gribējās kļūt par sālsstabu. Tur es stāvēju paslepšus aiz priedes, piespiedis vaigu kreveļainai, sveķiem notecējušai mizai, un skatījos līdzīgi, kā orchideju apbrīno nepraša, padzirdis, kas tā par varenu puķi.

Ļāvusi ezera vēsmai un saulei apžāvēt matus, rokas, seju un vieglo, trauslo stāvu, tikai tagad meitene pagriezās šurp un raiti noliecās pēc apģērba gabaliem, kas bija sakrituši viršos kā lieli, balti vai iezilgani ziedi. Gaišas matu cirtas pārvēlās sejai, kājas viegli ieliecās ceļos, pleci iemirdzējās, rokas, smalkas un trauslas, piemīlīgi tvēra kādu iezilganu ziedu.

Meitenes straujā apgriešanās un piemīlīgās kustības pārvarēja mani kā negaidītā lavīna kalnu ciemu. Savādā satraukumā es novērsu skatu, iecirtu zodu krūtīs un bēgu.

Es skrēju un − elpu neatvilcis − skrēju.

Tad nāca apstāšanās; es apgriezos un sāku iet atpakaļ.

Notika tas, ko biju gan iedomājies, bet kam es nespēju ticēt. Meitene nāca pretim, šad tad pieliekdamās un noplūkdama pa ziedam, ko lika pie citiem, apskautiem mazā plaukstā. Kad viņa ieraudzīja mani, viņa it kā apstājās. Es satrūkos, kā pieķerts nozieguma vietā, bet turpināju iet. Viņa skatījās tieši man acīs, un ar katru soli, ar ko es tuvojos, viņas acis šķita augam lielākas un lielākas, līdz man likās, ka tur es ieraugu zaļganzilu ūdens līmeni, viršus ar lieliem, baltiem vai iezilganiem ziediem un vidū kailu, brīnumdaiļu stāvu, kas piepeši un strauji pagriežas pret mani.

Šaurā taka pļavā starp kuplo zāli, smilgām, gundegām un sarkanām āboliņa poguļām bija par šauru, lai divi gājēji pārmītos, tāpēc es iekāpu smilgās, lai palaistu meiteni garām.

Pāris soļus paspērusi, meitene atskatījās un pamāja man ar roku. Atkal es ieraudzīju viņas acis un tūdaļ redzēju savādo, līksmo ainu.

No tā laika es vairos ieskatīties citās acīs un kautrējos, ja mani uzlūko.