Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī
|
|
|
|
Pie jūŗas
Nakts savās skaujas tinusi zemi, Augstu pie debesīm zvaigznītes mirgo − Kā mirdzošas acis tās ūdeņos atspīd. Kā sēru plīvurs ap kājām man tinas Nakšņainā jūra, kas klusē arvien. Bangojas jūra, maļ ūdeņus putās, Vilnis pēc viļņa uz krastmalu steidzas. Atlido vējš un skūpsta man acis, Es aizveru plakstus, bet palieku stāvam. −−− Kā mīlīgas nāras šūpojas domas Ar baltajām putām, kas ceļas un grimst, Ilgas un cerības ieaijā viļņi, Skumju ikkatru sevī tin dzelme. −−− Jau dzisušas zvaigznes un pamale sārto, Cīruļi sveicina austošo rītu. Kā vientuļa priede es stāvu pie jūras Un skatos kā saule jūrmalu zeltī. |
|
|
|
|
|
Pavasaŗa dziesma
Augšā, augšā, Nesnaud ilgi! Dzīve sauc, Kalni zilgi.
Strauti čalo, Lapas plaukst, Putni lido, Niedras čaukst.
Airi tver − Straumē nāc. Dzīves upe Gaŗām krāc.
|
|
|
|
|
|
|
|
Aizgājušam zemniekam
Vēstules no dzimtenes stāsta, cik daudz tuvu kaimiņu ļaužu aizgājuši aizsaulē.
Un spēji satraukts, īgnumu iz sevis mēžu − − − Kā dusmās notrīc sirds: cik mana daba vāja Pie mantām piesienas un teikt grib − šeit tev māja. Nu savos ļaudīs redzu baru sīku blēžu. Tad šķiet (tas nebij sen) es zaļā zālē sēžu Un blakus tava zemēm aplipusi kāja. Daudz lieku gudrību tā galva nezināja, Kas mani kādreiz iemācīja zvejot vēžus. Kā stārķis uzlīcis tu sēdēji uz sētas Un pavadīji mūs, kam likās, svešums glābs. Un tagad − kas pret kalnu man vēl pretim kāps? Tev acis smilšu piebērtas un dziļi slēptas. Bet varbūt gaidīsi, pats vērties stiebrā zaļā, Reiz mani tu, uz kapa augdams savā vaļā.
|
|
|
Padoms
Par mūžību daudz blāzmaināk, Deg mirkļi tumsā krītot, Un skumjas Tevi nepanāk Šai īsā dzīvē mītot.
Pirms ardievas tev lūpas teic, Pirms atkal tumsā slīdi, Ar gavilēm šo dzīvi sveic − Šo vienu īso brīdi.
|
|
|
Sonets
Tai naktī mostoties man šausmās stinga prāts − Pie gultas manīju es smīnētāju ēnu. Pilns baiļu pazinu es savu lietuvēnu, Kas visur seko man, lai kur tiek iets vai stāts.
Tas mani vēroja kā nevarīgu zēnu Un ļaunā smīnā kārdinot man teica: Nāc! Bet manī modās naids sendienu krāts, Karsts dusmu vilnis aizskaloja mieru rēnu.
Smags pelnu trauks no gluda kristalstikla Ar sparu lidoja, kur ņirdza ļaunais spoks, Kas mani vajāja, lai postā ietu viss.
Sirds salēcās un kļuva gluži bikla. Kas tagad būs? ... Tad šķīda dzirkšu loks, Un šķindēdams pie sienas plīsa spogulis.
|
|
|
* * * Līgo līksme liegi liesmu lokā. Blāzmas rotaļa it visa dzīve šķiet, Blāzmas rotaļa, kas kaists un deg un riet, Baigās liekot tumsas ziedu rokās
Ēnu nezvērs līksmes straumi lok. Sāpju sūrums sirdi sažņaudz sīvi. Viss, kas deg, klāj pelnus pār šo dzīvi, Un zem pelniem elpa krūtīs smok.
|
|
|
|
|
Kādreiz
Reiz dzirdēju vārdu: Kādreiz. Un cerībās nodrebēju. Tad jautāju: Kad? Nu, kādreiz. Klusībā nodomāju: Kādēļ vārdi šādi mutē likti? Sev atbildēju: Nu, kādreiz jau nav tik slikti Cerēt un zīlēt sev laimi. To drīkst. Vārdi šādi tad neapnīkst. Vērts gaidīt ir varbūt, Ja sirds tev klusi jūt: Kādreiz. Tik dienas steidz Daudz par ātru. Skatu tās ar aukstu prātu Un beigšu reiz. Kādreiz.
|
|
|
|
Ilgas
Naktsmelnais krūmāju krasts Kā apburts noslēpums snauž; Staipās ilgpilnas niedras Dūņainā ezera sēklī. Debesīs mākonim melnam Parādās zeltīta mala; Spīgojot nokrīt bruģis Uz gludajām ezera dzelmēm −− Nekustas ūdens, nedz niedras. −− −− −− Kā gurdumā piedzimis murgs Spīd ceļš pie kājām Saistītām dūņāja niedrām: Ilgpilni burvības krastu Tās vēro un sapņo bez spēka. −− −− −− Piepeši pamostas krasts. Debesis valodas dala. Nopūšas niedrājā vēsma. Viļņi skrien zvīļojot sēklī. Aizstaigā niedras Uz apburto krastu.
|
|
JĀNIS AKMENS
|
|
|
Dievišķie raksti
Man tīk tev sejā raudzīties Kā brīnumainā rakstā: Ar savu roku licis Dievs Ir punktiņu tev plakstā. Man veci raksti patikās, No hiroglifiem apburts biju Un zudis zintīs mistiskās, Kad tevi vaigā ieraudzīju. Nu nespēju vairs it nekā Es atrast rūnu rakstā; Daudz vairāk prieka sagādā Man punktiņš tavā plakstā.
|
