Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

SVARĪGĀKAIS JAUTĀJUMS

DOMAS PAR CĪŅU PRET KOMŪNISMU

 

Kurš gan ticēs, ja apgalvošu, ka pagājušā Amerikas Latviešu Apvienības kongresā Latvijas atbrīvošanas un pretkomūnistiskās darbības jautājums gandrīz nemaz netika pieminēts! ALA taču ir mūsu centrālā organizācija, kuŗā saplūst Amerikas latviešu radošie spēki; tā ir organizācija, no kuŗas darbinieku mutēm atskan nereti svēti solījumi darīt iespējamo latviešu tautas brīvības labā. Un kad tu, uzticības un entuziasma pilnais vientiesi, ierodies mūsu centrālās organizācijas kongresā, lai klausītos debatēs par jautājumu, kas tev kā latvietim vistuvāk pie sirds, tad tu atrodi, ka lietišķi pārrunātas tiek visas problēmas − sākot ar invalīdu namu un beidzot ar bēru fondu, − bet nav neviena priekšlikuma, nevienas oriģinālas domas, gandrīz neviena vērtējuma attiecībā uz Latvijas atbrīvošanas jautājumu. (Latvijas atbrīvošana, protams, saistās ar vispārējo pretkomūnistisko cīņu.)

Bet šāda veida kautrība nav Amerikas latviešu monopols. Otra latviešu svarīgākā centrālā organizācija − Latvijas atjaunošanas Komitejas Eiropas Centrs − jau labi sen visā pazemībā atteicās no sava agrākā nosaukuma, kur vārda „atjaunošana” vietā atradās vārds „atbrīvošana”. Tikai vispiedzīvojušākie politiķi spēs izskaidrot, kā Latviju iespējams atjaunot, pirms tā ir atbrīvota, un kā var pastāvēt kādas komitejas Eiropas Centrs, ja nav pašas komitejas.

Bet, protams, nosaukumi ir nesvarīgi. Nebūtu tomēr nekāda nelaime, ja mūsu organizācijas sekotu trimdas dzīves tradīcijām, un ja nav darbu, tad vismaz rūpētos par labskanīgiem nosaukumiem.

Šī raksta autors nevēlas nevienu apsūdzēt, bet tikai konstatēt, ka mums nav pretkomūnistiskās cīņas vadības. Ar vadības trūkumu var izskaidrot faktu, ka lielākā daļa trimdas tautas tiešajā atbrīvošanas darbā gandrīz nepiedalās, t.i., viņu līdzdalība mērojama tikai dažos centos ziedojumu gadā. Tauta nevar būt ļauna; laba vai vāja var būt tikai vadība.

Bet ja nu mūsu emigrācijas vispārējo neaktivitāti ir iespējams izskaidrot, tad to nav iespējams attaisnot. Kā cilvēki mēs nevaram vienkārši noskatīties, kā, nebeidzamas uzspiestas mācības izciezdami, bojā aiziet miljoniem nevainīgo.

Tādēļ pie Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības tiek organizēta Pretkomūnistiskās informācijas nozare.

Bet pretkomūnistiskā atbrīvošanas cīņa nav tikai morāls pienākums. Tā ir arī nepieciešama pašu trimdinieku latvietības uzturēšanai. Ne kultūra, ne aprūpe, ne runas par „saglabāšanu” nevar atvietot nacionālpolitisku aktivitāti, kas vienīgi var dot pamatu mūsu ticībai un tautas un valsts pastāvēšanai. Daudzi no mums nejūt nekādu īpašu pienākumu pret latviešu kultūru, kas sakāms sevišķi par jaunāko paaudzi, ar kuras uzskatiem, trimdai ieilgstot, būs arvien vairāk jārēķinās. Bet neviens godīgs cilvēks, lai kādi viņa ieskati par latviešu mākslas un vēstures jautājumiem, nevar atteikties no pienākuma atbalstīt miljonu nevainīgu cilvēku atbrīvošanu un komunistu slepkavu impērijas iznīcināšanu. Kas cits kā nacionālpolitiskā aktivitāte var uzturēt jaunatnes acīs dzīvo Latviju un pierādīt, ka tā ir realitāte, ne sapnis? Kas cits var dot cerību un tādejādi nodrošināt auglīgu pamatu latviešu kultūras attīstībai? Jo kultūru nevar saglabāt, to vienkārši iekonzervējot.

Šeit radīsies iebildumi, ka „mēs tikpat neko Latvijas atbrīvošanas labā nevaram darīt” un ka tādēļ „atliek nogaidīt lielās politikas iznākumu.” − „Mēs esam demokrātiju pusē,” turpinās iebildējs, „gan jau reiz nāks arī atbrīvošana, jo komūnisms nevar mūžīgi pastāvēt.”

Protams, šāda valoda nenozīmētu nevajadzīgu spēlēšanos ar tautas dzīvību. Mūsu iespējas nebūt nav tik neievērojamas, ka jāpadodas likteņa varai. Tieši apspiesto tautu potenciālā spēka neapzināšanās un šī spēka neizlietošana ir bijis viens no galvenajiem iemesliem pretkomūnistiskās cīņas līdzšinējam relatīvam neietekmīgumam. Pie tam ir pamats domāt, ka mūsu potenciālais svars pasaules polītikā vēl pieaugs, ja Amerika atzīs, ka tai nav cita ceļa paglābt savas pilsētas no atomiskās iznīcināšanas, kā caur apspiesto tautu palielinātu pretestību Kremļa režīmam. Trimdinieku pienākums ir rūpēties, lai oficiālā Amerika nonāktu pie šis atziņas pēc iespējas drīz un lai šī atziņa kļūtu par Savienoto Valstu ārpolitikas stūrakmeni.

Fakts ir, ka apspiesto tautu pretestība jau tagad lielā mērā noteic ne tikai Maskavas, bet arī Vašingtonas polītisko stratēģiju. Šis apstāklis mums jāizmanto savu, tas ir apspiesto tautu interešu labā. Kā šo tautu reprezentanti brīvajā pasaulē mēs turam savās rokās plašas iespējas sekmīgai atbrīvošanas cīņai.

Diemžēl šīs iespējas līdz šim nav pilnībā izmantotas, kam par iemeslu ir 1) trimdas tautību savstarpējas nesaskaņas, 2) tālejošās pretkomūnistiskās cīņas programmas un ideoloģijas trūkums, 3) „iekšpolitiskās” nesaskaņas un vispārējā trimdinieku vienaldzība pret polītisku darbu. Ja pirmais no šiem kavētājiem faktoriem ir daļēji novērsts ar Apvienoto Eiropas Tautu Asamblejas nodibināšanos, tad pārējie joprojām kavē efektīvas atbrīvošanas kustības iedzīvināšanu.

Protams, arī ALJA's Pretkomūnistiskās informācijas nozarei būs jāsaskaras ar šīm problēmām, kādēļ tās īsumā apskatīsim.

Kādu sološu ideoloģiju mēs varam piedāvāt rietumu pasaules atpestīšanai no komūnisma draudiem?

Patlaban valstu ārpolitikā vēl arvien valda tuvredzība, kas izpaužas katras tautas centienos nosargāt savu labklājību, pilnīgi nerēķinoties ar citu tautu interesēm. Kaut gan ar kollektīvās drošības jēdziena nostiprināšanos starptautiskās attiecības pamazām ievirzās saprātīgākā gultnē, tomēr šis jēdziens pašreizējā izpausmē vēl ir ļoti nepilnīgs, jo tas tiek piemērots tikai tad, kad to prasa kādas kollektīvā līguma valsts vai šādu valstu grupas intereses un par tik, par cik to prasa šīs intereses; tas netiek piemērots universāli.

Internacionālā politikā vēl arvien nav pierādījusies tāda lieta kā „tautas pienākuma sajūta”. Kristīgā ticība māca, ka grēks ir ne tikai apzagt vai apmelot savu tuvāko, bet arī nepalīdzēt, kad šī palīdzība ir nepieciešama. Tātad ne tikai jāatsakās darīt ļaunu, bet nedrīkst atteikties darīt labu. Šis princips vēl arvien tiek ignorēts starptautisko attiecību kārtošanā. Bet tas var kļūt par atbrīvošanas cīņas ideoloģijas pamatu, un tā izstrādāšana un ievešana pasaules politikā var kļūt par Otrā pasaules kaŗa Austrumeiropas emigrācijas galveno kontribūciju starptautiskās tiesībās vai attiecībās.

Šī ideja, saprotams, nav tukša un tikai mums izdevīga, bet tās iedzīvināšana ir vispārēja praktiska nepieciešamība, jo iedzīvināta tā kalpos visu nāciju drošībai un labklājībai.

Bet ja mēs savu lielisko ideju bagātību nevēlamies paturēt zem pūra, bet gan iznest šīs idejas pasaulē, ja vien vēlamies mūsu pretkomūnistisko aktivitāti padarīt pēc iespējas efektīvu, tad nepieciešama tautas vienība un aktīva līdzdalība atbrīvošanas darbā. Ja ziedojumi nacionālajam darbam sasniegtu piecdesmit procentu no katras personas ienākumiem, arī tad nevienam no mums bēgļiem badā nebūtu jānomirst, un mūsu stāvoklis tomēr būtu nesalīdzināmi labāks, kā to cilvēku stāvoklis, kuri smok Sibirijas vergu nometnēs vai čekas pagrabos.

Bet šādam upurim mūsu trimdas tauta nav sagatavota. Mēs turpinām skaitīt centus, ne savu brāļu dzīvības.

Trimdas tautas aktivitātes palielināšana ir panākama ar pastiprinātas iekšējās un pāraudzināšanas palīdzību. Gadu gājumā pabāl atmiņas par komūnistu terroru. īpaši jaunatnei ir nepieciešami atgādinājumi šajā virzienā. Daļēji to var panākt ar īpašiem komūnistu terrora atceres sarīkojumiem jaunatnes pulciņos. Tikai raugoties baigā gada izķēmotajās sejās ir iespējams aptvert visas šīs traģēdijas dziļumu, un izjust nepieciešamību celties un strādāt. Laika un telpas attālumi nedrīkst mazināt mūsu apņēmību, jo tie nemazina miljonu ciešanas.

 

O. Gobiņš.