Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

Ilustrējis U. Kļaviņš

Nevērīgi aizmetis neskaitāmas reizes pārlasīto laikraksta lapu, leitnants Krasts pavērās pagalmā. Bija vasaras pēcpusdiena. Brūnganie, smalkam pulverim līdzīgie putekļi, kas likās vienīgā īpatnība šai Dieva pamestā sādžiņā Krievijas vidienē, bieziem mākoņiem karājās saules tveices sakarsētajā gaisā. Kā smaga, neatvairāma sega tie nogūlās visur: gaisā, uz koku lapām, logu rūtīm; jā, pat ēdiens, ilgāku laiku atstāts neapsegts, lēnām pārklājās ar šo sarkanīgo putekļu kārtiņu.

Kā liela, dzeltena ripa saule kvēloja dūmainajā debesu lokā, karsēdama panīkušos sējumus sādžiņas malā un melnās gulšņu kaudzes, no kuŗu darvotajām mugurām lēnām cēlās asa darvas dvinga. Maza šaursliežu dzelzceļa līnija aizlocījās gar sādžas vienu malu, saulē zibinādama jaunās, nule liktās, dzelzceļa sliedes. „Spiedīgs,” domāja Krasts, „droši vien pret vakaru gaidāms pērkons.” Garlaikotu seju viņš atkal par jaunu pievērsās laikrakstam.

Leitnants Krasts bija latvietis. Tagad jau tuvu piecdesmitiem, sirmiem matiem un papliku galvas virsu, viņš bija cilvēks, kā mūžā Dievs bija sējis visdīvainākos mezglus.

Dzimis un uzaudzis Krievijas pierobežā, krievu bērnu vidū, viņš krieviski runāja gandrīz vai labāk nekā latviski. Tikko apprecējušos, viņu pārsteidza otrais pasaules kaŗš. Sekoja iesaukšana armijā, cīņas Volchovā un Polijā, tad gūsts Vācijā. Vēsti par meitas dzimšanu viņš saņēma Polijā, kauju beigu posmā. Gūstā un dažādās bēgļu nometnēs pagāja pirmie pēckaŗa gadi.

Ar pirmajām skopajām ziņām nāca bēdu vēsts: dzimtenē bija mirusi Krasta sieva. Rakstītāja, kāda attāla radiniece, kas dzīvoja citā Latvijas pusē, tik vien zināja pastāstīt, ka bērns esot nodots kādā bērnu patversmē. Tas bija viss. Sīkākas ziņas par tuviniekiem un meitu solīja nākamā vēstulē, bet tā nekad nepienāca. Vācijā paklīda ziņas par vajāšanām dzimtenē tiem, kam radi ārzemēs. Velti Krasts rakstīja tuviem un tāliem paziņām − atbildes nebija ... Visu zaudējis, Krasts izceļoja uz Ameriku.

Tad sākās trešais pasaules kaŗš. Armija meklēja valodu pratējus, solīja dienestu aizmugurē; arī algas bija labas. Iespēja tikt tuvāk dzimtajai pusei vilināja: Krasts pieteicās. Kaut frontes dunoņa jau sen bija norimusi, bijušie varas vīri, un fanātiskā jaunatnes daļa cīņu turpināja. Dziļi Krievijas milzīgajos mežos paslēpušies, tie naktīs spridzināja tiltus, dedzināja mājas un uzbruka vientuļiem spēkratiem. Šo partizānu likvidēšana bija vietējo komandantūru uzdevums. Vienai no tādām piederēja arī leitnants Krasts.

Milzu putekļu mākulī ietinusies, sētā iedrāzās vieglā bruņu mašīna un, bremzēm kaucot, apstājās sardznīcas priekšā. Sīks stāvs, trīs militāro policistu ieslēgts, pazuda durvīs. Pēc brīža uz Krasta galda spalgi ieskanējās telefons. Krasts pacēla klausuli. Runāja seržants. „Leitnant,” šņāca uztraukta balss, „viņa ir rokā, beidzot mēs viņu dabūjām!” Kas rokā? Cilvēk, runājiet taču sakarīgi,” teica Krasts,
un viņa balsī ieskanējās īgnums. Taisni brīnums − kas gan tā varēja satraukt šo vārdos strupo un drūmo Teksasas dēlu. „Suļiko, leitnant, Suļiko ir mūsu istabā!” sauca seržants un balsī tam bija bērna prieks. „Policija to nogrābusi pirms pāris stundām kādā no kaimiņu sādžiņām. Viņa gan ir drusku sašaudīta, kā to sargs teica, bet sēž itin ņipra. Vai jūs viņu gribat pratināt tūliņ?”

Krasts pārlaida skatu istabai. „Jā”, viņš lēnām teica, „jā, vediet viņu šurp. Nolieciet vienu vīru pie loga un pie durvīm. Un neaizmirstiet kārtīgi pārmeklēt”, viņš vēl piebilda.

Nolicis klausuli, Krasts brīdi centās atcerēties visu, kas bija saistīts ar šo sievietes vārdu. Viņas īsto vārdu neviens nezināja. Suļiko bija palama, segvārds ienaidniekam, kas reizē bija bīstams un mistisks. Vietējie iedzīvotāji viņu bijās un piedēvēja viņai īpašības, kādas piemīt teiku varoņiem. Viņa bija kā kāda Orleānas Jaunava, atdzimusi šai nabadzīgajā Krievijas vidienē. Neviens īsti nezināja, kādi spēki ir viņas rīcībā, neviens nezināja, kā uzdevumā viņa rīkojas. Klusi kā ēna, parasti tikai dažu uzticamu vīru pavadībā, viņa prata piezagties munīciju novietnēm, uzspsridzināt tiltus sargu acu priekšā vai nomīnēt ceļu, kas bija nule pārbaudīts. Viņas vārds bija rakstīts degošos ciematos, sprādzienu dārdos un ložmetēja rejās, ložmetēja, kas nezināmas rokas vadīts, brīdi sēja nāvi transporta kolonnā, lai tūdaļ atkal apklustu un pazustu tikpat klusi kā sācis. Vienīgi pēdējo reizi kaujas laime bija kļuvusi viņai neuzticīga.

Dzelzceļš, kas aizvijās gar sādžas vienu malu, bija nule būvēts. Krievijas slikto ceļu dēļ tas bija gandrīz vienīgā drošā maģistrāle ar ārpasauli šai zemes nostūrī. Municija, pārtika, maina vietējām vienībām − viss tas nāca pa šo mazo līniju. Nedēļas divas atpakaļ vilcienu, ar ko bija sūtīta maiņa vietējiem garnizoniem, uzspridzināja.

Tas bija varens grāviens, kas aizrāva nāvē vairāk nekā simts brašu zēnu − pirmo pēckaŗa iesaukumu. Liktenim bija labpaticies skart arī Krastu − viņa dēls no otrās laulības Amerikā bija šinī vilcienā.

Kā parasts, uzbrucēji bija naktī nolikvidējuši tilta sardzi, tad tiltu nominējuši, un, vilcienam pāri ejot, uzspridzinājuši. Tikai šoreiz Suļiko drusku nelaimējās. Sargs bija uzbrucēja dunča tikai ievainots. Brīdi gulējis nesamaņā, viņš bija pamodies mirklī, kad Suļiko ar saviem vīriem taisījās tiltu atstāt, un izšāvis. Ievainotais sargs, brīnumaini pārcietis eksploziju, zvērēja, ka Suļiko ievainota. Pieņemot, ka Suļiko mežā nepaliks, bet meklēs patvērumu kādā no vientuļajām sādžiņām, policija šodien pārmeklēja visu apkārtni tuvāko divdesmit jūdžu apjomā. Pārmeklēšana bija veikusies necerēti labi. Krasts bija jūtami satraukts. Lūk, tagad nāca viņa kārta! Šodien viņš varēs redzēt sievieti, kas bija vainojama viņa dēla nāvē. Šodien viņš prasīs norēķinus! ...

Īsi pieklauvējis, seržants ienāca istabā. Līdzi viņam iesoļoja divi militārās policijas vīri, vezdami kādu sīku, pabālu sievieti. Viņa gāja salīkusi, vienu roku turēdama piespiestu krūtīm.

„Kur viņa ievainota?” jautāja Krasts.

„Plecā”, nevērīgi atteica seržants, „mēs viņu gan drusku pārsējām, bet ievainojums iekaisis, struto. Nu, bet parunāt viņa vēl var − vismaz līdz rītam jau nemirs.”

„Labi,” teica Krasts. „Jūs varat iet. Uzmaniet tikai logu un durvis. Es ar viņu parunāšu.”

Seržants sveicināja un atstāja istabu. Viens no policistiem nostājās ārpusē pie loga, otra soļi čirkstināja smiltis durvju priekšā.

„Sēstieties”, teica Krasts krieviski un pamāja uz krēslu otrā galda pusē. „Sēstieties!”

Sieviete apsēdās un klusēja sakniebtām lūpām. Brīžam viņa drusku saviebās itin kā ciestu lielas sāpes.

„Jums sāp?” jautāja Krasts. „Mums nav ārsta še uz vietas, bet pēc brīža Jūs sūtīs tālāk − tur Jums palīdzes.”

Sieviete sāji pasmaidīja. „Jūs esat galants. Ārstējat pat pirms nošaušanas. Sakait, cik Jūs samaksājāt tam, kas mani nodeva?”

„Jūs ļoti šī cena interesē?”

„Nē, taču gribētos zināt, cik esmu vērta”, sieviete teica, un acīs tai kvēloja neslēpts naids. „Jā, pat starp krieviem jūsu netīrajiem veikaliem ir panākumi.”

Krasts uzmanīgi vēroja sievieti. „Viņa taču vēl ir gluži jauna”, viņš domāja. „Šī bija skaidra lieta − droši kāda no ideālistēm, kas bija ar mieru mirt par savu pārliecību un komūnisma doktrīnu. Viņa pasauli vēl nemaz nepazina − ko viņai varēja pārmest?”

− Un mūsu puiši? − Ari tie bija jauni, arī tiem palika dzīves, kas jādzīvo, sapņi, kas jāsapņo, un tomēr to vairs nebija ...

Neērti sagrozījies sēdeklī, Krasts atsāka oficiālā tonī: „Man Jums šis tas jājautā. Atgādinu, ka ar labprātīgu atzīšanos varat savu vainu mīkstināt. Kā Jūs sauc?”

„Manu vārdu Jūs jau zināt − Suļiko. Un vaina − man nav vainas. Kā Jūs, svešs dienderis un laupītājs, iebrucējs mūsu zemē, varat man prasīt pēc vainas?!” Sievietes acīs naids bija iegailējies vēl krasāk, krūtis cilājās.

Arī Krasta sirdī lēnām krājās rūgtums. Šī sieviete te vēl lamājās, sauca viņu par dienderi, pati būdama vienkārša lielceļa laupītāja un bandīte.

„Jūs runājat par iebrucēju − un kas tad iebruka citās valstīs, kas lauza līgumus − vai tā nebija Padomju Savienība, kas to darīja pirmā?”

„Padomju Savienība šīs tautas tikai atbrīvoja no kapitālistu jūga. Padomju Savienība nevienam neuzbrūk. Līgumi slēgti ar kapitālistiem, strādnieku valdībai nav jātur − kapitālistu valdības vispār nav tiesīgas runāt, jo tās strādniekus nepārstāv. Tās ir kapitālisma kalpi, tādi pat kā Jūs,” sieviete lēnām noskaitīja kā sen iemācītu pantu, tad apklusa, spītīgu skatu vērdamās sienā.

Arī Krasts klusēja. Kas še vispār bija ko runāt? Viņi katrs nāca no citas pasaules, katram bija cits pasaules uzskats un cita labā un ļaunā mēraukla.

Viņi varēja tikai viens iznīcināt otru, kopēja ceļa viņiem nebija.

Krasta skats pārslīdēja sievietes sejai. Augsta piere, šaura, gan rūpju un grūtuma izvagota, tomēr vēl skaista seja, blondi mati − šī sieviete taču neizskatījās kā krieviete. Arī izruna − šis cietais „r” − no kuŗas Krievijas puses gan viņa varēja būt!

„Sakait, kuŗā apvidū Jūs dzīvojāt pirms kara?” Krasts atsāka, lai izbeigtu nepatīkamo klusumu. „Starp citu − Jūs taču vispār neesat krieviete.”

Sieviete manāmi piesarka. „Esmu te dzimusi”, viņa teica, bet viņas acīs bija nemiers. „Kādēļ tāds jautājums?”

„To Jūs gan tā sakāt”, smīnēja Krasts. „Kuŗā zemē tad runā paša valodu ar akcentu?”

Sieviete brīdi apjuka, tad savaldījās. „Esmu no citas provinces − Krievija ir liela, cilvēki runā dažādus dialektus.”

Krasts brīdi vēroja sēdētāju. Viņš bija uz pareizā ceļa − šī sieviete nebija no šejienes. Seja likās pazīstama, sen redzēta, pat tuva.

„Un kāda tad būtu province, kur krieviski vispār nerunā?” Krasts atcirta, un viegla ironija bija viņa balsī. „Redziet, es neesmu krievs, taču krieviski runāju labāk par Jums. Neturiet mani par dumju! Varbūt vēl beidzot būsim no vienas puses,” viņš piebilda ar vieglu smīnu.

Sieviete neatbildēja. Likās, viņa pārdomāja, ko tagad sacīt. Netīrajā loga četrstūrī iegūla krēsla. Pamalē mācās tumši negaisa padebeši.

Lēnām Krasts pacēla netīro papīra kaudzīti, ko seržants projām ejot bija nolicis: laikam atrasti kabatās.

Nebija jau tur nekā liela. Kā rūdīta partizāne sieviete zināja veco likumu, pie sevis nekādus papīrus nenēsāt. Tur bija pāris apkārtnes kartes, vietējā dzelzceļa skice, tad dažas vēstules, rakstītas vismaz gadus divus atpakaļ. Rakstītājs bija vīrietis, laikam krievs, parakstījās ar vārdu Gļebs.

„Tās ir gluži privātas vēstules, nekādu informāciju tur neiegūsiet. Es tās vēlētos paturēt pie sevis,” teica sieviete, un viņas balsī bija satraukuma pieskaņa, kā runājot cilvēkam, kas iztraucēts savā intīmākajā dzīvē.

„Jūsu drauga?”, jautāja Krasts.

„Nē, mana vīra.”

„Un kur viņš tagad? Pie jums mežā?”

„Viņa vairs nav,” caur zobiem novilka pretimsēdētāja.

„Krita frontē?”

„Nē”, teica sieviete, un viņas balsī skanēja rūgtums, kādu cilvēkā spēj izdzēst tikai nāve.” Jūs viņu nošāvāt. Kā suni, kā kādu zvēru! Un kādēļ? − Tikai tādēļ, ka viņš negribēja cīnīties, viņš gribēja dzīvot mierā un būt pie manis.”

Sievietes rokas drebēja. Nenogaidījusi atbildi, viņa turpināja: „Kaŗš bija jau gandrīz beidzies. Man toreiz bija grūti − radības nāca tuvu, bet nebija neviena, kas man palīdzētu. Visiem bijušajiem sarkanarmijas kareivjiem bija jāreģistrējas un jāiet uz gūstekņu nometnēm. Gļebs negāja. Viņš teica, ka viņš varot pagaidīt pēc mazā piedzimšanas. Vienu nakti mūsu sādžu aplenca militārā policija. Meklēja partizāņus. Visiem jaunajiem vīriešiem prasīja atlaišanas zīmes. Gļebam nebija. Viņu nošāva pie mūsu mājas durvīm kā suni. Es saucu, lūdzos − neviens mani nesaprata, jo policisti krieviski nerunāja. Otrā rītā man piedzima dēls.”

Krasts klusēja. Tādas lietas notika. Ko lai viņš sacītu, kā lai viņš tagad izturētos − arī sievietei bija sava taisnība, par ko tā cīnījās.

„Un dēls? Kas notika ar Jūsu dēlu? Tas taču nav pie Jums mežā?”

„Arī to Jūs vēl gribētu dabūt rokā, vai nē?!” Suļiko rūgti smēja. „Nepriecājieties, to Jūs no manis neizspiedīsit!”

Meitene apklusa, skumju skatu vērdamās logā. Likās, visa viņas miesa drebēja apslēptā naidā.

Arī Krastam nepiemērota likās lieka taujāšana. Lēnām viņš nostūma malā nosmulētos papīrus.

Aprauti pieklauvējis, istabā ienāca seržants.

„Mums zvanīja no štāba,” viņš sausi ziņoja, „Suļiko nosūtāma ar pirmo vilcienu − pēc vienas stundas. Apsardzība dodama no mums.”

Brīdi vilcinājies, seržants atsāka: „Leitnanta kungs ...”

„Jā, seržant,” Krasts pacēla galvu, „Jūs ko vēlējāties?”

„Leitnant”, piesarcis stostījās seržants. „Mums ir maz vīru. Ja nu viņas banda dabūs zināt, ka Suļiko ir mūsu rokās, tā uzbruks ir mums, ir vilcienam. Ar pāris vīriem eskortam nepietiks, bet vairāk mēs nevaram atlicināt. Kā būtu, ja mēs viņu − par bēgšanas mēģinājumu ... Galu galā arī štābā viņa ilgi nedzīvos. Tie jau uz šaušanu gaužām nadzīgi.”

Seržants apklusa. Lieta tiešām nebija vienkārša. Ja nu partizāni mēģina savu vadoni atbrīvot? Sādžai uzbrukt viņi neuzdrošināsies; jo tā bija labi nocietināta, bet vilciens gāja caur mežiem, tā gaita bija lēna. Seržants nebija bailīgs vīrs, bet sūtīt savus kaŗa biedrus drošā nāvē negribēja neviens. Suļiko armijas acīs bija bandīte. Kāda gan nozīme viņu vispār sūtīt tālāk un uzlikt risku kareivjiem, ja iznākums bija viens un tas pats?

Krasts brīdi vilcinājās.

„Nieki, seržant”, viņš lēnām teica. „Varbūt vilcienā būs vīri arī no citām vienībām. Iedodiet labi daudz vīru līdz un sūtiet prom − vai tad nu tik traki būs! Tāpat nošaut mēs arī viņu nevaram − viņa taču jātiesā ...”

Seržants apgriezās un atstāja istabu. Krasts zināja, ka no šī brīža seržants viņu ienīda.

Sieviete sēdēja mierīga, ar redzamu ziņkāri raudzīdamās aizejošā seržantā.

„Jums pēc stundas būs jādodas tālāk,” Krasts teica pēc iespējas mierīgi. „Jums tur būs labāk − arī ārsts būs sasniedzams.”

Sieviete spēji sakustējās. „Jau pēc stundas? Bet es taču vēl nemaz neesmu atpūtusies. Sūtait mani rītu. Es varētu Jums arī šo to pastāstīt ...”, Suļiko runāja kā steigdamās, kā pārliecināt gribēdama.

„Ahā,” domāja Krasts, „tā lieta bija vienkārša. Partizānu ziņu dienests nefunkcionēja tik ātri. Rītu visi ceļi būs partizānu apsēsti. Nu tikai dabūt viņu prom, kamēr vēl laiks!”

„Informāciju Jūs varēsit sniegt arī štābā − viņiem tā vairāk interesēs”, viņš mierīgi teica. „Arī atpūsties Jūs varēsit tur diezgan.”

Savācis izkaisītos papīrus, Krasts lēnām sāka tos sakārtot. Vēl dažas vēstules gulēja kaudzītē, kāds krievu avīzes izgriezums, kas pieminēja partizānus, tad vēl kāds balts papīra vīstoklis .

„Ja Jūs mani sūtāt prom, tad to es katrā ziņā gribu atpakaļ,” sieviete teica. „Tur nav nekā cita kā manu vecāku fotogrāfija. To man māte mirstot atstāja. Jūs taču tā nevarētu interesēt.

„Ģimenes fotogrāfija,” domāja Krasts. „Galu galā arī pret ienaidnieku cilvēks varēja atļauties mazliet humanitātes.”

Gluži neviļus viņš attina fotogrāfiju.

Diena likās pēkšņi satumstam. Krastam šķita, ka šaurās istabas sienas spiež, smacē ... Sviedri lielām lāsēm rasoja pār viņa pieri un kalsnajām rokām.

Gluži kā vakar Krasts nu atcerējās to dienu, kad īsi pirms aiziešanas armijā Renāte bija viņu pierunājusi doties pie fotogrāfa. Gluži smalks un lepns tā nu viņš tur stāvēja savā jaunajā, nule šūtajā uzvalkā, vieglu smaidu mazliet apaļīgajā sejā.

Pazīstama seja − protams! Tie taču bija Renātes vaibsti, kas tik skaidri iezīmējās šajā kalsnajā, izvārgušajā sejā!

Un tagad viņa bija te! Ko viņam bija darīt − kā glābt, kā pasargāt? Par Suļiko galvu bija izsolīta prēmija. Pēdējā dzelzceļa uzspridzināšana bija jauns akmens viņas jau tā smagajā nastā. To viņai neviens nepiedos!

Tā patreiz bija skriešanās ar likteni. Ja partizāņi ziņu par Suļiko sagūstīšanu būs laikus saņēmuši, viņa vīri vairs mājās neatgriezīsies, ja nē − Suļiko nošaus štābā, kā tika nošauti tūkstoši sagūstīto partizānu. Uz šī ceļa vairs nevarēja apgriezties, un abos galos gaidīja nāve.

Ārā lija. Lielas, brūni sarkanas lietus lāses ritēja pāri netīrajām logu rūtīm, atstādamas uz baltās palodzes netīras, sarkanas pēdas.

„Gluži kā asinis,” domāja Krasts, „gluži kā asinis ...”

Tālumā svilpa vilciens.