Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

 

JAUNATNES DIENAS ŅUJORKĀ

Tad, kad vasaras svelme jau sen aiz muguras un vienā otrā ASV malā radio pat ziņo par sniega vētrām un zemnulles temperatūrām, Ņujorkas jaunieši rīko jaunatnes dienas: 26. un 27. novembrī. Lai gan arī pirms gada Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes jaunatnes pulciņš noorganizēja līdzīgu sarīkojumu, šis ir daudz plašāks un, pēc avīžu ziņām, ir izcilākais notikums pulciņa vēsturē.

Atsevišķi jaunieši ir ieradušies no daudzām tālām vietām, bet dalībnieku galveno daļu sastāda paši ņujorkieši.

„Salidojums katrā ziņā bija labi izdevies,” saka ALJA’s priekšsēdis K. Sventeckis. „Varēja būt mazliet lielāka organizācija intereses radīšanai apkārtējās pilsētās. Un — bija tā pati latviskā parādība − nekas netika laikā sākts.”

„Kas likās visinteresantākā salidojuma daļa?”

„Pēc manām domām − jauno autoru pēcpusdiena. Bija viens otrs ļoti spējīgs rakstnieks, un arī viens otrs ... Nu, un priekšnesumu daļai bija daudz piestrādāts. Ļoti palīdzēja pieteicējs − to varētu ieteikt arī citiem jaunatnes pulciņiem.”

„Kāds palika vispārējais iespaids?”

„Cilvēki tur sirsnīgi. Daudzi labprāt lasītu par jauniešu problēmām, par ALJA’u, cits jautājums, vai darītu kaut ko. Jaunatnes vadītājiem tur liels darbs; lielā pilsēta ar saviem daudzajiem vērtīgajiem sarīkojumiem un citām izklaidēšanās iespējām stipri ietekmē latviešu jauniešu darbību.”

„Ko vari teikt salīdzinājumā ar vidienes valstu jaunatnes dienām jūlijā?”

„Varētu gan sacīt vienu lietu − vidieni patreiz pārņēmis ALJA’s gars − ja tāds gars vispār ir. Te katrs uzskata gandrīz par savu pienākumu piedalīties šādos pasākumos. Tādēļ vidienei ir arī vieglāk ko noorganizēt. Ņujorkā ir daži vērtīgi cilvēki ar daudz idejām, piemēram Ivars Jansons, Gunārs Čāče, Uldis Grava, Juris Mednis. Kā jau teicu − salidojumam bija pielikts daudz darba.”

„Vai radi iespēju mazliet iepazīstināt austrumus ar ALJA’s patreizējo darbību?”

„Katrā ziņā, varbūt pat vairāk nekā cerēju. Galvenais panākums bija lielā atsaucība jaunatnes pulciņu vadītāju sēdē. Izrādās, ka informācijas trūkuma dēļ esam rakstījuši dažkārt cilvēkiem, kas neapzinības vai intereses trūkuma dēļ ir mierīgi nolikuši saņemtos materiālus pie malas. Jaunatnes pulcinu vadītāji par tiem nav nekā zinājusi. Tagad uzņēmu sakarus ar dažiem no tiem, piemēram Rasmu Birzgali Bostonā.

„Vai pa vidu atgadījās arī kāds jocīgāks notikums?”

„Nu − kā tu to domā − piemēram veids, kā Uldis Grava mēģināja izplatīt „Jauno Gaitu” − Nebija iespējams paspraukties gaŗām ... Jā, un tad − es gandrīz iekļuvu Pegaza nagos! Kad devos sarīkojumu telpā pie reģistrācijas galda sēdēja divas jaunavas. Noklausījušās manu vārdu, viņas ilgi domāja, vai rakstīt vai nerakstīt sarakstā. − Ā, pēdīgi viena atviegloti noteica, − jūs laikam esat viens no tiem jaunajiem rakstniekiem. Ejiet vien iekšā − (rakstniekiem laikam nebija jāmaksā reģistrēšanās nauda.) Tad viens no blakus stāvošajiem klusām izskaidroja situāciju, un es laimīgi tiku sarakstā ...”

 

 

BOSTONAS RAKSTNIEKU VAKARS

Šeit Bostona. Trimdas draudzes jaunatnes pulciņš. Rakstnieku vakars noticis 4. decembrī. Par šo vakaru stāsta balss no Bostonas:

„Šis bija mūsu pulciņa pirmais publiskais sarīkojums; to atklāja draudzes mācītājs A. Galiņš. Zāle, ne pārāk liela ne maza, bija ļoti piemērota šāda veida sarīkojumam. Ar apmēram simts klausītājiem tā atstāja ērtu, tomēr „labi apmeklētas” telpas iespaidu, un arī vēlāk rakstniekiem neradās grūtības to pierunāt, kas gan varbūt vairāk pašu rakstnieku nekā telpas nopelns. − Starp citu, šo sarīkojumu zāli ALTS organizācija nesen izveidoja no lielākas garāžas; tagad ar savu tautisko sienu ornamentāciju tā izskatās kā plaša, varbūt drusku moderna, latviska saimes istaba. Viss tas kopā ar sveču gaismu deva tīkamu noskaņu.

„Nāca mūsu jaunie literāti. Mudīte Austriņa − maiga romantiķe, kuŗa materiālistiski noskaņotā Jaunajā pasaulē vēl arvien meklē miņas no eiropejiskā gara un vīriem, kas reiz palīdzēja to celt; Andras Kadiles spalvai piemīt brīnišķā īpašība pavisam reālas, necilas lietas padarīt fantastiskas un dīvaini saistošas. Arī viņas priekšnesuma veids savdabīgs: autore, it kā pati būdama pārsteigta par ikdienišķo lietu pievilcību, lasa lēni, gandrīz naivā izbrīnā. Jānis Klāvsons, būtībā romantiķis, gan cītīgi slēpjas aiz cinisma vairoga un cenšas vielai pieiet vairāk ar intellektu nekā ar jūtām. Aija Ogre, veikla tēlotāja, izvēlējusies diezgan nolietotu tēmu, pārsteidza ar īpatnēju stāsta nobeigumu. Artūrs Rubenis, drūms, vīlies, savā dzejā tuvs Jānim Ziemeļniekam. Pēdējie divi autori reprezentēja Bostonu, kamēr pārējie bija ciemiņi no Ņujorkas. Andreja Pablo Mierkalna un Olafa Stumbra dzejas lasīja Vita Vilne un Jānis Klāvsons. Par sava veida sensāciju izvērtās Henrijs Nordens no Filadelfijas. Viņa „Stāsts par pliko manekenu” jeb, pareizāk, feļetons par jauno autoru tieksmēm rakstīt pārmodernā stilā un nodarboties ar seksuālām problēmām, guva varenu atsaucību, sevišķi no vecākās paaudzes. Daļa nopelnu pie tā arī Nordena priekšnesumam − savu rakstu viņš nolasīja ar īsti aktierisku šarmu.

„Šie visi ir tikai personīgi iespaidi; darbu literārās vērtības iztirzāšana jāatstāj kritiķiem. Bet katrā ziņā šis vakars bija ļoti ierosinošs.

„Vēlāk pa grupām pārrunājām, spriedām, pēlām un aizstāvējām dzirdēto. Pēc sīva cīniņa par Olafa Stumbra litarāro radniecību ar Aleksandru Čaku un plašām debatēm par Andreja Pablo Mierkalna pantmēru, kāds no vecākās paaudzes pārstāvjiem, kurš vēl pirms īsa brīža bija visbargākais kritizētājs, teica: „Cik labi tomēr, ka latviešu literatūra neiznīkst!”

 

 

JAUNIE MĀKSLINIEKI FILADELFIJĀ

Arī Filadelfijā jaunieši nesnauž − 14. janvāri tie sarīko jauno un topošo mākslinieku gleznu izstādi un jauno autoru vakaru.

„Ilgi gatavojāmies rakstnieku vakaram, uzaicinājām daudzus, no kuŗiem viens personīgi ieradās. Tas bija Jānis Klāvsons. Viņš pats lasīja savus darbus ar lielu izteiksmi. Bija divi ļoti interesanti gabali. Darbus iesūtījuši bija Aivars Ruņģis, Pēteris Šmits, Valters Nollendorfs, Olafs Stumbris, Vigo Burģis un, saprotams, Modris Mednis.

„Rakstniekam Jonasam Miesniekam bija patikuši daži no darbiem; viņš teica, ka jaunieši nu parādījuši, kā vajag un kā nevajag rakstīt.

„Beigās izrādījām Laimoņa Streipa ALJA’s sacensībā godalgoto īslugu „Lāsts”, kuŗā spēlēja arī jaunatnes pulciņa dalībniece Ilga Butele. Pēc tam bija tāds tējas vakars.

„Gleznu izstādē piedalījās trīs klivlendieši − Jānis Ansons, Imants Klingbergs un Juris Dakters un trīs filadelfieši − Aīda Bērziņa, Tamāra Jaunzeme, Guna Smitchena.

„Sarīkojums bija jauks, visiem patika −” stāsta viens no Filadelfijas Latviešu Jaunatnes Pulciņa dalībniekiem.

 

KORESPONDENTU TIKLS

1955. g. 12. novembŗa valdes sēdē nodibināja Pretkomūnistiskās informācijas nozari un apstiprināja Ojāru Gobiņu par tas vadītāju. O. Gobiņš bija izstrādājis vadlīnijas šim darbam, sevišķu vērību piegriežot t. s. korespondentu tīkla radīšanai − ar lasītāju vēstulēm atspēkot katru nepatiesu informāciju, kas parādās amerikāņu periodikā.

„Kad sākāt domāt par šāda veida ‘korrespondentu tīkla noorganizēšanu?”

„Datumu neatceros. Bet konkrētākas formas šī ideja sāka iegūt pagājušā ALJA’s kongresa laikā, kad gatavoju kongresam referātu, kuŗā par šo lietu runāju. Idejas praktisko iedzīvināšanu iespējamu padarīja Sventecka kunga ierosmē pirms dažiem mēnešiem nodibinātā pretkomūnistiskās informācijas nozare. Atļaujiet piezīmēt, ka korespondentu tīkla izveidošana nav vienīgais nozares nodoms,” atbild Ojārs Gobiņš.

„Kas ierosināja to darīt?”

„Vēstuļu rakstīšana avīzēm un sabiedriskiem darbiniekiem kā līdzeklis sabiedriskās domas noskaņošanai tiek lietots jau sen. No latviešiem to pirmais plašāk izmantoja sūtnis Bīlmanis. Bet mēs vēstuļu rakstīšanu gribam sistematizēt un paplašināt. To nedarīt nav iemesla, jo iespējas efektīvam darbam šajā virzienā ļoti plašas, par ko esmu pārliecinājies no pieredzes un vērojumiem.”

„Kāda šī pasākuma galvenā ideja?”

„Nolūks ir apvienot spēkus un sagādāt iespēju individuāliem rakstītājiem paplašināt savu darbību.”

„Ko cerat panākt?”

„Panākt mēs ceram vairāk nekā mēs jebkad panāksim. Standarti un mērķi ir ļoti augsti, un nevienam nav jāatsakās piedalīties nozares darbā aiz bailēm, ka viņš nevarēs pilnībā rast izpausmi savai ģenialitātei.”

„Kur ņemat materiālus?”

„Informācijas materiāli ir iegūstami no dažādām pretkomūnistiskām organizācijām. Bet pagaidām nav domāts koncentrēties uz oriģinālu ziņu piesūtīšanu presei par dienas notikumiem Latvijā, jo ir lētāki un iespaidīgāki veidi, kā mums pacelt savas balsis.

„Kāda līdzšinējā atsaucība un atsauksmes?”

„Tieši cik liela būs atsaucība, to nezinu, jo nozares apkārtraksti − aicinājumi vēl nav izsūtīti. Bet pesimismam nav pamata, jo starp tūkstoš cilvēkiem vienmēr ir kāds, kas domā tāpat kā tu, īpaši ja runāju par jautājumiem, kas skar mūs visus. Kas attiecas uz atsauksmēm, tās, protams, ir tikai labas. Spriežot pēc pieredzes trimdas sabiedriskajā dzīvē, nelabvēlīgas atsauksmes sākas tikai tad, ja kāds darbinieks vai organizācija savu panākumu dēļ sāk apdraudēt kāda cita darbinieka autoritāti vai vietu. Tomēr ir arī denunciācijas, kuŗām nevar atrast pat šādu izskaidrojumu. Ar tamlīdzīgām varbūtībām ir jārēķinās, kaut gan man, protams, citu mērķu nav, kā darīt savu daļu lielās brīvības cīnās sekmēšanai. Vēl varu piezīmēt, ka mūsu nozare darīs tikai to, ko nedara citas organizācijas, bet kas ir nepieciešams.”

 

INFORMĀCIJAS BIĻETENI

Lai informētu jauniešus par apkārtnē esošo jaunatnes pulcinu darbību un plāniem, lai iztirzātu kopējas problēmas un sniegtu ierosinājumus dažādiem pasākumiem, iznāk informācijas biļeteni.

Pēdējie informācijas biļeteni visās trijās ASV daļās iznāca apmēram vienā laikā ar vienādu uzbūvi: idejiskie raksti, pulciņu dzīve, pulciņu sarīkojumu kalendārs.

Informācijas biļetens ir „staigājošs izdevums” − tā savirknētāji un izdevēji ir katru reizi cits jaunatnes pulciņš. Pēdējie numuri iznāca Takomā, Kalamazū un Filadelfijā, Gunāra Aboliņa, Aivara Ruņģa un Valža Kārkla redakcijā.

„Kas sagādāja lielākās grūtības biļetenu savirknēšanā un izdošanā?”

„− Raksti no jaunatnes pulciņiem−” nekavējoties atbild Gunārs Aboliņš. „Citādi rietumos izveidots diezgan labs informācijas tīkls jauniešu starpā, izņemot Sietlu, kur valda savstarpēja nesaprašanās. Izdevām savu biļetenu 300 eksemplāros un piesūtījām visiem tiem rietumu jauniešiem, kuŗu adreses bija pieejamas.”

„Ja neskaita to, ka dažu lielu centru apraksti pienāca nedēļu pēc noteiktā laika, daži neparedzētu iemeslu dēļ nepienāca nemaz, un paredzētā mašīnrakstītāja atklāja, ka viņai nav iespējams Biļetenu pārrakstīt, nekādu lielāku ‘ķibeļu’ nebija,” saka Vidienas redaktors.

Līdzīgs stāvoklis ir arī austrumos − „... Galveno ‘drukātāju’ aizsauca armijā. Dabīgi, es pats drukāt nemāku, laika arī nav. Bija jāprasa citiem. Tie mani papriekšu sūtīja pie ‘vella’, bet beidzot nodrukāja gan. − No apm. 25 pulciņiem, kuŗiem rakstīju, atsaucās seši.”

„Vai darījāt kaut ko, lai Biļetenus padarītu interesantākus?”

Rietumnieki, tā kā viņiem šis bijis pirmais numurs, ievietojuši vairākus ALJA’s ziņojumus, ALJA’s valdes locekļu adreses, kā arī rietumpiekrastes jaunatnes pulciņu un jauno mākslinieku un rakstnieku adreses.

Pāršķirstot vidienas izdevumu, jāpastājas vienā no vidējām lappusēm − tur glīti uzzīmēta ASV Vidienas valstu karte ar vietām, kuŗās darbojas kāds jaunatnes pulciņš. Saistoša ir arī Vilibalža Pāķa intervija ar Tomu Bezmēru, kas domāta jauniešu ieinteresēšanai par „Jauno Gaitu”.

Austrumu biļetena izdevēji bez pulciņu dzīves aprakstiem ievietojuši arī ziņojumu par Ņujorkas jaunatnes dienām.

„Vai ir kādas atsauksmes par biļeteniem?”

„− Priecājos par jaunatnes rosību un par interesi, ko tā veltī Latvijas labā −” raksta sūtnis A. Spekke, saņēmis Vidienas valstu izdevumu.

„Varēja būt gaŗāki pulciņu dzīves apraksti,” saka kāds jaunietis Vidienā.

„Jaunieši lasa ar lielu interesi. Vienīgi no Losandželosas atskanēja doma, ka šāds izdevums nebūtu vajadzīgs, jo tas esot parallēls pulciņu žurnāliem. Varbūt tad, kad viņiem būs iespēja iepazīties labāk ar tā saturu, viņi vairs tā nedomās,” prāto G. Āboliņš.

„Austrumos klusums. Laikam vēl nav izlasījuši,” īsi noteic Valdis Kārkls.

Pēc trim mēnešiem iznāks nākamā „trijotne”.

 

„APLEDOJUSI” VALDES SĒDE

„Čikāgā un apkārtnē atkala. Ceļi slideni. Braukšana bīstama−” ziņo Čikāgas raidstacija 28. janvāra rītā. Drīz atkala parādās arī Kalamazū; tai pēc pāris stundām seko ALJA’s valdes locekļi. Plkst. 15.00 šeit paredzēta ALJA’s valdes sēde.

„Es jau viņiem teicu, ka vajadzēja braukt ar mani−” nemierīgi runā valdes kasieris, raudzīdamies gan pulkstenī, gan pa logu un domādams par pārējiem ceļiniekiem no Indiānopoles. „Neklausīja! Tagad sen būtu šeit!”

„Kas par ceļu!” stāsta tikko iebraukušie čikāgieši. „Ātruma rādītājs uz 50 jūdzēm, bet mašīna tikko kust. Riteņi griežas pa ledaino ceļu uz vietas, bet uz priekšu tikpat kā nemaz!”

„Te taču ir sli−slidens!” kāds, tikko izkāpis no mašīnas, vēl pēdējā brīdī pagūst ieķerties blakus stāvētāja piedurknē.

Lai izmantotu laiku, stundu pirms valdes sēdes „Jaunās Gaitas” galvenais redaktors V. Nollendorfs sasauc kopā ieradušos redaktorus un interesentus.

„Sāksim ar sesto punktu − ‘Jaunās Gaitas’ idejiskais virziens. Kādas jūsu domas?”

„Acumirklī ...” literārās daļas redaktors brīdi parakņājas savā portfelī. „Aha! ... Mēs jau agrāk esam par to mazliet runājuši. Šai dzejolī, kas parādījies Rakstu? 14. numurā, atrodas viena otra mums pieņemama ideja. „ Izteiksmīgi viņš nolasa Raiņa „Jauneklim.”

„Man te ienākušas pāris vēstules −” galvenais redaktors savukārt šķirsta savus neskaitāmos papīrus.

„Tagad − financiālais pārskats.” Seko gaŗas skaitļu rindas, no kuŗām izlobāms viens − „Jaunā Gaita” ir piecēlusies un tagad turas uz savām Kājām. Sevišķi liela atsaucība rietumos.

„Starp citu, no kāda „Jaunās Gaitas” labvēļa ienācis ziedojums − 10 centi,” ziņo redaktors, raudzīdamies skaitļu ailēs.

Pa šo laiku saradušies pārējie valdes locekļi. Vairāk tūkstoš jūdzes 56 stundās mērojis Rietumu vicepriekšsēdis Gunārs Āboliņš.

„Ir pienācis lietuviešu studentu žurnāls angļu valodā. Viņi labprāt iepazītos ar mūsu organizāciju. Cik noskaidrots, viņiem līdzīgas apvienības nav. Elfa Ozoliņa ir uzrakstījusi ziņojumu par ALJA’u, tās mērķiem un darbību angļu valodā. Ir sakari arī ar kādu igauņu biedrību.” Valdes locekļi sāk ziņojumus.

„ Drīzumā noskaidrosim, vai būs iespējams rīkot jaunatnes dienas kopā ar Kanādas jauniešiem Niagarā pirmajā jūlija svētdienā.”

„Visi ALJA’s biedri ir arī biedri ALA’ā; biedru naudu maksā tikai tie, kam apstākļi to atļauj.”

„Nākamās jaunatnes dienas austrumos apsolījis noorganizēt Vašingtonas jaunatnes pulciņš; Vidienā dosies uz Grand Rapidiem 11. un 12. augustā.”

„Statūtu komisija izstrādās ALJA’s darbības vadlīnijas.”

„Man no prof. Alfrēda Švābes vēstule, kuŗā viņš tuvāk pastāsta par Latvijas jaunāko laiku vēstures grāmatas sagatavošanu un izdošanu. Ir apmēram gada laika, kuŗā apzināt abonentus šim vērtīgajam izdevumam. Vajadzētu piedalīties visām jaunatnes organizācijām, kamēr viens vai divi valdes locekļi šo darbu vadītu un saskaņotu. Vai Jāzeps Kļimanskis un Jānis Peniķis uzpemtos šo pienākumu?”

Lai mazliet izklaidētu valdes locekļu sasprindzinātās smadzenes, KLJ Kopa noorganizējusi draudzības vakaru, kuŗā ielūdz valdes locekļus un Klivlendes sportistus, kam tajā pašā dienā sacīkstes ar Kalamazū. Valdis Kārkls rāda filmas − FLJ Pulciņa filmas sagatavošana, Indiānapoles kongress, meistarības sporta spēles Indianapolē un Filadelfijā, kongress Klīvlandē. Dejas mainās ar priekšnesumiem.

Pīkst. 9.00 no rīta sēde turpinās.

„Ir atkal jānoorganizē literārā sacensība,” runā priekšsēdis.

„Šoreiz vajadzētu ņemt kādu grūtāku tematu nekā pagājušajā gadā. Piemēram − esejas par tēmām no latviešu literatūras. Tas veicinātu kā latviešu literatūras pazīšanu, tā pašu rakstīšanu,” domā apgāda nozares vadītājs. „Par tiešo tēmu varētu atstāt autoriem brīvu izvēli; tā piesaistīsim vairāk rakstītāju.”

„Vadītāju konferences jārīko katrā apgabalā vienā vietā. Tās kalpos ne vadītāju sagatavošanai kā vadītāju kursi, bet gan problēmu apskatīšanai un risināšanai. Konferencēs katram dalībniekam būs iespēja izteikt savus uzskatus. Konferences neaizņemtu tik daudz laika kā kursi, tajās varētu pat iestarpināt deju vakaru, lai kaut cik segtu konferences izdevumus.”

„Pirmais pulciņu nodaļas biļetens iznācis! Viena otra ideja, viens otrs interesants sīkums no pulciņu darba.”

„Jaunatnes pulcini jau apsolījuši ziedojumus stipendiju fondam. Radīsim arī sevišķu „Jaunatnes balvu” − vienreizēju dāvanu izciliem cilvēkiem jubileju gadījumos u.c. Vai principā kādam būtu iebildumi?”

„Trīs ierosinājumi ienākuši jaunatnes nedēļas programmas sagatavošanai ...”

„Jā, katrā ziņā aicināsim jauniešus iestāties koŗos!”

Mērķtiecīgi ALJA’s priekšsēdis novadījis šoreiz astoņas stundas gaŗo sēdi.

„Es ierosinu nākamajā valdes sēdē ņemt līdz 1−5 modinātāja pulksteņus,” nobeidz Vidienas vicepriekšsēdis. Šī piezīme laikam domāta tiem, kuŗu dēļ sēdes turpinājums bija jāpārceļ no plkst. 8.00 uz 9.00 no rīta ...

 

 

12 km no Detmoldas Vācijā, otrpus Teitoburgas meža kalnājam, atrodas Augustdorfas nometne. Tā ir vieta, kur patlaban darbojas vienīgā pilna kursa latviešu ģimnāzija brīvajā pasaulē.

Augustdorfas vārds nav nepazīstams. Ik avīzes numurā ir kāds teikums par to, ik organizācijā gadās ar to sastapties. Šis vārds ir pat kļuvis tik parasts, ka retais apstājas padomāt − kas aiz tā stāv.

Meža ielokā baraku nometne. Divas no šīm barakām ir Augustdorfas ģimnāzija. Viena − skola, otra − internāts. Skolai aiz muguras priežu jaunaudze, priekšā kupls bērzs; apkārt zāļājs. Klases ir šauras un to ir maz − dažreiz jāizlieto skolotāju istaba klases vietā. Dalot telpas ar pamatskolu, stundas notiek divās maiņās − no rīta un pēcpusdienā.

Ģimnāzija un pamatskola darbojas kopš 1945. gada, bet ziņas par abiturientiem un skolas dzīvi saglabātas tikai kopš 1947. gada. Sakarā ar izceļošanu skolotāju sastāvs vairākkārt mainījies. Patlaban skolu apmeklē 115 skolnieku, no tiem 51 mitinājās internātā, pārējie pie vecākiem vai paziņām nometnē. Patlaban internātā ir 22 meitenes un 29 zēni.

Ģimnāziju 1947.-1955. g. beiguši 32 abiturienti; no tiem studē vairāk nekā 80%. No pēdējo triju gadu abiturientiem studē visi 100% (14 abiturienti) − raksta internāta vadītājs E. Āboliņš.

Skola nav atzīta pie vācu izglītības ministrijas; tā ir sociālās un bēgļu ministrijas aizgādā, kas algo 4 skolotājus. Pati skola no ziedojumiem algo 7. Ģimnāziju ar lielu mīlestību un rūpību vada Ansis Dreimanis, kuru atcerēsies visi bijušie grēvenieši. Skola māca pilnu Latvijas ģimnāzijas kursu ar pastiprinātu vācu valodu.

Nesen viens no Čikāgas jauniešiem, Tedis Zieriņš, apmeklējot Vāciju, iegriezās arī Augustdorfas nometnē.

„Tur pavadītās četras dienas paskrēja kā sapnis. Kad iebraucu, nebija neviena paziņas, tagad vesela kaudze draugu ...” atmiņās kavēdamies, runā Tedis.

„Kādi bija pirmie iespaidi, ierodoties Augustdorfas ģimnāzijā?”

„Pelēka nometne − baraciņas. Vājas spuldzes apgaismoja pazīstamo un tomēr svešo vietu. Satiekot pirmos cilvēkus, tūliņ prasīju − kur latviešu ģimnāzijas internāts? − Tas − tāda pati baraka kā pārējās. Lai tiktu pie internāta vadītāja E. Āboliņa kunga, bija jāiet cauri mazai zālītei. Tur trīs meitenes sildījās pie krāsniņas.

„Pa to laiku, kamēr biju pie Āboliņa kunga, jau izplatījušās baumas, ka ieradies jaunais angļu valodas skolotājs, mācīšot arī latīņu valodu ...

„Kad beidzās mācīšanās stundas, zālītē saradās diezgan daudz jauniešu; es viņiem stāstīju par jauniešu dzīvi šeit, rādīju fotogrāfijas, kas man bija līdz. Dabīgi, visvairāk varēju pastāstīt par Čikāgu. Tad viņi rādīja savas dzīves fotogrāfijas uz projekcijas aparāta. Tas bija piektdienas vakarā.

„Sestdienas rītā gāju ar visiem uz virtuvi − tās četras dienas Augustdorfā biju pilnīgi viņu uzturā. − No internāta līdz virtuvei ir diezgan tālu − apmēram pusjūdze. Ēdamzāle ir liela barakas telpa ar neklātiem koka galdiem, auksta, drēgna. Tur iet ēst arī nometnes ļaudis.

„Brokastīs bija katram trīs šķēles maizes un mazs margarīna vai sviesta gabaliņš, no kura man pietika labi ja vienai no maizes šķēlēm. Un krūze kafijas. Jā, tā nu bija balta, salda. Tas viss. Pietiek brokastīm!

„Pusdienās šķīvis zupas ar maizi.

„Vakariņas pīkst. 17.00: tad arī pāris šķēļu maizes ar sviesta, siera un desas gabaliņiem.

„Līdz augustam ir bijušas vēl otras vakariņas − pīkst. 20.00 dažas apziestas maizītes un glāze piena. Bet kopš augusta līdzekļu trūkuma dēļ viņi bijuši spiesti tās pārtraukt. Skolnieki šo vakariņu trūkumu ļoti izjūt. „

„Ko skolnieki dara ārpus mācību stundām?”

„Nu, sestdienās dūšīgi pērnas ar veļas mazgāšanu. Tad nu zēni mēģina tikt ar meitenēm pa draugam. Koridorus gan tīra uz pusēm. Meitenes strādā daudz rokdarbu, jo brīvajā laikā neesot nekā cita ko darīt. Reizēm skola noorganizē kopējus izbraukumus uz Detmoldas operu vai teātri. Šādos izbraukumos parasti piedalās 20 līdz 30 jauniešu. Notiek ‘sirošana’ apkārtējos mežos. Šad tad kopēji dziesmu vakari − galvenokārt dziedot reliģiskas dziesmas. Nebiju pieradis skolā tās dzirdēt! Klausoties jautrāku dziesmu dziedāšanu, varēja vērot, ka bieži nezina vārdus. Darbojas meiteņu koris, kuŗam ar laiku cer piesaistīt zēnus. Likās, ka pašdarbība nav neko spēcīga, ka valda mazliet miegainība, bet radās iespaids, ka tas drīz izzudīs. Vairāki jaunieši nodarbojas ar sportošanu. Piemēram, Juris Alksnis (4. kl.) ir Vācijas latviešu meistars galda tenisā, bet Daumants Kazners (5. kl.) Lipes valsts vācu jaunatnes šacha meistars.”

„Vai jūtat atšķirību starp nometnes ģimnāzijām gadus septiņus, astoņus atpakaļ un Augustdorfu?”

„Man liekas, mums bija bezbēdīgāka atmosfēra. Visumā jau tas pats. Varbūt vairāk izjūtams nometnes pelēkums ... Ēverģēlību arī šeit tomēr ir diezgan.”

„Kādi ir galvenie iemesli, kuŗu dēļ šie jaunieši un viņu ģimenes nav izceļojuši?”

„Ir jau atsevišķi ģimnāzisti, kas pamazām izceļo. Bieži vecāku vai pašu slimība ir šķērslis. Dažiem arī vecāki iedzīvojušies Vācijā un nevēlas izceļot.”

„Varu vēl piezīmēt,„ piebilst Tedis, „ka vairāk nekā 1/4 no visiem ģimnāzijas ienākumiem sastāda jauniešu ziedojumi. Pagājušajā gadā Draudzīgā Aicinājuma dienā aicinājām Čikāgas jauniešus ziedot centu dienā Augustdorfai. Sākumā bija stipri maz devēju, patreiz jau 70. Varētu ieteikt arī citiem jaunatnes pulciņiem sekot šim aicinājumam. −”

Jaunieši, neļausim iznīkt mūsu ģimnāzijai! Atcerēsimies, ka Augustdorfa nav tikai tukšs vārds, bet ka aiz tā stāv 115 latviešu jaunieši, kas grib pastāvēt un garīgi augt tāpat kā mēs. Palīdzēsim!

 

L. L.

 

Kārtējā deva

Pie veļas baļļas