Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

1. SKATS

TĒVS, MĀTE

 

Tēvs:

Vai Lauras vēl nav mājā, māt?

Māte:

Nē, tēv, vēl nav.

Tēvs:

Kur t' skuķis ir? Vai šovakar koŗa mēģinājums?

Māte (nopūzdamās):

Uz kori jau viņa vairs neiet... Neesot laika un diriģents nepatīkot.

Tēvs:

Nav, nav laika. Jāpucējas, jāskraida apkārt; nav laika reizi nedēļā uz pāris stundām aiziet padziedāt − desmit minūšu brauciens ar autobusu. Vai tu, māt, atceries kā mēs, jauni būdami, desmit kilometrus bridām pa slapjdraņķiem uz biedrības māju, un...

Māte (piekrīt):

Lai nu paliek, lai. Bridām, bridām, bet nu jau citi laiki.

Tēvs:

Un citi tikumi! Piemini mani, māt, tā tas skuķis palaidīsies. Kas tas tāds ir, kas te viņu no darba vazā mājās? Tāds melns kā čigāns?

Māte:

Tas jau viņas darba devējs, bass, kā saka. Nupat nopircis to veikalu, kur Laura strādā. Varen bagāts esot.

Tēvs (aizsmēķēdams):

Ak tā gan! (Aiz sienas noklaudz durvis, tad sāk spēlēt radio.) Sāk jau atkal to kasti bļaurināt: miera ne dienu, ne nakti!

Māte (neklausīdamās):

Jā, viņam piederot divi restorāni pilsētā, mājas un kas viss vēl!

Tēvs:

Ubags vai tūkstošnieks − man viņš nepatīk. Vienmēr tā glūnīgi smīn un vienreiz man uzbļāva − hai! − kā sunim.

Māte:

Ej nu, tev, tā tak viņi sveicinās!

Tēvs:

Man tāda sveiciena nevajag. Ne cepures nenoņēma. (Pēc brīža, paskatījies pulkstenī.) Pēriena pelnījis tas skuķis. Vai tad vairs vakariņu laika nezina! (Laura no labās.)

 

 

 

2. SKATS

TIE PAŠI, LAURA

 

Laura:

Labvakar!

Māte:

Kur tu biji, meit?

Laura (droši):

Aizkavējos.

Māte:

Ar to... Džonīti?

Laura:

Jā! Džons man parādīja savu restorānu. (Atģērbdamās.) Viņš man pēc pusstundas būs pakaļ; iesim vakariņās. (Rīkojas. )

Matē (pēc brīža):

Vai, meit, es gan par viņu dzirdēju nelabas valodas.

Laura (ātri):

Ko nu atkal?

Māte (nopūzdamās):

Viņš esot kāršu spēlmanis un blēdis. Pat policija no viņa baidoties. (Pie Lauras.) Meit, viņš esot gangsteris .

Laura (nervozi iesmejas):

Muļķības! Ļaudis viņu skauž tāpēc, ka viņam labi iet. Un − man viņš patīk!

Tēvs (skarbi):

Vai tu neaizmirsti, Laura, ka tev ir gredzens pirkstā?

Laura:

Gredzens? O, Valža gredzens. Nu un tad?

Tēvs:

Laura!

Laura:

Saderinājusies es esmu jau veselu gadu, un kopš tās reizes es savu līgavaini neesmu pat redzējusi. Sentimentālās muļķības − gaidi mani atkal mājās!... Es gribu, lai tu būtu mana, kamēr es esmu armijā... saderināsimies!... (Pēkšņi. ) Es esmu jauna, es gribu dzīvot!

Tēvs:

Laura, tu sajauc uzdzīvošanu ar dzīvošanu! Kad Valdis pārbraucis par to dzirdēs...

Laura:

Lai dzird! (Sapņaini. ) Džons saka, ka dzīve neesot saraustīta, bet viengabalaina, tāpēc arī dzīvē visu vajagot darīt pilnīgi − pavisam vai nemaz! (Novilkdama gredzenu.) Es Džonu precēšu!

Māte:

Laura! Tēv!... tēv!... saki taču kaut ko!

Tēvs (rezignēti):

Tēv, saki kaut ko. Jā, ko lai es saku?... Kad tu vēl biji maza meitenīte, Laura, un mēs gājām parkā pastaigāties, tu man vienmēr turējies pie rokas, teikdama, tev esot bail, ka svešais onkulis nepaņem... Tagad tu pati aizej pie sveša, pat projām no savas tautas...

Laura (rūgti):

Ko tad man darīt? Pavadīt savus labākos gadus, gaidot Valdi mājās, tad sisties ar viņu kopā cauri skolām, strādāt, mocīties, kā tu, māt, esi strādājusi un mocījusies, no tumsas līdz tumsai, bez gala un sākuma, bez jēgas...

Māte:

Laura, nerunā tā!

Laura:

Jā, bez jēgas! Es gribu bagātu, skaistu dzīvi, un tādu man Džons piedāvā! Valdis jau ir krietns zēns, es to atzīstu, bet par krietnumu te naudu nemaksā!

Tēvs (rūgti):

Nē, par to te naudu nemaksā. Par visu citu gan! Visu citu te par naudu var pirkt ir pārdot. Visu to, ko mēs, vecie, vēl tagad, naivi būdami, saucam par tikumiem, to visu te var pirkt − godu, taisnību, lojalitāti, patriotismu − visu! (Pēc brīža. ) Bet ka mana meita to teiks, to es negaidīju.

Laura:

Kas tad tavai meitai citāds?

Tēvs:

Tu esi latviete, Laura!

Laura:

Latviete... Zini, Džons par mums smejas. Viņš saka, ka mēs esot fanātiķi un sapņotāji. Mēs vēl tagad gaužoties par pāris desmit tūkstošiem, ko krievi piecpadsmit gadus atpakaļ aizveduši. Te tikdaudz nositot autokatastrofās pusgada laikā un vai par to kāds raudot?

Māte (sāpīgi):

Laura!...

Laura:

Jā, mēs esot sapņotāji. Mūsos neesot realitātes. Mēs neprotot dzīvot, un tāpēc mūs liktenis tā mētājot. Kad es viņam teicu, ka mēs esam maza tauta, viņš atbildēja, tas tāpēc, ka mēs cits citu apēdot. Jā, apēdot. Viņa restorānā reiz strādājušas divas latvietes. Viņas viena otru tikmēr sūdzējušas, kamēr Džons abas atlaidis.

Tēvs:

Laura, tu nezini, ko tu runā! Tu spļauj uz svētāko, kas mums ir − uz savu tautu!

Laura:

Svētāko? Kas tur svēts? Amatu dalīšana tam laikam, kad kāds atbrīvos Latviju? Plēšanās par to, vai Latvijas pase ir labāka par dārgāku mašīnu un lepnāku māju? Es tur nekā svēta neredzu.

Māte:

Meit...

Tēvs:

Pagaidi, māt! Vai tu to saproti, Laura, ka tu vairs nebūsi latviete, ja tu viņu apprecēsi?

Laura:

Jā, es saprotu! Es vairs nebūšu latviete! (Izsmejot.) Es būšu tautas zaļajam kokam atlauzts zars... Es būšu pazudusi no tautas kopības; jā, to es zinu! Un ja es Džonam teiktu, ka es viņu nevaru precēt, jo viņš ir sveštautietis, viņš smietos. Viņi to nesaprot, jo viņi nav tauta. Viņiem nav jēdziena „sveštautietis”. Viņi nezin, kas ir lojalitāte valstij, vai kas ir patriotisms. Viņiem tāpēc ir viegla dzīve, un man nav galīgi nekādu iebildumu aiziet tādā dzīvē.

Tēvs. (dusmās):

Laura, tu esi ārprātīga!

Māte:

Tēv...

Laura:

Lai, māt! Es − ārprātīga! Nē, es esmu gluži pilnā prātā, varbūt vienīgā tāda starp latviešiem. Jā, jūs visi esat ārprātīgi, gaidīdami, ka kāds jums atdos Latviju! Kas? Šie ļaudis nu nē! Viņiem neinteresē tāda Latvija. Viņi varbūt drīz pārdos savus pašreizējos sabiedrotos, lai tikai varētu dzīvot tālāk savā mierīgajā miegainībā.

Tēvs:

Un tu... un tu dzīvotu līdzi tai miegainībā?

Laura:

Jā, es dzīvošu! Un manai dzīvei būs mērķis.

Tēvs:

Mērķis?

Laura:

Jā, baudīt dzīvi: tā baudīt dzīvi, kā to prasa sirds; reiz neklausīt prātam, reiz nejusties saistītai ar tradicijām, bet pārcirst visas važas, elpot, dzīvot!...

Tēvs (pie sevis):

Pārcirst važas? Tā reiz teica mūsu austrumu kaimiņi − šie nākot pārcirst mūsu važas...

Laura:

Pārcirta arī! un nu mēs esam atrauti no ierastā, un klīstam, kamēr aizklīdīsim.

Tēvs:

Labāk saki − paklīdīsim − Laura!

Māte (raud).

Laura:

Ak, tētīt... (Prom aizmugurē.)

 

 

3. SKATS

TIE PASI, BEZ LAURAS

 

(Klusums.)

Tēvs:

Vai tu to dzirdēji, māt? Mums neesot mērķa... Mēs klīstot, kamēr aizklīdīšot. (Pēc brīža.) Varbūt viņai taisnība... Mēs desmit gadus neesam dzīvojuši. Mēs esam elpojuši, domājuši, runājuši... bet dzīvojuši − nē! Varbūt, ka mēs esam kļūda, likteņa izsmiekls... (Pēc brīža. ) Reiz, mazs puika būdams, es mežā atradu mazu putniņu, kas bija izkritis no ligzdas. Es to pārnesu mājās, bet viņš nīkuļoja, un likās, ka nedzīvos. Pēc kāda laika, drusku paaudzies, viņš pierada un ņipri lēkāja pa sētu. Viņam pie mums patika, un viņš ne reizi nemēģināja aizlaisties. Tad pienāca rudens, un citi putni gāja uz dienvidiem − uz savu otru dzimteni. Mans putns gribēja skriet līdzi, bet... viņa spārni... nebija pieraduši... un viņš palika... viens... svešumā...

Māte (sāpīgi):

Tēv...

Tēvs:

Jā, māt... Viņš palika viens svešumā. Un es bieži domāju, ka mēs, tā sauja latviešu, kas esam izmesti no savas ligzdas arī tā pazudīsim savai tautai... Bet tādās reizēs es mēdzu uzšķirt Bībeli, un tur rakstīts, ka tie, kas meklē, atrod... Māt, tas taču nozīmē, ka mēs sagaidīsim to stundu, kad mēs varēsim iet mājās, ja mēs to dedzīgi gaidīsim! Un − es esmu bieži naktīs domājis, kā tas būs, kad mēs iesim mājās... Varbūt tas būs sējas laikā, kad zeme smaržo un bērzu baltie augumi klājas maigām un zaļām sagšām. Jeb vai tas būs pļaujas laikā, kad kviešu smagās vārpas liec stiebrus pie zemes Radītājam par godu, un rīti ir tik gaiši un saules pilni... Un, māt, kā man gribētos vizināties, kamanās, kad zvārgulīšu jautrās skanas sludina pasaulei, ka viņai dzimis Pestītājs... Bet lai kuŗā mēnesī būtu likta mūsu atgriešanās stunda, es vispirms kristu ceļos un skūpstītu zemi, čukstot: māt, tavi bērni ir atgriezušies...

Māte (dzīvāk):

Jā, tēvs... Un ja varmākas būtu nopostījuši mūsu mājas, mēs sākumā varētu dzīvot kartupeļu pagrabiņā... Un gan mēs tad sev uzcirstu būdu, kur pārlaist mūsu dzīves pēdējos gadus... Un es ar prieku dzīvotu ir skuju palievenī, jo tad es zinātu, ka man nebūs jāguļ zem svešas velēnas.

Tēvs:

Tā mēs darīsim, māt, gan mēs tā darīsim. (Pēc brīža. ) Bet nu man mani sapņi jāmaina, māt, jo (rūgti) mums vairs nav meitas...

Māte:

Tēv, kāpēc mēs tā esam sodīti? (Pēc brīža. ) Tēv...

Tēvs:

Nu māt?

Māte:

Vai tad, kad mēs brauksim mājās, tikai veci ļaudis brauks līdz?

Tēvs (pēc brīža):

Māt, vai tu atceries viņvasaru, kad viņpilsētas jaunie ļaudis rīkoja to sabraukšanu − nu − jaunatnes dienas, un vakarā viņi pie ugunskura dziedāja? Vai tu atceries, kā viņi dziedāja par saulīti, kas nes uz dzimteni sveicienus, un par kaŗavīru, kas lika uz ežiņas galvu, savu tēvu zemi sargājot? Vai tu atminies, kā viņi vēlāk sadevās rokās un dziedāja, ka Daugavas abas malas mūžam nesadalās... ka mums ir viena mēle, viena dvēsele un visiem viena zeme, viena Latvija? (Pēc brīža.) Var jau būt, ka viņi nedomāja tā, kā dziedāja, bet daudziem tā mirdzēja acis, ka man, vecam vīram, gribējās celties kājās un dziedāt līdz. Un tad, māt, es domāju, ka tie ir tie, kas aizies atpakaļ mājās pat tad, kad mūsu vairs nebūs. Es arī domāju, ka daudzi no tiem zēniem noliks savu galvu, ejot atpakaļ, jo dāvināt mums mūsu zemi neviens nedāvinās.

Māte:

Jā, tēvs, es atminos... Man priekšā sēdēja meitene, kam labi, ja četrpadsmit vasaras bija tad pagājušas, un dziedāja par Gauju un savu skaisto brāļa sētu; bet viņa tādas Gaujas nemaz neatminās un brīvu Latviju nekad nav redzējusi. Un tad man ienāca prātā, ja mums vecajiem dažkārt būtu tāda ticība, tāda dedzība un tāds dziesmu prieks, tad mēs ne zuzdami nepazustu.

Tēvs:

Jā, viņi ies atpakaļ, daudzi jo daudzi. (Dobji. ) Tikai ne mūsu meita...

Māte:

Mūsu Laura... Kāpēc viņai ir jāaizmirst viss, ko mēs viņai laba mācījuši? Kāpēc viņai jāatmet sava tauta un ģimene?

Tēvs:

Viņai ir izdzisusi tā sirds liesma, kas mūs uztur un silda. Viņas sirds ir auksta un tukša, un tāpēc viņa aiziet un meklē citas tukšas sirdis... (Sāpīgi.) Laurai nav Dieva!

Māte (kā izbailēs):

Tēv, nesaki tā!

Tēvs:

Laurai nav Dieva! Viņai Dievs ir kaut kas, kam tic veci ļaudis un kas liek mieru, ja Viņam liek mieru. Laura ir Dievu nobīdījusi pie malas, nedomādama, ka kādreiz Viņa var ievajadzēties... (Pēc brīža. ) Māt, vai tu esi ievērojusi, cik jaunu cilvēku iet baznīcā? (Laura ienākusi pie pēdējiem vārdiem; stāv pie dibena durvīm, tagad ģērbusies samērā eleganti.)

 

 

 

4. SKATS

TIE PAŠI, LAURA

 

Laura (izaicinoši):

Nu? (Pēc brīža.) Esat mani diezgan nosodījuši?

Tēvs (pēc brīža, smagi):

Mums tevis nav jāsoda; tu pati sevi esi nosodījusi.

Laura:

Un pati cietīšu!

Tēvs:

Tu cietīsi, Laura. Tagad tu aizej lepna; tu droši vien iziedama aizcirtīsi durvis; tās durvis tev paliks aizcirstas. Tu paklupsi, un neviena nebūs, kas tevi paceltu... Tu pazudīsi un ceļa atpakaļ tu vairs neatradīsi − arī ne uz tēva mājām... Tu esi pazudusī meita!

Laura (izsmejoši):

Kā tad! Tagad jau jums tikai viens atlicis − nolādiet mani un izdzeniet no mājas.

Tēvs:

Tu mums visiem esi lāstu uzlikusi − vai tu to nesaproti, Laura? Ja arī tu mūs aizmirstu, vai mēs jebkad varēsim no savām sirdīm izslēgt domu, ka mums reiz bija meita? Ka uz mūsu kapiem − jo mēs jau esam veci, Laura − neviens nekad neuzliks ziedus? Varbūt pat krusta mums vairs nebūs, jo tas satrūdēs un sabirs kā cilvēka dzīve. Vai mēs to jebkad varam aizmirst? Vai mēs to tev varam piedot? Nē, Laura, taviem vecākiem tevis nav jālād; tu esi pārkāpusi bauslību, pār tevi stāv Dieva sods...

Laura: (vēl izsmejoši):

Nezaimo, tēvs. Kaķa lāsti debesīs nekāpj! Dievs soda tikai tos, kas Viņu izaicina. Es to nedaru. Tāpēc, ka jūs savā spītībā negribat man dot savu svētību, nenozīmē, ka es esmu kaut ko ļaunu darījusi. Jūs gan! Un man jūsu svētības nevajag! (Kliedz.) Man nekā no jums nevajag! (Mierīgi.) Tāpēc uz neredzēšanos! (Prom pa labi.)

 

 

 

5. SKATS

TIE PAŠI, BEZ LAURAS

 

Māte (čukst):

Dievs, piedod viņai...

Tēvs (ļoti klusu):

Vai man to bija piedzīvot, ka es savai meitai nedabūšu dot svētību... Ka viņa aizies pie sveša, pavisam sveša; ka es viņu nekad neredzēšu Dievnamā pie altāra ar miršu vainadziņu galvā un baltu kā eņģeli... Un ka tu, māt, nekad nedabūsi savus mazbērnus auklēt. (Stiprāk.) Māt, mēs esam vieni! Pēc visiem šiem gadiem vieni kā veci koki, kam palaidņi zēni aplauzuši atvases, un kas var vairs tikai gaidīt laiku, kad būs gulties zemē, no kuras tie nākuši...

Māte (raud).

Tēvs:

Neraudi, māt; man nav asaru; manī ir tikai briesmīgs tukšums. Briesmīgs tāpēc, ka man vairs nav nekā, ar ko to piepildīt...

(Ilgs klusums. Pa kreisi stipri sāk spēlēt radio. Pēkšņi radio troksnis pārtrūkst dziesmas vidū. Tēvs paceļ galvu. )

Balss (ļoti lēnām un skaidri):

We interrupt this program to bring you a bulletin. In a two-car accident on Pittsburgh and Elm streets two persons were killed. They were identified as John Givonetti, the well known gambler, and Miss Laura Lauks. We resurne the music. *)

(Mūzika turpinās, lēnām izdzisdama.)

Tēvs (uztraukti):

Māt... vai tu to dzirdēji? Vai tu to dzirdēji, māt?

Māte (lēnām pieceldamās):

Es... es nesapratu, tēv... Bet man liekas, ka es dzirdēju... Tēv!... Tēv!... vai... Laura...

Tēvs (aizžņaugtā balsī):

Jā... māt... Laura...

Māte:

Mans bērns! (Sabrūk.)

 

 

PRIEKŠKARS

 

 

*) TULKOJUMS: Mēs pārtraucam šo programmu, lai sniegtu jums sekojošo ziņojumu. Divu automašīnu sadursmē Pitsburgas un Elm ielu krustojumā nogalinātas divas personas, plaši pazīstamais profesionālais naudas spēlmanis Džons Givonetti un Laura Lauks. Mēs turpinām mūziku.