Jaunā Gaita nr. 3, 1956. g. pavasarī

JAUNAS GRĀMATAS − JAUNI AUTORI

Jaunāko grāmatu apskats

 

Aizgājušie 1955. gada Ziemassvētki bija bagāti ar latviešu grāmatām. Parādījās daudz pirmpublicējumu, Latvijā iespiestu grāmatu jauni izdevumi un arī tulkojumi no citām valodām. Šī apskata nolūks nav ne tuvāk iztirzāt, ne novērtēt atsevišķās grāmatas, bet sniegt nelielu ieskatu latviešu jaunāko grāmatu klāstā.

Kā izcila parādība vispirms jāmin Anšlava Eglīša darba „Es nebiju varonis” pirmpublicējums − romāns par latviešu varoņiem. Romāna notikumu centrā galvenās personas Raiņa Ozolāja vīrišķīgā un varonīgā (to gan autors jau noliedz ar darba virsrakstu, bet kas gan ir varonība?) stāja kaŗa radītajās dēkainajās situācijās.

Cita raksturīga parādība, ka pamazām pēc daudzajiem t.s. „nometņu dzīves romāniem” latviešu literatūrā rodas darbi, kas iezīmē jaunu posmu tematikas ziņā, proti, rāda latviešu izceļotājus saskarē ar jaunajām dzīves vietām un attiecībās ar svešajiem ļaudīm. Šādiem darbiem pieder Jonasa Miesnieka romāns „Melīgās illuzijas”, kuŗa darbība gan sākas vēl Vācijā, otrā pasaules kaŗa beigās, bet, latviešu ģimenei Vīnzarājiem nonākot „jaunajā pasaulē”, turpinās Ņujorkā. Arī rakstnieces Ritas Liepas pirmā romāna „Svešā vasara” darbība risinās Ņujorkā un tās centrā namziņu (superu) un to galvotāju amerikāņu cilvēciskās attieksmes.

Kādreiz slavenais dziedātājs Mariss Vētra kļuvis par latviešu „bestselleru” rakstnieku. Daļu savas dzīves atmiņu viņš jau sakopojis grāmatās „Mans baltais nams” un „Karaļa viesi”, kuŗām nu pievienojas „Rīga toreiz”. Tajā, tāpat kā iepriekšējās, izceļas autora spilgtais, īpatais stāstījuma veids, šoreiz atburot Latvijas, galvaspilsētu Rīgu laikā pēc brīvvalsts nodibināšanās ar tās namiem, apstādījumiem , celtnēm, ļaudīm un īpatņiem. Grāmatā pavīd ļoti daudz pazīstamu, toreiz vēl jaunu, tagad pa lielākai daļai jau nosirmojušu, cilvēku. Sevišķi daudz raksturīgu un paliekamu ietekmju šai grāmatā vajadzētu atrast trimdas jaunatnei, jo tur viņa sastopas ar to Latvijas jauno paaudzi, ar kuŗu ne bez pamata vēl joprojām lepojas visa latviešu tauta. Šī cildenā paaudze tiešām var kļūt (kā tas mums jau daudzkārt aizrādīts) paraugs, kaut arī tās pārstāvjiem, lai strīdētos par kādu dedzīgu domu, vajadzēja tikai nokāpt pagraba stāva ēstuvē, vai veikt pāris simts soļus līdz satikšanās vietai. − Saistošas ir arī tā paša autora atmiņas par Latvijas atbrīvošanas cīņām grāmatā „Div’ dūjiņas”, kas parādījusies jaunā izdevumā.

Viena no nopietnākajām 1955. gada latviešu grāmatām ir Kārļa Zariņa romāna „Dārza māja” jaunais izdevums. Kārlis Zariņš ir latviešu prozas mākslas izcils pārstāvis. Romāna darbības centrā dārza māja kādā Latvijas mazpilsētā (valsts pirmajos gados) ar saviem iemītniekiem, to tuviniekiem un mazpilsētas sabiedrību. Intriģējošā stāstījumā autors notēlo latviešu dzimtas drāmu.

Zīmīgs, vērtīgs un ļoti noderīgs vēsturisku materiālu krājums ir prof. Dr. E. Dunsdorfa „Senie stāsti”. Grāmatā sakopoti 103 autoru stāstījumi, foto attēli par Latviju un daudz oficiālu dokumentu, kas tulkoti no vairākām valodām un katrs aptver kādu Latvijas vēstures posmu vai parādību.’’

Prof. K. Kundziņa grāmatā „Ap lielo dzīves mīklu” 17 esejas. Tanīs izceļas trīs galveno problēmu grupas: rakstura audzināšana un pilnvērtīgas personas veidošanās, ģimenes problēmas un reliģiski jautājumi. Grāmatā, starp citu, atrodas mums zīmīga un svarīga eseja „Mūsu trimdas jaunatne vērtību krustceļos”.

Izdevumā „Nāvei nolemtie” mācītājs Juris Lamberts vēstī par baltiešu kaŗavīru izdošanu no Zviedrijas Padomju Savienībai 1946. gada 26. janvārī. Grāmatā bez autora un viņa meitas (žēlsirdīgās māsas Lambertes-Čakares) atmiņām ir dienas grāmatu izvilkumi, vairākas izdoto kaŗavīru vēstules, zīmītes, izraksti no zviedru laikrakstiem, foto attēli un citi materiāli.

Saistošs stāsts ir par kādas Rīgas ģimnāzijas jauniešu pulciņa ceļojumu vasaras brīvlaikā pa Latgali Irēnas Karules grāmatā „Raibā vasara”. Stāsta galvenā varone Maruta apceļo gandrīz vai visu Latviju. Dzīvi piedalīdamies visos notikumos, jaunieši piedzīvo dažu labu satraukuma pilnu dēku.

Alfrēds Dziļums publicējis jauno romānu „Pārvietotie”, kuŗa darbība sadalās trīs posmos: latviešu leģionāru cīņas Kurzemē, invalīdu dzīve bēgļu slimnīcā, bēgļu gaitas pārvietoto personu nometnē.

Grāmatā iznācis arī Valdemāra Kārkliņa iecerētā romānu cikla otrs darbs „Teika par septiņiem kuģiem” (pirmais bija „Dieva zeme”). − Jānis Širmanis publicējis Krikša stāstu sērijas ceturto grāmatu „Kriksis un Tomiņš Amerikā”. Tajā autors dēkainos stāstījumos iepazīstina jaunos lasītājus ar Ameriku un tās īpatnībām. − Kārļa Ābeles novelē „Dzeltenās acis” stāstīts par divu latviešu jauniešu mīlestību mēra piemeklētajā Vidzemē 18. g.s. − Irmas Grebzdes stāstu un noveļu grāmatā „Ikdiena” sakopoti bēgļu un emigrantu svešuma ikdienas tēlojumi. − Romānā „Pilsēta pie Daugavas” Aida Niedra stāsta par ļaužu gaitām un notikumiem Latvijas pēdējos neatkarības gados (1934-1940), galvenokārt Rīgā. − Vēl pieminamas Edvarta Virzas izcilā grāmata „Kārlis Ulmanis”, kuŗā stāstīts par Latvijas lielāko valstsvīru, un Irmas Liepsalas stāstu krājums „Sumpurņu laiks”.

Pavisam maz publicētas dzeju grāmatas: Ingrīdas Vīksnas „Es saku paldies” un Andreja Eglīša dzejoļu izlase „Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā”. Andreja Eglīša grāmatu grafiski iekārtojis Normunds Hartmanis (iezīmīga un interesanta personība pēdējo gadu latviešu grāmatu daiļotāju pulkā). Dzejoļu teksts iespiests chroniku stila rokas rakstībā, īpatā greznojumā un ilustrējumā.

Raksturīga ir A. Šmita un V. Čikas sastādītā „Sporta Latvija”, pirmā grāmata trimdā par Latvijas sporta dzīvi, kur notēloti sportisti un sporta notikumi, kas kādreiz dzīvi saviļņoja visu Latviju.

No tulkojumiem, jāmin somu rakstnieka Sillanpē romāns „Cilvēki vasaras naktī”. (Sillanpē ieguva Nobeļa prēmiju literatūrā 1939. gadā un izdotais romāns ir viens no viņa labākajiem darbiem). Tālāk − Sigridas Undsetes romāns „Gimnadenijas”, Mikas Valtāri romāns „Tumšais eņģelis”, Knuta Hamsuna „Jūsmotājs”, A. Zeļenko „Desirē”, J. Torvalda „Trieciens uz Berlīni”. „Triecienā uz Berlīni” vācu autors uz patiesu notikumu fona rāda pēdējo otrā pasaules kaŗa boļševiku lieluzbrukumu Vācijas austrumu frontē 1945. gada janvārī. Šai darbā tiek pieminēta arī 15. latviešu divīzija, kas, ierauta smagās atvaires kaujās, pārdzīvo visu grāmatā attēloto notikumu nežēlību.

Tulkojumā angļu valodā iespiests latviešu prozas meistara Anšlava Eglīša romāns „Adžurdžonga” („Ajurjonga”).

 

*

 

Atsevišķi jāmin divas jaunās grāmatas, kas iezīmē divu jaunu autoru ienākšanu latviešu literatūrā (tas tā, ja paliek pie veca pieņēmuma, ka kāda ienākšanu iezīmē pirmā publicētā grāmata). Tās ir Dzintara Freimaņa romāns „Viļņi” un Artura Voitkusa novēlēšu krājums „Aproce”.

Dzintara Freimaņa vārds jau pazīstams visiem, kas sekojuši latviešu trimdas posma laikrakstiem un žurnāliem, un patiesi jābrīnās, ka bija tik ilgi jāgaida līdz viņa pirmajai grāmatai. Pazīstams un tuvs Dzintars Freimanis ir arī tagad t. s. jaunajai paaudzei (protams, gan tikai ar saviem darbiem), būdams tās iezīmīgākais pārstāvis literatūrā. − Romāna „Viļņi” darbība sākas 1944. gada vasarā Latvijā un turpinās bēgļu gaitās Vācijā. Romāna galvenie varoņi ir jaunieši, kas, svaidīti kaŗa notikumu virpulī, neļauj, kā saka, nest sevi straumei, bet meklē balstus, pieturas punktus, mēģinādami atbildēt jautājumam par dzīves jēgu. Romāna valoda ir raita un vietumis apbrīnojami gleznaina. Neparasta un dziļi simpātiska šķiet autora bijība reliģisku problēmu meklējumos. Romānā ieskanas kāds jautājums, kas varbūt arī palīdz izprast šī svešās valodās augsti mācītā un izglītotā latviešu jaunekļa alkatīgo darbošanos savas tautas literatūrā. Šis jautājums skan: kāda vērtība dzīvei bez tautas?

Vai novelešu krājums „Aproce” tiešām ir Artura Voitkusa pirmā grāmata, kā to apgalvo kritiķis O. Liepiņš, nav iespējams spriest nezināšanas dēļ. (Kad šo rindu autors vēl Vācijā bija „avīžpuika” kāda latviešu laikraksta redakcijā, viņš redzēja, ja atmiņa neviļ, pat vāka zīmējumu pieminētā autora dzeju grāmatai). Droši vien, autors jau radījis prāvu skaitu darbu, jo tik tīkamu, rotaļīgi lasāmu stāstu krājumu nu var dot tikai apdāvināts pratējs. Lasot noveletes, liekas, ka arī mums radies savs O’Henrijs vai Somersets Moms. Grāmatai lielu postu nodara vāka zīmējums, kur zem tīkamas „janelsīniskās” sievietes sejas atrodas aproce ar birku (vai lai būtu kur paskaidrot, ka uzzīmēta aproce?).

 

s.s.