JAUNATNES DIENAS ZVIEDRIJĀ
Attēlā redzama meiteņu trijotne pie jaunatnes dienu grāmatu galda. Pa kreisi − Anita Abuča (daudzi Ulisa subskribenti būs saņēmuši grāmatu no viņas rokām − viņa čakli palīdz tēvam grāmatniecības darbā), vidū − Rasma Salta un pa labi Ilze Ērgle.
Šāgada Lieldienu laikā Zviedrijas Vestmanlandes pilsētā Vesterosā notika VII latviešu jaunatnes dienas. Sarīkojums atzīmējams par visbagātāko ar pašu jaunāko paaudzi, bet par vistrūcīgāko, ja runā par noskaņojumu un organizāciju. Jaunieši gaŗlaikojās. Trūka kontakta starp rīkotājiem un jaunatnes dienu dalībniekiem. Programmā labi sevi parādīja ELJA-s Gēteborgas pulciņā ar draudzīgu individuālu ELJA-s dalībnieku atbalstu. Jānis Rudzītis referātā pastāstīja par kultūras brīvību autoritārās Latvijas laikā, sniegdams aculiecinieka liecību, un cita starpā minēja, ka varējis toreiz rakstīt daudz brīvāk nekā tagad − trimdas presē, kur nekad nevarot paredzēt, kāda iespiestā veidā izskatīsies, piemēram, recenzija, kas iesūtīta kādai redakcijai publicēšanai. Cenzūra autoritārajā posmā bijusi vāja, bet negatīva tendence bijusi „diletantiskais nacionālisms”, ko pārstāvējusi daži negatavi autori un mākslinieki, tādā veidā iegūdami kultūras jautājumos tikpat negatavo ierēdņu labvēlību. Pārējo referentu vidū Imants Alksnis, Jānis Āboliņš, Māris Slokenbergs un Veronika Strēlerte.
Cīņa, Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas un augstākās padomes orgāns, 24. marta ievadrakstā pastāsta: „... par nacionālām tradicijām aplam būtu dēvēt tikai to, kas atšķiŗ vienas tautas kultūru no otras vai arī vien to, kas saistīts ar tautas pagātni... Daudz drošāk mums ir jāsaskata un jāatbalsta jaunās tradicijas... Partija māca mūs rūpīgi vērtēt pagātnes mantojumu, izmantot visu to, kas ir progresīvs un veicina mūsu augšupeju. Tas, kas neatbilst šīm prasībām, nav mums vajadzīgs, tas jāatmet. Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas.”
Kaut kādi „svētie raksti” tātad iegrozījuši tā, ka „pagānu ieražas” Latvijā arī jāpieskaita ekskomūnicēto saimei, nepietiek ar iesvētībām un baznīcas svētkiem. Atliek tikai partijas norādītais, vai − Cīņas vārdiem − “progresīvās tradicijas”. Šis jaunākais padomju diktatoru kūlenis pamudinājis Ulafu Jansonu uz šādu komentāru laikrakstā Latvija:
Šis krievu barbarisma uzbrukums latviešu tautas garam tomēr nepārsteigs vismaz vienu no padomju rīmju kalējiem − Frici Rokpelni. Kaut arī daba nav viņu apveltījusi ar manāmām gara dāvanām, taču jau ‘buržuju laikos’ tas salika kādu rīmi, kurā atrodamas šādas pravietiskas rindas:
Dziedi, latviet − vēji salti,
Rīt var būt jau dziesma ciet.”
LATVIEŠU JAUNATNE UN LATVIEŠU KULTŪRA
Tie Šobrīd kļuvuši divi nešķiŗami jēdzieni. Šodien mēs vairs nevaram runāt par latviešu kultūru, nerunājot reizē arī par latviešu jaunatni. Katras tautas kultūras dzīvi raksturo nemitīga veidošanās un attīstība, kas balstās uz uzkrātām kultūras vērtībām, kultūras pūra. No otras puses, tautas kultūras dzīvi raksturo meklējumi pēc jaunām atziņām. Kultūras dzīve tādējādi izteicas mijiedarbībā starp kultūras pūrā uzkrātajām vērtībām un jauniem meklējumiem. Mūsu pašreizējos apstākļos konservatīvā un progresīvā elementa līdzdalība kultūras dzīvē ir neizlīdzināta. Vecākā paaudze ir tiešāk un dzīvāk ieinteresēta mūsu kultūras pastāvēšanā; tā mūsu kultūru saprot tādu, kādu to pazīst, kādu to pati izveidojusi. Mazāk informēta šī vecākā paaudze ir par problēmām un prasībām, ko šāsdienas jaunatnei uzliek laiks, par šāsdienas jaunās paaudzes centieniem. Jaunākā paaudze savukārt ir mazāk un paviršāk informēta par mūsu kultūras pūrā ielocītām vērtībām. Šo neizlīdzinātību atspoguļo tiklab tie, kas paši kultūras procesā piedalās, kā arī visa sabiedrība. Viss tas norāda uz zināmu sastingumu mūsu kultūras dzīvē, mēs izvairāmies meklēt pēc mūsu laika atklāta skatījuma, pēc patiesas atbildes mūsu laika problēmām. Par visa mērauklu mums bieži ir latviešu sabiedriskās un kultūras dzīves apstākļi, kādi tie bija izveidojusies līdz 1939. gadam. Taču atzīstot, ka tagad, 1961. gadā, neeksistē vairs un nekad nebūtu eksistējuši tie paši apstākļi, jāatzīst arī, ka mūsu spēkos nav izslēgt savu laiku un savu apkārtni, bet mēs varam tos mērķtiecīgi ielēst savas kultūras pastāvēšanas un tālākveidošanas procesā. „Burvju zāles” ir sava laikmeta problēmu un prasību principiāla izpratne. Jaunā paaudze, ar sava laika acīm raugoties, spēs izšķirt mūsu kultūras būtiskos elementus, ja tā spēs izprast un novērtēt latviešu kultūras mantojumu un spēs tajā ieaugt; un ja tā spēs meklēt un rast atbildes uz šī laika problēmām, riskējot ar maldiem, zinot, ka arī maldi var vest pie pozitīvām atziņām. Tāpat jaunajām paaudzēm jāspēj ar drosmi paust savus uzskatus arī tad, ja tie nebūtu populāri, un tālāk nest un veidot latviešu kultūras vērtības. Latviešu skolai ir jāatsedz latviešu kultūras „formula”. Latviešu ģimenei jārada latviskās kultūras un dzīves ziņas harmoniska iekļaušanās šāsdienas un šejienes vidē. Sabiedrībai jārada plašs forums mūsu jaunās paaudzes kulturāli izvirzītā darba izteiksmei un reakcijām. Un pāri visam − jāievēro, ka mūsu kultūru jau šodien lielā mērā veido mūsu jaunā paaudze: tā netveŗ pēc pozitīvā nacionālisma klišejām, bet savā latviskajā dvēselē pārkristallizē savu šī laikmeta dzīvi un apstākļus.
LNAK Kultūras un izglītības nozares vadītājs Ritvars Bregžis, LATVIJA AMERIKĀ, 8. 3.1961.
