|
Andrejs Pablo Mierkalns
CILVĒKS NO PŪĻA
- Brāzmainas sejas, svilpojoši korpusi, griezīgi kaucošas sirēnas iztvaikojošs benzīns, iešana, braukšana, steigšanās pretim kino reklāmām, no kuŗām rēc jaguāri un lec panteri, un došanās pretim (varbūt) ari kaut kam citam. Es gribētu būt satiksmes kārtībnieks (no manas uniformas apkakles Četri kliedzoši burti sauktu: Va-Vo, bet ap roku man būtu lente ar oficiālu uzrakstu: Mi-Mī), rādīt ar baltu nūju nepārprotamas zīmes un neprasīt, kāda jēga ir manai eksistencei (tā būtu visiem noskaidrota). Kāds pavirši gaŗāmbraucošs autobuss mani nosistu gar zemi, un neizsacītais jautājums būtu atrisināts, kaut arī uz ielas bruģa tas, eventuāli, peldētu manās asinīs. Manas vēnas un artērijas būtu atvērtas tieši šī - pēdējā – jautājuma zīmes uzvilkšanai uz pilsētas pelēkā un nepiepildāmā nezvēra, kuŗš ik dienas aprij miljoniem soļu un tūkstošiem riepu un zoļu, asfaltētās ādas.
STĀSTS PAR PIRMO MĪLU
O, neaizmirstamie gadi, pilni visdievišķākā! Vieglas, vieglas mākuļas klājās pār zemi, un Mēs dainojām un priecājāmies un griezāmies Dejā un šūpojāmies un skūpstījāmies un Mīlējām un gājām pastaigāties un spēlējām Teātri un lūdzām Dievu un apmeklējām baznīcu Un gājām uz kino un uz pirmo satikšanos Un stāstījām brīnišķus stāstus par dzimteni Un par zemi - Vāciju, kur atradāmies, un par Ļaudīm, kuŗu vidū mēs dzīvojām un kuru Labsirdību un vislaipnāko labvēlību mēs Baudījām, un gājām peldēties un spēlēt Bumbu un devāmies ceļojumos un rakstījām Pirmās dzejas un gājām uz skolu un tur Rakstījām uzdevumu burtnīcās mūsu vārdus Vismīlināmākās izteiksmēs, un kā mēs mīlējām Mēs glāstījām, mēs liegi viens otru uzskatījām, Roku rokā vienmēr un visur, un tā bija mūsu Mīla, un labdienas vietā mēs minējām Mīļāko vārdus.
|
|
|
|
Astrīde Ivaska
NOVEMBRIS Man tīkas ainava, kas nestrādā, bet pūšas, kam rugājains un sen vairs neskūts vaigs. No laiskuma pat sētas ielīkušas, un it nekam vēl pienācis nav laiks.
Zviln tīrumi kā gultas netaisītas, un tālums piedrazāts kā nemēzts klons. Ar pērniem augļiem ābeles vēl piebārstītas. Aiz mitriem kokiem netīrs miglas fons.
Ir mājām logi aiznagloti ciet. Par vēlu dubļains suns sāk virsū skriet. Pret šķūņa sienu pelēku kā alva, stāv nekustīgi melna kaķa galva.
DZEJA Vārdi, mani mīļie veļi, jāstaigā jums tāli ceļi, līdz jūs mani atrodat.
Un man vienmēr tukši plaukti, maizei spaļi klātu jaukti, kā jūs pacienāt?
Reiz jūs tomēr godā celšu , kausā tādu alu smelšu, kas vairs neizsīkst.
Rauši būs mums brīnumgardi, valoda un es un vārdi kopā dzīrosim.
Dzīrosim līdz pašam rītam, tad pa tekām neiemītām jaunus ceļus staigāsim.
Vārdi, mani mīļie veļi, jāstaigā mums tāli ceļi, līdz mēs mājas atrodam. |
|
|
MĒS”ALĀ”
Iegājām „Alā”,
Dažam galdam delnā Gail svece zaļa, Dažam delnā melnā Puķes sārtā deg.
Mēs gājām pie galda, Kur svece bij zaļa, Jo mums bija kā ielā, Kur zaļā gaisma teic: „Drīkst!” Teic sarkanā: „Nē!”
Laikam gan tādēļ, Ka svece bij zaļa, Un dzēriens, ko dzēru – Tumšsarkans – Man tava seja Drīz likās zaļa – Ērkšķogu zaļa, Plūmju un vīnogu zaļa. Domājos nogaršot tevi, Liecos tev tuvāk –
Tu savu muti ieliki manā Kā zaļu olīvi Kokteiļa glāzē.
NESAPROTAMĀ
Viņa krāsu lietū Manas acis sāk ziedēt Sārti starainu ziedēšanu, Zaļas lapas atraisās lūpās, Manas krūtis kļūst tumšas, Tumšas kā sarkanu apaļu Tomātu zeme.
Manā klēpī salīst gaismas, Tik daudz baltu un dzeltenu, Oranžu, sarkanu gaismu Kā ezeru, kas nēsā sevī Ūdeņu vietā Krāsainas gaismas.
No gaismas ūdeņiem Klēpī aug puķe, Stiepjas uz augšu, Staro karstu šķēpu smailēm, Vulkāna krāsās kūsā un kaist - Zūdu gaismās un ugunis - Abstraktā sieviete.
LIETŪ
Bērni dzeltenos lietus mēteļos, Dzeltenas puķes duļķainā traukā Aiziŗas gumijas kātiem - Šodien gausi līst lietus. Sīkas pelēkas lāses Neredzamas kāpnes kāpj, Uz leju, leju kāpj, Iekāpj zarā ar lapām, Satver sarkanu lapu aiz kājas, Lejā, lejā kāpj, Uz ietves izklāj Sarkanu segu Rītdienas skudrām.
Neesmu es skudra, Neiešu rīt, Apstājos Šodien Pelēkā lietū Pie sarkanas lapas.
Iedzirkstī manī Vasaras puķu Sarkano ziedu Dzirkstēšana, Jāņunakts Gunskura uguņu Ziedēšana.
Paņemu lapu.
Sātiņos lapā, Pār paslavu pelēkiem jumtiem, Kur dūmos kūpinās dūmeņi Sārti kā desas, Ar sarkano lapu paceļos gaisos, Caur pilošiem mākoņiem braucu, Šūpolēs līganās šūpojos –
Mākonī gaišā Iztinos lapai, Atraisos drānām Kaila pie saules.
MŪŽĪGĀ ROMA
Bij gaiša nakts. Uz apgāztas patronu kastes Sniegā Kārtis spēlēja sargi un grenadieŗi Ar veco pulkvedi vidū.
Bij gaiša nakts, Jo dega ciemats ar visu, kas tanī iekšā. Romas kalpi un virsnieki spēlēja kauliņus Uz sniegā paklātas drānas.
Bij gaiša nakts - Pie krusta šūpojās pēdējais ienaidnieks Un sarma krita uz kārtīm, uz kauliņiem, Uz sarkanu kāravu trumpī.
Mūžīga ir Roma! Tūkstoš putekļos krītot, tā dzīvos mūsos. Visa pasaule ir pilna Golgātas kalnu, Un visur aiz gaŗlaicības sargi kauliņus spēlē.
Ir gaiša nakts No degošu māju liesmām, no salta mēness. Viss ir tāpat: kāda Roma pavēl taisnību radīt - Un taisnība top! - Krīt sarma kalpu un virsnieku matos.
Sarma krīt. Balta sarma Postažas blāzmās par sarkaniem kāraviem top. Ak, nakts ir gaŗa - un šis gaišums vēl ilgi plaiksnās. Ir gaŗlaicīgi. Uzrausim! Vēlreiz - kas trumpī?
Bet kur ir tā gaisma, kas mūsu karogus svētī?
ŠAJĀ KRASTMALĀ
Šajā krastmala Ir tik daudz sasistu spoguļu lausku, un ik gliemežvāks ūdens pilns tukšas un pelēkas debesis atstaro.
Visas kaijas aizbēgušas. Vai kāds liels vējš tās aiznesis sakliegties citās krastmalās - ar pilsētām, kur tām pamet kumosus laipnas rokas?
Šeit tādu nav. Tās izstieptās, ko katra kristalla lauska, katrs gliemežvāks pretī sniedz, ir tikai paša roku atspīdums:
Spodrā virsmā lauzts gaismas māneklis.
Neviena putna, pelēka debess, jūŗa, un lauskām piesēta krastmala - tas viss.
* * *
Tev atveŗos visa, līdz galam - Ar delnām un lūpām Taustīdamies, Tu ienāc kā neticēdams. Nebaidies! Es esmu laba Kā zeme, kā rudzu maize. Es esmu dzīvība. Ienāc! un gaisma kļūs tumši zaļa No zālēm un lapām. Kuŗās ieauguši būsim, Izdzēšot sauli, Un debesis pārvēršot Siltā lietū.
IELA
Līņā tumsa un lietus. Pie noejas pazemē Pretī misionei Uz sliekšņa guļ cilvēks, Zem galvas palicis roku. Bet kājām nav vietas – Tās palikušas uz ietves Par aizsprostu notekām.
Dzeltenā gaismā Kā saulespuķē Ķīnietis pārdod gliemežus, Žāvētas zivis, sēnes Un amuletus. Salstot dreb spuldze Pie staba, kur rakstīts „Zudušo dvēseļu iela.”
* * *
Bērni apgāž dārza solu Ar kājām pret sauli, Palien zem tā Un izliekas beigti.
Kur ir mans sols: Vai rūgtas dadža lapas, Vai kartupeļu lakstiem Aizaugušas vagas, Kur ielīst Un nebūt?
Es aizeju kaila un noreibuši Pa ielu, Pa taviem skatiem - Un mana roka - baltā cimdā - Paliek tev delnā.
ACĪS
Tu paņēmi mani pie rokas Un teici: „Nāc, es tev rādīšu sejas!” Un pret sarkanām ugunīm Pārvedi pāri ielai Krēslainā namā.
Bet viss, ko redzēju, Bij acis. Acis, kas lidinājās Kā dzēlīgas lapsenes, Kā pusmirušas mušas, Acis, kā tauriņi ar vienu spārnu, Kā apmaldījušās bites.
Un pēkšņā klusumā Tās visas metās uz mani. Es atlaidu tavu roku Un bēgu.
SATIKŠANĀS AR ČAKU
Es turu Tavu grāmatu, Čak, Mazu grāmatu - par Spēlmani - rokā, Un piemirstu: miris Tu tak: Uzkāpis pasauļu kokā.
Nevar īsti tā to aptvert prāts: Tu nebūsi vairs, kad izkāpšu Rīgā, Kur ielām pāri Tavs maigums klāts Un Tavas ilgas nes bezdelīgas.
Noteka pretī man raudot skries Un stāstīs par Taviem pēdējiem soļiem, Kā taurenis skats Tavs būs uzmeties Un spārnus cilās uz nomales oļiem.
Tavs rokas spiediens uz kāpņu lenteŗa Manu roku savējā ņems: Tava sirds aizdegsies laternā, Kad mani tas vadāt lems.
Aizskriesim žigli kā divi nomales knauķi Ar kioskiem aprunāties. Te pēkšņi sastapsim skursteņslauķi – Mūsu pēdas tam līdzi skries.
Ar viņu - ar lokano gaisa briedi Mēs pašās debesīs skriesim, Un tad pa varavīksnes sliedi Uz Ķīšezera pļāvām purenēs iesim.
Kāda govs ar sauli ragos Mums smaidot pretī nāks. Un kaza ar puķēm nagos Puslēcienā sveicinās.
Tu skūpstīsi kazu uz purna Un sacīsi: „Mazā, Labi, ka zeme, šī jocīgā urna, Paslēpta zālē un rasā.”
Kazai asaras tecēs no bārdas, Bet acis smaidīs; „Tu lielais - bez vārda, Kas Tevi debesīs gaidīs? –
Nāc, uz pamestas ķiveres sēdi Un spēlē par paradīzi! Es purenes nesīšu klāt Tev - ēdi! Un zelta lietū man pāri līsti.”
Tu nolieksies zemu un kazas iemītā pēdā Padzersies rasas zelteri tīru; Tad atmetis galvu mākoņu grēdās, Rokās ezerus svērsi kā svirās.
Nodrebēs locekļi Tavi Ar saknēm ieaugot zemē, Kuŗu jaunam sējumam plēsis Šrapneļu lemes's.
Dziļi ievilksi elpu – Kritušo dvašu krūtīs, Un tad savus nomales zēnus Cīņā no jauna sūtīs; Saukdams: „Mūžības skartie, Pie vārtiem - pie brīvības vārtiem! Sirds mana apsmietā, slēptā, Vērtusies zibošā šķēpā;
Vērtusies stopā un lingā” Degošu zvaigznāju laukā, Vērtusies meteorā Vētras un zibeņu aukā.
Mūžības skartie! -” un balss Tev Aizlūzīs bikla un maiga – Rasas zelteris, spulgojot sauli, Lāsos uz vaiga.
Mēs kļūsim klusi kā zāle; Kā tie, kas zem zāles. Tuvums un tāle Būs viena dreboša spāre.
Ezra Paunds (Ezra Pound)
ATDZEJOJIS JĀNIS KRĒSLIŅŠ
VIRDŽINĀLIJAS
Nē, nē. Projām ej! Es viņu atstāju nesen. Es nevēlos, lai niecīgāks spīdums skaŗ mana zobena maksti. Jo vēsmām, kas mani aplido, ir jauns vieglums. Viņas rokas ir trauslas, bet tās tur mani vēl stingri. tās tin mani timekļu šķidrautā kā smaržīgās lapās, kā smalkā dzidrumā. O, es atradu burvestības viņas tuvumā - nu sargu es sevi ari ar lietām, kas viņu sargā. Nē, nē! Projām ej! Joprojām jūtu smaržu, maigu, kā no bērzu birzīm plūstošu pavasaŗa vēju. Zaļie pumpuri plaukst, ar vieglu roku viņa dziedē ziemas brūces pirms aprīlis koku zaros jauž vasaras garšu. Kā baltas tāsis, baltas ir šīs kundzenes stundas.
ROTĀŠANĀS
Zila, zila zāle slīkst upē, vītoliem pilns ir tuvais dārzs. Un dārzā kundzene, jaunos gados, bāla, bālu seju, vilcinās, ejot gaŗām durvīm. Trausla, viņa sniedz savu trauslo roku.
Un senās dienās viņa bija kurtizāne. Un tad viņa apprecēja kādu ģeķi, kurš tagad iet apkārt žūpodams un atstāj viņu vienu pārāk bieži. Mei Šeng, 140. g. pirms Kristus
PIEJAUCĒTS KAĶIS
Man patīk būt kopā ar skaistām sievietēm, kāpēc lai noliegtu šādu patiesību? Es atkārtoju: man patīk tērzēt ar skaistām sievietēm, pat ja runājam tikai blēņas.
Neredzamo antennu dūkšana ierosina un ir jauka.
|
