Uldis Ģērmanis
NEKĀDA SPĒKA JOSTA
„Padomju Savienība kā valsts jau tagad kļuvusi par anachronismu. Pamatojoties uz objektīviem faktiem un secinājumiem, nevis uz vēlmju ietekmētu domāšanu, mēs joprojām esam optimisti”, raksta Uldis Ģērmanis. Šis raksts 1960. gada jūnijā publicēts zviedru liberālajā laikrakstā ESKILTUNA-KURIREN sakarā ar Latvijas 20 gadu ilgo okupāciju. Tajā izteiktās domas sniedzam šeit arī Jaunās Gaitas lasītājiem.
Kādreiz 15. gadsimtā Maskavā tika sacerēta t.s. Dziļās gudrības grāmata, kuŗā bija jautājumi un atbildes. Viens no šiem jautājumiem skanēja: Kur atrodas pasaules naba? − Turpat atbilde: Pasaules naba atrodas Maskavā.
Maskaviešu imperiālistiskās tieksmes sniedzas tālu pagātnē. Gadsimtu gaitā Maskavas lielkņaza valsts izauga par krievu kolōniālo impēriju. Pirms pirmā pasaules kaŗa tikai 43% no visiem Krievijas iedzīvotājiem bija krievi. Pārējie bija dažādu pakļautu tautu piederīgie, kuŗus Maskava izmantoja saimnieciskā ziņā un apspieda kā polītiski, tā nacionāli.
Tomēr tikai reti kāds rietumos izprata vai gribēja izprast krievu impērijas kolōniālo struktūru. Parasti mēdza runāt par Krieviju kā par nacionālu valsti un par tās iedzīvotājiem kā par „krievu tautu” (salīdz. tendenci Padomju Savienību saukt par „Krieviju” un padomju pavalstniekus par „krieviem”). Atšķirībā no „piedzīvojušiem rietumu polītiķiem” un „speciālistiem Krievijas jautājumā” atradās tomēr ļaudis, kas pilnā mērā jau pirms 1917. gada revolūcijas saskatīja šo krievu impērijas vājo punktu. Šai sakarā jo sevišķi jāmin kāds revolucionārs pagrīdes darbinieks, proti, Vladimirs Iljičs Ļeņins. Viņa sauklim − „Cara Krievija ir tautu cietums! Brīvību visām tautām!” − bija ārkārtīgas sekas notikumu turpmākajā attīstībā (kaut arī boļševiku partijas nacionālā programma bija izveidota īpaši taktisku apsvērumu dēļ).
Ir ļoti jāšaubās, vai boļševisms vispār kādreiz būtu uzvarējis, ja Krievija būtu bijusi nacionāla valsts. Ko minētā deklarācija nozīmēja boļševiku uzvaras izcīnīšanai pilsoņu kaŗā, pa daļai rāda rezolūcija, kuŗu pieņēma boļševiku partijas XII kongress 1923. gadā: „Tādā kārtā mūsu partija ar savu nacionālo atbrīvošanas polītiku uzvarēja cīņā pret carismu un imperiālistisko krievu buržuāziju... Nav nekādu šaubu, ka krievu proletariāts bez šādas (apspiesto tautu) uzticības nebūtu spējis uzvarēt Kolčaku, Judeniču un Vrangelu...” (Šo rezolūciju krievu boļševiki tagad vairs nemēdz pieminēt). −
Kad uzvara bija iegūta un no restaurācijas vairs nebija jābaidās, tad no jauna pieauga Maskavas šovinistiskās tendences. Krievu boļševiki sāka glorificēt un attaisnot Jāņa Briesmīgā un Pētera Lielā iekarošanas polītiku, krievus sāka attēlot kā kādu „izredzētu tautu” (salīdzini ar vācu nacistu „kungu tautas” mentalitāti) − „visprogresīvāko tautu”, „vadītāju tautu”, „lielo brāli” u.t.t. Nekrievu tautas Padomju Savienībā sāka nežēlīgi vajāt un brutālā veidā pārkrievot.
Otrs pasaules kaŗš beidzās ar krievu boļševiku impērijas milzīgu ekspansiju − apmēram 100 miljonu eiropiešu tika pakļauti Maskavas varai. Der atcerēties, ka krievu ķeizarvalsts kolōniālā ekspansija ar laiku noveda šo impēriju sabrukumā. Šodien krievu apspiestās tautas ir Padomju Savienības vājais punkts, vai citiem vārdiem − Maskavas kolōniālās impērijas iznīcības sēkla. Šis apstāklis nav nekāds noslēpums šovinistiskajiem krievu boļševikiem. Pietiek tikai nedaudz aizkārt šo jautājumu, lai smaidīgais miera apustulis Chruššovs eksplodētu histēriskā niknumā. Tas savukārt uzskatāmi parāda, ka ķerts ir īstā vietā.
Var jautāt, skatoties no plašāka redzes viedokļa, vai krieviem tiešām atmaksājas turpināt apspiešanas polītiku 10 agrāk neatkarīgās valstīs? Šis neciešamais stāvoklis jau vairākkārt dažās zemēs novedis pie sacelšanās un nemieriem. Tās brīvības tieksmes, kas pirms dažiem gadiem aizdedzināja liesmās visu Ungāriju, apslēpti gruzd visās krievu kolōnijās. Tās var ilgāku laiku apspiest ar terroru un sodiem, bet tās nevar iznīdēt, un zināmos apstākļos šīs brīvības tieksmes var uzliesmot par jaunu pilnās liesmās.
Ja krievu nolūks ir bijis izveidot no šīm kolōnijām sev apkārt drošības joslu no draudzīgi noskaņotam tautām, kuŗām kaŗa gadījumā būtu bufera nozīme, tad jākonstatē, ka sasniegts gluži pretējais. Krievu imperiālisti to zina, bet tie negrib to atklāti atzīt. Tas, acīm redzot, „izredzētajai tautai” vēl ir prestiža jautājums. Bet vai arī krievu vidū daļa nesāk šaubīties par apspiešanas polītikas pareizību? To mēs nezinām. − Taču tāpat kā citām tautām, arī krieviem ir vajadzīgi labi un uzticami kaimiņi. Tādus viņi var iegūt, izlabojot izdarītās kļūdas un pārestības. Ar apspiešanu un varmācību tas nekad nav panākams.
Ko gan satelītu valstis nav Maskavai izmaksājušas? No sākuma tās, protams, tika izsūktas un izlaupītas. Taču visam ir savas robežas, arī laupīšana nevar turpināties nepārtraukti. Apspiedēju dabiskā neuzticība pret apspiestajiem prasa milzu izdevumus policijas un kaŗaspēka uzturēšanai okupētajās zemēs, ārkārtīgas summas aiziet propagandai, ārzemju raidījumu apkaŗošanai un spiegošanai. Šķiet, pašu krievu interesēs būtu pārvērtēt savas līdzšinējās polītikas rentabilitāti.
Tik ilgi, kamēr viņu uz priekšu izvirzīto poziciju atstāšanu varētu uzskatīt par vājuma pazīmi, krievi, protams, to negrib darīt. Bet vai ir jēdzīgi šajā laikā, kad vecu kolōniālu impēriju atliekas iet pretī straujai iziršanai, krievi kā vienīgie uztur spēkā vissmagāko kolōniālo režīmu pār vecām kultūras tautām Eiropā, daudzinot pie tam sevi par citu tautu atbrīvotājiem?
Kārlis Vīstrands, Eiropas Padomes bij. priekšsēdis, nesen izteica šādas domas: „Rietumiem ir skaidri jāizprot, ka desmit Eiropas nāciju apspiešana ir Padomju Savienības vājais punkts... Rietumu sabiedriskā doma nevar par daudz pasvītrot, ka šī polītiskās verdzības modernā forma nekādos apstākļos nav akceptējama. − Laiks pārmaiņām nobriest lēnām, bet droši, ja šo laiku pareizi izmanto. Pamatīgāka aplēse rāda, ka krievu kolōnijas nav nekāda spēka josta, bet gan nasta Krievijai. Noturēt vilku baru aiz ausīm ir vienmēr grūts uzdevums, kas ilgākā laika gaitā sniedzas pāri ikvienas varas − arī pasaules lielvalsts spēkiem.”
To visu ievērojot, jākonstatē, ka Padomju Savienība kā valsts jau tagad ir kļuvusi par anachronismu. Pamatojoties uz šādiem objektīviem faktiem un secinājumiem, nevis uz vēlmju ietekmētu domāšanu, mēs tomēr joprojām esam optimisti.
