Tālivaldis Ķiķauka
ILGVARS ŠTEINS
DZĪVE UN DARBI
Tālivaldis Ķiķauka
ILGVARS ŠTEINS
Ilgvars Šteins, Lidojums, divkrāsu kokgriezums, 21 x 5.5” Foto E. Šulcs
Ilgvars Šteins, Kollekcionars, divkrāsu kokgriezums, 20 x 9.5”
Četri Šteini: Olivers, Jānis, Ārija un Ilgvars mīt kuģu sirēnu pilsētā Halifaksā, kur Atlantijas okeāna sālīto gaisu šad tad pāršķeļ Ilgvara otu vilcieni. Viņš ir mākslinieks − gaŗa auguma, pajauns (izskatās vēl jaunāks), katru rītu ar tumšām acenēm iesoļo C.B.C. televīzijas studijā, kur iecerē un darina zīmējumu sērijas. Pazīstami ir viņa skiču cikli par Kanadas dzelzceļu vēsturi un indiāņu teikām. (Dūmi, bārdaini veči, stīvās apkakles, cilindri, riteņi, sliedes, indiāņu „tautas meitas” ar bizēm u.t.t.)
Pirmie divi minētie Šteini − Olivers un Jānis − ir gados pavisam pajauni: viņu kopvecums ir trīsreiz mazāks nekā tēvam. Dzīves biedre Ārija, dabīga blondīne un cītīga vēstuļu rakstītāja, nereti izlido uz lielākiem centriem kopā ar Ilgvara bildēm un to ietvariem. Viņa šādos gadījumos pārrauga bilžu pakāršanu un labi atšķir bilžu augšas no apakšām. Tā nesen Toronto rīkotajā Ilgvara darbu skatē Ārija efektīvi reprezentēja mākslinieku, bet viņas portretu gan nevienam nebija iespējams nopirkt. Ilgvars pats drīzāk pārdos savas mēbeles nekā gleznas.
Pirms nedaudz gadiem I.Šteins beidza Ontario mākslas kolledžu, iegūstot gubernatora medaļu, pasmagu, vatē ievīstītu atzinības simbolu. Skolas dienās Š. zīmēja visu: lopus, cilvēkus , putnus, klusās dabas ar siļķi (kamēr tā pēc divi gadiem sapuva), peizāžas, ainavas, klētis, bērnus − apgraizītus un neapgraizītus, ābolus, vīnogas, puķes, pašportretus, citu portretus, galvas, rokas (specialitāte), banānus − izlobītus un ar visām mizām, dzīvas zivis, rasolu, tabakas stādus un dažas citas lietas (ieskaitot diplomus).
Kad viņam uzmācās draugi un pazīstami, vēlēdamies savās istabās pakārt bangojošas jūŗas, Š. bija spiests nopirkt veselu audekla baķi. Uztriepjot turpat pusjūdzi gaŗu viļņu šļakstoņu un to sagriežot īsos fragmentos, radās varenas okeāna viļņotnes, kas Šodien dārgos ietvaros izdveš sālītu gaisu latviešu tīri uzkoptās savrupmājās Toronto.
Izmēģinājis visdažādākās technikas: zīmuli, ogli, tušu, akvareli, pasteļus (pats taisīja no biezpiena), litogrāfiju, ofortu, vaŗa un cinka grebumus un asējumus, eļļu, temperu un daudzas citas, Š. pēdējā laikā pievērsies linogriezumiem un ar īpašu veiksmi krāsainiem kokgriezumiem.
Grafika jau no laika gala ir valdzinājusi Š., un ar melni baltām līnijām, punktiem un laukumiem, sarežģītām virsas apdarēm viņš ir izlietājis galoniem tušas pudelīšu, šad tad nolaizīdams otas, lai to samtainie gali būtu perfekti.
It kā paklausīdams Mikelandželo pavēlei, kad tas skubināja skolnieku: „Zīmē, Andželo, zīmē un netērē laiku”, Š. zīmē visur, daudz , koncentrēti, pārzīmē, labo, atjauno, pievīlē, iecērt, nogludina, atkāpjas, no jauna visu pārzīmē, iekrāso un nobužina. Augstu vērtēdams technikas un zīmējuma precizitātes nepieciešamību, Š. bez kompromisa, nemeklēdams vieglu „sprezzatura’s” efektu, nemēģina sirreālistu trompe l’oeil akrobātiku vai Hermanovska stilā rotātas leļļu reklāmas („Atpūtas” illustrācijas).
Agrākos gados Š. grafikā šad tad pavīdēja daimoniskie viepļi, monstri, kas pēkšņi izlien no Kafkas metamorfōziskiem pagrabiem, pat ieskaitot Edgara Alana Po Sarkano nāvi. Šādi igauņu grafiķim Vīraltam radniecīgi ēnu valsts briesmoņi rūpējās par Š. tēlu purgatoriju: sejas pārvērtās sačervelējušās skrandās, acis izspīlēja, galvas pāršķēlās. Georga Grossa tintē mērktā spalva ievilka skarbas, neizravējamas līnijas. Taču krāsa, jauna līniju skaidrība un stingrāka forma iefiltrējās un lēnākā, bet dziļākā gultnē, mal de siecle briesmoņu tēli deģenerējās.
Š. grafikā ierodas simbolistiski putni, slaidi, gaŗkaklaini, fantastiskām dūnām tie bradā pa ūdeni, vai attīstijuši pasakainu ātrumu, tie atraujas no zemes gravitācijas. Kādreiz šur tur pavīd arī mazi, applūkāti, sabužināti, lēkājoši putneļi − sīki, nederīgi čiepstētāji.
Blakus grafikai Š. ir aktīvs arī portretu darināšanā. Halifaksas elite ģimeņu meitas un dēli tiek eļļā nogleznoti un nemirstīgi iemūžināti zem glazūras uz ielogotiem audekliem. Viena otra jaunava vēlas, lai mākslinieks uzglezno viņas „dvēselīgo un garīgo” skaistumu, bet Stradivārija vijoles ir reti atrodamas...
Š. bieži strādā ar pasteļiem, ogli un kontē zīmuli, precīzi izveidodams kompozīciju, dažreiz it kā sagatavojoties eļļas portretiem un klusām dabām, un mēs varam tikai apskaust viņa pacietību laba zīmējuma izveidošanā. Nāk prātā Norīša ogles zīmējumi, veikli un izjusti. Nesen rīkotajā Toronto izstādē majestātiskā vietā bija plastiski vienkāršais, viengabalaini veidotais portrets Ārija. (Jājūt līdzi Ārijai, jo viņa labi zina, cik daudz pasteļu un kritu putekļu gan nenobirst uz grīdas, krekliem, biksēm, neminot tos pēkšņos atkāpšanās brīžus, kad uz grīdas tiek samītas veselas krīta kaudzes!)
Kā ietekmīgu latviešu gleznotāju Š. min Purvīti: „viņa popularitāte ir visstabilākā”, no grafiķiem − Struņķi, kuŗa darbos Š. saskata īpatu un savdabīgu stilu, ar „stingri konstruktīviem elementiem”. Par pirmo „skunstnieku”-gleznotāju Š. uzskata Toni, izceļot viņa eļļas technikas daudzveidību, kas „atspoguļo dziļu formas izpratni”. Teicams techniķis S. vērtējumā ir O. Ābelīte. Junkers tagad esot kļuvis pārāk „studēts un rūdīts virtuozitātē” (technisks tour de force). Š. atzīst Vīralta „izdomas bagātību vaŗa grebumā”.
Ja Š. būtu visas vajadzīgās grafikas rīku konglomerācijas, viņš darbotos arī dobspieduma technikās. Tur būtu asējumi, akvatinti, aukstā adata, mecotinti un šo techniku dažādās kombinācijas, kas radītu daudzējādus virsmas apdares efektus, neizslēdzot litogrāfijas. (Visi šie veidi ir Š. labi pazīstami.)
Taču varbūt taisni tādēļ, ka šīs sarežģītās manipulācijas nav Š. pašreiz viegli pieejamas, viņš griež kokā un linolejā, un tieši šajā laukā viņš ir jau devis darbus, kas ir aizgājuši lielajā pasaulē, tālu aiz mūsu trimdas izstāžu sienām (Vankuvera, Vašingtona, Montreāla utt.). Š. lieto dažādus kokus: cieto bērzu, kuŗā var iedzelt daudz detaļu, mīksto priedi ar untumainajām šķiedrām, cieto ābeli un ķirsi. (Katrs, kas ir savas mīļās iniciāļus kādreiz dūris parka solos, zina, cik viegli var nazis izskriet un iedragāt romantiskās izjūtas!) Visvieglāk ir griezt linolejā, bet šeit „galvenā problēma ir izvairīties no mechaniskas precizitātes”. (Vēl vieglāk ir griezt kartupeli, ko labi atceras tie, kas kādreiz viltoja ģimnāzijas zīmogus!)
Kokam ir tā priekšrocība, ka jau dabas doto šķiedras virspusi var iekļaut virsmas faktūrās, kā to lieliski kādreiz prata Gogēns (Gauguin) savos pēdējos darbos Polinēzijas salās. Daudz sarežģītāki par melni baltiem kokgriezumiem ir krāsainie, jo katrai krāsai ir vajadzīgs atsevišķi darināts griezums uz atsevišķa koka bloka, un ir iepriekš jāaprēķina krāsu semi-transparentā mijiedarbe; ir jābūt turpat tādai precizitātei kā iespiežot banknotes. Š. lieto vairākas, pat četras vai piecas krāsas. Kā tas varētu neapnikt? Š. paskaidro, ka ir jāizgudro „pietiekami interesanta tēma”, lai tādējādi uzturētu mundru griešanas procesu. Bet tagad par tematiku.
Mēs nevaram Š. saukt par sirreālistu, impresionistu, ekspresionistu, fōvistu, futūristu, jo šādās kritiķu kartotēkās var tikai guldīt bijušos vecmeistarus. Vispār „ismi” ir tikai tādas mākslas vēstures konvencijas, kas atrodamas sapelējušās grāmatās, bet nevis dzirkstošās krāsu gammās un liegās līnijās. Tāpat kā dzeju nevar tulkot, gleznu ir neiespējami ietērpt vārdos.
Figūras un lietas Š. darbos ir atšifrējami un sazīmējami veidoli, kas ir pārveidoti un traktēti mākslinieka fantāzijas iztēlē. Viņš sevi atestē par neatkarīgu un individuālu personu („katram sava smaka, sava privāta reliģija”), savā grafikā viņš ir sava ceļa gājējs. Š. darbos attēlotās figūras un priekšmeti atrodas tiem piemērotā specifiskā telpā, un mums ir jāaizmirst renesanses perspektīvju konvencijas. Dekoratīvais elements, kas varbūt ir pakļauts kompozīcijai un līniju spēlei, piešķiŗ Š. darbiem nonšalantu nokrāsu un intellektuālu skaidrību. Š. darbos ir cilvēki-klauni, kas kustas mūsu laikmeta telpā, bieži bezmērķtiecīgi, krīt, klūp, atkal skrien, tupstas, ķeŗ zvaigznes. Tie atspoguļo mūsu ēras ideju un ideālu satrūdēšanu. Cilvēks te nav vairs visu lietu centrā, bet, kā Gagārins, izšauts orbītā, pats no savas psīcholoģiskās kataklizmas.
Kokgriezums Džeks kastītē (Jack-in-a-Box) ir groteski krāsains, pat ar jautru ieskaņu. Mēs tur redzam paradoksu: klaunu-rotaļlietu, mūsu laikmeta technoloģijas augli, kas atsperes dzīts ir izsists gaisā un tur arī sastindzis.
Tam pretstatā kāds cits bēdīgs klauns, stāvēdams un galvas, mēģina žonglēt krāsainas stīpas. Šajā kokgriezumā kontrastē dramatiski melni laukumi ar sarkani svītrotām cirkus drānām. Grūtsirdība un bailes fiksē matu ielogoto sejas viepli: viņš ir rada Pikaso klauniem (saltimbaques).
Vilcināšanās, slepena dziņa un aizturēta elpa ir redzama melni brūnganā kokgriezumā, kur vīrs ar adatu tuvojas insektam. Varam tikai minēt, vai te darbojas sadists, zinātnieks vai kāds klaidonis. Taču varam tikai priecāties par laukumiem un līnijām, divi veikli veidotām rokām un sarežģītām pirkstu rotaļām.
Kā zināmā mērā Šedevru gribu minēt Nakts rotaļas (Night Games - skat. šai numurā), ko nupat pieņēma Montreālas pavasara izstādē (no 1588 darbiem tikai 124 pieņemti!)un par kuru Montreālas galvenās avīzes kritiķis raksta, ka „lai gan divas figūras šeit medī zvaigznes ar tauriņķērāju tīkliem, nav šeit komiskā elementa un ārgalības ķēmīguma”. Darbu Nakts rotaļas jau izstādes pirmajā dienā iegādājās pazīstamais Montreālas gleznotājs un kritiķis Luijs Mūlstoks (Louis Muhlstock). Šo darbu var arī citādāk iztulkot: varbūt ka te ir tikai viena persona, atspērusies, lai tīklā gūstītu zvaigznes, bet jau nākamajā brīdī tā gāžas uz klintīm, un no rokām izslīd tīkliņa rokturis. Abas figūras ir tērptas fantastiskās, nereālās drānās, veclaicīgās kurpēs ar rotājumiem, un patiešām − jā, tie taču ir mirušo gari no Mērnieku laikiem, izrakstītajos linu kreklos. Bet, šķiet, viņi ir kas vairāk; tur esam mēs, tā ir tagadne. Sejas ir cietas, bailīgi un stiklaini deformētas, grumbu izvagotas, sasalušas viepļos. Kustības ir piespiestas, nereālas, it kā pašinerces dzītas. Ir pat jāpadomā, vai te ir tēlota ķeršana vai bēgšana.
Š. grafika nav viegli sagremojama l’art pour l’art, acij patīkama, vienkārša krāsu rotaļa. Mēs nevaram piemērot simbolistu moto (Moriss Denī), ka glezna ir tikai plakana virsma ar krāsām zināmā sakopojumā. Runājot par Nakts rotaļām, varam minēt dažas Bretona sirreālisma manifestācijas: varam sazīmēt sapņu un zemapzinīgā iedarbi, varam saredzēt nejaušības radītas funkcijas, noprotam psīchisku reakciju pret ideāliem, satīras iejaukšanos un duālistiskās psīches racionālizēšanos. Šis darbs, varbūt, vairāk nekā citi Š. darbi, tuvojas sirreālismam, kā to Bretons 1924. gadā definēja Freuda (Freud) doktrīnas iespaidā.
Š. darbos ir jau viņa pašrocīgs stils, t.i. pazinējs varētu atrast viņa grafiku izstādē arī bez viņa paraksta, kas ir labākā liecība katram individuālam mūzu sekotājam.
Š. labprāt pārcilā un diskutē visādas literātūras un mākslas problēmas, un ar labām spējām piekopj pat kulināro mākslu, nerunājot nemaz par paidagoģisko prasmi divu dēlu audzināšanā un pēdējā laikā sākto akrobatisko vingrošanu. Savā laikā Š. darbojās dažādos Toronto bāros, un tur, maisot kokteiļus, viņš iepazinās ar cilvēciskas un necilvēciskas rases viskrāsainākajiem viepļiem. Tavernu logos tur dižojās viņa zīmētas reklāmas, (džezavīri, dziedoņi) brīžiem pat satīriskas, kuŗās paslēptās skabargas gan daudziem pagāja secen.
Nevaru aizmirst vēl vienu Š. asējumu (?), kur attēlots ķēdē ieslēgts mērkaķītis. Humāni dzīvnieciskā sejiņa atspoguļo muļķību, bailes un pat katatonisku trulumu. Ne par velti kāds mans draugs, šīs grafikas īpašnieks, tur šo bildi uz grīdas, blakus savai gultai...
Ko lai sagaidām no Š. turpmāk? Viņš uz šo jautājumu atbild izvairīgi, taču liekas, ka daudzas problēmu tēmas tiks izcīnītas grafikas dūrienu un griezienu kaujas laukā.
