JG29 Gunars Irbe. Sabiedrisko domu ietekmētāji elementi Latvijas padomju presē

Gunars Irbe

SABIEDRISKO DOMU IETEKMĒTĀJI ELEMENTI LATVIJAS PADOMJU PRESĒ

PROBLĒMA UN TEORĒTISKIE JAUTĀJUMI.

Šī pētījuma uzdevums bija noskaidrot atbildes uz vairākiem jautājumiem, kā, piemēram − vai Latvijas padomju presē sastopami elementi, kas polītiski veido lasītāju sabiedrisko domu (public opinion). Tas būtu izsakāms kvantitatīvi, tātad kā atbilde uz jautājumu: cik daudz tādu elementu? Sakarā ar šo pamatjautājumu rodas citi: kas ir tie, kas nosaka, kādi uzskati propagandējami? Kas formulē šos uzskatus? Kāds ir publicēto uzskatu tiešais vai netiešais efekts?

Visās totalitārās valstīs ir divējādi paņēmieni, ko lieto valsts vadītāji, lai nostiprinātu un paturētu savu pozīciju. Negatīvā rīcība ir dažāda veida ierobežojumi un arī aresti, deportācijas u.t.t, ar kuŗu palīdzību tiek vaļā no nevēlamas opozīcijas. Bet ar šo negatīvo rīcību vien nepietiek, ir vajadzīga pozitīvā − tā, kas cenšas nostiprināt iekārtu cilvēku apziņā un jūtās. Šajā sektorā liela nozīme propagandai un sabiedriskās domas ietekmēšanai. Pēdējais termins apzīmē visu − arī propagandu − kas „sludina” tautai valdītāju ideoloģiju. Atšķirībā no propagandas, ko definē kā apzinātu un organizētu ietekmēšanu, vispār sabiedrisko domu var ietekmēt arī netiešā veidā. Katrā ziņā − vismaz daudzi autori, kas rakstījuši dzejoļus, stāstus vai cita veida sacerējumus, ne vienmēr tos domājuši, lai padomju iekārtu favorizētu. Tautasdziesmas un Rūdolfa Blaumaņa noveles nav sacerētas padomju propagandistu uzdevumā! Bet var ietekmēt komūnistiem vēlamā virzienā.

Tā saucamie masu komūnikācijas (mass communication) jautājumi vēl tiek intensīvi petiti − ir daudz neatbildētu jautājumu, sevišķi attieksmē pret šās komūnikācijas līdzekļu radīto efektu. Komūnikācija ir process, kuŗā kāda persona lielāko tiesu lietojot valodas − bet arī citus simbolus, ietekmē otru personu. Masu komūnikācija jau pati izsaka vienu no tās īpatnībām − ietekmētie jeb adresētie ir vairāki, kas samērā vienlaicīgi pakļauti stimulam − rakstītam vai runātam vārdam. Otrs elements ir tas, ka masu komūnikācijas gadījumā starp raidītāju (avotu) un uztvērēju (auditoriju) ir kāds technisks līdzeklis − radioraidītāja aparatūra, laikrakstu spiestuve u.t.t.

Pats komūnikācijas process ļauj sevi schēmatiski uzskicēt trīspakāpju schēmā. Vispirms − raidītājs, ko sīkāk var iedalīt avota (source) un raidījuma formulētājā (encoder). Centrā ir raidījums (message, signal), ar ko visvairāk saistās jautājumi par tā saturu. Trešā pakāpe ir uztvērējs; un šeit runā vispirms par uztvērēju(receiver, arī decoder) un par galējo destināciju (destination). Pēdējais tad nu būtu tā auditorija, ko raidītāji vēlas ietekmēt. Process ir atgriezenisks, uztvērējs kaut kā reaģē uz raidījuma saturu, kas nāk zināms raidītājam − sauksim šo atgriezenisko procesa daļu par atbalsi (feedback). No šīs atbalss raidītājs var spriest par raidījuma sekmēm, t.i. par tā efektu. Abās pusēs raidījumam šajā schēmā var minēt filtrus un tulkus. Filtri ne vienmēr laiž tālāk sākotnējo saturu un tajā ietvertos uzskatus, tulki savukārt saturu tulko − un ne vienmēr tulkojums atbilst sākotnējai domai. Ja runājam par komūnikāciju rietumu un austrumu starpā, tad ne vienmēr tā pati terminoloģija derīga abās pusēs. Padomju Savienībā ir cita uztvere par vārdu jēgu un nozīmi nekā rietumos un otrādi.

Pie teorētiskiem jautājumiem pieder arī terminoloģijas problēmas. Starpība starp propagandu un vispārēju sabiedriskās domas ietekmēšanu jau minēta. Amerikāņu literātūrā, kas visplašākā šajā nozarē, jāsastopas ar zināmu strīdīgumu attieksmē pret nostāju (attitude) un uzskatu (opinion) jautājumu. Ja arī sastopamās definīcijas nav gluži pretrunīgas, tad vismaz ne vienmēr skaidri norobežo vienu jēdzienu no otra. Tā kā šajā sakarā ir runa par t. s. „sabiedrisko domu” (jeb sabiedrības uzskatiem), paturēta Dooba (Doob) definīcija, kas saka, ka sabiedriskā doma ir cilvēku nostāja pret kādu problēmu vai jautājumu, ja tie pieder pie vienas un tās pašas sabiedrības grupas, pie kam šajā sakarā nostāja ir cilvēku ierastā un sociāli nozīmīgā garīgā reakcija pret kādu stimulu. Citiem vārdiem − te runa tikai par kādu ārēju reakciju, kaut arī pēdējā var sakņoties dziļāk. Ar jēdzienu „sabiedrības grupa” var tiklab apzīmēt kādu nelielu kopu, arodgrupu, kā veselu tautu.

Minēts, ka veiktā pētījuma rezultāti izsakāmi kvantitatīvi. Tas − šoreiz runājot par presi − iespējams ar satura analizēs (content analysis) palīdzību. Satura analīzi Berelsons definē kā objektīvu, sistemātisku un kvantitatīvu atklātā satura aprakstīšanu; kā vienkāršāko piemēru minēsim gadījumu, reģistrējot, cik reižu dažādos laikrakstos zināmā laika posmā minēts kādas personas vai institūcijas vārds. Akadēmiskos preses pētījumos frekvencēm ir zināma nozīme − tās dod atbildi uz jautājumu: cik? Šāda pieeja tad arī lietota šajā gadījumā.

Ievada nobeigumā jāaizrāda, ka par propagandu un masu ietekmēšanu Padomju Savienībā sarakstītas vairākas grāmatas un apceres, kas balstās uz nopietniem pētījumiem. Plašākās laikam būs A. Inkeles „Public Opinion in Soviet Russia” (Cambridge, 1950) un Brūno Kalniņa „Der sowjetische Propagandastaat” (Stokholm, 1956). Tajās izmantoti visas Padomju Savienības materiāli. Daudzos amerikāņu pētījumos (Lasswell, Blumenstock, Leites u.c.) izmantoti lielāko tiesu Padomju Savienības centrālie (Maskavas) laikraksti, tātad jārunā par zināmu vienpusību, kas sevišķi manāma, ja ievēro UNESCO 1956. gadā ziņoto informāciju, ka 65% no padomju laikrakstiem iznāk ārpus Maskavas un arī, ka apm. 40% no Padomju Savienības iedzīvotājiem nav krievi.

Par avotiem šim pētījumam izmantoti Latvijas PSR laikraksti un žurnāli, kas iznākuši 1958. un 1959. gadā, lirika reģistrēta arī 1960. gada pirmajā ceturksnī; bez tam izmantots Latvijas PSR konstitūcijas oficiālais teksts, dažas brošūras un grāmatas.

RAIDĪTĀJS

Raidītāja jautājumā pastāv dalījums avotā un raidījuma formulētājā. Kā totalitārās, tā demokrātiskās zemēs šis iedalījums ir aktuāls, jo ne vienmēr tie, kas raksta kādu rakstu, ir tajā paustā uzskata avots. Raidījuma formulētāji nereti atrod tikai jau izstrādāta uzskata vārdisko formu.

Lieki būs pakavēties šeit pie tā, kas ir ideoloģijas avoti Padomju Savienībā − tā ir komūnistu partija. Atzīmējams tikai tas, ka šad tad lasām mūsu presē vai dzirdam runājam, ka Padomju Savienībā gan konstitūcijā garantētas visas demokrātiskās brīvības, bet šo doto garantiju ignorē. Ar tādu apgalvojumu lāga nesaskan teiktais Latvijas PSR konstitūcijas 96. pantā, kur ir gan minēta vārda brīvība, preses brīvība u.t.t., bet viss tas garantēts tikai „atbilstoši darbaļaužu interesēm un lai stiprinātu sociālistisko iekārtu”. Aizliegdami parādīties kontroversiāliem uzskatiem, komūnisti nepārkāpj konstitūcijā noteikto! Latvijas PSR konstitūcijas 97. pants nosaka, kādās organizācijās − atkal „atbilstoši darbaļaužu interesēm” − var apvienoties Latvijas iedzīvotāji, kā arī to, ka „visaktīvākie un apzinīgākie pilsoņi no strādnieku šķiras, darba zemnieku un darba intelliģences rindām brīvprātīgi apvienojas Padomju Savienības Komūnistiskajā partijā, kuŗa ir darbaļaužu priekšpulks viņu cīņā par komūnistiskās sabiedrības uzcelšanu un visu darbaļaužu organizāciju − tiklab sabiedrisko, kā valsts − vadošais kodols”. − Ar to jau viss pateikts, šis taču ir republikas pamatlikums.

Partijas vadītāja loma definēta kā partijas, tā dažādo organizāciju rezolūcijās un apsveikumos. Preses jautājumos, protams, nozīmīgas ir preses ļaužu (rakstnieku, žurnālistu) attieksmes ar partiju. Vispirms, arī prese ir „organizācija”, tātad arī tās „vadītājs kodols” ir partija, turklāt tai ir „brīvība” parādīties tikai „atbilstoši darbaļaužu interesēm”. 1954. gadā „Karogā” teikts, ka „komūnistiskā partija. .. neatlaidīgi un pareizi, tēvišķā gādībā virza un orientē literātūru uz mūsdienu svarīgāko jautājumu atrisināšanu”. Latvijas padomju rakstnieku IV kongress 1958. gadā piesūtījis Latvijas komūnistiskās partijas centrālai komitejai cita starpā šādu apliecinājumu: „Mēs zinām − iet kopā ar partiju nozīmē iet kopā ar tautu. Soļot kopā ar tautu nozīmē soļot kopā ar partiju. Tas ir vienīgais mūsu literātūras un katra rakstnieka augšupejas ceļš. Lai dzīvo Padomju Savienības Komūnistiskā partija, visu mūsu panākumu iedvesmotāja un organizētāja!” Šī frāze nav nekas cits kā atbalss Chrusčova runām par literātūras un mākslas ciešajām saitēm ar tautas dzīvi, kur viņš cita starpā apstiprina, ka „die Kommunistische Partei halt die Literatur- und Kunstschaffenden fur ihre treuen Freunde und Helfer, fur eine zuverlässige Stütze im ideologischen Kampf” (citāts no „Ost-Probleme”, Nr. 29, Bonn 1957).

Taču partijas ideoloģija un „filozofija” jāpārceļ vārdiskā formā, un šeit uzdevumi partijas „uzticāmajiem palīgiem un draugiem” − rakstniekiem un žurnālistiem. P. Pizāns sakarā ar žurnālistu kongresu 1959. gadā laikrakstā Literātūra un Māksla raksta, ka padomju prese, radio un televīzija kļuvusi par partijas un valdības galveno ieroci ar uzdevumu audzināt cilvēku komūnistiski, tie ir līdzeklis masu mobilizācijai, lai izpildītu partijas un valdības noteiktos uzdevumus. Sakarā ar to preses, radio un televīzijas darbinieki kļuvuši neaizstājami kā partijas līdzstrādnieki un partijas polītikas paudēji. Šādi un līdzīgi konstatējumi atskan rakstos un oficiālajos dekrētos un rezolūcijās − visur skicē un min rakstnieku un pārējo rakstītāju uzdevumus un darbības mērķus.

Šādi uzdevumi un mērķi, klasificēti satura 19 grupās, atspoguļo prasību svarīgumu un pārmaiņas − tā ir satura analizē. Periodā no 1959. gada janvāŗa līdz jūnijam Literātūras un Mākslas principiālos rakstos 51 reizi minēta grupa „cīnīties par komūnisma vai sociālisma galīgo uzvaru, par padomju progresīvo ideju uzvaru, būt komūnisma cēlājiem”, tikpat daudz reižu minēti uzdevumi grupā „atspoguļot īstenību, būt saistītam ar savu laiku, ar dzīvi, ar dienas aktualitātēm, atspoguļot šāsdienas vēsturiskos notikumus, padomju cilvēku un mūsu laikmeta garu”, pie kam prasības šajās grupās uzrāda slieksmi pieaugt. Trešā „svarīgākā” grupa ir prasība pēc meistarības celšanas, tās frekvences ir konstantas. Tieksmi pieaugt uzrāda arī tādas grupas kā „audzināt padomju cilvēku”, „būt partejiskam, ideoloģiskam, šķiriskam”, „veicināt mīlestību uz darbu”, „atmaskot imperiālismu, kapitālismu, būt neiecietīgam pret buržuazistiskām idejām” u.t.t. Visu frekvenču tabulu, diemžēl, nav iespējams šeit publicēt.

Var rasties jautājums, ka tādā gadījumā padomju literātūrai jābūt tendenciozai. To nenoliedz arī padomju avoti, gluži otrādi − tur atklāti pateikts, ka tāda padomju literātūra ir un tādai tai jābūt, jo − Ždanova vārdiem runājot − šķiru cīņas laikā nav un nevar būt nepartejiskas un netendenciōzas, šķietami apolītiskas literātūras. Visskaidrāk izteicies vissavienības rakstnieku savienības valdes plēnumā sekretārs N. Tichonovs; „Padomju literātūra ir partejiska šī vārda visplašākajā un dziļākajā nozīmē”. Tas publicēts Literātūras un Mākslas 1958. gada 7. numurā.

Pret šām prasībām rakstniekiem nav iespējams sacelties un tās noraidīt. Tas būtu pretvalstisks nodarījums. IPI Survey No. 5 citē A. Višinski, kas saka: „In our country there is obviously no freedom of the press... for the enemies of Socialism... All attempts on their part to set themselves up against the State... must be considered as counter-revolutionary crimes punishable according to the sanctions outlined in the Penal Code”.

RAIDĪJUMA SATURS

Masu komūnikācijas līdzekļi ir ļoti plašs jēdziens. Pats par sevi saprotams, ka visu, ko tas aptver, nav iespējams aplūkot atsevišķā darbā − un nav arī vajadzīgs. Ir tikai nepieciešams iespējami objektīvi konstatēt kādu parādību zināmos šādas komūnikācijas paveidos − piemēram, atsevišķos izdevumos − un no šiem mozaīkas gabaliņiem tad var veidot kopējo ainu.

Viens no sektoriem, kam pētījumā veltīta plaša uzmanība, ir latviešu padomju lirika, kāda tā ir atrodama galvenajā literārajā izdevumā Karogs. Par to jau rakstīts Laika Mēnešraksta 1959. gada 11. numurā, paplašinātā veidā šis apcerējums parādījies arī žurnālā Baltische Hefte 1960. gadā. Pārskatāmībai šeit diagramma, kuŗā salīdzināti attiecīgajās kategorijās publicēto dzejoļu rindu procenti divos Karoga gadagājumos un Latvijas neatkarības laika žurnālos − Daugavā un Sējējā. Kategoriju sīkākai definīcijai šeit nav telpas, bet to „virsraksti” ir šādi:

1. Dzejoļi ar propadomju tendencēm.

2. Dzejoļi ar nacionālām tendencēm.

3. Dzejoļi ar pretpadomju vai citu polītisku virzienu favorizējošām tendencēm.

4. Darba un strādnieku lirika − ekonomiskā propaganda.

5. Dzejoļi ar militārisku saturu, kā arī miera un tautu draudzības un kultūras propaganda.

6. Pārējie, kas uzrāda tendences, kuŗas netieši balsta padomju ideoloģiju.

7. Folklora un citi, kas nebalsta padomju ideoloģiju.

8. Mīlestības lirika.

9. Dabas lirika.

10. Dažādi − bez propadomju tendencēm.

Dzejoļu klasificēšana, pēc iepriekš izraudzīta plāna, veikta tādējādi, ka iespējams kontrolēt rezultāta ticamību (reliabilitāti), salīdzinot divu personu patstāvīgi izdarītas klasifikācijas rezultātus. Korrelācijas koeficienti, kas iegūti (phi-correlations), variē no + 0,51 līdz +0,85, dotajos apstākļos samērā labs rezultāts.

Lirikas terminoloģija tāpat pētīta ar satura analizēs metodi, iegūstot atsevišķu vārdu grupu frekvences. Interesantākais atklājums ir tas, ka Karogā 1958. un 1959. gadā publicētie dzejoļi satur lielu kvantumu vārdu, kuŗus var saukt par „militāriskiem”, kā, piemēram, „kauja”, „cīņa”, militāru notikumu, ieroču un ieroču vienību termini u.t.t. 1958. gadā šādi vardi sastopami 20,1 uz katriem 1.000 vārdiem un ir otra lielākā grupa, 1959. gadā tā ir jau lielākā grupa ar 32,1 minēšanas reizēm uz katriem 1.000 vārdiem. Salīdzinot visas 27 vārdu grupas 1958. un 1959. gadā, jākonstatē zīmīga terminoloģijas noturība, stabilitāte − korrelācija abu gadu rezultātu starpā ir rho = 0,79, kas dotajos apstākļos jāuzskata par visai augstu stabilitātes indeku.

Viena nodaļa pētījumā veltīta ievadrakstiem, citiem terminoloģiskiem jautājumiem un laikraksta Literātūra un Māksla „ polemikai” ar latviešiem ārzemēs. Par pēdējo atzīmēsim dažus skaitļus. Šajā izdevumā publicēti „polemiski” raksti, kas aplūko un „kritizē” notikumus emigrantu dzīvē un tamlīdzīgi. To kvantitāte ir šāda

Jāpiezīmē, ka 1960. gada sākumā un arī agrāk Literātūras un Mākslas redakcija saņēmusi brīdinājumus par pamanītām kļūdām, un daļa tās sastāva nomainīta. Viens no pārkāpumiem, šķiet, ir polemisko rakstu netieši sniegtā informācija par emigrantu aktivitāti.

Ārzemju ziņas ir ne tikai informācija, bet arī veids, kā var ietekmēt lasītājus par labu vai sliktu kādai zemei, tās valdībai vai tamlīdzīgi. Tā kā Padomju Savienībā jēdziens „koeksistence” nekad nav attiecināts uz ideoloģisko darbu, ko apliecinājis arī Chrušcovs savā runā par literātūras saitēm ar dzīvi, sacīdams, ka komūnisti aicina uz ideoloģisku cīņu un ka šajā cīņā neviens nevar būt neitrāls, ārzemju ziņas tāpat ir līdzeklis partijas rokās nolūkā ietekmēt sabiedrisko domu.

Lai noskaidrotu, vai ir samanāmas kādas tendences TASS-zinās no ārzemēm, jo publicē praktiski tikai TASS-ziņas, ziņu virsraksti novērtēti, ievērojot 5-gradīgu skālu, kuŗā 5 apzīmē spēcīgu agresivitāti vai ļoti negatīvu izteiksmi vai faktus, 3 − caurmēru, neitrālus, protokolistiskus virsrakstus un 1 − ļoti pozitīvu faktu pieminēšanu un slavinājumus. Tā kā, domājot par šiem virsrakstiem kā sabiedrisko domu ietekmētāju līdzekli, jāievēro arī to publicēšanas frekvence, vienkārši − cik reiz kāda valstu grupa, uz kuŗu virsraksts attiecas, tiek minēta, virsrakstu intensitāte aplēsta, ievērojot reizē šīs frekvences un negātīvitātes-pozitīvisma gradu. Tādā veidā iegūts skaitlis, kas izsaka iespējamo virsrakstu sabiedrisko domu ietekmētāju intensitāti − kāda ir šī intensitāte, rāda sekojošā diagramma, pie kam jāatgādina, ka 3 joprojām ir „neitrālais caurmērs” un jo augstāks intensitātes indeks, jo stiprāka negātīvitāte.

Laikrakstā „Cīņa” publicēto ārzemju ziņu virsrakstu ietekmētāja intensitāte, kur 3.0 neitrāli, protokolistiski virsraksti; 3.1 u.t.t. negatīvi ietekmējoša izteiksme; 2.9 u.t.t. pozitīvi ietekmējoša izteiksme pret attiecīgajām valstīm vai valstu grupām.

Visumā jākonstatē, ka ārzemju virsrakstu saturs ir negatīvs pret ASV un Atlantijas pakta zemēm, turpretī uzrāda slieksmi uz pozitīvo attieksmē pret satelītzemēm. Pārējās, diagrammā neparādītās valstu grupas, atrodas starp abām ekstrēmajām līknēm.

IETEKMĒŠANAS CENTIENU PANĀKUMI

Masu komūnikācijas līdzekļu ietekmes jautājumi, tātad efektivitātes problēmas, joprojām ir bez definītīvas atbildes. Tāpat kā daudzās citās zinātnes nozarēs, arī socioloģijā un psīchologijā ir nepieciešami kontrolēti pētījumi − un piemērotākais veids ir eksperimenti laboratorijās. Ar pirmo psīcholoģisko laboratoriju iekārtošanu psīchologija atbrīvojusies no filozofijas aizbildniecības un kļuvusi patstāvīga zinātnes nozare. Sociologiem ir jau daudz grūtāk − to pētījumu objekti parasti ir par lieliem, lai tos ievietotu laboratorijā!

„Vienkāršus” komūnikācijas procesus un efektīvitātes jautājumus var eksperimentālā ceļā noskaidrot, taču tā ir mākslīgi radīta situācija. Masu komūnikācija aptveŗ lielus cilvēku daudzumus, sabiedrības grupas, veselas tautas − ja arī komūnikācijas pētījumi laboratorijā dotu zināmus rezultātus, no kuriem varētu secināt par sakarībām un likumībām, ikdienas dzīvē šie rezultāti ne vienmēr atbilstu īstenībai. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša − tā „eksperimentālā grupa”, kas masu komūnikācijas gadījumā ir aktuāla, diendienā sastop ne tikai tos stimulus, kas nāk no masu komūnikācijas līdzekļiem (laikrakstiem, radio), bet arī neskaitāmus citus. Šo stimulu starpā pastāv mijiedarbība, tie var pastiprināt vai pavājināt viens otra radīto reakciju. Ja laikraksts „sludina” kāda uzskata pareizumu, bet ikdienas dzīve lasītāja „pagastā” liecina pretējo, nevar sagaidīt, ka ietekmēšanas mēģinājumam būs tās pašas pozitīvās sekas, kas gadījumā, ja „paša acīm redzētie” notikumi apstiprina žurnālista teikto.

Taču gluži bez rezultātiem šajā jautājumā neesam − bet šeit nav telpas to vispusīgam apskatam. Tāpēc turpināsim par tām grūtībām, ar kuŗām jāsastopas, pētījot masu ietekmēšanas centienu, sabiedriskās domas veidotāju panākumus Padomju Latvijā. Šeit spēkā ir ne tikai jau minētie un citi šķēršļi, bet arī apstāklis, ka nav iespējams brīvi operēt pat ar to visvienkāršāko mērinstrumentu, kas ir sociologa rīcībā − ar intervijām un aptaujas lapām. Lieki teikt − kāpēc.

Tādā gadījumā atliek tuvoties problēmai pa netiešiem ceļiem, kas nebūt nav sliktāki, ja vien pareizi izraudzīti.

Lai kaut cik sistemātiski un objektīvi noskaidrotu ietekmēšanas centienu panākumus, izmantoti divi netieši informācijas avoti. Pirmkārt − oficiālais Meždunarodnaja Kņiga 1959. gada latviešu grāmatu katalogs, kuŗā uzdoti arī grāmatu metienu skaitļi un grāmatas iedalītas autoru grupās, kas pašas jau atvieglo ieinteresētā darbu. Katrā šādā grupā publicēto grāmatu kopējā tirāža konstatēta un aplēsts arī caurmēra tirāžas lielums. Rezultāts sniegts sekojošā diagrammā, kur autoru grupas − pašu padomju klasifikācija − ir Šādas:

a. Krievu klasiķu un pirmspadomju rakstnieku darbi.

b. Krievu padomju rakstnieku darbi.

c. Latviešu klasiķu un pirmspadomju rakstnieku darbi.

d. Latviešu padomju rakstnieku darbi.

d₁ Latviešu padomju rakstnieku darbi, ieskaitot V. Lāča kopoto rakstu trīs pirmos sējumus.

e. Padomju tautu (pārējo) rakstnieku darbi.

f. Aizrobežas rakstnieku darbi.

Diagramma pa kreisi − daiļliterātūra, diagramma pa labi − jaunatnes un bērnu literātūra. Augšā − caurmēra tirāžas, apakšā − kopējās tirāžas attiecīgajā autoru kategorijā.

Ir zināms, ka raidījumi (kā masu komūnikācijas termins), kuŗu avots raidījuma uztvērējam neliekas uzticams, nevar radīt tādu efektu, kādu izraisa uzticami raidītāji un to raidījumu saturs. No otras puses ir zināms, ka komūnikācijas procesā liela nozīme t.s. pašizlases (self−selectivity) principam: lasītāji lasa un meklē to, ko viņi grib lasīt un atrast, un viņus ietekmē vairāk pēdējais. Šie principi ir relatīvi droši konstatēti un ļauj mums rezonēt šādi: iedzīvotāji Latvijā vēlas lasīt un meklē nekomūnistisku autoru darbus (skat. arī metienus ārzemju autoru grupai), tātad uzticamība padomju autoriem nav liela un ietekmēšanas efektivitāte pēdējās grupas darbiem ir mazāka. Protams, ir zināms, ka Latvijā publicētie klasiķu un pirmspadomju autoru darbi nesatur kontroversiālu, pret padomju ideoloģiju vērstu materiālu, bet, no otras puses, tiem relatīvi nav tiešas padomju propagandas. Pēdīgi var jautāt − bet grāmatas taču izdod padomju apgādi? Jā, bet tās ir saimnieciskas dabas organizācijas, kam jāievēro ne tikai partijas propagandiskās prasības, bet arī otra prasība − veikt savas nozares saimniecisko plānu. Te tātad jāzina, kuŗas grāmatas ir „bestselleri”. Un nav šaubu, ka beigu beigās arī Rīgas direktori ir ekonomiski!

Otrs veids, kā gūt ieskatu ietekmēšanas efektivitātē un vispār Padomju Latvijas masu komūnikācijas auditorijā, ir intervijas ar cilvēkiem, kas pēdējos gados atstājuši Latviju. Šāda aptauja ir izdarīta, un tai atsaukusies 25 cilvēki −

Šī grupa vecuma sadalījuma ziņā pilnīgi neatbilst Padomju Savienības iedzīvotāju vecuma sadalījumam (57,6% resp 43,4%). Par Latviju vispār šādu ziņu vēl trūkst. Taču grupā reprezentēti kā abi dzimumi, tā dažādas vecuma grupas.

Ko intervētie stāsta? Liekot minēt kādu latviešu padomju rakstnieku − pirmo, kas „iekrīt prātā”, atbildēs 40 reizes minēti vecākās paaudzes autori (Lācis, Upītis u.c.), tikai 4 reizes jaunā rakstnieku paaudze.

Jautājumiem par komūnistiskajām ietekmēm atbildes dalās. Vai laikraksti un žurnāli ietekmē cilvēkus komūnistiskā virzienā? 3 domā, ka vairākumu ietekmē, 17 − vienu otru vai nedaudzus, 5 − nevienu. Vai masu komūnikācijas līdzekļi noskaņo nelabvēlīgi pret ārzemēm (kapitālistiskām zemēm)? Neviens nedomā, ka tā notiktu ar vairākumu, bet 19 domā, ka vienu otru tomēr ietekmē. Vai ir novērota slieksme samierināties ar šāsdienas situāciju? Atbildes ir Šādas: jā − 3, nē − 11, grūti zināt − 10. No tiem, kas atbildējusi ar nē, 9 šo nesamierināšanos visvairāk vērojuši starp zemniekiem, starp vecākiem cilvēkiem − 8, vispār − 7, strādniekos pilsētā − 6.

Latviešu laikrakstus lasa vairāk nekā krievu, tas pats attiecas uz žurnāliem. Visvairāk minēti laikraksti Cīņa, Padomju Jaunatne un žurnāli Zvaigzne un Padomju Latvijas Sieviete. Laikraksts Rīgas Balss seko Padomju Jaunatnei, bet šeit jāievēro, ka vairāki intervētie dzīvojuši uz laukiem, kur šis vakara laikraksts grūti pieejams.

Uz jautājumu, ko jūs vispirms vai visvairāk lasījāt laikrakstos un žurnālos, atbilžu devēji laikrakstu sektorā visvairāk − 23 atbildes − min ārzemju ziņas, kam seko ar 17 atbildēm humors un 12 − sludinājumi, aizrādījumi par koncertiem un tamlīdzīgiem sarīkojumiem un ārpolītiski raksti. T.s. „vēlēšanu materiālus” kā lasāmvielu atzīmējis tikai viens, par sportu interesējušies trīs (visi jaunieši!), bet šī atbilde neatbilst ticamībai − te samanām grupas vecuma sadalījuma ietekmi! Žurnālu sektorā pirmā vietā − 17 atbildes −raksti par ārzemēm, kam tāpat seko humors (15 atb.), sports (12 atb.), romāni un noveles (13 atb.) un ievadraksti (3 atb.).

Nobeigumā intervējamiem bija doti četri „apgalvojumi”, un tiem bija jāatzīmē, kuŗus no tiem viņi uzskata par pareiziem. Atzīmes seko iekavās aiz „apgalvojumiem”.

a. Latviešu padomju rakstnieki ar sirdi un dvēseli ir komūnistiskās partijas tuvākie palīgi (2).

b. Latviešu padomju rakstnieku uzdevums ir stāvēt komūnisma sardzē, bet ne visi to dara ar prieku (11).

c. Vairums latviešu padomju rakstnieku pirmām kārtām ir latvieši un tad tikai komūnisti (7).

d. Latviešu rakstnieki Padomju Latvijā ir spiesti izpatikt komūnistiskajai iekārtai, bet pie pirmās izdevības viņi vērsīsies pret to (8).

NOBEIGUMA PIEZĪMES

Summējot pētījuma rezultātus, kas šeit sniegti ļoti konspektīvā veidā, vispirms jākonstatē, ka lirika ir piesātināta ar propadomju tendencēm. Ārzemju ziņas kalpo par elementu, kas noskaņo pret ārzemēm. Salīdzinot šos datus ar aptaujas rezultātiem un grāmatu metienu skaitļiem, atliek secināt, ka ietekmēšanas mēģinājumi ir intensīvi un neatlaidīgi, bet iedzīvotāju pasīvā pretestība samērā spēcīga. Visumā jādomā, ka abas strāvas Latvijā šodien atrodas zināmā līdzsvara stāvoklī.

Kā jau minēts, šie dati attiecas uz 1958. un 1959. gadā publicēto saturu, pie kam − protams − lietota sistemātiskās izlases metode, kā to parasti dara šādu pētījumu gadījumā. Tuvākas literātūras un citas norādes nav sniegtas vietas trūkuma dēļ. Teorētiskā daļā, kur aplūkoti masu komūnikācijas jautājumi, bez jau minētām grāmatām un autoriem jāatzīmē vēl

a) „IPI Survey No. 5: The Press in Authoritarian Countries, Zurich, 1959.

b) „World Communication”, UNESCO, 1956.

c) „The Process and Effects of Mass-communication”, ed. by Wilbur Schramm, Urbana, 1954.

d) C.I. Hovland, I.L. Janis & H. H. Kelly, „Communication and Persuasion”, New Haven, 1954.

e) M.L. de Fleur & O.N. Larsen, „The Flow of Information”, New York, 1958.

f) A.L. George, „Quantitative and Qualitative Approaches to Content Analysis” grāmatā „Trends in Content Analysis”, ed. by I. de Sola Pool, Urbana, 1959.

g) „Reader in Public Opinion and Communication” ed. by B. Berelson & M. Janowitz, Glencoe, Ill. 1953.

Vecums:	30 g.v. un jaun.	31. g.v. un vec.	kopā
Vīrieši	7	7	14
Sievietes	3	8	11
Kopā	10	15	25