PĀRDOMAS UN MEKLĒJUMI
UNGĀRU KEVOLŪCIJAS SOCIOLOĢIJAProfesors Henrijs Gleitmans (Gleitman) un docents Josefs Grīnbaums (Greenbaum) iztaujājuši un eksaminējuši 95 ungāru bēgļus ASV, lai iegūtu dziļāku ieskatu Ungārijas revolūcijas psīchiskajos un sociālajos faktoros. Sava pētījuma rezultātu tie publicējuši Amerikas sabiedriskās domas pētniecības darbam veltītā izdevumā „Public Opinion Quarterly” (Spring, 1960).
30% intervēto bijuši apcietinājumā Ungārijā un sēdējuši polītiskās policijas cietumos. 17% intervētiem apcietinājumā bijuši piederīgie un ģimenes locekļi, bet 19% − tuvi draugi vai attālāki radinieki. Apcietināto vairums piederējis pie agrākām augstākām sociālajām grupām. Tātad komūnisma vēršanos pret „šķiras ienaidnieku” var konstatēt arī šādā veidā. Šī grupa komūnistu varas laikā piedzīvojusi sava dzīves standarta līmeņa pazemināšanos.
Bez izņēmuma visi intervētie izteikušies negatīvi par komūnistisko iekārtu, bet iemesli nav tikai polītiska un sociāla rakstura. Par galveno autori min kultūras konfliktu, kas izpaudies rusifikācijas tendencēs. Šī konflikta sekas bijusi vispārēja sociāla desintegrācija, sevišķi vecākajā paaudzē. Kā tā izpaudusies? 88% intervēto min alkoholisma pieaugšanu, 86% − ģimeņu iziršanu un seksuālo attieksmju normu pārveidošanos. Opozīcija pret šīm pārveidotajām seksuālajām normām visspilgtāk izpaudusies bij. Budapeštas iedzīvotājos − autori secina, ka pilsētā tā visvairāk novērota, kamēr lauku ļaudīm „problēma” bijusi mazāk aktuāla.
Naidīga nostāja izpaudusies arī pret citiem, kuŗu darbība varējusi ietekmēt Ungārijas šāsdienas likteni. 82% intervēto nav paticis F.D. Rūzvelts, jo „viņš mūs Jaltā pārdeva”. 74% izteikušies, ka nav apmierināti ar UN ģenerālsekretāru Dagu Hammaršeldu un viņa nostāju ungāru un krievu konflikta laikā 1956. gadā. 34% intervēto pieņem, ka Gomulkas „Polijas atrisinājums” noderētu arī Ungārijai, pārējie to vairāk vai mazāk noraida kā nereālu: „Viņš tāpat ir tikai komūnisma lelle!” 53% neuzskata kaŗu starp ASV un Padomju Savienību par vēlamu, 22% to vēlas.
Intervētāji interesējušies arī par intervētās grupas locekļu piedalīšanos Ungārijas revolūcijā. No 62 vīriešiem 66% piedalījušies aktīvi revolūcijā vismaz kā demonstranti vai mazāka apjoma masu akcijās. Tikai 24% ziņo par aktīvu piedalīšanos, ar to apdraudot savu dzīvību. No sievietēm 88% piedalījušās aktīvi, bet to „aktivitāte” definēta nedaudz citādāk, tāpēc procentu skaitļi nav diezko salīdzināmi. Sieviešu darbs revolūcijā īpaši izpaudies ievainoto kopšanā, uzsaukumu izdalīšanā un ziņu dienestā. Šie skaitļi attiecas uz revolūcijas pirmo fāzi − līdz krievu uzbrukumam 4. novembrī. Pēc 4. novembŗa − revolūcijas otrajā fāzē − 5% vīriešu nekavējoties devušies bēgļu gaitās, 45% pārdzīvojusi bezcerības sajūtu, nav piedalījušies kaujās, bet devušies uz rietumiem. 19% izdalījusi skrejlapas un piedalījusies sīkākās sadursmēs. 14% piedalījušies nopietnās sadursmēs. 52% sieviešu šajā fāzē nav aktīvi piedalījušās, 26% piedalījušās relatīvi pasīvi demonstrācijās un streikos, bet 16% bijušas slimo kopējas un 6% piedalījušās cīņās.
Konstatēts, ka revolūcijas pirmajā fāzē aktīvākie bijuši tie, kas piedzīvojuši sociālā statusa pazemināšanos komūnistu laikā un vispār bijuši stipri negatīvi noskaņoti pret komūnismu, turpretī otrā fāzē nekāda būtiska atšķirība nav konstatējama. Autori domā, ka abu fāžu starpā ir atšķirība. Pirmās psīcholoģiskais raksturs bijis − sacelšanās, aizrautība, pat ar cerībām uz drīzu uzvaru, tātad pārejoša parādība. Šiem faktoriem vairs nav bijusi nekāda nozīme otrā fāzē, kas prasījusi no aktīvajiem drosmi un varonību.
Intervētie ungāri ir vienis pratis par to, pret ko viņi vēršas, turpretim jautājumā par nākotni, t.i. par ko viņi ir savos uzskatos, domas dalās. Visi tomēr vēlas brīvas vēlēšanas un demokrātisku iekārtu. 69% domā, ka komūnistu partija nākotnes Ungārijā nav jānoliedz („tik un tā neviens tajā neiestāsies!”). Ekonomiskās polītikas jautājumos 54% vēlas valstij piederošu smago rūpniecību un zināmu valsts kontroli pār pārējo saimniecisko dzīvi, 25% vēlas, lai arī vieglā rūpniecība piederētu valstij un valsts kontrole būtu plašāka. Totālu valsts ekonomisko kontroli tomēr nevēlas neviens. Lauku saimniecību jautājumā 38% atzīst brīvprātīgu kooperatīvu lauku apsaimniekošanu, 25% prasa pilnīgu privātu lauksaimniecību un 2% domā, ka zināmos apstākļos kollektīvām lauksaimniecībām ir savas priekšrocības. Šeit autori aizrāda, ka lauksaimniecības nacionalizācija Ungārijā nav tikai komūnistisks fainomens, nacionalizācija notikusi arī agrāk, un atbildes šajā sektorā nekādā ziņā nav kongruentas ar nostāju par vai pret komūnismu Ungārijā.
Sniegtais apskats ir tikai daļa no plašāka pētījuma, kas sākts 1956. gada rudenī, tūlīt pēc ungāru bēgļu ierašanās Savienotajās Valstīs. Pētījumu atbalsta Free Europe Press of the Free Europe Committee.
Gunars Irbe.