Man tīkas ainava, kas nestrādā, bet pūšas,

kam rugājains un sen vairs neskūts vaigs.

No laiskuma pat sētas ielīkušas,

un it nekam vēl pienācis nav laiks.

Zviln tīrumi kā gultas netaisītas,

un tālums piedrazāts kā nemēzts klons.

Ar pērniem augļiem ābeles vēl piebārstītas.

Aiz mitriem kokiem netīrs miglas fons.

Ir mājām logi aiznagloti ciet.

Par vēlu dubļains suns sāk virsū skriet.

Pret šķūņa sienu pelēku kā alva,

stāv nekustīgi melna kaķa galva.

Vārdi, mani mīļie veļi,

jāstaigā jums tāli ceļi,

līdz jūs mani atrodat.

Un man vienmēr tukši plaukti,

maizei spaļi klātu jaukti,

kā jūs pacienāt?

Reiz jūs tomēr godā celšu ,

kausā tādu alu smelšu,

kas vairs neizsīkst.

Rauši būs mums brīnumgardi,

valoda un es un vārdi

kopā dzīrosim.

Dzīrosim līdz pašam rītam,

tad pa tekām neiemītām

jaunus ceļus staigāsim.

Vārdi, mani mīļie veļi,

jāstaigā mums tāli ceļi,