DZĪVE UN DARBI
J. G. LITERĀRAIS KOKTEILIS TORONTO DIŽPILSĒTĀ
VIEGLPRĀTĪGAS PĀRDOMAS PAR NOPIETNĀM LIETĀM
Ingrīda Vīksna
 Daļa no „Literārā kokteiļa” dalībniekiem. Pirmajā rindā no kreisās: J. Krēsliņš, I. Gubiņa, M. Čulītis, V. Toma, A. Kraujiete, B. Senkēviča, M. Lorbergs, T. Krūka, L. Tauns, R. Mūks un I. Vīksna. Runā M. Vētra. |
|
 |
 „Neviens mūs nesūdzēs” − Mariss Vētra , Mārtiņš Derums un Velta Toma. |
Kaut lepnie un bagātie Savienoto Valstu latvieši Kanadu jo atklāti dēvē par tādu kā Amerikas kontinenta Latgali un šejienes tautiešus par tādiem kā „tālumniekiem” − „rūgtā dzīve” tomēr pierādījusi, ka Kanadā ir bieži daudz vairāk vitāla spēka, uzņēmības, ideju un arī ideālisma, lai paveiktu vienu otru lietu, kam, vienaldzīgi plecus paraustīdami, paiet garām bagātie aizrobežas bāliņi... Šķiet arī, kā Kanadas latvieši ir lielāki individuālisti un, kaut viņu sniegums dažreiz kopīgos pasākumos − arī proporcionāli skaitam − netiek līdzi kaimiņiem, tad solo gājienos, ja vien tie kādu lietu ņem no sirds, spēj dot daudz, sirsnīgi un nesavtīgi. Gribētos gandrīz apgalvot, ka tas tādēļ, ka kaimiņi ir nevis vecāki gados, bet − vecāki savā pasaules uztverē, spriedumos un aizspriedums, stīvākām apkaklītēm un vairāk pašpārliecināti par savu mūžīgo patiesību... Arī viņu garīgie alumīnija „storm windows” ugunturīgajās mājās, šķiet, stingrākas kvalitātes kā Kanadā, nelaižot istabā pārāk daudz ne slikta, ne laba gaisa ārpus paredzētajām vēdināšanas stundām.
* * *
Bet tās tikai tādas pārdomas, atceroties kādu jauku, zīmīgu un lieliski izdevušos sarīkojumu 25. martā Toronto, kad vismaz trīs paaudzes steidzās kāpt uz viena simboliska skatuves plosta, kuŗa buras plandīja svaigs un drusku pārgalvīgs vējš − lai nestu uz priekšu Jaunās Gaitas nākotnes viļņošanos.
Tas bija Jaunās Gaitas „literārais kokteilis”, kuŗa tuvošanos jau savlaicīgi vēstīja ļoti gaumīgs, labi izdomāts Imanta Āboliņa plakāts, un tam sekoja gan jauneklīgu, gan sirmu jaungaitnieku rosīšanās, lai iecerētais sarīkojums tiešām izdotos kā ar laicīgu, tā garīgu profītu. Ja tas tiešām tā piepildījās, tad patiesības labā gan jāpiezīmē, ka kokteiļa receptes sastādīšanā, iejaukšanā, maisīšanā un reklamēšanā laba tiesa lauru pienākas gados vecākajiem jaungaitniekiem un pat tādiem, kam ar Jauno Gaitu nav cita kā abonēšanas, lasīšanas un līdzjušanas sakara. Tā arī lauvas tiesu uz saviem pleciem sarīkojuma organizēšanā un vadīšanā iznesa Mariss vētra, bez viņa krietni daudz sasvīdušu kreklu − kā pats saka − pēc daudzām skriešanām pārmainījis Elmārs Šķobe, ne mazumu laika un darba, iestudējot skeču, veltīja Maksis Čulītis un Velta Toma, pie kam pēdējā ar lielu sirsnību nāca talkā, lai sarīkojuma materiālās bāzes paplašināšanai varētu sarīkot arī gleznas loteriju, kuŗai savu darbu dāvāja viens no Kanadas latviešu gleznotāju lielākajiem „dūžiem” − Visvaldis Reinholds.
Saprotams, netrūka arī citu līdzjutēju un priekšdarbu veicēju, biļešu un loterijas ložu pārdevēju, tāpat nevar arī nepieminēt, ka vismaz pāris nedēļas pirms šīs „Kokteiļa partijas” pa rakstam Jaunās Gaitas labā bija arī katrā Latvijas Amerikā numurā. Viss tas kopš rezultējās pārpilnā Sv. Andreja baznīcas zālē, kuŗā ieejot varēja apmulst pat pats šīs draudzes mācītājs − rīkotājiem bija ienācis prātā labi pazīstamo baznīcas sarīkojumu zāli „apgriezt otrādi” − ar improvizēto skatuvi − laikrakstu plostu − zāles sānos, tā telpai dodot plašāku elpojumu un lielāku kapacitāti.
Kā jau parasts šādos sarīkojumos, kad gaidāmi ciemiņi no tālienes un parasti vēl līdz lidmašīnas nolaišanās brīdim vai autobusa pienākšanai nevar droši zināt, kad un cik no tiem būs ieradušies, tā tas bija arī šoreiz: rīkotāji gaidīja vēsti, kur iebraucējus notvert. Bet kamēr četri Ņujorkas „Elles ķēķa” dzejas plejādes pārstāvji itin krietni ļāva apdilt Bell telefona sabiedrības aparātu ciparnīcām Maltonas lidlaukā un kamēr Mariss Vētra pieteicās priecīga Šķūtnieka uzdevumam un ceļojošos trubadūrus atrāva līdz Toronto sirdij, tikmēr vismaz četrās mājās jau kūpēja kafijas trauki un dzejnieku gaidītāji nervozi hipnotizēja tālruņa aparātu.
Protams, vietu, kur tieši atrodas Toronto sirds, grūti nomērīt, bet šoreiz droši var teikt, ka tā ātri vien sacentrējās rajonā ap Sv. Andreja baznīcu, gaŗām Toronto cietuma mūriem, kur apkārt ap stūri, klusā, kokiem apaugušā ielā pie Toronto tikai beidzamā laikā „atklātas” dzejnieces un mūziķes Ainas Zemdegas namdurvīm piestājās viena mašīna pēc otras, atvedot un aizvedot ceļa putekļu, slāpju un netveŗamā tāluma ilgošanās pilnos dzejniekus.
* * *
Protams, latviešu laikrakstos daudz jau rakstīts par šī Jaunās Gaitas sarīkojuma oficiālo norisi − par to, ko redzēja un dzirdēja dzejas un dzejnieku draugi, kas ar divu dolāru biļeti rokās meklēja sev vietu pārpildītajā zālē, lai vispirms jau priecātos par E. Pakalna asprātīgi iecerēto skatuves ideju, brīnītos, kur Toronto saradies kopā tik daudz ļaužu, kas cienī vēl tik neienesīgu lietu kā dzeju, un tad jau tūlīt pavērtos pret Marisa Vētras masīvajām krūtīm, kuŗas, apvienotas ar dedzīgu un dažreiz arī niķu pilnu sirdi, te cēlās, te krita dziļos elpas vilcienos, plēšot gan jokus, gan sakot nopietnus vārdus par katru vakara dalībnieku.
Protams, Marisam nebija viegli. Vispirms jau klausītāji bija jāiepazīstina ar gluži jaunu, Toronto vēl neredzētu, acij un ausij tīkamu dzejnieci − Valdu Dreimani, kas jau ar pirmajām rindām pierādīja, ka slēpj sevī īstu kvalitāti. Pēc tam, krēpes nopurinājis (simboliski, protams), vecais lauva meklēja un atrada zīmīgus, asprātīgus, dažbrīd glaimīgus, dažbrīd drusku bezkaunīgus, bet viscaur raksturīgus kommentārus par katru nākošo dzejdari, palaižot raibā virknē gaŗām klausītāju pulkam dzejnieku parādi plašā amplitūdā. Nāca „amerikāni” Valda Dreimane, Aina Kraujiete, Jānis Krēsliņš, Roberts Mūks, Valters Nollendorfs, Aivars Ruņģis, Gunars Saliņš un Linards Tauns; „Kanadieši” − Ilmārs Batraks, Indra Gubiņa, Tonija Krūka, Modris Lorbergs, Biruta Senkēviča, Velta Toma, Ingrīda Vīksna un Aina Zemdega. Katrs īsās rindās ar savu īpatnību, personību, savu cilvēcisko kopskaņu. Šai plašajā dzejnieku parādē piedalījās ar savām dzejām, paši gan klāt nebūdami − arī Gunars Irbe, Valdis Krāslavietis un Olafs Stumbrs.
Protams, nevar novērtēt no dažām dzejām dzejnieku − tas jādara un ir jau darīts citur. Bet klausītājiem dotā iespēja iepazīties arī ar katra radītajā laicīgo profilu, ir iemesls kādēļ šādi dzeju „vakari” un „rīti” allaž gaidīti ar priecīgu prātu. No tiem bez dzejas paliek pāri arī vēl kas cits − atmiņas, teiksim, par Veltas Tomas eleganci un lielisko priekšnesumu, Ilmāra Batraka brašumu, Ainas Zemdegas apslēpto šarmu, Gunāra Saliņa pārdomāto pašapziņu, Linardā Tauna dzejisko „lampu drudzi”, Valdas Dreimanes sievišķību, viss tas paliek atmiņā tāpat kā dzeja.
* * *
Kokteilim − latviski sakot − jauceklim − stingru piparu piemeta LNAK kultūras un izglītības nozares vad. Ritvara Bregža kodolīgie ievadvārdi, bet smieklu ķiršu ogas bira no Deruma sacerētā skeča, par kuŗu sākumā ceremonijmeistars Mariss Vētra teica: „Labākās improvizācijas vienmēr ir tās, kas visrūpīgāk iestudētas, bet mums pietrūka laika...”
Tomēr ar visu laika trūkumu, caurlasot un trimdas nebūšanu ušņas durstot, abi Deruma cenzori − Toma ar Marisu, visu sacerējumu nosvītroja. Skečam beidzoties, dažs klausītājs sūrojās: „Žēl, ka viņi to gabalu tomēr nenospēlēja...” Tik labi „teijāteri teijāterī” nesa priekšā Velta ar Marisu un Maksi.
Un tā divi stundas, intensīvi mainoties sejām, pārdzīvojumiem, nopietnībai un satīrai, lēnām plaka lieliski iejauktā jaucekļa glāze, atstādama baudītājiem pēc tās iztukšošanas patīkamu reibumu − ar pārliecību, ka mēs vel dzīvojam, mēs mākam domāt un vērtēt, būt nopietni un priecāties, meklēt jaunus ceļus un plašākas debesis vecajiem, mīļajiem Greizajiem ratiem vai Piena ceļam.
* * *
Bez dzejniekiem un dzejas sarīkojumam spēcīgi plecu pielika arī Visvaldis Reinholds, dāvājot izlozei gleznu „Saulainās galotnes”, kuŗa nonāca drošās rokās − žurnālistikas studentes un jaunās aktieres Ievas Grodnes īpašumā. Jaunajai Gaitai šī glezna kopā ar visu sarīkojumu deva ap 600 dolāru skaidra atlikuma, lai ar to Jaunās Gaitas septiņjūdžu zābakiem piesistu krietnas pazoles. Un vēl lielāks prieks par to, ka šis brangais devums nāca no sirds, bez aizspriedumiem, bez nožēlas. Kanadas latviešu saime līdz ar Marisu Vētru var teikt: „Ja mēs īsti kaut ko gribam, mēs arī to izdarām.”
* * *
Saprotams, nevienu kokteiļa glāzi nevar izdzert uzreiz − kur nu vēl literāru! Tā arī vēl krietni gaŗas stundas ņujorkieši nespēja šķirties no „tālumniekiem” − pacēlās viena, tad otra lidmašīna, kokteilis kļuva aizvien latviskāks, līdz tapa savās pārrunās, problēmās un stilā jau godīgs jauceklis un kad pārcilātas bez dzejas bija arī lielās polītikas problēmas − nokaitināts Krēsliņu Jānis un Mūka sirdī iededzinātas pasaulīgas ilgas pēc sendienu mīlestībām, Daiņa Miezāja darbnīcā astoņrocīgi uzgleznots jauns darbs, ko dāvāt nākošajai Jaunās Gaitas loterijai − kādam nama tēvam izdevās tomēr pēdējos viesus aizvest nepareizā virziena − tiem par nepatīkamu pārsteigumu − uz lidlauku, un pat iesēdināt lielajā putnā. Kauss bija iztukšots.
