Gunars Saliņš
Tilta apgāds pag. gadā publicējis sevišķi izcilu un īpatnēju grāmatu: Modra Zeberiņa sesto romānu „Zelta lielceļi”. *) Tā ir lielfilma par hercogu laikiem Kurzemē 17.-18. g.s., bet reizē arī autora personīga dzeja - desmit mutēm, desmitiem dokumentu un simtām lietu un vietu caurvīts Modris Zeberiņš. Tāda pat satversme ir „Dievišķīgajām rokām”, Zeberiņa iepriekšējam romānam ar vēstures vielu (par gleznotāju Van Deiku Anglijā), tikai „Zelta lielceļos” autora skatiens daudz zinīgāks un arī pašapzinīgāks. Šī pārvērtība it kā parallēla tai, ko romānā pārdzīvo jaunais Bīriņš, kļūdams no galma sekretāra par Kurzemes likteņu veidotāju. „Zelta lielceļos” Zeberiņš paliek subjektīvs, bet savu subjektīvo patiesību „pierāda” ar daudziem meistariski izspēlētiem dokumentiem, folkloru un vēsturisku personu liecībām. Tik rafinēta vēsturiskā romāna satversme mūsu literatūrā ir kas jauns. Ik vārds, ko „Zelta lielceļos” kāds bilst, šķiet neapšaubāmi autentisks, kā no tās personas lūpām paņemts, - jebšu visi tur runā medija varā -Modŗa Zeberiņa apmāti. Bet šai saspēlē dzimstošā spēle ir tāda, ka medijs nav vairs pieķeŗams - par spīti zināšanai, ka viss tur ar viņa ziņu - un par spīti pat nodaļām, kur ar lietišķību kā pirkstu acīs durts (piem., dokumentus pret beigām šķirstot). Tas lasītāja baigas tikai vēl pastiprina. A perfect act. Kad nonācu pie pēdējās lappuses, bija žēl to lasīt - tāpēc, ka pēdējā - ka ar to cauri. Bijis vēl otrtik! Bijis veseliem sējumiem!
Pirmajiem rīta putniem aiz loga čivinot, steidzos to autoram aizrakstīt. Kad Zeberiņš beidzamo reizi no Itakas (viņš tur Kornela universitātē bibliotekārs) iebrauca Ņujorkā, viņa līdzvestie manuskripti bija vairs vienīgi angļu valodā. Savai latviskajai rakstīšanai viņš bija pavilcis rūgtu svītru. Varbūt „Zelta lielceļu” iznākšana to padzēsusi? Honorārs par grāmatu gan, kā zināms, tikai graudā; kāds skaits eksemplāru, kas autoram pašam kaut kā jāiztirgo. Atsauksmes presē? Līdz šim nevienas. Grāmatu neatzīmē pat reklāmās. Ne ar vārdu tā netika pieminēta ari gadskārtējā literatūras izvērtējumā Ņujorkā. Romāns laikam nebija nonācis referentu rokās. Kā vaina? Apgāda ?
Paši autori par savu popularitāti reti kad cīnās - daudzi ir priecīgi, ja vispār atrodas izdevējs. Vēl piemaksā no savas kabatas. Tā tas bijis visos laikos. Šie pieticīgie autori publikā radījuši pārliecību, ka rakstnieks var dzīvot no zila gaisa un rakstīšanas vien - pa vaļas brīžiem. Bet - par laimi vai nelaimi - visos laikos bijuši arī autori, kas sagaida vairāk: sagaida ir materiālu, ir morālu atbalstu. Bez viena vai otra viņu pildāmspalvas vai nu aizsērē vai arī kļūst gauži rūgtas. Atsevišķu cilvēku sajūsma tad vairs maz spēj līdzēt. Jeb tomēr?
Tā prātodams, virknēju jautājumus intervijai. Bet tagad, kad pienākušas atbildes, liekas, ka Modrim Zeberiņam šai lietā prātot jau apnicis.
Gar ko esi strādājis pēc pēdējā publicētā romāna?
„Zelta lielceļi” ir pirms trim gadiem rakstīts romāns, avīzē publicēts; iznācis pārlabotā izdevumā. Tas viss. Pēc tā pabeigšanas nekā vairs neesmu plānojis. Domāju, ka mans pēdējais romāns bija mans labākais.
Kā nākas, ka rakstīji tieši par hercogu laikiem Kurzemē?
Lai nebūtu jāraksta par Ziemeļu karu Vidzemē. Ievēroji, ka Lipsts ar Ermani pazūd purvā, Lipsts pat pazaudē atmiņu, un pārlēcu četrdesmit gadiem - tā neciešu „pareizo” vēstures vielu. Bez tam - kā romānā saku, - Kurzeme ir „pati savs viducis”, un Bīriņš gluži nebūtu ar Vecā pilskunga mēru mērojams. Visa tā mūsu vēsture tik čāpīga, kungs un zemnieks tā ieēdies mūsu apziņā, ka - plāno kā gribi: jupis, vecais pilskungs vien ir. Tā, cita starpā, bija vilinājums izmantot visus tos vēstures materiālus, kas gadus piecdesmit burtiski mētājušies pa ceļu, un nevienam latviešu rakstniekam nav bijis ne jēgas, ne prašanas tos savākt un lietā likt. Visi tie materiāli romānā atrodami, tie tik tēlaini, ka, vārds vārdā citēti, šķiet labākā „daiļliteratūra”.
Vai sagadīšanās, ka ”Zelta lielceļi” sāk risināties tai pašā gadsimtā, kas romānā „Dievišķīgās rokas?”
Nē, nav sagadīšanās.
Ar ko Tevi vēstures viela vilina? Kas ir citādāk, rakstot par to, nekā paļaujoties „tīrajai izdomai” vien? Un kāda atšķirība starp vielu, kas jau tālāk pagātnē, un sava laikmeta aktualitātēm - kā romānos „Ūpji”, „Dvēseļu raudzītājs” un „Pūra pūķis un trīs sievas?”
„Atdzīvināt” dokumentu nepadodas katram; domāju, man tas ķēriens ir. Kālab lai neizmantoju savas mākas? Visi pārējie speciālie jautājumi adresējami lasītājam, kas šķiŗ tīro izdomu, vēstures vielu un laikmeta aktualitātes. Varu atbildēt arī citādi. Vēsturiskā romānā daudz vairāk spēcīgākas tīras izdomas nekā tīrā izdomā, kur vienās vien bailēs jādzīvo, ka tava tīrā izdoma nesapeņķējas ar cita tīro izdomu.
Kā veicās ar materiālu vākšanu? Kas bija galvenie avoti?
Kā jau teicu, materiāli visi sen savākti un publicēti. Galvenie avoti ir archīvu avoti - arī sen jau publicēti - un neizmantoti. Paši archīvi taču nepieejami. Bīriņa vēstules, piemēram, atrodamas Ņujorkas publiskajā bibliotēkā, krievu zinātņu akadēmijas izdevumā. Leipcigā publicētā biogrāfija anonīma. Materiāli par Budapeštas aplenkumu visi atrodami Kornela bibliotēkā; arī Latvijas universitātes rakstos publicētie burvju grāmatu teksti; buŗamie vārdi jau baltvācu sakopoti; un vienā pašā Juliusa Ekharda esejā var atrast lielāku faktu bagātību un tīrākā veidā nekā mūsu aģitācijas izdevumos.
Kā tiki pie tāmnieku mēles, kādā runā Lipsts? Romāna pirmajā versijā, ko iespieda „Latvija Amerikā”, tās, cik atceros, nebija, vismaz ne sākuma nodaļās. Vai savus manuskriptus vispār daudz svītro un grozi? Kāds Tavs rakstīšanas ritms, ja reiz esi ko aizsācis - noteiktas stundas diendienā? Naktis cauri?
Tāmnieku mēle ir „angliskākais” no mūsu dialektiem; Kurzemei īpats, dižs, lepns un dinamisks, vīrišķīgāks nekā mūsu rakstu valodas žļeburi. Dzejniekiem ieteicu pārorientēties uz skaistākajām latgaļu izloksnēm - būtu vairāk mūzikālitātes. * Jautātājs pats liecina, ka ap 400 lpp, vēsturisku romānu izlasījis vienā rāvienā. Tas iespējams tikai ar rūpīgi strādātu tekstu. Deglava Rīga tā nelasās: Krauklīšu Pēteris čāpo kā čāpojis, bet Latviešu biedrības protokolu izraksti aizbrūk priekšā kā milzīgas žagaru grēdas... * Nekāda rakstīšanas ritma nav. Jā, esmu rakstījis naktis cauri. Veselu nedēļu līmēju naktis cauri un griezu Kanādas Latvijā iespiesto tekstu; bija jāgriež mazos gabaliņos un daudz kas jāpārcilā. Bija arī jāaizmirst padomi, ko deva latviešu literatūras korifeji un vagari. Izdevās aizmirst.
Kā vērtē citu latviešu ekskursus vēsturē? Kādi cittautu autori Tev šai sakarā interesējuši?
Šo to jau teicu. No cittautiešiem apbrīnoju - jā, apbrīnoju šveicieti Edvīnu Gvido Kolbenheijeru.
Reiz Tu sāki vākt materiālus arī romānam par Saeimas laikiem Latvijā. Kā ar to?
Tā bija muļķība. Nepiemini. Nekad vairs to nedarīšu.
Grūti te kaut ko piebilst - varbūt vienīgi to, ka Zeberiņam patīk arī masku spēles, patīk pārsteigt.
*) Tā sākotnējā versija parādījās „Latvijā Amerikā” pirms gadiem trim.
