AR PASTNIEKA GĀDĪBU
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Tauta ir kā kupli sazarojis koks uz zemes, kur tas aug. Ik pavasari katra zara un zariņa galā izšaujas jauni dzinumi, kas dzīvības sulu saņem no saknēm − caur vecajiem zariem.
Jaunā Gaita ir mūsu kultūras jaunais dzinums, kas bez vecā zara nav iedomājams. Lai Dievs nedod, ja kāda likteņvētra to atrautu vai nolauztu. Šo simbolu Jaunās Gaitas vadībai un visai mūsu jaunatnei vajadzētu vienmēr paturēt prātā. Tikai cieši saistīti pie vecā zara jaunie dzinumi spēj augt un pretoties vētrām.
Pārāk strauji rikšojot pa jaunā laikmeta skrejceļiem svešo kultūru paspārnē var aizskriet gaŗām latviskajam mērķim.
Biruta Senkēviča, Latviešu preses biedrības Kanadas kopas valdes priekšsēde.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Esmu savā jaunībā lasījis, kā arī dzirdējis no saviem vecākiem, ka pirms manas piedzimšanas latviešu tautā bija radusies kustība − Jaunā strāva, kas lika pamatus Latvijas republikai. Kaut ko tamlīdzīgu es sāku saskatīt Jaunajā Gaitā. Vai tiešām tā ar laiku izlobīsies par otru Jauno strāvu? Ja tā, tad Latvijas republika atkal ieņems vietu brīvo tautu saimē.
Mēs, veči, vēlamies, lai mūsu jaunatne ietu demokrātisku ceļu. Kādreiz mūsu vecāki cīnījās pret Krievijas cara despotismu. Liela daļa no viņiem zaudēja dzīvības, bet izlietās asinis deva dzīvību brīvai Latvijai. Mums šīs brīvās Latvijas satversme ir svēta, un mūsu vienīgā vēlēšanās ir, lai mūsu nākošā paaudze sāk saprast, kas ir īsta demokrātija.
F. Bērziņš, Ņujorkā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Ievai Prīmanei acīm redzot nepatīk lirikas tradicionālās formas. − Manuprāt, dzejas „toņa” nozaudēšanu visumā drīzāk varētu ierosināt „brīvā izteiksme” nekā tradicionālās formas. Brīvāka izteiksme, šķiet, palaikam pavedina uz zināmu pļāpīgumu, bet pļāpīgums bieži saistās ar runāšanu par to, kas attieksmē uz aplūkojamo tematu nav īsti svarīgs.
Laba lirika turpretī koncentrējas tikai uz to, kas tiešām ir šādā veidā svarīgs. Tradicionālās formas ir, protams, vairāk ierobežotas un laikam gan saistās ar priekšstatu par augstāku, rūpīgi koptu, poētisku stilu, kas nelīdzinās ikdienišķa pļāpīguma izpausmēm; varbūt tādēļ ir tā, ka tradicionālās formas veicina koncentrēšanos uz vissvarīgāko, būtisko, attālināšanos no prōziskas uztveres − un visumā drošāk ved uz „dzejas mērķi”. Bet var jau labi dzejot arī tad, ja lieto brīvu izteiksmi − tikai vairāk jāuzmanās, jo brīva izteiksme ir „bīstamāka”, dažā ziņā nepateicīgāka.
Atskaņām, kā V. Kalve aizrāda, ir „konstruktīvs uzdevums”, un iezīmīga oriģinalitāte tām nav nepieciešama. Laba tiesa oriģinalitātes gan nepieciešama skatījumā. Var jau būt tā, ka pietiekami īpatnējam dzejniekam dažā ziņā patīk tas pats, kas neskaitāmiem citiem (piem., saulaini rīti, glītas meitenes, zaļa lapotne, balti mākoņi, „rudens krāsas” etc.), bet viņam piemīt arī vairākas stipri īpatnējas, nepopulāras gaumes ievirzes. Ir ļoti nelāgi, ja kādam dzejniekam (vai dzejniecei) šādu ieviržu trūkst: neoriģinālu dzejotāju sacerējumi būs vai nu pārāk „parasti” un diezkā nesaistīs izvēlīgāka lasītāja uzmanību, − vai neīsti, maskēti ar citu īpatnībām. Oriģinalitātes trūkūms var pat kaitināt: ne jau katram patīk atkal un atkal sastapties ar konvencionāli „vecmodīgu” vai gaužām „modernu” gaumi, kas var būt daudzējādā ziņā stipri apšaubāma un, dažkārt saistās ar diezgan „pavieglu” prestiža pielūgšanu. Piem., kāda autora uztverē var būt labi, ja sieviete izskatās pēc angļu lēdijas, ja acis ir zilas, nevis „duļķainas”, ja augumam piemīt izcils gaŗums un ļoti elegants slaidums (kāda „modernas” gaumes pārstāve Polikleita „Doriforu”, kādreizējo pareizu samēru kanonu, apzīmēja par strupu), ja ļaudīm ir ziemeļniecisks izskats, ja var valkāt dārgas drānas un dzīvot greznos namos, ja temperaments ir, kā mēdz teikt, flegmātisks (straujāks temperaments liekas prasts vai primitīvs) u.t.t. Beidzot − ir jau visai sen bijis zināms, ka zāle bieži ir zaļa, ka debesis daudzreiz ir zilas, ka sniegs palaikam ir balts u. tml.
Gundars Pļavkalns.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Rietumvācijas parlamenta deputāts − Jelgavas vācietis H. Eplē atgādina trimdas latviešiem, ka viņi ir aizmirsuši vissvarīgāko pienākumu − rūpēšanos par latviešu jaunatnes tautības saglabāšanu. Viņš aizrāda, ka latviešiem interesē tikai materiālās problēmas, savas jaunatnes, savas valodas un kultūras saglabāšanas labā nav nekas darīts. „Kādu priekšzīmi jūs varēsit dot saviem tautas brāļiem dzimtenē, kādu mudinājumu viņi saņems no jums, ja zinās, ka jūsu bērni vairs nerunā latviski?” jautā H. Eplē.
Pārtautošanas un asimilešanas novēršanas vienīgā iespēja − prasīt visās zemēs vismaz pamatskolas ar latviešu mācības valodu. Kāpēc to latviešu pārstāvji un trimdas organizāciju vadītāji līdz šim nav darījuši?
Ierosinājumu rūpēties par valstu uzturētu skolu rašanos visās trimdas zemēs, kuŗās mācības notiktu latviešu valodā, izteicu jau 1956. gadā rakstā, kas iespiests žurnāla Trimdas Skola 7. n-rā.
Sākot ar 1956. gadu katru gadu savu ierosinājumu esmu iesniedzis Austrālijas latviešu apvienībai. Atbildi neesmu saņēmis.
Tai laikā simti un tūkstoši jauno latviešu ir kļuvuši par sveštautiešiem, un šī pārtautošana ir notikusi pat bez vismazākā protesta no mūsu puses. Cik lepnas dziesmas mēs dziedājām brīvajai Latvijai, tikpat kautrīgi un bailīgi esam kļuvuši svešumā, kad nākas īstenot Latvijai tik nepieciešamo jaunās paaudzes pasargāšanu no pārtautošanas.
Būtu jāmācās no mūsu kaimiņiem igauņiem, kas nesen Zviedrijā panākuši, ka parlaments piešķīris pabalstu igauņu pamatskolas atvēršanai. Igauņu nacionālās komitejas locekļi un polītiķi pirms jautājuma nobalsošanas griezušies pie parlamenta locekļiem ar lūgumu atbalstīt ierosinājumu. − Tas liecina, ka, lai ko panāktu, ir neatlaidīgi jāprasa un jālūdz. Ievērosim, ka, prasot savas skolas , mēs neprasām sev kādas privilēģijas, bet vienīgi līdztiesīgumu, kuŗu prasīt vienmēr mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums.
J. Martinsons skolotājs un jurists Austrālijā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
ALJAs sēdē Filadelfijā ziņoja, ka tiekot plānots ierosināt jautājumu par padomju apspiesto tautu nacionālo kaŗaspēka vienību dibināšanu. Vispirms noskaidrošot šīs domas atbalstītāju ieskatus. Varbūt derīgi zināt arī šīs domas neatbalstītāju ieskatus.
Visai nesenā pagātnē ar militāro vienību dibināšanu mums ļoti rūgti piedzīvojumi. Tā noasiņoja strēlnieki, territoriālā korpusa daļas piedzīvoja savu Golgātu Litenē un Ostroviešos. Pagājušā kaŗā dibinātais Latviešu leģions cieta smagus zaudējumus, bet nevarēja piepildīt latviešu vēlmes. Tā bija Lielvācija, kas pavēlēja leģionam uzbrukt, atkāpties vai kapitulēt.
Vai latviešiem nākošā kaŗā atkal būtu jākaujas par katru cenu? − Par angļiem mēdz teikt, ka viņi sev velkot kastaņus no karstām oglēm ar citu tautu rokām. Bet arī no angļu oficiālām aprindām kāds savā laikā sūtnim K. Zariņam esot izteicies: „Jūsu tauta ir par mazu, lai organizētu iespaidīgu pretestību. Toties glābiet savu intelliģenci, tā jums kādreiz būs vajadzīga.”
Pagājušā kaŗā no leģionā iesaukto skaita apmēram puse gājusi zudumā. Trešais pasaules kaŗš būs daudz postīgāks un tā beigās var izrādīties, ka uz Latviju varēs atgriezties tikai farelieši un bērzainieši.
Ādolfs Blāķis, ASV
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Varu liecināt tikai vienu − katrs nākamais JG numurs ir labāks par iepriekšējo.
Taču ir arī lietas, kas man ir galīgi nesaprotamas, piemēram, abstrakto gleznu reprodukcijas. Tā arī 29. numurā ievietotā Sigurda Vīdzirkstes Pilsēta mani arvien vēl nodarbina ar „iztulkošanu”. Lai kā gribētu, es tur nevaru saskatīt neko tādu, kas atgādinātu pilsētu. Tā kā bilde ir apaļa un nav arī nekādu pazīmju, kas norādītu, kur ir augša, kur apakša, tad kā gan vienkāršs mirstīgs cilvēks lai spēj tikt galā ar tik abstraktu darbu. Tāpat nevaru pat iedomāties, ko Svens Lūkins domājis ar savu gleznu Narciss. Pēc puķes tā neizskatās, pēc cilvēka nepavisam ne.
Gribētu ļoti lūgt, vai mūsdienu abstraktie mākslinieki, publicējot savus darbus, nevarētu reizē ar tiem dot arī izskaidrojumu, kas ar šiem darbiem domāts un kā uz tiem jāskatās, lai saskatītu attiecīgas abstraktas gleznas saturu, domu un jēgu. Būtu ļoti priecīgs lasīt JG slejās arī kādu teorētisku apcerējumu par abstraktās glezniecības problēmām.
V. Sņornieks, Hamiltonā, Ont.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
G. Saliņš Laika 64. numura raksts „Jaunai Gaitai jauna gaita” domā, ka Kurbads un Sodums ir „plienā sarepējušās svētuma zemes uzplesēji”. „Plēsts” jau ir ticis vienmēr, cik vien veca ir cilvēces vēsture, bet sekojuši arī sējēji. Mūsu laikā ir uzplēsts pārāk daudz, bet nav labas sēklas sējēju, vai arī labais tiek samīdīts. Mūsu laikmetu varēs saukt par pieviltā cilvēka laikmetu − „nekas ne uz ko”.
A. Z., Defiance.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Žurnāla „Zintis” redaktors Hugo Atoms man piesūtījis nupat iznākušo žurnālu „Brīvā Jaunatne” Nr. 2, kas nosaukts par „niknās paaudzes izdevumu Amerikā”.
Neapstājoties pie šī izdevuma satura kritikas, kur būtu ļoti daudz kas sakāms, gribētu gan zināt, vai Jaunajai Gaitai ir kas kopējs ar Laimvalža Jēkabsona vadīto žurnālu.
Jānis Bērziņš, Toronto
Redakcijas atbilde: Jaunatnes apgādam „Ceļinieks” un Jaunajai Gaitai nav nekā kopēja un nekāda sakara ar Brīvo Jaunatni un tās izdevējiem.
