Modris Zeberiņš
ZELTA LIELCEĻI
Fragments
No viesnīcas lielās istabas atskanēja spēcīga balsu ņarvona, spilgtas un skaļas sieviešu klaigas, spiedzīga bāršanās. Tad smiekli. Un pēkšņi mūzika: tik lokana un dzirkstīga mūzika, pavisam savāda, Lipsta ausīm sveša, ka viņš izbrīnījies ieklausījās.
„Kumēdiņu rādītāji,” uz Lipsta izbrīnu atsaucās Bīriņš. „Sasabrauca, tev guļot. Sievieši pa vidu, pēc drēbēm kā lielmātes, no ģīmja kā čigānietes, tikai viena balta, strupu degunu, apaļu muti, smuka. Dažs prot vāciski. Citi tik klaigā - italiano, un čigāniski uz visiem krogū lamājas: āzini, tedeši, ģāvoli.”
„Dzi, kā nu tilin, ļurin, pūš un dīc, „tā Lipsts, mūziku apbrīnodams. „Taisn uz augš lecin.”
„Laikam naktsmājas un tēriņu grib saspēlēt. Vieni lieli rati šiem nolūzuši... ek, nekavē!” Bīriņš nobeidza pikti, sēdekli vietā atsviezdams, nolēkdams. Dukāti nodžinkstēja.
Pretī apgaismotajās durvīs uznira mazs, mazs vīrelis, uguņu apgaismotu sarkanu svārku, lielu galvu, kuplu parūku. Jo liela, stiklaina vīna kanna roķelēs, stikls zaigoja atvērto durvju gaišumā.
„Viva Kur-r-lant-t! Viva Mī-tau!” mazais pārsteidzoši resnā un diktā balsī plātījās, trauku celdams. Bet tad telpās atskanēja spiedzieni, muka trīs vai četri sievieši paplikiem pleciem, brunčiem čaukstot. Pakaļ, skaļi smiedamies, gāzās Jagužinskis, pats pār savu zobenu klupdams, sarkansvārci gandrīz līdzi notriekdams, un vīna šļāciens no vīna kannas izšļakstēja pār spoži baltiem sieviešu atlasa brunčiem. Kailie pleci uzrāvās, rokassprādzes nodžinkstēja, mazajam parūka nolēca kā melna spuraina vista.
Kņada. Poļu vezumnieku ūsas sāka slaistīties gar kulbu galiem. Bīriņš ar Jagužinski griezās atpakaļ telpās, mazais sarkanais nopakaļ, vīna kannu elkoņa līkumā iekampis, parūku otrā rokā purinādams. Arī sievieši griezās atpakaļ, aplieto atskaitot, kuŗa riebumā ieplēstiem pirkstiem, izplēstam rokām stāvēja, atrāvusies aiz lieveņa stūra ēnā.
Poļi smiedamies un ņirgādamies pulcējās bariņā, grasījās it kā nākt uz šo pusi.
Lipsts, liels un blonds, izrāpās no karietes, pagājās poļiem pretī, bārdu izslējis. Mēnesnīca meta viņa ēnu gaŗu, resnu un draudīgu pāri pagalmam, poļi tā kā atkāpās. Baltajā atlasā tērptā sieviete viņu uzlūkoja.
Viņas tērps līdz viduklim bija vīna piemircis un piekļāvies, skaidri iezīmējot ņiebura savilktos izciļņus un krūšgalu smailes, tumšas, ēnainas zem miklās drēbes.
Lipsts lūkojās pagalam vientiesīgi, aizgrābts. Viņš nedomāja par to, ka arī sieviete viņu šai brīdī uzmanīgi pēta, nevarēdama izšķirties, vai viņš kungs vai kalps. Viņam bija sarkani vadmalas svārki, zelta apšuvēm. Viņš bija izkāpis lepni un lielīgi no lepnas karietes. Stalts un dižens, krāšņu bārdu.
Nu viņa novērsās un paspēra pāris soļu uz komediantu ratu pusi, pār plecu iemurminādamās vāciski:
„Palīdziet man.”
Uz ratu jumta bija sasieti saiņi, lādes, somas. Viņa rādīja uz kravu.
„Nekur neviena kalpa – kā lai dabūju zemē?”
Lipsts ar prieku būtu palīdzējis. Vai viņš, kučieris būdams, mazumu mantu cilājis? Uz ass gala, uz riteņa pakāpies – ar vienu roku noceltu paunas, uznestu, kur vien šai lellīgajai vajag. Un ar prieku. Bet...
Vai viņš drīkstēja pamest lielkunga karieti? Ar dukātiem sēdeklī? Ar visu citu lielkunga un pašu mantu? Bija taču tā norunāts, ka allaž viens no viņiem paliks karieti apsargāt un neatstās to ne brīdi.
Lipsts neērti samīņājās, atskatījās.
Sievietes izdomātais pārbaudījums bija īss un vienkāršs. Ja staltais vīrs būs kungs, viņš sauks kalpu; ja kalpotājs vien – darīs pats, un tad ar viņu attiecīgi jāapietas.
„Kungs gan!” viņai priecīgi iešāvās prātā, redzot, ka Lipsts lāga nevar izšķirties un neziņā skatās uz vezumniekiem.
„Esiet taču kavalieris,” viņa lūgšus teica, krūtis ar delmiem apsegdama, plaukstas kā lūgšanā salikusi.
„Pagaidiet!” teica Lipsts strupi, atkāpdamies karietē, pievērdams durtiņas. Sēdekli augšup parāvis, viņš sažņaudza saujā tos trīs pasmagos, lielos makus, kas tur bija; atsvieda sēdekli vietā un steidzās noslēpt dukātus: vienu maku azotē, vienu aiz gaŗā zābaka stulma. Tiešām viņš kāroja aplietajai ar viņas paunām palīdzēt, lai tiek pie vietas, dabū pārģērbties. Kur trešo maku? Nepacietīgi viņš to sakratīja saujā. Nevarēja taču mantu atstāt bez sarga!
Karietes durtiņas pavērās.
„Lūdzu, lūdzu. Nelieciet man te vējā stāvēt ilgi... ak!” viņa tā dīvaini aprāvās, dzirdēdama naudas džinkstēšanu.
Arī Lipsts sastinga. Nolādēts. Taisni to, ko viņš gribēja nokārtot slepenībā... Lai kāds nepaņem, lai junkurs nedomā vēl nospēlēt...
„Tūlīt.” Arī šo maku viņš noslēpa azotē; zelts tinkšķēja un žļerkstēja.
„O,” teica sieviete, tā dīvaini nopūzdamās. Tā, nu Lipsts cerēja, ka nauda būs drošībā, kamēr viņš tiks galā ar vīnā samirkušo preileni.
„Mans kungs, jūs varat būt pilnīgi pārliecināts, ka es esmu godīga sieviete,” viņa teica pēkšņi, tā kā priecīgi, kā noslēpumaini. „Bagāts vai nabags – ceru – būsit kavalieris un neatstāsit dāmu nelaimē. Nežvadziniet zeltu, tas mani nekā neietekmē. Palīdziet nocelt manas somas.”
Lipsts noglaudīja bārdu un tumsā nosmīnēja. Ap sirdi pagalam priecīgi kutināja, ka viņu dēvē par kungu, kavalieri un runā tik medaini saldā, lūdzošā balsī.
Viņš izkāpa. Tiešām, bija sākusi vilkt dzestra nakts vēsmiņa un sieviete drebinājās.
„Vīns silda iedzerts, bet uzliets – saldē,” viņa teica, tā trīsoši iesmiedamās. Lipsts pacēla plaukstu – lielu, kā ķirbja lapu, viņas krūtīm tuvinādams. Viņa tam iesita pa pirkstiem, skaļāk iesmiedamās.
„Sēdiet manā karietē, kamēr dabūju somu,” Lipsts teica klusākā, gādīgākā balsi.
„Ak, varbūt tā būs labāk,” viņa nopūtās. Taustījās ap karieti, laikam kāpšļa meklēdama. Nu protams, Lipsts viņu pacēla. Smagā vīna smarža lika galvai noreibt, tā ka pats visu to būtu iedzēris.
Viņa ātri ieslēpās karietes tumsā.
„Tās raibās ar rūtīm. Tās ir manas paunas!” viņa vēl nosauca pakaļ.
Lipsts aizgāja pie komediantu ratiem, pakāpās un nocēla rūtainos saiņus. Atnāca atpakaļ ar visiem.
Karietes durtiņas bija ciet. Kad viņš tās paraustīja, iekšā atskanēja uztraukts iesauciens:
„Nē!”
„Kālab?”
„Es taču nevaru sēdēt aplietām drēbēm! Kura krietna, godīga sieviete var paciest, ka viņu mērcē vīnā? Neesmu cepama zivs. Nosviedu visu to slapjo, es jūtos kā netikla.”
„U, vai tad jums nekā nav virsū?” Lipsts vaicāja ar tādu kā iesprūdušu elpu.
„Tikpat kā... dodiet šurp somas!”
„Paga!” Lipsts iesaucās. „Aiz sēdekļa ir mētelis. Liels, mīksts mētelis...”
„Jūs ērmīgi runājat vāciski. Jā, es atradu mēteli. Iekāpiet un ieceliet somas.”
Lipsts paklausīja. Tumsā sarāvusies, lielajā mētelī ietinusies, sieviete drebinādamās sēdēja uz ādas sēdekļa. Kariete smaržoja kā vīna muca.
Lipsts nolika somas priekšā, apsēdās viņai blakus un gādīgi apņēma roku ap pleciem. Vīna dvinga visapkārt bija tik stipra, ka zirgu smaku viņa, droši vien, gribēdama nesamanītu.
