Jānis Krēsliņš
BIBLIOGRĀFISKAS PIEZĪMES
Šīs bibliogrāfiskās piezīmes ir par grāmatām un rakstiem, kas parādījušies cittautu valodās un skaŗ Latvijas vai Baltijas valstu vēstures u.c. problēmas.
Edgar Anderson. ARVĒDS ŠVĀBE (1888-1959), „Journal of Central European Affairs”, 1960. g. aprīļa burtnīcā, 84.-90. lpp.
Edgars Andersons šinī rakstā cildina Arvēda Švābes nopelnus Latvijas vēstures pētīšanā un kritiski iztirzā viņa nozīmīgākos darbus. Raksta sākumā Andersons aicina rietumu vēsturniekus veltīt vairāk vērības mazo tautu vēsturei; raksta beigās, izmantojot savu korespondenci ar Švābi, autors apraksta ietekmes, kas veidojušas ŠVābes vēstures filozofiju.
Edgar Anderson. THE BRITISH POLICY TOWARD THE BALTIC STATES, 1918-1920 , „Journal of Central European Affairs”, 1959. g. oktobra burtnīcā, 276.-289. lpp.
Bagātīgi dokumentēta un plaša apcere par angļu polītiku pret Baltijas valstīm posmā no 1918. līdz 1920. g. Šī darba agrāku variantu „Angļu polītika Baltijas valstīs 1918. −1920.” autors publicējis žurnālā Ceļa Zīmes, Londonā 1956. g. 32. nr. Apceres angļu versijai ir plašākas perspektīvas. Tās, šķiet, daļēji gūtas, izmantojot arī Sīpola ĀRVALSTU INTERVENCIJA LATVIJĀ UN TĀS AIZKULISES, 1918.-1920., (Rīgā, Latvijas valsts izdevniecība, 1957., 275 lpp.), ko autors piemin piezīmēs.
Andersons sīki un pārskatāmi notēlo dažādu angļu aprindu uzskatus par Baltijas valstu atzīšanu un Krievijas problēmu, tāpat apcerē franču un amerikāņu nostāju šinī ziņā. Autors skaidri parāda, atsaucoties arī uz Čerčilu, ka sabiedrotiem tai laikā bija pilnīgs noteiktu un nolemtu vadlīniju trūkums Baltijas telpā. Bet − varbūt − angļi Baltijas jautājumā pēc pirmā pasaules kaŗa bija tikpat neieinteresēti kā pēc otrā − un tā viņu nostāja tomēr bijusi un ir samērā konsekventa.
Ādolfs Bļodnieks. THE UNDEFEATED NATION. New York: Robert Speller, 1960. , 312 lpp.
Bijušā Latvijas ministru prezidenta un jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas dibinātāja Ādolfa Bļodnieka atmiņas par savu dzīvi un polītisko darbību, kas saistītas ar vispārēju latviešu tautas likteņgaitu aprakstu. Lai gan autoram savi nopelni Latvijas polītiskajā dzīvē, grāmatā tikpat kā nav rodami jauni dati, ko varētu izmantot Latvijas vēstures pētītājs. Tā kā grāmata domāta angļu valodas pratējiem, jānožēlo, ka grāmatas valoda atbaidīs intelliģentu lasītāju.
Carl J. Burckhardt. MEINE DANZIGER MISSION, 1937-1939 München: Callwey, 1960., 366 lpp.
Šveicietis Burkhards, pēdējais Tautu Savienības augstais komisārs Dancigā, šai grāmatā apraksta savu darbību otrā pasaules kaŗa priekšvakarā. Daudz vielas par Baltijas valstīm svarīgiem jautājumiem. Kad nacionālsociālistu varas vīri, kaŗam sākoties, Burkhardu izraidīja no Dancigas, viņš devās uz Kaunu un Rīgu. Divas dienas pēc kaŗa sākšanās Burkhards pusdienojis ar Latvijas ārlietu ministru Munteru virsnieku klubā. Munters teicis: “Mēs nebaidāmies ne no kā; Krievija nepieļaus, ka Vācija mūs aiztiek, Vācija aizkavēs Krieviju mums ko nodarīt.”
Fritz T. Epstein. STUDIEN ZUR GESCHICHTE DER „RUSSISCHEN FRAGE” AUF DER PARISER FRIEDENSKONFERENZ VON 1919, „Jahrbücher fur Geschichte Osteuropas” 1959. g. 4. burtnīcā, 431.-478. lpp.
Šī ir nopietnākā un pamatīgākā apcere, kas līdz šim parādījusies par tā dēvēto „krievu jautājumu” Parīzes miera konferencē 1919. g. Apcerei četras daļas. Pirmā daļa veltīta krievu polītiskajai delegācijai Parīzē šīs konferences laikā; otra − Krievijas tautību delegācijām un to darbībai Parīzē tai pašā laikā; trešā − Amerikas Savienoto Valstu nostājai pret Krievijas tautību neatkarības centieniem; ceturtā − Krievijas un Tautu Savienības attieksmēm posmā no 1919. g. līdz 1921. g.
Autors plaši iztirzā Baltijas tautu polītiskās tendences un skaidri parāda, ka lielie sabiedrotie, sevišķi Amerikas Savienotās Valstis, bijušas neieinteresētas Baltijas valstu neatkarības nodibināšanā. Šai sakarā autors atzīmē maz zināmo, bet interesanto faktu, ka ASV delegācijas padomnieki Lords (Robert M. Lord) un Morisons (Samuel E. Morison) bijuši citādos uzskatos nekā to delegācijas vadība. Morisons, šodien ievērojamākais Amerikas jūrniecības vēsturnieks un Harvardas universitātes profesors, uzskatīdams, ka sabiedroto nostāja Baltijas valstu jautājumā negodīga, atteicās no sava posteņa ASV delegācijā. Morisons domāja, ka sabiedrotie ar mieru atbalstīt Baltijas valstis tikai tik ilgi, kamēr tās noder cīņai pret boļševismu. Pēc tam, Morisons domāja, sabiedrotiem nebūtu iebildumu, ja Baltijas valstis atkal ietilpinātu Krievijā, kas būtu pretboļševistiski noskaņota. Kā redzam, lielās līnijās lielo rietumu valstu nostāja Baltijas jautājumā vismaz praktiskā polītikā, šodien ir gandrīz tāda pati.
Kongresa bibliotēkas vēsturnieka Epsteina apcere ir obligāta lasāmviela katram, kas pētī Baltijas valstu tapšanas posmu. Apceres piezīmēs vai pilnīgs pārskats par nozīmīgākām grāmatām, apcerēm un dokumentu krājumiem, kas attiecas uz šo tematu.
Vladimir Gsovski & Kazimierz Grzybowski, redaktori. GOVERNMENT, LAW AND COURTS IN THE SOVIET UNION AND EASTERN EUROPE. New York: Atlantic Books − Frederick A. Praeger, 1959, 2067 lpp. (divos sējumos).
Monumentāls pārskats par valsts iekārtām, likumiem un tiesām Austrumeiropā un Padomju Savienībā. Šai krājumā galvenā vērība veltīta pārmaiņām, kas radušās kopš otrā pasaules kaŗa. Bagātīga dokumentācija un plaša bibliogrāfija. Nodaļas par Latviju sarakstījis Armins Rūsis, kas arī piedalījies vispārēja rakstura nodaļu sastādīšanā. Rūsis sīki apskata padomju režīma nodibināšanu Latvijā, rietumu valstu oficiālo nostāju Latvijas atzīšanas jautājumā, tāpat plaši apcerē pārmaiņas likumdošanā un tieslietu personālā. Atsevišķa nodaļa veltīta arī pārmaiņām Latvijas agrārā struktūrā, resp. agrārreformai un kollektivizācijas dažādām pakāpēm. Par avotiem izmantoti Padomju Latvijas izdevumi, tāpat arī rietumu publikācijas.
Jurgen von Hehn, LETTISCHE GESCHICHTSSCHREIBUNG. Zu A. Švābes Geschichte Lettlands 1800.-1914. „Jahrbücher für Geschichte Osteuropas” 8. sējuma 3. burtnīcā, 1960. g., 365.-377. lpp.
Hēns, pazīstams baltvācu vēsturnieks (sk. apceri Tālāk pa aizputinātām pēdām Jaunās Gaitas 21. nr.), šai rakstā iztirzā latviešu historiogrāfijas likteņus, sevišķi pēc otrā pasaules kaŗa. Šai sakarā viņš izceļ nelaiķa profesora Arvēda Švābes nopelnus. Raksta liela daļa veltīta Švābes grāmatai LATVIJAS VĒSTURE 1800.-1914. (Uppsala: Daugava, 1958., 752 lpp.). Švābe Hēna uztverē šajā darbā modificējis savu kādreizējo agresīvo nacionālismu un bieži objektīvi izvērtējis baltvācu nozīmi Latvijas savdabīgo polītisko un sociālo apstākļu saglabāšanā. Plašāk Hēns apraksta, kā Švābe kritizējis Krišjāņa Valdemāra prokrievisko darbību un apcerējis latviešu intelliģences krievināšanu un pakļaušanos marksismam pirms pirmā pasaules kaŗa. Hēns izsaka vēlēšanos, lai Švābes grāmatu pārtulkotu kādā no rietumu lielajām valodām.
Stanley W. Page. THE FORMATION OF THE BALTIC STATES. A STUDY OF THE EFFECTS OF GREAT POWER POLITICS UPON THE EMERGENCE OF LITHUANIA, LATVIA, AND ESTONIA. (Harvard Historical Monographs XXXIX.) Cambridge: Harvard University Press, 1959, 193 lpp.
Ļoti respektablās Harvardas vēsturisko monogrāfiju sērijas 36. sējums veltīts Peidža studijai par Baltijas valstu tapšanu. Grāmatas autors ir Ņujorkas pilsētas kolledžas profesors, kas rakstījis par Baltijas valstīm zinātniskos žurnālos un enciklopēdijās. Peidžs ir pētījis arī dažādus boļševisma aspektus, piem., Ļeņina tautību polītiku. Ja arī šai grāmatā daži Peidža secinājumi, sevišķi iztirzājot lielvalstu nostāju Baltijas jautājumā, ir pareizi un interesanti, grāmata nav uzskatāma par visai nopietnu darbu. Varētu minēt bezgala daudzas grāmatā sastopamās nepareizības, sevišķi nodaļās par Baltijas tautu interniem jautājumiem. Peidža grāmatu eksakti, plaši un ļoti kritiski recenzējusi šādi latviešu vēsturnieki: Dž. Longvorts (George J. Longworth) Jaunās Gaitas 26. burtnīcā un E. Andersons „Journal of Central European Affairs” 1961. g. janvāŗa numurā; samērā labvēlīgi šo grāmatu recenzējis Lietuvas vēstures speciālists Alfrēds E. Senns „The American Slavic and East European Review” 1960. g. decembŗa burtnīcā.
Hans v. Rimscha. DIE UMSIEDLUNG DER DEUTSCHBALTEN AUS LETTLAND IM JAHRE 1939. EINE BETRACHTUNG. Hannover-Dohren: Verlag Harro v. Hirschheydt, 1959 (?), 58 lpp.
Ļoti interesanta studija par Latvijas vāciešu repatriāciju uz Hitlera Vāciju 1939. g. Autors ir pārliecināts, ka baltvācu pārvietošanu ietekmēja ļoti mazā mērā otrā pasaules kaŗa sākumā starptautiskais stāvoklis. Autors domā, ka šī baltvācu akcija izskaidrojama tikai ar Hitlera rašu polītikas apsvērumiem un ar nacionālsociālistu ideju popularitāti baltvācos. Rimšas uztverē baltvāci pameta savu dzimteni samērā nožēlojamā kārtā, lai dotos nevis uz Vāciju, bet uz nacionālsociālistu atņemtiem poļu īpašumiem Vartegauā. Autors norāda, ka pārvietošanās pirmajā cēlienā bailēm no boļševikiem nav bijusi nekāda nozīme. Rimša arī uzsveŗ, ka latvieši un igauņi pārvietošanās laikā izturējušies ļoti korrekti − pretstatā citu Austrumeiropas tautu nostājai, vāciešus pārvietojot pēc otrā pasaules kaŗa. Liela apceres daļa veltīta Hitlera ideju popularitātei baltvācos repatriācijas priekšvakarā, tāpat baltvācu hitleriskai vadībai. Rimša nacionālsociālistiskās tendences kritizē nesaudzīgi un asi. Nav jābrīnās, ka subjektīvākas baltvācu aprindas savukārt asi kritizējušas Rimšas nopietno apceri (sk. Hēna (J. v. Hehn) recenziju žurnālā „Osteuropa” 1960. g. 2/3. nr., tāpat Rimšas lietisko atbildi ZUR UMSIEDLUNG DER DEUTSCHEN AUS DEN BALTISCHEN STAATEN WÄHREND DES ZWEITEN WELTKRIEGES, „Osteuropa”, 1961. g. 2. nr.)
Hans Rothfels. DAS BALTIKUM ALS PROBLEM INTERNATIONALER POLITIK, krājumā „Zeitgeschichtliche Betrachtungen”, Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 1959, 217. − 235. lpp.
Šī apcere izaugusi no priekšlasījuma, ko prominentais vācu vēsturnieks Rotfelss 1956. g. nolasījis kādā baltvācu kongresā Frankfurtē. Raksts citā versijā publicēts arī Anša Hercfelda (Hans Herzfeld) piemiņas rakstu krājumā (1958. g.).
Rotfelss cenšas noskaidrot, kāda pašreiz ir Baltijas jautājuma starptautiskā nozīme − ne jau tikai formālās diplomātijas laukā, bet fundamentālos jautājumos. Ievadā autors citē pazīstamo ģenerālgubernatora Suvorova teicienu 1870. g., ka Baltijas provincēm ir vēsturiska slava būt kaujas laukam lielās polītikas jautājumos. Autors piemin arī Širrenu, kas teicis, ka tam, kas vēlējies Baltiju dēvēt par savu, to vajadzējis divas reizes iekaŗot: vispirms ar varu, tad tiesiski.
Rotfelss sīkāk apskata 1939. g. starptautisko krizi un Baltijas jautājuma nozīmi angļu-franču-krievu un krievu-vācu sarunās. Rotfelss ir pārliecināts, ka rietumu lielvalstis nav vēlējušās uzspiest Baltijas valstīm drošības garantijas pret to gribu. Kā zināms, Baltijas valstu nevēlēšanās pieņemt šādas garantijas bija viens no iemesliem, kādēļ angļi un franči nevarēja vienoties ar krieviem. Rotfelss noraida nacionālsociālistu uzskatus, kuŗus bieži atkārto arī citi, ka 1939. g. angļi un franči slepenās sarunās „pārdevuši” Baltijas valstis Padomju Savienībai. Autors uzsveŗ − tikai tādēļ, ka Hitlera Vācija ierosināja Baltijas valstu beznoteikumu ietilpināšanu padomju sfairā, bija iespējams noslēgt 1939. g. 23. augusta un 28. septembra vācu-krievu līgumus, kas apzīmogoja Baltijas valstu likteni.
Rotfelss apcerē īsumā arī baltvācu likteni šinī laikā, sīkāk notēlojot repatriāciju un Hitlera ideju izplatīšanos.
Raksta beigās autors analizē Baltijas jautājumu starptautiskās konferencēs otrā pasaules kaŗa laikā, un, jo sevišķi, pēckaŗa posmā un pašā pēdējā laikā. Rotfelss piemin, ka līdz šim rietumu lielvalstis ne reizes nav oficiāli apstrīdējušas Padomju Savienības nostāju, ka Baltijas jautājums ir Padomju Savienības lieta.
SURVEY OF INTERNATIONAL AFFAIRS, 1939.-46. London: „Oxford University Press” (under the auspices of the Royal Institute of International Affairs), 1952.-58., 11 sējumi.
Angļu karaliskais starptautisko attiecību pētīšanas institūts (Royal Institute of International Affairs) savā pētniecības novadā uzskatāms par pašu izcilāko Lielbritānijā. Šim institūtam laba slava arī citās zemēs. Daudzās valstīs pēc šī institūta parauga ir noorganizētas pētniecības iestādes, kas nodarbojas ar nesenās pagātnes un daždažādu tagadnes starptautisko jautājumu pētīšanu.
Šis angļu institūts, kam visai cieši gan tieši un gan netieši sakari ar angļu valdības iestādēm, bieži, ja arī ne oficiāli, pauž valdības uzskatus. Institūts publicē lielu skaitu izdevumu par speciāliem jautājumiem piemēram jāmin 1938. g. izdotā grāmata THE BALTIC STATES: A SURVEY OF THE POLITICAL AND ECONOMIC STRUCTURE AND THE FOREIGN RELATIONS OF ESTONIA, LATVIA, AND LITHUANIA) tāpat tas regulāri publicē plašus aktuālu notikumu pārskatus (SURVEY OF INTERNATIONAL AFFAIRS), ko papildina dokumentu izdevumi (DOCUMENTS ON INTERNATIONAL AFFAIRS).
Otrs pasaules kaŗš ar tam sekojošām lielām pārgrozībām aizkavēja regulāru gadskārtēju pārskatu izdošanu. Lai šo robu aizstātu, karaliskais institūts Arnolda Toinbī (Arnold Toynbee) un citu vadībā sagatavoja atsevišķu sēriju 11 sējumos, kas aptveŗ laiku no 1939. g. līdz 1946. g.
Tā kā šinī laika sprīdī Baltijas valstu likteņos notika nozīmīgas pārmaiņas, ir vērts iepazīties ar šo notikumu interpretācijām, kas tuvas angļu oficiālam viedoklim. Par Baltijas valstīm šajos 11 sējumos ir bagātīgi materiāli. Daudzos sējumos Baltijas valstīm veltītas atsevišķas nodaļas. Par Baltijas valstīm visvairāk rakstījuši Aleksandrs Elkins (Alexander Elkin) un Sidnejs Louverī (Sidney Lowery).
Sējumos THE WORLD IN MARCH, 1939 (1952) and THE EVE OF WAR, 1939 (1958) apskatīta otrā pasaules kaŗa priekšvakara saspīlētā starptautiskā situācija. Tā kā 1939. g. Baltijas valstu jautājumam bija starptautiska nozīme, tas iztirzāts daudzās nodaļās. Sējumā THE INITIAL TRIUMPH OF THE AXES (1958) apcerēts, kā krievi pārņēma Baltijas valstis savā ziņā. Sējumā HITLER’S EUROPE (1954) atsevišķas nodaļas veltītas vācu polītikai okupētajās Baltijas valstīs. Sējumā AMERICA, BRITAIN, AND RUSSIA: THEIR CO-OPERATION AND CONFLICT, 1941-46 (1953) iztirzāta angļu un amerikāņu nostāja kaŗa laika konferencēs sakarā ar Baltijas valstu inkorporāciju. Skaidri parādīta angļu un amerikāņu valstsvīru samērā mainīgā un nekonsekventā nostāja šinī ziņā. Interesanti, ka sējuma autors V.H. Maknīls (William Hardy McNeill) raksta, ka „Rūzvelta piekāpīgā nostāja Teheranā varbūt jāuzskata kā oficiāla Baltijas republiku nodošana Staļina patikai. Katrā ziņā kopš tā laika ASV ārlietu ministrija atmetusi to nākotnes iztirzāšanu.” (Roosevelt’s compliant attitude at Tehran might, perhaps, be counted as an official abandonment of the Baltic republics to Stalin’s good pleasure. Certainly the matter of their future was dropped by the State Department thereafter.) 1955. g. publicētajā sējumā THE REALIGNMENT OF EUROPE Louverī iztirzā Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanas jautājumu un pastāsta, kā kaŗa beigās krievi pārņēma Baltijas valstis.
Visi sējumi ir plaši, tajos sīki un rūpīgi izmantoto avotu pārskati, vai visiem sējumiem pievienotas kartes.
Dr. Miķelis Valters. LATVIJA CEIŅĀ PAR SOVOM TĪSEIBOM. Minchenē: Latgaļu izdevnīceiba, 1960, 96 lpp.
Miķelis Valters, literāts, viens no ievērojamākiem latviešu polītiskiem pamfletistiem, vai pats pirmais latviešu neatkarības saucējs pirms pirmā pasaules kaŗa, pirmās Latvijas valdības iekšlietu ministrs, diplomāts, trimdā publicējis lielu skaitu pamfletu un grāmatu. No tām jo sevišķi jāatzīmē diplomātisko dokumentu krājums MANA SARAKSTE AR KĀRLI ULMANI UN VILHELMU MUNTERU LATVIJAS TRAĢISKAJOS GADOS (Stokholmā, 1957.), kas vērtīgs avots Latvijas brīvvalsts pēdējo gadu vēsturei. Arī latgaliski publicētā grāmata LATVIJA CEIŅA PAR SOVOM TĪSEIBOM ievietoti dokumenti, kas izmantojami latviešu emigrācijas polītisko problēmu pētīšanai. Bez tam šai grāmatā Valters plaši iztirzā Latvijas starptautiskās tiesības, asi vērsdamies pret 1934. g. 15. maija pārmaiņu radītiem Latvijas valsts institūtiem un to tradīciju turpinātājiem emigrācijā. Valters kaislīgi un ar bezgalīgu enerģiju grib cīnīties par Latvijas tiesībām un brīvību. Tā kā viņa uztverē trimdas vadība un sūtņi ir pārāk pasīvi, viņš tos nesaudzīgi kritizē, diemžēl, pārāk emocionālā veidā. Valtera rūpes par Latvijas šodienu, nākotni ir patiesas, viņš liek pārdomāt mūsu sasāpējušos jautājumus, pārvērtēt dažu labu uzskatu. Taču, ja mēs arī pieņemtu visus Valtera padomus, vai Latvijas starptautiskais stāvoklis reālā nozīmē mainītos kaut par matu?
Georg Vigrabs, DIE STELLUNGNAHME DER WESTMACHTE UND DEUTSCHLANDS ZU DEN BALTISCHEN STAATEN IM FRÜHLING UND SOMMER 1939. „Vierteljahreshefte für Zeitgeschichte” 1959. g. jūlija burtnīcā, 261.-279. lpp.
Georgs Vīgrabs (1881-1958), latviešu ārlietu ministrijas un diplomātiskā korpusa ilggadējs darbinieks, pirms savas nāves intensīvi pētīja Latvijas un Baltijas diplomātisko vēsturi. Šī pēc autora nāves publicētā apcere, iztirzā Anglijas, Francijas un Vācijas nostāju Baltijas valstu jautājumā kritiskajā 1939. g. pavasarī un vasarā. Apcere ir ļoti nopietna un rūpīga. Jāmin, ka par savu neseno vēsturi latviešu polītiķi un vēsturnieki līdz šim sacerējuši ļoti maz līdzīgas kvalitātes darbu.
Vīgrabs plaši izvērtējis pieejamos dokumentus, tāpat kritiski analizējis nopietnākās grāmatas un apceres šinī jautājumā, visnotaļ plašo Meisnera (B. Meissner) monogrāfiju DIE SOWJETUNION, DIE BALTISCHEN STAATEN UND DAS VOLKERRECHT (Ķelnē, 1956.).
Rakstā apcerēto problēmu kopumu varētu raksturot ar šādu citātu: „Ir vēsturisks fakts, ka līdz polītisko sarunu pārtraukšanai ar Padomju Savienību Anglija, definējot agresijas jēdzienu, pūlējās atrast formulējumu, kas Padomju Savienībai nedotu nekādu iespēju iejaukties pēc patikas slepenā sarakstā minēto valstu iekšējās lietās. Nacionālsociālistiskai Vācijai turpretim nebija ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu ar vieglu roku un bez liekas domāšanas nodot boļševisma ziņā šādas Rietumeiropas kultūras loka zemes kā Somiju, Igauniju, Latviju un Lietuvu.” Šī atziņa ir svarīga tādēļ, ka joprojām bieži vācu literātūrā (Meisners utt.), tāpat trimdas presē, parādās uzskati, ka patiesie vaininieki Baltijas valstu iekļaušanai Padomju Savienībā ir angļi un franči.
