* * *
es gribēju uzzīmēt sauli
un tvēru pēc baltās krāsas
bet mana saule pazuda
balta baltajā audeklā
es krāsoju debesis gaišzilas
bet bija tās tukšas un skumjas
es zīmēju zeltainas galotnes
tās sanāca blāvas un dumjas
es sarkanu saulrietu gleznoju
bet saule vairs nebija balta
es varavīksnēs to ietērpu
tā šķita pēc papagaiļa
ik dienas no jauna to zīmēju
ar zilu ar zaļu ar rozā
īstā saule staroja tāla
vien manējā šķita kā poza
es attapos pēkšņi ka jāēno
un tonēju pelēkas ēnas
mana saule skuma tām līdzi
caur puskrēslu miglaini rēno
līdz sastapu kādas acis
kas teica man mīļā māsa
lai uzgleznotu sauli
mērc droši melnajā krāsā
* * *
kur nolikt svecīti dezertierim
tam kurš nešāva ne uz vienu
kurš nespēja pacelt ieroci pret otru
elpojošu būtni
kurš neticēja nevienai no pusēm
un labāk pats caur purviem
un mīnētām grāvmalām
devās briesmu pilnajā ceļā mājup
kur nolikt svecīti dezertieriem
tiem kurus nošāva sētmalā
tiem kurus ķēra kā suņus
un tiem kurus lāga ļaudis
pagrabos slēpa
līdz viņi sajuka prātā
un tiem kuri atgriezās mājās
vēlreiz apskaut māti un māsu
palīdzēt uzrakt dārzu
vēlās krēslas stundās
kad kaimiņi neredz
kur nolikt svecīti dezertierim
kurā sētmalā šodien
tā drīkstētu plīvot
kurā logā
vai tavā
* * *
ir vai nav tas kruti
balsot par pazīstamiem
(muitnieki dara tāpat)
ir vai nav tas stilīgi
censties visur būt pirmajam
(kam jau ir sava alga)
ir vai nav tev ko teikt
bērnam kas jautās tev kādēļ
tev sava dzīve ir svarīgāka kā viņa
vai tu aizej vai paliec
kad kāds tevi nelaikā pasauc
palīdzēt nest šo dzīvi
kur tu liksi to visu
pēc kā tu tā esi tiecies
vai tev vajag vairāk
kā var saturēt riekšās
laika un mīlestības
apskaidrības un spēka
(lūk kā akmeņus met
tie kas patiešām bez grēka)
* * *
dzidri oranža gaisma
atmiņu miglā zied
nē skaistākie mirkļi negaist
tie visi dus vienuviet
nu un ka viss pie kā tvēros
vējos kā mākoņi irst
nē mīļi vārdi nezūd
no tiem sastāv mana sirds
* * *
uz kurieni jumti brauc
vai tiešām visi pie dieva
zem tiem ir apslēpts par daudz
žņaudzī krustiņu pirkstos sieva
bet pāri jumtiem tāds miers
no kāda mums visiem bailes
krīt rāmi kā sniegpārslas ziņas
un dziļākie ezeri aizsalst
bet zāģi rokā ņem sieva
un zāģē ezera ledu
tai esot aizbraucis jumts
tā ticot ka atraks ko svētu
* * *
kā gan tu vari zināt ka tas kam tu
tici nav meli
cik gan tu vari satvert patiesības
saujās
tā izplūst caur pirkstiem kā ūdens
tā aizšalc kā pali
un tas vismazāk tev pieder kas
iegravēts krasta kraujās
* * *
es rakstu to kas mani dzīvē notur
to cenšos pierakstīt cik vien es
protu
to cenšos iztulkot no elpas
svešvalodas
to gaismu kuru ārpasaulē neatrodu
un kuras pašai man
vien tik cik otram dodu
* * *
dzejai jābūt kā nezālei
bet jāsmaržo saldāk par rozēm
kur neviens neprasa jāaug tai
kur plēš un ravē tai jāzied
kur skaistuma nav tai jābūt daiļai
kur jēgas nav jātop par jēgu
tā nav dzeja kam piemirsi vārdus
dzeja ir tas kā tu elpo
* * *
dzīve sasien mūs mezglos
es klusi tos vaļā raisu
neko es negribu sagraut
es gribu vien svaigu gaisu
no katrām durvīm šai ielā
pēc citas taisnības smird
un vienīgais logs kas vaļā
ir mana pašas sirds
mums pāri plīvo kā ziedi
svešas skumjas un prieks
ņem likteni vēl šo vienu
šis ir manējais zieds