Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020
* * *
Es rakstīšu Tev vēstuli uz rudens lapām – bet vējš tās sabērs viļņos.
Es rakstīšu ar zāļu stiebriem mākoņos – bet arī tas būs velti.
Pieliec roku pie lauka akmens. Tāda ir mana mīlestība –
Pelēks akmens ceļa malā, uz kā tu vari atsēsties un atpūtināt kājas un sirdi.
Es laikam nerakstīšu Es esmu akmens.
* * *
(Valdim)
Tu iznāci no manas pagātnes un iegāji savā, bet pa to laiku mēs dejojām mēness dārziņā sidrabaini, piesaucot vārdus, kas mūs atpestītu, un tomēr neiemācījāmies īstos. Tikai rokās palika mēness lauskas, un sidrabs sabira matos. Un tad – Jūra mūs aizšūpoja rītdienā un ar smiltīm piesēja katru savā vietā.
Es dēstīšu liedagā puķi, un tu celsi smilšu pili.
Varbūt es tevi tur apciemošu, un mēs atkal dejosim.
* * *
Es varētu kliegt kā man sāp šis zaļums – līdz kaulam līdz pirkstu galiem esmu tapusi zaļa, zaļām acīm un zaļiem sirds pukstiem. Kā koka lapa, pieķērusies zaram, šūpojos vasaras vidū un uzsūcu sauli un dzīvību. Katrai lapai ir tikai viena vasara dota, tādēļ līdz salnām zaļums ir jāizsāp. Ziema Būs bezgala gaŗa…
* * *
Pastāsti man Par griezi – tik vientuļu pļavas vidū griežot baltu nakti strēmelēs ar ko es apklāju savus ievainojumus. Šī nakts ir tik gaiša tik plaša un grieze tik vientuļa, taisni tāda, kā es.
Pastāsti man par mums abām.
* * *
Nav jau citas iespējas:
Ūdens zāles zem ezera līmeņa šūpojas kopā ar vilni – tumši melnas un piesaistītas, līgani mājot un aicinot – un tikai jāizšķiras caur pirkstiem tās laižot vai iegrimt un palikt vai izkāpt nomazgājies, rīta gaismu kā svētos rakstus lasot.
Manī šis ezers Un izvēle – man.
* * *
Tu ļoti, ļoti uzmanīgi liec soļus uz virves, kas pārvilkta ikdienas aizai. Un tad – pašā pēdējā brīdī – taisni pirms krišanas – kāds satver tavus pirkstu galus un palīdz paspert tos pēdējos soļus, kas balstās uz vakara mākoņa drošībā.
* * *
Glabājot sevī dzērves deju es gribu sevi pasargāt no stundām kas tek man pāri kā stikla smiltis ieberžot sīkas rievas sejā, bet tu to nemani man garām ejot – tu domā, ka sapņoju – bet īstenībā dejoju pie aizauguša dīķa kura malas slidenas kā nakts stundas.
Varbūt ar dzērvi celšos tam pāri un varbūt tu neredzēsi, ka dīķī pašas pēdējās pazūd man rokas – smilšu pilnas. Un tu vēl vienmēr domāsi, ka sapņoju.
* * *
Es nevienu negribu pielaist par tuvu – ar pirkstu galiem vai lūpām var noberzt manu apzeltījumu ar ko esmu tik vārīgi pa gadiem iemācījusies sevi pārklāt, un kas tuvāk pienāks, no tā man ir lielākas bailes.
Bet vakar es izstiepu rokas Un skaties – tikai zaļš vaŗš manās plaukstās Bet tu – stāvi apzeltīts.
Viss man ir jāsāk par jaunu.
* * *
Man ar pirkstu galiem Ir jāieķeras Šī rīta jumtā Un nedrīkstu nokrist –
Man ar aizturētu elpu, Sakostiem zobiem Ir jāizspraucas Caur ērkšķu krūmu, Caur melnu stundu Uz ceļiem jāstāv Dieva priekšā un Viņš zinās. Viņš zinās, bet mana Paļāvība nenāk viegli, Tā nāk ar bailēm Un klusu izmisumu. Vai mani pirksti izturēs, Vai nekritīšu?
Un varbūt nemaz Pie jumta nav jāturas – Varbūt rokas jāsaliek Kopā – lūgšanā? Mierīgi jāsaliek rokas? |