Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020
* * *
Ar pasta baložiem baltiem viņš augstos bēniņos mita tos neatstāja nekad, līdz pēdejie sniegi krita
Un baloži tā dvēselīti līdz mākoņiem pavadīja, māte skatījās, neticēja... – Vai tad viņam baloži bija... –
Aizmirstais tosts
Par „mazo Parīzi”pacelsim glāzes,ko tagad vairs nesaprast... bet, kādā baznīcas tornī, reiz mājoja baložu pasts...
Par „mazo Parīzi” iedzersim, lūdzu,kāds bruģis vēl to jūt, kas pazuda kā glezna, kuru vairs neatgūt
Par „mazo Parīzi” – tajā maijā,kas reibināja kā spirts, un nenojauta neviens vēl, vai nenāksies svešumā mirt
Mākslinieka pārvērtības
„ Tušas dzērāja” pamesto spalvuneizsvērt prāta svaros, tā pazuda spalvu mākoņos, kur nekas nav jāizkaro...
Bet, “Tušas dzērājs”, kā viņu sauca, ar to zaudēja Dieva balvu, kas nebij domāta kalpones lomai – to tverot kā darbaspalvu
Tušas zīmējums palika nepabeigts, tik putni zīmējās kokos, un meistars nejuta vairs, cik auksta kļuvusi roka
Priekšnojauta
...un Mēness paisums tad nāks, tad glābsies – tur ienirstot, un pazudīs visas bailes, bet brīnums nav jāsaprot...
Mēness paisumā būsi cēlies kā metaforiskā mijā, un atklāsme, skaidra kā sāls – pati dzīve kā bēgums bija...
Dziesmiņa visiem laikiem
Vecie runča zābaciņi noklīduši nezin kur, novalkāti gan jau bija, tomēr būtu jāpatur...
Jāiet kaut uz jumtiem meklēt, kamēr meklēšanas prieks, varbūt, kādā kaķu krogā, pazaudējis, razbainieks...
Tomēr liekas, kaut kur tālu, var vēl dzirdēt – murr... murr... murr... tur tie vecie zābaciņi kādu nebūs vairs nekur
* * *
Klusā daba ar tintnīcu veco un rūsgano rakstāmspalvu, ar ko bērnībā savā vectēvs vēl vilka lielos burtus...
Klusā daba ar koka tintnīcu, ko neatceras vairs neviens, tintes jūra ir izžuvusi, bet, senos rokrakstos dzīve brien |