Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020
Dzejnieks Leons Briedis (1949-2020)
Dzīves rīts1969. gada 19. janvārī Vāclava laukumā Prāgā čehu students Jans Palahs pašsadedzinājās, protestējot pret padomju tanku politiku Čehoslovākijā. Tā paša gada 11. februārī latviešu dzejnieks Leons Briedis, būdams aiz tā paša dzelzs priekškara, uzrakstīja dzejoli „Es tevi mīlu, dzīve!”:
Starp lepnumu, laimi
un brīvas izvēles gribu.Starp neziņu, nāvi un nemirstību.
Ar pēdējo dvašu,
ar pēdējo dvašu
vēl vienmēr to pašu,
vēl vienmēr to pašu:
– Kā es tevi mīlu, dzīve!
Par šo dzejoli Leonu izslēdz no Latvijas Universitātes 25. martā – ļoti simboliskā datumā, kad pēc kara tūkstošiem nevainīgu latviešu tika deportēti uz Sibīrijas nāves nometnēm (1949). Bet Leons nepadevās, sava drauga Ulža Bērziņa mudināts ķērās pie arābu valodas studijām, dzejoja kā apsēsts, izslimoja diloni, no Kišiņevas uz Latviju atveda sava mūža mīlestību – rumāņu dzejnieci Mariju Makoveju.
No rīta pirms maizes darba uzrakstījis četrus dzejoļus, tos pārlasījis Leons divus saplēš un iemet papīrkurvī. Pārnācis no darba, atrod tos uz galda, kopā saliktus, ar sievas Marijas zīmīti klāt – „muļķis”.
Dzejnieks jau ir tāds dzīves muļķis, pārlieku to mīlēdams, pārlieku valodā cildinādams.
Leons arī tā dara – savā krājumā Liepas koks, zalkša asins iemūžinādams tēva māsu Karlīnu – „Viņa neprata lasīt, ne rakstīt, bet labāk par visiem prata izlasīt bērnu acīs, kad gribas ēst.”
Septiņdesmito gadu beigās Leons Briedis saraksta savu slavenāko dzejoli „Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu”, ko sakomponē Raimonds Pauls.
Kad mūžībā aiziet viņa dzīves draugs – sieva Marija, viņš turpina dzīvot un pārvar sevi valodā, uzrakstīdams romānu Vilcene un atraitnis.
Viņš rakstīja virtuvē, līdztekus vārot viņu iemīļoto gulašzupu. Kad bija noguris, skaloja veļu un izgrieza ar rokām, asaru sāļais šķidrums pilēja vannītē.
„Nebija nekas jāizdomā pašam, tas nāk no manas dzīves”.
Nora Ikstena
Nebūtības priekšpilsēta
Leona Brieža piemiņai
„Atbrauc! Gribētos tevi vēlreiz satikt
pirms nāves. Brauc ar mikriņu 6066!” tā tu teici
„Nē!” es teicu, „braukšu ar vilcienu
caur sen, sen apciemotām vai nekad neredzētām
vietām. Ļaudis iekāps, izkāps, bet es palikšu
sēžam, skatīšos pa logu, tur mētāsies manu vēl
neuzrakstīto dzejoļu fragmenti”
Nonācis galapunktā, gāju gar hipermārketu
pa Artilērijas ielu, pagriezos pa kreisi uz
Raiņa ielu, tad pa labi uz Skolas ielu, gāju
tālāk gar kapsētu līdz bezgalīgi garai mājai
numur viens, dzīvoklis viens
Mežs vienā pusē, jūra otrā
kā jau pienākas Nebūtības priekšpilsētā
„Te ir ļoti laba infrastruktūra,” tu teici
„Akropole, Kolizejs
H&F (Hades&Forums), un zemnieki
te saved savas nekad nepārdotās
ieceres un sapņus, arī kartupeļus un
kāpostus. Viņi mani pazīst jau
daudzus gadsimtus”
Tā bija normāla, sirsnīga tikšanās
runājām par augiem, audzējiem, zālēm, zāļu devām
par bijušām un topošām grāmatām
par zaudētiem, tepat pazudušiem draugiem
protams, par tiem orgāniem, par kuriem
kad tie vēl bija savā vietā mūsu ķermeņos
vispār ne domājām, ne runājām
Es tev atvedu banānus, mandarīnus
avokado un Gilgamešu latviešu valodā
Tu mani cienāji ar zupu, un es ierakstīju
Tavā viesu grāmatiņā: „Tā bija laba
tā zupa, kuru strēbām. Turpināsim”
Gāju atpakaļ uz staciju
Lija lietus, atvēru līdzpaņemto
lietussargu. Tas aptumšoja debesis
vēl vairāk par smagajiem mākoņiem
Stacijā piegāju pie kases nopirkt biļeti
„Parasti mēs nepārdodam atpakaļceļa
biļeti. Nupat mūsu stacijas nosaukums
tika nomainīts
Lūdzu, tagad eiro četrdesmit trīs”
Brīnījos, izgāju uz perona
Mēģināju salasīt jauno stacijas
nosaukumu, bet lietū un pēcpusdienas
krēslā nekādi nespēju
redzēju tikai spilgti sarkanu izkārtni
uz kuras baltiem burtiem rakstīts: „TOP”
(21.11.2019)
*
Šodien, 2020. gada 1. februārī, viss ir citādi
Tu esi tikpat dzīvs kā vienmēr, bet tikai manās atmiņās
Šodien Tu esi logos manos logos
vienīgajā vietā, kur mēs
atkal tiksimies, un vienmēr
Juris Kronbergs
Rakstniece Benita Veisberga
1928.4.X Jelgavā - 2019.16.XI
Kleitonā (Clayton, California).
 Benita Veisberga pie Ēra gleznas (1994.XI) Foto: I. Bulmane. |
Dzimusi skolotāju ģimenē, tēvs Hercoga Pētera ģimnāzijas Jelgavā pēdējais direktors. Piedzīvojusi pamatskolas dienas Jelgavā un vasaras Zemgales laukos, pēc tam savas bērnības dienu Jelgavas nežēlīgo nodedzināšanu. Bēgļu gaitas ved uz Eslingenu, tur pabeigta ģimnāzija. Izceļojusi uz ASV, Minesotas universitātē studē mākslas vēsturi un literatūru. Sanfrancisko viņa sāk publicēt apceres par mākslu Ceļa zīmēs un Jaunā Gaitā. Benitas četras prozas grāmatas: Es, tavs maigais jērs (1968, piešķir Jāņa Jaunsudrabiņa balvu), Orindas piezīmes (1977) un turpmākās dienasgrāmatas – ar iekšēju monologu un izteiktām dzejprozas iezīmēm. Seko Brīnumaini (1995, PBLA KF balva) – turpat vai vizuāli sniegts „kaut kas no pagājības” ar Tirgus laukumu, zirgiem, kam kaklos auzu tarbas, rati, pircēji, graudi, salmi un pelēkās ratu segas… Trimdas grāmata (1995, PBLA KF balva). Benitas raksti publicēti Karogā, LaRAs Lapā, Varavīksnē un citur.
Benitai padevās momentuzņēmumi. Koku valodu viņa saklausa kā dzīves mierinājumu, arī vārdos, krāsās, līnijās, smaržu aprakstos, plaukstošu ēnu rakstu zīmēs uz akmeņiem. Viņa alkst un atrod skaistumu abu dārzu dabas norišu plūsmā, ļaujot tiem atmiņās saplūst par vienu. Viņas dzīves mūža biedrs grafiķis Ēris (Ervīns Antons, 1921-2001) bija spilgtas improvizācijas bagāts mākslinieks, kuru vienreizēji portretējusi Benita Orindas piezīmēs. (Jaunā Gaita nr. 229, jūnijs 2002).[1]
1980. gados pēc Portlandes (Oregon) un Kalifornijas LaRAs rakstnieku dienām atvērās vēstuļu plūdi. Vēstules/apsveikumi nebija kancelejiska rakstura, tie bija vienmēr pašu zīmēti, kolāžēti – (veikalā pirktie bija radošajiem zem goda), ar sveču vai vīna traipiem, bet īsti. No tiem laikiem saglabāts žūksnis Benitas un Ēra rakstītā.
Kādā atmiņu pierakstā Benita atceras senos Jelgavas Baložu kapus un kā viņa bērnībā ar tēvu veduši zilo atraitnīšu stādus vectēva piemiņai.
Ēra un Benitas dēls Āris šovasar tur aizvedīs abu vecāku urnas.
…no zemes ieaudzis, no aizgājušu mūžu grūtuma, slavas dziesmām un asarām mūros ieaudies spēks manam spēkam pretī nāk.[2]
Maija Meirāne
[1] „Tukku Māgi un domu tilti: portrets Ērim”. Jaunā Gaita nr. 229, 2002.VII
[2] „No domām par Latviju”. Benita Veisberga. LAIKS 1988.23.IV
Gleznotāja Daina Dagnija
(1937.15.III - 2019.04.XII)
Daina Dagnija ir leģendāra un nozīmīga personība gan Latvijas, gan pasaules vizuālās mākslas kontekstā. Viņa dzimusi neatkarīgajā Latvijā pirms kara, bet septiņu gadu vecumā kopā ar ģimeni devusies bēgļu gaitās, uzaugusi Detroitā, ASV. Radošā mūža lielāko daļu Daina Dagnija pavadīja Ņujorkā, kur studēja glezniecību, Ņujorkas un Ņūdžersijas štatā. Dagnija vienmēr ir bijusi neatkarīga māksliniece. Viņa akli nesekoja laika modēm un virzieniem. Māksliniece vienmēr ir gleznojusi kā un ko viņa pati juta par nepieciešamu. Balstītu uz savu pieredzi abstraktajā ekspresionismā, 60tajos un 70tajos viņa attīstīja sev ļoti raksturīgo figurālās glezniecības stilu ar spēcīgām, noteiktām formām un košām krāsām. Tie ir darbi par sabiedrību, viņas pašas pieredzi kā imigranti, kā sievieti un vientuļo divu dēlu māti. Daina Dagnija arī gleznoja politiskas tēmas, piemēram, darbi Diktators un Moceklis (1982), uzgleznojot gleznu ar baltu govi, kas apsargā gulošu sievieti, rodas 12 simbolisku gleznu cikls Sieviete un govs (1982-85). 2001. gadā Dagnija pārcēlās uz Latviju, kur viņa iedziļinājās sevī, dabā un pašā radīšanas procesā.
Linda Treija
Daina Dagnija. Sieviete un govs #1. Eļļa uz audekla.184×179cm. 1982
