Sabīne Košeļeva

Pierobežas dvēsele

Mugurā Intai debeszila zīda blūze, ap kaklu spīdīgas kā aronijas melna koka krelles, ausīs mazmazītiņi zelta riņķīši, bet gaišrozā perlamutra laka mandeļveida nagu galiņos viegli apdrupusi, jo visu dienu nākas klabināt datora klaviatūru un krāmēt grāmatas. Viņa ir priekšniece. Nē, ne jau tāda šerpā, kas visiem norāda, kas un kā pareizi darāms, bet pati tikām savā nodabā aiz datora ekrāna risina „lielās un svarīgās” lietas, bet gan tāda, kas ikvienam gatava palīdzēt – vai tas būtu skolēns, kam jāpilda literatūras mājasdarbs, vai sirmgalvis, kas netiek galā ar internetbanku. Neba nu tāpat vien profesijā aizvadīts vairāk nekā 30 gadu.

„Pirmkārt, ļoti patika lasīt,” kārtodama plauktos lasītāju atpakaļ atgādātās grāmatas, pieklusinātā balsī iesāk Inta. „Bērnībā visas pasakas tika izlasītas – sākot no latviešu tautas un beidzot ar Pasaules bērnu sēriju. Visu, kas bija pieejams, ņēmu cauri. Vienmēr paticis meklēt un likt kopā informāciju. Interesēja arī vēsture, bet nosliecos par labu tomēr bibliotekāra profesijai, jo pēc dabas esmu diezgan noslēgts cilvēks,” viņa stāsta, liekot plauktā Māras Zālītes Paradīzes putnus, kas šobrīd iet uz urrā.

Tiesa, kā saprotu vien pēcāk, apgalvojums par diezgan noslēgto cilvēku patiesībai atbilst vien daļēji. Inta atveras pamazām, atklājot savu īsteno latgaļu dvēseli, kas nezinātājam tā nav vis vienkārši uzreiz samanāma. Un pareizi jau vien dara – nevar taču kuram katram pretimnācējam uzreiz izplāties – ne visi novērtē un atdara ar to pašu, it sevišķi mūslaikos, kad galīgi nevar zināt, kas kuram aiz ādas. Tiesa, arī iepriekšējās dienās nevarēja zināt. Tā tas laikam dzīvē vienkārši ir iekārtots, ka nekad nevar skaidri zināt, kas kuram aiz ādas.

Skoloties arodā Inta savulaik devusies uz galvaspilsētu Rīgu, bet jau prakses laikā atgriezusies dzimtajā pusē – no sākuma Ludzā, bet pēc tam atpakaļ Kārsavā. „Padomju gados bija sadale – no kurienes nāca pieprasījums, uz turieni tev arī bija jādodas. Man pret atgriešanos mājās nebija nekas iebilstams, te bija mamma, draugi un klasesbiedri. Lai gan bija jau arī mazliet tas Rīgas vilinājums – visiem jaunajiem liekas, ka lielā pilsētā dzīve interesantāka,” viņa smaidot atminas.

Smaids Intai ir vēlīgs un gaišs kā visviedākajai ciema sievai no pasakām, kam aiz muguras neskaitāmi raibumraibi kā pieci dzeņa vēderi dzīves līkloči, čupiņa izauklētu savu un arī kaimiņbērnu, ne viens vien pārdzīvojums, kas klusībā ar drīzāk vīrišķīgu drosmi un stoisku mieru vienatnē izsāpēts, liekot apzināties, ka neba nu dzīvē viss vienmēr notiek pēc mūsu prāta un vēlmēm un ka dažreiz daudz jēdzīgāk ir samierināties un pielāgoties, nevis pusaudziski skriet ar pieri sienā, cenšoties vienā piegājienā izmainīt visu pasaules kārtību.

„Tanī laikā visi agri dibināja ģimenes. 20 gados jau bija precējušies un apbērnojušies. Draugi gandrīz visi bija apprecējušies, kad atgriezos. Pēc pāris gadiem arī es nolūkoju vīra kungu – tepat netālu no kaimiņu pagasta, Bērzgales puses,” atklāj Inta.

Lai arī jaunais vīrs tolaik strādāja Rēzeknē, tomēr par dzīvesvietu abi izvēlējās Kārsavu: „Es negribēju mammu un māju atstāt, arī vīram tepat Bērzgalē vecāku mājā mamma ar māsu dzīvoja, kurām bija jāpalīdz. Rēzeknē viņš strādāja elektrobūvinstrumentu rūpnīcā, kurai Kārsavā bija filiāle, tāpēc ar darbu problēmu nebija. Tā tas viss kaut kā dabiski izveidojās.”

Tiesa, drīz vien ar visām no tā izrietošajām sekām pienāca lielo pārmaiņu gads – 1991. Rūpnīcas pamazām likvidēja, un aši bija jādomā kas cits, lai varētu savilkt galus kopā. Par laimi radās darba iespējas 15 kilometru netālajā robežsardzē un muitā. „Vīrs aizgāja strādāt muitā un paralēli mācījās. Visiem tas bija kas jauns un nebijis,” Inta atminas. „Bija liels patriotisma vilnis. Dibinājās Tautas fronte, notika dažādas Atmodas aktivitātes, cilvēki brauca uz Baltijas ceļu. Mēs visi jutām pārmaiņu gaisotni un cerējām, ka beidzot būsim saimnieki paši savā zemē.”

Lielā jūsma un spožās nākotnes gaidas gan drīzi vien ieguva krietni reālistiskākus vaibstus. Nāca gaismā Padomju režīmā noklusētais un atskārsme par to, kādos maldos tik ilgi dzīvots. Arī nacionalizētos īpašumus ne visiem izdevās atgūt, bet naudas nevienam lāgā nebija. „Kad dalīja kolhoza mantību – bija, kam tika tehnika, bija, kam netika nekā.” Tad arī sācies „aizaugušo lauku periods”. Privatizēts bija, bet ko ar to darīt – ne visi saprata. Turklāt ne jau nu visiem pietika darba roku un spēku, lai ar atgūtajiem īpašumiem tiktu galā.

Inta gan atminas, ka apkārtējās pārmaiņas viņu īpaši nav biedējušas vai mudinājušas savā dzīvē ko kardināli mainīt. Arī „uzņēmējdarbības bums” viņu neskāra. „Man bija darbs, kas man patika, nelikās, ka kaut kas būtu jāmaina. Šajā profesijā tāpat visu laiku kaut kas mainās – nemitīgi esi cilvēkos, uzzini un apgūsti ko jaunu,” Inta atklāj sava aroda aizkulises.

Nākamās lielās pārmaiņas ieradās pēc nepilniem 10 gadiem, kad arī pierobežā par sevi lika manīt pasaules elpa un jaunās tehnoloģijas. Bibliotēku sistēma tika datorizēta, un nācās no nulles apgūt, kā ar to rīkoties. Tieši tāpēc 2001. gadā Inta no jauna nodevās studijām. Piecus gadus pa brīvdienām braukāja turpu šurpu uz teju 300 kilometru attālo Rīgu, lai zināšanās tiktu līdzi jaunajam laikam un varētu palīdzēt to pašu izdarīt citiem.

„Tagad es nesaprotu, kā es to dabūju gatavu. Bija jāpilda mājas darbi un jāraksta lielie studiju darbi, jādara ikdienas darbs bibliotēkā, un arī mājas dzīve taču nekur nepazuda, bet kaut kā es ar to visu tiku galā. Laikam jau tāpēc, ka latgaliete,” viņa smejoties stāsta.

Kad vaicāju, kāda tad īsti ir atšķirība starp latvieti un latgalieti, Inta pēc īsas apdomāšanās, atsaka: „Latgalis ir atvērtāks, viesmīlīgāks, vienkāršāks. Tāds... drusciņ viņā ir kaut kas no tās krieviskās plašās dvēseles. Jebkuru uzņems, pabaros, samīļos un pavadīs ceļā.” Šādas īpašības cilvēkos es allaž esmu uzlūkojusi ar baltu skaudību, jo pati esmu „latviete parastā” – iekšupvērsta, aizdomu pilna, pārlieku piesardzīga. Un ja nu atkal kaut kas?

Pati savu datoru Inta iegādāja vien tad, kad mācības jau bija krietnās burās: „Pirmo gadu mēs vēl ar roku rakstījām referātus, tad nopirku datoru. Bija lielas problēmas ar internetu – vienīgā iespēja pie mums bija iezvanpieeja, kas bija ļoti dārgi. Drīz vien pirmie datori parādījās arī bibliotēkās. Pie mums, man liekas, tas bija 2003. gadā. Tagad jau dzīve bez kompjūtera vispār nav iedomājama!”

Tiesa, mazpilsētās bibliotēka nav vis tikai vieta, kur iegriezties, lai paņemtu vai atdotu grāmatas, ko palasīt pirms miega vai laiskojoties piemājas dārza zālienā. Bibliotēka ir sava veida darījumu un kultūras centrs. „Mēs te printējam, kopējam, skenējam, sūtām vēstules, palīdzam ar ikdienas maksājumu veikšanu, jo ne jau nu visiem ir mājās internets. Tāpat pie mums nāk lasīt jaunāko presi, jo žurnālus un avīzes arī ne visi var atļauties nopirkt,” atklāj Inta.

Te arī uz mirkli pavīd pierobežas dzīves ne tas glītākais vaigs. „Mēs jau te ikdienā visu ko redzam un dzirdam, pietiek sūro stāstu ar atliektiem galiem. Problēma gan nav tikai pašā pierobežā, bet gan cilvēku galvās. Daļai patīk tikai gausties un pašiem neko nedarīt. Mums vēl padomju laika domāšana, ka kaut ko pienesīs klāt un iedos. Tas, kurš ir sapratis, ka nekā tamlīdzīga nebūs, attiecīgi arī rīkojas, lai savu dzīvi kaut kā nebūt uzlabotu. Vajag tik gribēt un darīt, nevis sēdēt, gausties un gaidīt, ka pats no sevis iekritīs klēpī. Tā jau nekur nenotiek! Ne Rīgā, ne pierobežā,” pārliecināta ir Inta.

Lai arī liela daļa jauniešu no pilsētas labākas dzīves meklējumos aizbrauc kur kurais, tomēr nav tā, ka Kārsava tāpēc grimtu nabadzībā un pazustu nebūtībā, pamazām pārvēršoties par Dieva aizmirstu nevienam nevajadzīgu nostūri, kur dzīve iestrēgusi sūrajos deviņdesmitajos. „Mēs taču redzam, kā pilsēta mainījusies – ir sakārtota vide un infrastruktūra, uz ielām parādījies apgaismojums, ar Eiropas projektu atbalstu renovē skolas un stadionus. Vide kļūst labāka un ērtāka dzīvošanai. Ja ir darbs un iztika, tad šeit tiešām ir labi dzīvot!” ar dzimto vietu lepojas Inta.

Tiesa, padomju paliekas arvien ir jūtamas. Vēl joprojām atrodas tādi, kuri labprātāk skatās Krievijas televīziju – kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir lētāk, un arī pēc lētākas degvielas dodas uz vareno kaimiņzemi. Pie velna nodokļus, pie velna veselo saprātu.

Bet vispār nekādas „krievu problēmas” Kārsavā neesot, visi dzīvo draudzīgi kā kaimiņš ar kaimiņu, daudzi pat saradojušies. Pats no sevis savulaik atkritis arī krievu skolu slēgšanas trādirīdis, jo, samazinoties bērnu skaitam, skolas automātiski tika apvienotas, un visi dabiski pārgāja uz mācībām latviešu valodā, tāpēc ierasto pierobežas mazpilsētu bažu par pārkrievošanos Kārsavā nav. „Mums drīzāk ir bail, ka pilsēta izmirs, nevis pārkrievosies,” rūgti smejas Inta.

Tiesa, bažas, kā jau jebkuram puslīdz saprātīgam mūsdienu pasaules iemītniekam, ir par kopējo situāciju pasaulē, un galīgi negribētos piedzīvot brīdi, ka kaimiņvalstu attiecības saasinātos tiktāl, ka jāsāk uztraukties par savu drošību. „Mēs esam pirmie vārti tiem, kas ienāk no tās puses,” nu jau pavisam citādākā balsī saka Inta. „Savā ziņā mēs esam vizītkarte austrumiem. Gribas sevi parādīt no tās labākās puses – ka mēs cītīgi strādājam, rūpējamies cits par citu un vidi sev apkārt, lai te būtu droši, un bērniem gribētos atgriezties. Bet tas jau lielā mērā ir atkarīgs, no tā, kā pasaulē viss veidosies...”

Te nu Inta pieklust pavisam, laikam nokususi no tincināšanas. Beigusi lodāt gar grāmatu plauktiem, viņa apsēžas pie galda ar jaunākajām avīzēm un pārskatāmi sakārto tās vēdeklītī. Var jau viņu arī saprast. Man arī ne pārāk patīk, ka visām varītēm kāds lien iekšā dvēselē, cenšoties izdibināt, kas un kā, lai pēcāk pēc savas saprašanas izdarītu secinājumus, ko kā vienīgo patiesību pavēstīt pasaulei.

Bet ar dvēseli viss nav tik vienkārši. Vienīgā patiesība ir dvēsele pati. To nevar nedz nomērīt, nedz izstāstīt, nedz nodot tālāk kā dzimšanas dienas velti vai dzimtas relikviju. Tā ir no tādas vielas kā sapņi – gaistošas, smalkiem dimanta putekļiem aplipušas, sargājamas un lolojamas, lai neviens ar saviem dubļainajiem zābakiem nevarētu to sacūkot.

Dvēseli nevar notēlot vai sagudrot kā pasaku, ko stāstīt bērnam pirms gulētiešanas. Ja tā tev ir, to var samanīt uzreiz. Tā mirguļo acu kaktiņos un spraucas ārā pa visām ādas porām, lai kā arī necenstos noslēpt. Dvēsele skan balsī kā mazi zvārgulīši, kā šaurais „ē” Latgalē un platais – Kurzemē, bet tās daļiņas pielīp visam, kam pieskaries. Cilvēkiem, lietām, ēdienam.

Ja tās nav – tad arī nekad nebūs. Dvēseli nevar izaudzēt dobē kā kāļus vai burkānus, uzraudzēt burkā kā tējas sēni vai iegādāt tirgū kā sviestu vai medu. Dvēselei nav nedz receptes, nedz cenuzīmes.

Dvēsele nēsā debeszilu zīda blūzi, ap kaklu tai spīdīgas kā aronijas melna koka krelles, ausīs mazmazītiņi zelta riņķīši, bet gaišrozā perlamutra laka mandeļveida nagu galiņos viegli apdrupusi, jo visu dienu nākas klabināt datora klaviatūru un krāmēt grāmatas.

 

 

Sabīne Košeļeva ieguvusi Latvijas Universitātes sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikācijas zinātnē un Liepājas Universitātes humanitāro zinātņu maģistra grādu rakstniecības studijās, kā ietvaros pusgadu apguva angļu literatūru un kultūru Viļņas Universitātē. Izdots romāns Rīga-Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts, kas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā „Spilgtākā debija”, grāmata bērniem Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās un stāstu krājums Vientulības ministrija. Interesē kultūras trauma, sociālā atmiņa un nacionālā identitāte. Ikdienā darbojas interneta medijos.