Anita Liepiņa
Albērs Kamī (Albert Camus)
1913.07.XI - 1960.04.I
David Levine (ASV, 1926-2009).
Albert Camus. Tinte uz papīra. 1965Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Tā rakstīja Māris Čaklais. To var attiecināt uz visiem cilvēkiem, īpaši uz tiem, kas turpina ar sevi dalīties rakstos, un no vārda mākslas izrietošās darbībās, teātrī, filmā. Tāds bija Albērs Kamī. 2020. gada 4. janvārī aprit 60 gadi no rakstnieka nāves auto avārijā Francijā. Notikumi drāžas arvien straujāk, bet der atcerēties cilvēkus, kas ir veidojuši mūsu pasauli. Kamī pats bija ražīgs rakstnieks, analīzes un komentāri par viņa darbu ir liku likām, tāpēc katram nākamajam rakstītājam jāizvēlas savi uzsvara punkti.
Kamī dzimis uz laukiem, Annabas apkārtnē Alžīrijā, kur tēvs Luciens strādāja. 1914. gadā tēvu iesauc karā, un tai pašā gadā viņš mirst no ievainojuma. Māte, atraitne, ar Albēru un viņa vecāko brāli, aiziet dzīvot pie savas mātes vienā no Alžīras nabadzīgajiem rajoniem. Vecāmāte ir noteicēja, ļoti barga, kurpretim māte, Katrīna, klusa. Gandrīz bez vārdiem viņa kļūst par dēla iedvesmotāju, viņas tēls saplūst kopā ar jūru par sievišķības simbolu. Tēvu viņš neatceras, bet māte stāstījusi, ka tēvs aizgājis noskatīties nāves soda izpildīšanu kādam slepkavam, pārnācis mājās, vēmis visu priekšpusdienu. Šī tēma viņa darbos atgriežas atkārtoti. Viņa darbos atsauces vijas gan uz priekšu gan atpakaļ.
Par sevi lai stāsta pats Kamī: „Es sajutu sevī bezgalīgus spēkus. Vajadzēja tikai atrast, kur tos pielietot. Nabadzība nebija šķērslis. Āfrikā jūra un saule naudu nemaksā. Šķēršļus lika aizspriedumi un stulbums... Nekad neesmu bijis skaudīgs. Par to pateicība manējiem, kam tiešām viss trūka, kam nekas nebija, bet viņi neko neskauda. Ar savu klusēšanu, atturību, ar savu dabīgo mierīgo lepnumu, šī ģimene, kas pat neprata lasīt, man iedeva visaugstāko morāli, kas vēl vienmēr ir spēkā. (1) Ļaudīm ir savi principi: „Ir sava izteikta morāle. Cilvēkam nekad ‘nepietrūkst’ goddevības savai mātei, uz ielas tas uztur respektu pret savu sievu, ir uzmanīgs pret grūtu sievieti. Pa divi neuzbrūk vienam pretiniekam, jo tas nav ‘godīgi’. Kas šos vienkāršos noteikumus neievēro, tas nav vīrs, un lieta ir izbeigta." (2)
Kādu laiku Kamī ir strādājis tiesā, pierakstot prāvas gaitu, tāpēc labi pārzināja procedūru, kā viņš to apraksta Svešiniekā (3). Priekšvārdā vienam no grāmatas izdevumiem viņš raksta: „Mūsu sabiedrībā cilvēks, kas neraud savas mātes bērēs, riskē tikt notiesāts uz nāvi... Es tikai gribēju teikt, ka grāmatas galveno varoni notiesā tāpēc, ka viņš nespēlē spēli... viņš atsakās melot.” Atkārtojas arī mātes stāstītais par tēva reakciju pēc nāves soda redzēšanas.
Uz kādas lapiņas Kamī ir atzīmējis sev nozīmīgus vārdus: „Pasaule, sāpes, zeme, māte, cilvēki, tuksnesis, godaprāts, nelaime, vasara, jūra.” Jēdziens absurds ir visvairāk saistīts ar šo rakstnieku, ko viņš pats skaidro šādi: „Absurds rodas, kad cilvēka sauciens atsitas pret prātam neaptveramo pasaules klusumu.” Klusuma beigās, kā visiem zināms, ir nāve. Absurdo cilvēku Kamī definē: „Tas, kas neko nenoliedzot, neko nedara mūžības labā.” Abstraktus jēdzienus par dzīvības un nāves mijiedarbību var labāk sajust: „Kā lai izskaidro, ka nāves attēls nekad nav atdalīts no dzīves?... es neredzu, kas pie nāves var būt svēts, turpretī es sajūtu starpību, kas var būt starp bailēm un respektu. Šeit viss elpo bailēs no nāves, zemē, kur viss aicina dzīvot. Tomēr, tieši pie šiem kapsētas mūriem Belkūras jaunieši norunā satikšanos, un meitenes ļaujas skūpstiem un glāstiem."(3) Līdzīgi senajiem latviešiem Kamī un viņa ļaudis nesaprot jēdzienu grēks.
Seno grieķu mīti ir ieausti Rietumeiropas kultūrā. Kamī absurdo cilvēku ilustrē Sizifa mīts: „Dievi bija Sizifu nosodījuši bezgalīgi velt akmeni līdz kalna augšai, no kurienes akmens pats ar savu svaru atkal nokrīt lejā. Viņi bija, diezgan saprātīgi, domājuši, ka nav briesmīgāks sods, kā bezjēdzīgs, bezcerīgs darbs." (4) Plutons atļāva Sizifam no veļu valsts atgriezties uz zemes, jo viņš nebija ar cieņu apglabāts. „Bet, kad viņš no jauna bija ieraudzījis pasauli, sajutis ūdens un saules garšu, siltus akmeņus un jūru, viņš vairs negribēja atgriezties veļu valsts krēslā... Viņu ar varu atveda atpakaļ veļu valstī, kur viņa akmens jau gaidīja... Sizifs ir absurdais varonis... Dievu nicināšana, nāves nīšana, un kaislīga dzīves mīlēšana viņam maksāja šo mocību... Ja šis mīts ir traģisks, tas ir tāpēc, ka varonim ir apziņa... Sizifu vajag iedomāties laimīgu”. Tāpat absurdais cilvēks izvēlas dzīvot un pūlēties un arī viņu vajag iedomāties laimīgu.
Latviešu lasītājiem vislabāk pazīstams ir romāns Mēris (La Peste 1947) Zentas Mauriņas tulkojumā. Pēc II Pasaules kara beigām, to izprata kā ļaunuma simbolu. Savās Piezīmēs autors ir rakstījis: „Izcēlās karš. Izcēlās mēris."(5) Posts nāk, cilvēki to pārcieš, un pēc tam dzīve atkal nomierinās, un pat postā Kamī uzsver cilvēku dziņu dzīvot, būt laimīgiem.
Pēc II Pasaules kara beigām, Kamī vērtējumā, tomēr dzīve neizveidojās kā viņš bija iecerējis. Ar stāstījumu Kritiens (La Chute) (6) rakstnieks kļuva negatīvs. Šim darbam autors būtu gribējis dot vārdu Mūsdienu varonis. Kādā Amsterdamas bārā varonis, izbijis Parīzes advokāts vārdā Žans-Batists Klamens (Jean-Baptiste Clamence / Jānis Kristītājs Apžēlotājs) runā ar cilvēku, kura klātbūtni var noprast tikai no stāstījuma. Pretēji Sizifam, viņš neiet pakaļ akmenim, bet stāstījumā krīt arvien zemāk. Savās piezīmēs autors raksta: „Vai runātājs šai darbā tiesā pats sevi vai savu laiku? Viņam ir moderna sirds, tas ir, viņš nepanes, ka viņu tiesā. Viņš pasteidzas tiesāt pats sevi, tā lai labāk varētu tiesāt citus.” Runātājs saka, ka ir grēku nožēlotājs tiesnesis. Piemērs no Kritiena: „Mirt, ja vajag, lūst ne liekties. Bet es liecos, jo vēl turpināju pats sevi mīlēt. Pēc visa tā, ko esmu jums stāstījis, pēc jūsu domām, kas ar mani notika? Es apriebos pats sev? Ne prātā, man tieši apriebās tie citi." (6) Stāstījums iet aplī, klausītājs ir advokāts no Parīzes, un stāstītājs, atceroties notikumu ar jaunu sievieti, kas no tilta ielēca upē, un kuru viņš neglāba, pāriet uz nākotni, runādams sava klausītāja vietā: „Meitiņ, lec atkal ūdenī, lai man būtu otra izdevība mūs abus izglābt! Otra izdevība, ko? Kāda bezkaunība! Iedomājieties, mans kungs, ka mūs turētu pie vārda? Vajadzētu rīkoties. Brrr! Ūdens ir auksts! Bet neuztrauksimies! Tagad jau ir par vēlu, vienmēr būs par vēlu. Laimīgā kārtā.” Šeit der atcerēties, ka Kritiena varonis par visu ir negatīvs. Citā vietā autors skaidro: „Ir liela drosme pašam sevi pieņemt ar savām pretrunām.”
Tā kā pa jokam Kamī paklanās saviem priekštečiem Francijas un pasaules domas veidošanā. Viņš raksta: „Es saceļos, tāpēc es esmu.” Dekarts 17. gadsimtā: „Es domāju, tāpēc es esmu.” Mājiens Voltēram 18. gadsimtā. „Brīvība ir iespēja aizstāvēt to, ko es nedomāju, iekārtā un pasaulē, ko es atzīstu par labu. Tas ir piekāpties pretiniekam.”
Kādā intervijā televīzijā 1959. gadā Kamī skaidro: „Kāpēc es spēlēju teātri?... vienkārši tāpēc, ka skatuve ir vieta, kur es esmu laimīgs.” Teātra gaitas viņš sāka jaunībā Alžīrā, Darba teātrī (Théâtre du Travail) vispirms kā aktieris, vēlāk kā rakstnieks, režisors: „Es ticu kopskatam, ko iecerējis, iedvesmojis vadījis tas pats gars, rakstījis un uzvedis tas pats cilvēks, kas dod vienotu gaisotni, stilu un ritmu, kas ir izrādei nepieciešamais trumpis.” Nolēmis turpmāk nodoties teātrim, viņš 1959. gadā bija nokārtojis ar kultūras ministru Andrē Malro (André Malraux), ka pārņems Rekamjē (Récamier) teātri Parīzē.
Starp intelektuāļiem viņš vienmēr sajuties kā trimdā, tikšanās dažkārt bija vētrainas, kā to apraksta Simone de Beauvoir: „Ap 11:00 vakarā ieradās Kamī, sliktā garastāvoklī... viņš uzbruka Merleau-Ponty par viņa rakstu... sakarā ar Maskavā notiekošo prāvu attaisnošanu, un bija sašutis, kā var salīdzināt pretošanos ar nodevību... Kamī, ļoti satraucies, aizcirta durvis, Sartrs un Bosts viņam skrēja pakaļ uz ielas, bet viņš nenāca atpakaļ.”
Kopš bērnības Kamī domājis par tēvu un valsts varu, kas nogalina cilvēkus. Viņš ir iesaistījies glābšanas mēģinājumos uz nāvi notiesātiem Franko laikā Spānijā, viņa domu biedri bijuši Bretons, Sartrs, Simone de Beauvoir, Malro. 1957. gadā iznāca grāmata Pārdomas par nāves sodu (Réflexions sur la peine capitale), kas sastāvēja no divām esejām, Artura Koestlera, Vācijā Pārdomas par pakāršanu, un Kamī Pārdomas par giljotīnu. Viņš rakstīja: „Rītdienas Eiropā... nāves soda atcelšanai vajadzētu būt pirmajam pantam Eiropas likumdošanā. Mēs visi to ceram.” Francijā nāves sodu atcēla 1981. gadā. Diemžēl Kamī to nepieredzēja. Tagad tas ir atcelts visā Eiropā un Kanādā.
1957. gadā Albērs Kamī saņēma Nobela prēmiju: „...par savu nopietno literāro darbu, kas izgaismo problēmas, kas paceļas mūsdienu cilvēka apziņā.”
Pēc Kamī nāves par viņu attiecībām Sartrs raksta šādi: „Es un viņš, mēs strīdējāmies, viens strīds, tas nav nekas. Vai tāpēc lai vairs neredzētos? Ir tikai jādzīvo kopā šai mazajā, šaurajā pasaulē, kas mums ir dota, nezaudējot otru no redzesloka. Mani nekas nekavēja par viņu domāt, sajust viņa skatienu grāmatas lappusē, avīzē, ko viņš lasīja, un teikt pie sevis: „Ko viņš par to saka? Ko viņš par to saka ŠAI BRĪDĪ?”
Autores piezīme: Kamī darbi daudzkārt pārspiesti, tāpēc minu tikai grāmatas nosaukumu oriģinālā un tulkoju to latviešu valodā. Rakstā visi tulkojumi no franču valodas ir mani.
Vēres
(1)
Labā un kreisā puse (L’Envers et l’endroit). 1937(2) Kāzas Vasara Alžīrā (Noces L’Eté ŕ Alger). 1939
(3)
Svešinieks (L’Etranger). 1942(4)
Sizifa mīts (Le Mythe de Sisyphe). 1942
(5) Piezīmes (Carnets) 1935-1959(6)
Kritiens (La Chute). 1956
