* * *
Esmu
Strēlnieka zīmē dzimusi un vēl Zirga
gadā. Par Kentauru mani dēvē, laikam
tālab, ka nejaušs laulības auglis kritis
vecākiem vēlos pēcizsūtījuma gados, kad
jaunības mulsums šauteņu laidnēm
iebliezts zemzemē dziļā. Patiesībā man
ir leišmales ļaužu ironiski dēvētā zirga
galva, kura kontūra redzama Rīgas jūras
līča aprisēs. Es nenēsāju bultu maku,
man nav loka un arbaletu neesmu skārusi.
Mans loks ir kājas, papēdis bulta, kas
sper precīzi pa saules pinumu vai sprīdi
zem nabas saites atlikuma un trāpa
dvēselē, pārplēšot to kā slaveno ābolu
virs galvas.
* * *
Mana
pagātne ir iejavs, kurš siltumā un
vecāsmātes austā linu dvielī ievīstīts,
lēni briest. Mana šodiena ir cepšanai uz
maizes lizes ar ūdens toverī mātes
miklām plaukstām nogludinātais miklais
kukulis, kuram pati drošu sirdi uzvelku
latvju senās rakstu zīmes, mana rītdiena
ir maigi klusinātā uguns svelme, kas
apņem šodienas roku apzīmogoto. Krāsns
mutē top mani stāsti, romāni, dzeja,
esejas un domu domas. Tā ir mana labākā
daļa un mūža lomas. Ogles un pelni lai
paliek, tie citam iekuram izejviela.
* * *
Vēl zemeslode lēni griežas
Vēl ābols zālē rāmi dus
Sien sievas priekšas autus
Uz lizes mīklas rakstus iespiež
No seniem laikiem balsis sauc
Lūdz zemojas un liesmo
Lai sadzirdu es tevi
Lai sadzirdu es dzīvi
Kas bija ir un būs
Lai raupjums neizjauc
Nedz mēness mūžam veco – jauno stigu
Nedz manu senču veļu vakarēšanu
Pie sveču liesmām izgaismota galda
No aizlaikiem pa šodienas takām
* * *
Rau, mana
brīvība beidzas pie 106 Satversmes
panta, kur sastopas ar tavu brīvību. Kā
divi āži nevaram izlemt, kurš būs laime,
kurš nelaime, kuram brist pāri līganajam
tiltam pirmajam, kuram otru grūst
tumšajā atvarā.
* * *
Trūkst un satrūkst domu stari.
Trīcoši pirksti
Sasiet nevaru
Notvert nepagūstu
Tās domu stīgas aizviļņo, aizplūst,
aizstīgo
un Jāņu naktī ielīgo.
Un arī šīsnakts burvības vairs neatminu.
* * *
Kā zelta
lodītes birst asaru pērlītes, kā zelta
mirdzums rasas lāsē manas skumjas gaist
saules staru makšķeres āķī.
* * *
Pastaigas
laikā gar nelielu aizsalušu ezeriņu
pamanīju gulbjus. Pat sabijos, jo
iztālēm šķita, ka iesaluši ledū. Taču
nē! Veseli septiņi cēli soļoja pa gludo
spoguļvirsmu. Un jau pēc īsa brīža
spārnu vēdas un sasaukšanās skanēja virs
manas galvas. Gulbji laidās tālumā. Rēni
sekoju lidojumam un domāju, kā
pārdzīvošu tās dzejiski mistiskās trīs
dienas līdz sniegi sāks snigt. Vai
šosestdien?
Trešās
dienas pusnaktī sākās sniegi. Es gulēju
un sapņoju, ka gulbji mainījuši virzienu
un baltie spārni švīkstot vēsta
nolaišanos.
* * *
Varbūt ar
gulbjiem varam ledus vižņos peldēt nevis
politikas džungļos nervus deldēt? Varbūt
gan peldēt un peldot saltumu dēdēt?
Varbūt kāro augumu ar jūras trakumu
dzirdīt un ar sniegoto virsotņu saltumu
sildīt? Varbūt izdosies sevi Latviju ar
pildīt?
* * *
Dievs Latviju lutina
Būt bagātai mudina
Par kailo dzīvību
Par dvēsles brīvību
Kā skolas bērnu audzina
Pirms laika neļauj nobriest
Lieku zeltu priekšā nesviest
No viltus varām brīdina
Starp labu-ļaunu līdzina
Dievs tālu rītu agrumā
Redz tautai milzu guvumu
Kad seši viedie satiksies
Dievs latvjus atkal lutinās
* * *
Un piepeši
es sajūtos kā Rīgas kanāla pīle, kas
rāmi ieplūst spārnaiņu pulkā ūdens
robežā starp Vecrīgu un Rīgu. Nu redzu
gan, kā Rīgas vēsture uzbliezt biezā,
neizlasāmā, neaptveramā grāmatā. Kā
putns tveru garāmgājēju nomestās
vēstures drupačas, manas neziņas un jau
zināšanu asaras applūdina Bastejkalna
sirdī dusošos senču lielgabalus,
tramvajs aizklangst, skaņa atver bruģa
acis. Jau redzu cauri laikiem, jau
redzu, ka neesmu laika verdzene; es
tikai laternas atspulgs nakts tumsā, ko
rīta gaisma dzēsīs kopā nevaldāmu domu
armādu, kad kopā ar spārnainēm šķelšu
ūdens virsmu starp saules gurdinātām ik
rītu atspirgušām liepām.
Skat, mans
peldētājas ceļš jau šķērso kanāla pēdējo
piestātni, ieplūst Daugavā, tik milzīgā
un platā, tik svešādā, ka pāri mugurai
pārskrien tirpiņas kā lielceļa
depresijas māktajiem, kas baidās no
pilsētas burziņiem, tusiņiem, nakts
nemieriem, bezmiegiem. Rau, Vecrīgu
ietver kanāla pusmēness, to sasien
Daugavas straume un izkaļ gredzenu. Uz
mirkli pirms rīta ausmas rātni iesnaužos
pie Rīgas pasakās kopš neatminamiem
laikiem minētajiem vārtiem. Tad nopurinu
no spalvām ūdeni, izbrienu krastā,
iejūku kārtējā gada septembra nogales
burzmā un noķeru mazu rupjmaizes
drupaču.
* * *
Katru gadu
no jauna pulka viedo gaida nāves
svinēšanu kā karnevālā košā, bārā
glāzīšu šķindā, sarkanās gaismas
pielietajos logos un izkārtnēs. Tur
svētie brāļi viens otram laiza un
austrumzemju ķēniņu dāvanas gaida. Tad
ekstāzē auro, bauro, mauro par svētā
piedzimšanu gaudo.
Tikmēr
Dieva dvesma kaušanai nolemtā jēriņa
lūpas skar.
* * *
Dzied ceļa krustos buris
Es atrauju pasaku duris
Plīv garām ņaudošais Muris
Un aizver aiz sevis duris
* * *
Ar vilkaču
ķērēju sastapos uz šauras staignas
stigas. Roku padevu, mīļi smaidīju un ne
ar balss kritienu nenodevu, ka esmu
vilkatis – vilks un lācis vienā ādā kā
leišu zemes teiksmā. Bij vilkaču ķērājs
jezuītu un luteristu penterus
boksterējis un pārpratis teoloģiskos
murgus.
Mēs laipni
uz stigas viens otru garām palaidām.
* * *
Būt
iepītam, iesietam, ievītam, iemargotam
skaidras dvēseles ģeometriskajos rakstos
bija laime. Laime, ko neapzinājos, ko
tērēju un iztērēju. Tavu nonēsāto drēbju
sagriezto lenšu kamols ir pamats
lieliskam grīdas deķim, celiņam. Rau, kā
stellēs rotājas rinda aiz rindas, kā
sarūk lupatu kamols – tava novalkātā
dzīve. Rau, rītdiena top no vakardienas
novalkātajiem smalko drēbju kalniem, kas
saplēsta lentēs, satīta kamolos,
iekritusi gudrās rokās aug, plešas,
garinās vijas un aizvijas un istaba top
mākslas pildīta.
* * *
Kad bērns
ierodas šaisaulē, šaizemē, šaisļaudīs,
šaisbrāļos un šomāsās, viņa galvvidū vēl
pulsē atvērts ezers, kurā spogojas
debesu gaisma, stars no pārpasaules
stara – tie viņa laiku aizlaiku ļaužu
pulki, kas iestumj tevi Latvijas rudens
košumā, palīdz augt, stiepties, garā
neliekties, būt mēmam starpniekam ar to
un šolaiku. Ne spēku, ne sirdi žēlojot,
negausīgi vēl dzīvi piepildīt.
* * *
No tērauda
kalna uz plikas pakaļas nošļūc
nomobingotais, izvarotais, pie
vardarbības pieradinātais reiz tīrais,
šķīstais puiškāns.
Bērnības
dievišķās gaismas zudības skartajā sirdī
plosās dvēseles labākie brīži, plosās un
nesamierinās ar nozagto identitāti.
Vienkārši iedur krūtīs starp pareizi
izskaitļotajām ribām tērauda asmeni.
Bet tērauda
kalna virsotnē stārķis uzmeistaro
ligzdu, sadēj olas. Drīz jauni spārnaiņi
izlidos… vai atkal ar pliku pakaļu
šļūks??????
* * *
Dieva dotā
dzīvības dvesma caur dvēseles skursteni
neizplūst; iestrēgst šaurumā ieaugušajos
sodrēju pilnajos vārdos, bezdzīvības
rakstos, domās, zilbēs, kvotās
izdalītajos komatos un citās
likteņzīmēs; politiskajās intrigās,
nodzīvotajos ironismos, nodzertajos
korķu simtos. Kā sakošļāta dirolmasa
augšpēdus izviļāta pielipinās,
aizlipinās, aizsprostos līdz nams
iztukšosies, sienas pieņems laupītāju
brantu, bet stārķis gan laimīgs
skursteņa galā rosīsies, ligdzu vīs,
bērnus perēs un jutīsies kā brīvvaļā
atstātie zvēri un putni Černobiļas
klajos.
* * *
Rūgtās,
sūrās greizsirdības dzemdinātās asaras
krāju rakstu rakstiem izrakstītā maišelī
kā santīmus un tagad melnos centus.
Rūgti
sūrais greizsirdības dzemdinātais asaru
maišelis ir piebriedis, kā vecuma skarti
pupi nošļucis, jo smagi ir santīmi un
tagad melnie centi.
Rūgtu, sūru
greizsirdības dzemdinātu asaru skartā
uzmet skatu maišela pavēderei, gatavai
pārplīst, trenētā auss sadzird šķindu,
jo skanīgi ir santīmi un tagad melnie
centi.
Rūgti
skurba, šķebīgi vecķiplokaina smaka skar
parasta ierindas rīdzinieka nāsis, kurš
mērķtiecīgi slāj uz vietu, kur
gravitācijas likumi darbojas pilnā mērā
gan uz bomžiem, gan santīmiem un tagad
melnajiem centiem.
Rūgti sūro
greizsirdības dzemdināto manas
ikdienības asaru maišeli kāri satver
siltas vannas ūdens un putojoša šampūna
sen neskartas roķeles, jaušot, cik
tīkamās trejvaipieczvaigžņu lāmās
pārtaps santīmi un tagad melnie centi.
Rūgtās,
sūrās greizsirdības dzemdinātās asaras
ir citās rokās – to zinu tikai es un
varbūt vēl kāds jauno gudrību vācējs –
tiek nošķēpelētas no baisā kamola krūtīs
un aiznestas, lai kāds gūtu promiļainas
gaviles.
* * *
Debesu iesaukums
Vēl paguvu notvert dvēseli
Pie dzīvības turamies
Dvēsele pie dzīvības turas
Ar dzirkstošu glāzi
Kā vienmēr
Uz debesīm, debesīm
Dvēsele raujas pie tevis
Tava elpa smaržo pēc egļu skujām
Saberztām trīcošos pirkstos
Kāpēc tik agri Kāpēc
Es satiku dvēseli
Kas pie dzīvības turas
Vēl turas
Nakts asarām vieglāks ceļš
Pie tevis
Lai lietus nakts slīgst lūgšanās
Ko darīsim rīt
Neizteiktie vārdi nošķinda kā glāze pret
klonu
Mirkli pirms atlaidi plaukstas skārienu
* * *
Jau pīļuki lēni pāri ezeram laižas
Meklē savējos lai nekavējas
Vējš joņiem priežu skujas plosa
Laiks posties laiks kopā nākt
laiks spārnos celties laiks laisties
Lai paliek zeme iesildītā
Kur bērzi rātni izšķīrās
Par zāģa pieskārienu aso
Pār ezeru un ūdeņiem
Plest spārnus mācījām
Laiks jaunus iespaidus un svešas zemes
iepazīt
To sajūt katra pīļu bērna sirds
Vien pirts karstuma dziedināts
Cilvēka augums miglas vālus izgaro
Un paliek ezera krastā,
Bērza slotu danča varā.
* * *
Pār Latviju putni laižas
Spārni noglāsta pakalnus pilsētas lejas
un mežus
Teic mājniekiem labu vakaru
Pie dzimtās sienas pieglaužas
Lūdz lietus lāsi veldzēt ceļā izkaltušo
mēli
Tukšojas atkalredzes kauss
Ir svēts lidoņu aiziešanas un
pārnākšanas brīdis
* * *
Kad mantas spozme prātu jauc,
kad liktens jokojot te dod, te liedz,
te zvērojot aiz sliekšņa triec,
aiz skausta knaši satvēris,
kā diegu no adatas izvēris
svešā zemē peļņā izmetis,
sev vaicāju, kāpēc, kāpēc
par svešo zemi iedegos?
Kad visi elles loki izbristi,
kad asie zobi izsisti,
ar pelnos samaltu dvēseli
un bezgala skumjām, dzirdi,
es neonspožā pasaulsmalā,
kā akmens melns bez Gaujas nīkstu…
* * *
Novembris.
Māsas dzimšanas diena. Dēla dzimšana
arī.
Un mazmeitas vārda diena.
Dzirdi – četras paaudzes vienkop Dievs
savā
azotē silda.
Glāsmains tuvums kā bērnības
saulesdienas
līgo dzimtās upītes krastos.
Veļas miglas vāli, pēdas grimst smiltī.
Un arī tu kā medus pērnais saldi izkusis
uz
manas mēles.
Jau novembris.
Un es neesmu viena pavadītājos.
Vēl četras paaudzes turas – jo
mazmazmeita, saulei austot, sumināja
ieiešanu šajā saulē.
* * *
Nu ko,
briest dzejas vārds pret dzejas vārdu.
Viens otram pretī vai līdzās gatavs
stāties. Tas viens – ar pirmo rētu
pierē, tam otram – sarētota krustu
šķērsu un redzama tā katram, kas ciešāk
ieskatās. Tam vienam dzīve laipni visus
vārtus ver, liek šeit un tagad just, tam
otram – citi vārti kā palēninātā kadrā
vaļā slīd. Ko nu? Vai briest dzejas
vārdu kaustiņš, burziņš, dzerstiņš? Vai
jaušamas ir tās stundas aprises? Man
šķiet te noder līdzība ar gaismas
strēli, kas vienmēr rīta atnākšanu
vēsta, bet noklusē, vai diena vējos,
plēsīs, dzeldēs. Mēs varbūt kā Raiņa
gals un sākums būsim, kā omega un alfa,
un jūs, kam dzeja dzesē rētas, jūs – kā
alfabēts starp mums, kas burtus vārdos,
teikumos un visbeidzot jūtās sien.