Lalita Muižniece

Džemma

atmiņu uzplaiksnījumi

 

Džemmas Skulmes dāvātā „dzeltenā sieva”. Detaļa

1974. gada septembris, Rīga

Ar gaiši sārtu lūpu zīmuli un vēl dažiem sveicieniem Džemmai no Veltas ejam – Zintis, Sarma un es – no 11. tramvaja pieturas gaŗām manai bērnības mājai līdz Stokholmas un Velmes ielas stūrim. Zinu, ka eju pie slavenas mākslinieces, bet arī pie draugu drauga. Tā tolaik tos tiltus cēlām – ar sveicieniem no viena okeāna krasta uz otru, no rokas rokā. No sirds uz sirdi.

Māja smaržo pēc eļļas krāsām, pēc terpentīna, ir pilna gleznu. Ne tikai Džemmas, arī Ojāra, arī Juŗa. Vai tavi bērni runā latviski, Džemma ieprasās. Vaicājiet viņiem, saku.

Džemma rāda savus darbus, liek kādu izvēlēties. Iekrīt acīs akvarelis – zvilnoša dzeltenā tērpā sieviete. Norunājam, ka atgriezīšos. Kad ierodos dienu pirms prombraukšanas, Džemma ir sarullējusi „dzelteno sievu” ielikšanai koferī un sasaiņojusi gleznu – pelēku kariatīdi. Tai tev vajadzēs atļauju izvešanai, Džemma saka un iedod man papīru krievu valodā, kas būšot jāuzrāda lidostā. Lidostā neviens tādu papīru negrib redzēt, aizkavēju visu grupu, meklēdama kādu, kam to parādīt.

1994-2019

Esmu atgriezusies savās bērnības mājās Džemmai gandrīz kaimiņos. Kopš 74. gada esam tikušās tikai reizi, Džemmai esot Kanadā, bet sastopoties, pazūd attālumi un laiks. Ar Džemmu tiekamies aiz – aiz fasādēm, aiz nopelniem, aiz tituliem. Atkal skatām gleznas. Džemma stāsta, kā glezno, kājās stāvot, ar audeklu uz grīdas. Skatos uz viņas stalto, vingro augumu un ticu. Uz manu saules istabu pārceļas Džemmas zeltains akvarelis.

Tiekamies gan jauši, gan nejauši. Parasti Džemma atnāk uz pankūku brokastīm manā saules istabā. Brokastis iestiepjas pēcpusdienās ar sarunām par visu ko zem saules. Džemma stāsta, ka žurnālā „Ieva” ejot vesels „seriāls” par viņu, citreiz par mākslu un mākslas polītiku Latvijā, par atmiņām, par to, kādus trikus tā reizēm izspēlē, par grāmatām un dzeju, nonākam pat pie kristīgās ticības, baznīcas un Dieva, ar ko aizrāvies viņas mazdēls. Daudz smejam.

Ingrīda Burāne, Džemma Skulme, Lalita Muižniece Džemmas izstādē Mālpilī 2018.15.IV

Nejauši vai it kā nejauši tiekamies uz Stokholmas ielas, tramvajā, izstāžu telpās, koncertos, Mežaparka bibliotēkā (kuŗas vairs nav), Mežaparka vēlēšanu iecirknī, pie Meža kapu puķu sievām un citur. Tad vadāmies līdz manai mājai, līdz viņas mājai. Vienā tādā reizē Džemma ienāk iedzert kafiju un parunāties, pie durvīm iekāpjot čībās. Otrā dienā, velkot kurpes, manu, ka tās mazliet par lielām. Paskatos tuvāk – kurpes melnas, manējās taču vakar vēl bija zilas. Velku vien kājā un eju pie Džemmas. Viņa pārsteigta mani ieraugot, vēl pārsteigtāka, ieraugot savas kurpes manās kājās. Manējās jau paspējusi iesviest lielā kurpju kastē. Nē, neesot nemaz pamanījusi, ka kurpes par mazām.

Džemma ir brīnišķīga stāstītāja gan divatā, gan sarīkojumos. Savu izstāžu atklāšanās, lai tas būtu Daugavpils Rotko centrā vai Mālpils Kultūras namā, Džemmas teiktais allaž ir saturīgs un sakarīgs, radot svētku sajūtu. Vēl 2018. gada aprīlī, Džemmai Akurātera mūzejā sarunājoties ar Ingrīdu Burāni Valdemāra Tones 126. dzimšanas dienā, apbrīnoju viņas spēju gandrīz stundu skaidri, interesanti izvadāt pa atmiņām par Toni, pa Tones gleznieciskajiem paņēmieniem un sasniegumiem, pa latviešu glezniecības 30tajiem gadiem un vēlāk. „Biju viņā (Tonē) iemīlējusies,” Džemma piebilst, paskaidrojot, kāpēc.

Jā, runājamies arī par krikām, kaitēm un vecumu. Līdz 85 viss labi, Džemma saka, tad uzkrīt viena liga pēc otras. Manīt to nevar, nostāstījusi, ka nekur vairs neiet, viņa nonāk gan atjaunotā Nacionālā mākslas mūzeja atklāšanā, gan autortiesību bezgalības balvas saņemšanā, kur foto attēlos redzama stalta un skaista.

Mūsu pēdējā tikšanās Džemmas mājās. Ejot tai gaŗām, redzu Džemmu dārzā durstām pienenes. Džemma paceļ galvu, ierauga mani, ieaicina iekšā, rāda tai dienā uzgleznoto – spēcīgu liela formāta triptichu, mazliet abstraktu. Viņa vēl aizvien glezno kājās stāvot, audeklus izklājusi uz grīdas. Pēc mēneša viņai būs 91, kājas tik labi vairs neklausa, nesaprotu, kā viņa tur neiepiņķējas starp krāsu bunžām, pindzelēm, bet prāts možs un humora izjūta nav zudusi. Stāsta, kā apgāzusi ūdens spaini, ūdens izplājies ne tikai pa grīdu, bet arī uz pusapgleznotā audekla. Rāda ar sarkanu krāsu aptašķītās tupeles. Apsēžamies, labu brīdi runājāmies, priecājoties, ka esam dzīvas, ka mums nejauši uzdāvināts tik jauks brīdis kopā.

Džemmas Aizsaules ceļš pienāk pēkšņi. Jā, bija kritieni, bija operācijas. Pēdējā grūta un sarežģīta. Domāju, pagaidīšu, kamēr viņa mazliet atžirgst no pārvadāšanas, tad apciemošu. Sestdien 9. novembrī piebrauc Baiba, prasa, kas ar Džemmu, esot ieraudzījusi katafalku starp Džemmas un viņas kaimiņu māju. Tai brīdī tikai zinu, ka Džemma ir mājās no slimnīcas, spriežam, ka tas būs bijis pie kaimiņiem. Taču vakarā, pārbraucot no Pēteŗa Ķimeļa filmas izrādes, priekšā ziņa, ka Džemma no rīta mirusi. Kaut netikāmies bieži, vienmēr klātesoša bija labā sajūta, ka tepat viņa ir. Atceros mūsu pirmo satikšanos 74. gadā, tad daudzās pēc tam. 45 gadi. Un sajūta, ka tepat viņa ir, nezūd.

 

Nesen no mums aizgājušajai māksliniecei Džemmai Skulmei veltītas divas izstādes. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 8. februāra līdz 5. aprīlim apskatāma gadu atpakaļ iecerētā izstāde „Džemma Skulme. Viņas glezniecība”. Skatītājam sniegta unikāla iespēja redzēt mākslinieces abstrakcijas, kas gleznotas 2019. gada vasarā, kā arī fragmentus no pierakstiem, kas viņas radošajā procesā bija svarīgi. Savukārt 7. februārī ar grupas „Instrumenti” performanci Mākslas stacijā Dubulti atklāta izstāde „Džemma Skulme. Saruna ar laiku”. Mākslinieces sadarbība ar „Instrumentiem” un 3D glezniecība ir spilgtākie pēdējo gadu pārsteigumi viņas daiļradē. Džemma Skulme laikā no 2016.-19. gadam sarīkoja piecas personālizstādes, veidoja vizuālo pielikumu diviem „Instrumentu” albumiem Atkala un Cilvēks, kā arī eksperimentēja ar 3D glezniecību. Abu izstāžu kuratore ir Inga Šteimane. (L.T.)