Valters Nollendorfs

VECAIS UN JAUNAIS

Viena no mūsu trimdas dzīves pamatproblēmām ir vecās un jaunās paaudzes uzskatu pretišķība. Vecā paaudze ar bažām vēro jaunatnes centienus un jautā, vai jaunatne būs spējīga turpināt latviskās kultūras tradīcijas trimdā. Daudzreiz šķiet, ka jāatbild „nē”, ka tas, ko vecā paaudze atzinusi par vērtīgu un tie piemēri, no kuŗiem tā mācījusies, nozīmē ļoti maz mūsu jaunatnei. Bērni neklausa saviem vecākiem; pusaudži pārtautojas; jaunieši nepieiet nacionālajam darbam ar nopietnību; vecajās organizācijās neieplūst jaunas asinis. Bet ir arī parādības, kas liek domāt pretējo. Jaunatne vēl arvien rak­­sta, brauc uz sanāksmēm un darbojas savās organizācijās. Lai šo problēmu izpētītu visā pilnībā un nāktu pie noteiktas atbildes, nepieciešami kultūrvēsturiski un psicholoģiski pētījumi. Iespējams, ka šādu pētījumu rezultāti pārveidotu mūsu trimdas dzīves uzskatus pašos pamatos.

Šīs pārdomas nemēģina atrast nemaldīgo atbildi, bet tikai izsekot dažām raksturīgām vecās un jaunās paaudzes attiecībām, kas ietekmē trimdas sabiedrisko dzīvi un latviskās kultūras attīstību. Tāpēc arī jēdzieni ir ļoti vispārināti un attiecas tikai uz to samērā nelielo trimdas sabiedrības daļu, kas aktīvi turas pie tautas kopības un kam rūp latviskās kultūras saglabāšana arī nākotnē.

Trimdas vadošie domātāji atkārtoti uzsvēruši, ka latviskās kultūras pamats svešajā zemē ir ģimene. Un viņiem nenoliedzama taisnība, jo savus pirmos iespaidus bērns saņem no tēva un mātes. Bet maldīgi domāt, ka ar ģimeni vien pietiek, jo no piedzimšanas līdz savas latviskās ģimenes nodibināšanai ir gaŗš un nacionāli bīstams ceļš. Kad bērns sāk iet skolā, viņam ir dabīga tieksme meklēt draugus starp saviem līdziniekiem un piemēroties apkārtējai videi. Bērns šajā vecumā ir lepns par piederību sev līdzīgu draugu grupai, un, ja ģimene traucē šo piederību un piemērošanos, rodas nesaskaņas. Bērns kļūst „nevaldāms”. Šeit rodas pirmā plaisa, kas trimdā šķir vecākus no bērniem, veco paaudzi no jaunās. Šī plaisa var beigās izrādīties par noteicēju faktoru cīņā par latviskās kultūras saglabāšanu un turpināšanu.

Ģimene kontrolē bērna audzināšanu līdz skolas vecumam; tad zēns vai meitene nonāk sabiedrībā, kas no šī brīža viņu sāk iespaidot vairāk nekā ģimene. Un ja ģimene tiešām grib, lai bērni izaug par latviešiem, tai jāsagādā saviem bērniem latviska vide arī ārpus mājas. Bez šādas labvēlīgas vides ģimenes nozīme bieži vien tiek pārvērtēta. Pazīstu latviešu vecākus, kas dažu personīgu iemeslu dēļ savus bērnus nesūta latviešu skolā. Mājās gan runā latviski, bet bērni latviski prot izteikt tikai visvienkāršākos jēdzienus. Līdzīgs stāvoklis ģimenēs, kas dzīvo uz laukiem un bērnus latviešu skolās sūtīt nevar. Viņi tātad mācās vairāk no apkārtējās vides nekā no saviem vecākiem. Šādos ap­stākļos ne vienmēr var vainot vecāku pašu nolaidību; arī svētdienas skola nespēj sekmīgi pretoties svešās vides iespaidiem. To var tikai latviska vide skolā, mājā un sabiedrībā, kā tas bija Latvijā, Vācijas nometnēs un kā tas izpaužas dažādu tautību rajonos Amerikas lielpilsētās. Bet latviešu individuālisms un iedzimtais censonības gars darbojas pretī šāda nacionāli norobežota slāņa izveidošanai svešajā zemē. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka pretešķības vecās un jaunās paaudzes starpā neizzūd, kaut arī varbūt saglabājas latviskās pamatidejas.

Reiz man bija interesanta saruna ar kādu amerikāņu studenti. Viņa stāstīja, ka viņas draudzene Aija soloties braukt uz Latviju, kolīdz tas būšot iespējams. Kādu vakaru Aija asarām acīs esot teikusi, ka viņas vecākiem Amerika nepatīkot un viņi tāpēc negribot mācīties angliski. Viņa jūtot, ka dara pāri vecākiem, atstājot viņus vienus starp svešiem ļaudīm, lai apmeklētu universitāti. Nevarētu tātad teikt, ka Aijai nebūtu latviskās dvēseles. Amerikāņiem parasti neuzticas nacionālos jautājumos, ja vien pats runātājs nav par sevi pilnīgi pārliecināts. Tā ir sava veida pārdrošība, ko var salīdzināt ar Krišjāņa Valdemāra vizītkarti. Bet tai pašā laikā Aijas ģimene nav vairs vienota savā dzīves uztverē. Vecāki it ka sastinguši savā mentalitātē, kas spītīgi atsakās saprast jaunavas optimistisko pieeju dzīvei. Vēl vairāk − vecāki liek savam bērnam justies vainīgam par to, ka viņš nedzīvo pagātnē! Šeit netiek tiesāti vecāki, kam bērni pateicību parādā, bet tikai konstatēts fakts, ka daudzreiz gaidītās pateicības un mīlestības vietā bērnā var rasties citas jūtas.

Ja arī Aijas stāsts nevar noderēt par paraugu visām vecās un jaunās paaudzes attiecībām, tad tas noteikti atklāj nesaskaņu galvenos cēloņus. Ir normāli dzirdēt vecākās paaudzes kritiku par jaunajiem; ir normāli dzirdēt pārmetumus par nepateicību. Tos ir dzirdējuši mūsu vecāki un vecvecāki, tos ir dzirdējuši jaunieši pirms Kristus un pēc. Kāds vācu dzejnieks 13. gadu simtenī iesaucas − ak vai, cik nožēlojami izdarās tie jaunie ļaudis! Vienīgā starpība tā, ka mūsu apstākļos šī kritika ietveŗ arī salīdzinājumu starp divām kultūrām. Jaunā paaudze, iejuzdamās svešajā vidē, apgūst citādu dzīves uztveri nekā vecā paaudze. Jaunieši gan nekritiski nepakļaujas šai videi kā bērni, bet viņi tomēr mācās no tās, kamēr vecā paaudze svešo vidi nostāda kontrastā tai latviskajai videi, ko viņi pazinuši. Pēdējā apvienības kongresā, klausoties apsveikumos, bija jādzird atkārtoti: „Metīsim skatu atpakaļ ...” Uz priekšu neviens „skatu nemeta”. Ar pagātnes piemēriem vien jaunatne nesamierinās un tie ne vienmēr labi pārdomāti. Tā, piemēram, mūsdienu problēmas nevar salīdzināt ar Tautas Atmodas laikmeta problēmām, jo mums nav jārada latviska kultūra, un mums nav jācīnās pret apspiešanu, bet pret laipnību. Jaunietis šīm problēmām tuvāk un tāpēc viņš apzinīgi vai neapzinīgi tiecas pēc jaunas formas, pēc ideālas sintēzes, kas mūsu apstākļos viņam vairāk nepieciešama nekā pagātnē. Bet papētīsim tuvāk vecās un jaunas paaudzes pretešķības sabiedrībā.

Viena no vietām, kur šīs pretešķības izpaužas, diemžēl ir latviešu skola. Šeit parasti darbojas vecie Latvijas skolotāji − jauno ļoti maz, jo visi steidzas izmantot nometnēs mantoto atziņu, ka jāstudē „praktiskās” zinātnes − un šie skolotāji lieto vecos dzimtenē pārbaudītos paņēmienus. Bet skolnieki ir jauni un bieži vien gaidītie rezultāti izpaliek. Uz amerikāņu skolu bērni iet labprāt, bet uz latviešu skolu bērni nereti jāvelk ar varu. Tad nu pārmetumi jādzird amerikāņu skolu sistēmai ar tās „mīkstajām” metodēm. „Pie mums Latvijā bija citādi!” Bet tikai nedaudzi skolotāji saprot, ka ar šādu pieeju audzēkņiem nebūs līdzēts. Ir jāsamierinās ar apstākli, ka amerikāņu skolās ir citāda metode, un jāatzīst, ka arī tā nav bez panākumiem. To grozīt mēs nevaram; tāpēc arī aplami radīt latviešu skolā pretēju noskaņojumu, jo bērnu sirdīs latviešu skola neglābjami zaudēs. Kamēr bērni auga latviskā vidē, mēs varējām lietot savas metodes un gūt panākumus. Tagad mums trūkst latviskās vides, kāpēc arī vienīgā pareizā pieeja ir saistīt bērnu interesi un patiku, lietojot visus iespējamos palīglīdzekļus. Citādi svešās skolas iespaidu mums nepārspēt. Jaunu ceļu meklēšana neizposta mērķi, kā to daži audzinātāji domā; latviskā kultūra nav saistīta ar īpatnēju skolas disciplīnu. Ceļš uz latvisko mērķi vispirms jāpadara pievilcīgs − pēc tam būs daudz vieglāk to padarīt arī svarīgu. Tādi vārdi kā „pienākums pret tautu”, „nacionālā apziņa” un „trimdas uzdevums” pamatskolas vecuma bērnam ir galīgi nenozīmīgi. Viņam svarīga vispirms harmoniska tuvākā apkārtne, kuŗā viņš aug un mācās. Latvijā un Vācijā latviskais un sabiedriskais gāja roku rokā; šeit latviskais vairāk un vairāk kļūst par blakus lietu. Ja vien latviskais dzīves saturs nespēj bērnus aktuāli, aktīvi un harmoniski saistīt, tas viņu apziņā tiek nobīdīts pavisam pie malas.

Arī plašākajā sabiedrībā novērojamas pretešķības starp jaunajiem un vecajiem. Latvijā uzaugusī sabiedrības daļa tiecas nogrupēties par sevi, jaunie par sevi. Bieži vien vecas organizācijas nevar lielīties ar biedriem no jaunatnes vidus: daudzām zudusi nozīme šeit trimdā un palikusi tikai sentimentālā vērtība. Tipisks piemērs ir vecās politiskās partijas, kas stūrgalvīgi turas pie divdesmit un vairāk gadus veciem, appelējušiem argumentiem, aizmirzdamas, ka Latvija nesāks vis jaunu dzīvi 1934. gadā, bet tad, kad tā atkal kļūs brīva. Vecie strīdi jaunatnei liekas māksloti un neīsti; jaunatne domā pavisam jaunu domu, kas vairākkārt izteikta politiskās neatkarības deklarācijās. Arī citās sabiedrības grupās jaunā un vecā paaudze tiecas darboties atsevišķi, pie kam vecie turpina vecās tradīcijas, jaunie rada jaunas. Par to nav jābrīnās, jo trūkst tā ceļa starp abām paaudzēm, kas bija Latvijā. Tagad tās šķir desmit trimdas gadi un uzskatu pārvērtības. Tāpēc arī jaunatne bieži atrod par labāku darboties patstāvīgi, neļaujot vecākiem diktēt darbības noteikumus un metodes. Tāpēc arī viens otrs vecāku padoms tiek atzīts par nelietojamu jaunajos apstākļos. Šķietami aug plaisa starp veco atmiņu paaudzi un jauno cerību paaudzi.

Lai kāda kultūra varētu pastāvēt, vajadzīga zināma kontinuitāte. Vai jaunā paaudze, aizejot no vecās, nezaudē saskarsmi ar latviskās kultūras plūsmu? Nav noliedzams, ka Latvijā nekad vairs neatgriezīsies brīvības laika kultūra ar visām īpatnībām: ir latvieši dzimtenē, ir latvieši ārpus dzimtenes, cik no viņiem atgriezīsies, būs ieguvuši jaunus uzskatus un sekojuši arī modernās cilvēces kultūras straumei. Trimdas jaunieši jau tagad lūkojas uz dzīvi savādāk nekā viņu vecāki; svešajā zemē pārmaiņas lielākas, nekā tās būtu bijušas dzimtenē. Šis apstāklis negrozāmi jāpieņem, ar to jāsamierinās un jārēķinās.

Vai tiešam jaunatne zaudē visus sakarus ar to latvisko kultūru, kuŗas pārstāvji noveco? Ir grūti spriest par pašiem jaunākajiem, kuŗus vēl audzina ģimene, skola un apkārtējā sabiedrība. Bet patstāvīgajās jaunatnes organizācijās valda veselīgs gars. „Aizklīšana” bieži vien nākusi tikai par labu abu paaudžu attiecībām. Daudzi gara darbinieki vienmēr centušies izprast jaunatnes problēmas un uzturējusi ar to auglīgus sakarus, citi sāk to darīt. Jaunatnes pulciņi bieži vien iesaista savā darbā tos pašus audzinātājus un sabiedriskos darbiniekus, kuŗu vadībai tie agrāk atteikušies sekot un kuŗi nav ticējuši jaunatnes pašdarbības iespējām. Tāpēc arī pēc sākotnējām, galējībām sāk atkal veidoties ceļš starp paaudzēm. Arvien biežāk šo ceļu bruģē jaunieši un arvien retāk vecāki atsakās pa to staigāt. Jaunā paaudze grib un spēj turpināt latvisko kultūru, īpatnēji varbūt, bet pamatos negrozāmi latviski.

Atliek vienīgi jautājums par mazajiem brāļiem un māsām. Vai viņi spēs iejusties šai īpatnējā trimdas kultūras sintēzē, kas veidojas jaunajā paaudzē? Liekas, ka tā viņiem būs tuvāka nekā brīvās Latvijas kultūra. Bet iespējams arī, ka viņi pārāk atsvešināsies no visa latviskā, ja viņi iemācīsies uzskatīt to par šķērsli savā dzīvē. Šādos apstākļos sintēze var izrādīties neiespējama. Mēs varam tikai gaidīt un redzēt, varbūt − arī kaut ko darīt.

Kaut arī Latvijas nākotne ir neskaidra, latviskai trimdas kultūrai iespējams saglabāties vēl gadiem ilgi. Tās vērtības, ko mūsu vecāki atveda no Latvijas, būtu bijušas nozīmīgas nemainītas tad, ja Latvija būtu atbrīvota pēc nedaudz gadiem. Svešas kultūras vidē šīs vērtības nemainītas var saglabāties tikai norobežojoties no apkārtējām ietekmēm. Vecā paaudze lielā mērā izolēta valodas neprašanas un senāk izveidoto pasaules uzskatu dēļ. Jaunā paaudze iekļaujas ar savu latvisko garu svešajā vidē un mēģina samierināt latvisko un svešo. Ja šis process noritēs sekmīgi, latviskās īpatnības nezudīs arī trimdā, bet pastāvēs ilgi arī tad, ja cīņa par Latvijas brīvību nesekmēsies. Turpretī, ja latviskā kultūra jebkāda iemesla dēļ būs par šķērsli sekmīgai dzīvei svešumā, neglābjami uzvarēs svešās ietekmes.

Ja mēs gribam cīņu par Latviju turpināt, mums nepieciešami cīnītāji. Bet vislabākajiem cīnītājiem Latvija nebūs tikai ģeogrāfisks jēdziens. Tāpēc visu trimdas latviešu, veco un jauno, galvenais uzdevums ir, mēģināt izprast kulturālās pārvērtības norises, gādāt par dzīvot spējīgu trimdas kultūru, kas balstās pagātnē un tagadnē, paļāvīgi un ticīgi raugoties nākotnē.

 

Valters Nollendorfs ir rakstnieks, literatūrzinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (1990), Okupācijas muzeja fonda valdes priekšsēdētājs. 1955. gadā viņš bija viens no žurnāla Jaunā Gaita iniciātoriem un tās atbildīgais redaktors 1956-1960.