Parakstījis iesniegumu par
šķiršanos, viņš joprojām mēdza viņai zvanīt un zvanot uzrunāt
par sievu. Kā jokojot, kā ne. Nekāds joks jau tas nebija. Viņi
joprojām bija laulāts pāris, kam bija dotas 30 dienas – pārdomu
termiņš. Vārds ‘termiņš’ viņai asociējās ar cietumu. Droši vien
bija ne mazums laulātu cilvēku, kuri vēlējās tikt ārā no šīs
institūcijas gluži kā no cietuma, skaitot atlikušās dienas līdz
brīvībai. Ļoti iespējams. Viņai tā nebija. Viņa vienkārši izjuta
alkas pēc laba, pēc labvēlīga lēmuma un iekšēja miera. Sev un
abiem.
*
Kādas piecas dienas no trīsdesmit
viņa patiešām intensīvi domāja par to, vai ir spērusi pareizo
soli. Viņa. Viņi. Viņš. Varbūt viņiem tomēr vēl vajadzēja
pamēģināt visu saglābt?
*
Pēc tam viņa piespieda sevi
atteikties no domāšanas kategorijās pareizi vai nepareizi un
sāka dalīt soļus spertajos un nespertajos. Šajā gadījumā
galvenais viņai bija fakts, ka solis ir sperts. Jebkāds, bet
noticis, citādi viņas galvā nenotikušo soļu karuselis vairs
nebūtu apstādināms – viņai sagrieztos galva, un viņa noģībtu,
nokristu, nomirtu, – kas zina.
*
– Ko darīsi ar gredzenu, – viņš
jautāja.
– Neko, – viņa atbildēja.
– Vari droši sakausēt.
– Neko es netaisos kausēt.
– Turēsi par piemiņu?
– Pagaidām jā, – viņa atbildēja,
nejautājot, ko darīs viņš.
*
Reizēm, ejot uz kādu pasākumu, viņa
vēl joprojām mēdza gredzenu uzvilkt – tāpat vien, taču aizvien
retāk. Tas bija atkarīgs no noskaņojuma, un noskaņojums arvien
retāk bija tāds, ka gribētos kaut ko slēpt. Tieši otrādi – viņa
jutās noskaņota varbūt ar kādu iepazīties. Tiesa gan, viņa
nevēlējās reģistrēties tinderos vai tamlīdzīgās seju un
ķermeņu svaipošanas aplikācijās. Vismaz ne šobrīd. Viņa meklēja
kaut ko tik vecmodīgu un skaistu kā, piemēram, iepazīšanos, kas
sāktos ar acu skatienu vai sarunu. Jāatzīst, atrast kaut ko tādu
nebija viegli. Turklāt arī mulsinoši – īpaši šajās 30 dienās, jo
to laikā viņa jutās vienlaikus brīva un precējusies. Ja
jāsalīdzina, tad vairāk tomēr brīva.
*
Arī viņš tā jutās.
– Es baudu brīvību, – viņš teica,
kad abi nolēma pēc Notāres apmeklējuma kopā paēst vakariņas.
– Man prieks, – viņa atbildēja. –
Es arī cenšos, bet pārāk labi nesanāk. Iemaņas ir pazaudētas, –
viņa iesmējās.
– Nez, kur? – viņš pasmējās līdzi.
*
Tik viegli bija kļuvis ar viņu,
viņa nodomāja. Atbrīvojoši. Un tomēr, malkojot sarkanvīnu, viņa
juta, ka vakaru pavadīs raudot. Visa diena bija pavadīta uz
asaru robežas. Viņa nebija domājusi, ka gājiens pie Notāres tik
ļoti iespaidos viņas emocionālo stāvokli. Viņai likās, ka ir
tikts tam pāri.
*
Kamēr abi ēda, viņš stāstīja viņai
par klubiem, bāriem, ballēšanos un pasākumiem ar kolēģiem.
Izskatījās, ka viņam pieņemšana padevās labāk.
*
– Man jāņem piemērs no tevis, –
viņa sacīja.
– Man jau šķiet, ka tu ņem. Visi
tie pasākumi un tā.
– Nu mājās nesēžu, jā.
– Tas labi, jo tā vai citādāk –
dzīve turpinās.
– Tad pārdomu laiku tu neizmanto?
– Kādā ziņā?
– Lai domātu.
– Nē. Esmu aizkrauts ar darbiem un
domām par dzīvokļa iegādi, man galīgi nav laika analizēt. Jāiet
uz priekšu.
Viņa māja ar galvu.
*
Lasot grāmatas un dzīvi, viņai bija
radies iespaids, ka vīriešiem eksistē tikai lietu sākums un
beigas, kamēr sievietēm – sākums, beigas un ‘kāpēc’, kaut gan,
iespējams, vīrieši vienkārši apspieda daudzus jautājumus, lai
nesāpinātu ne sevi, ne savu ego.
*
Viņai bija svarīgi izanalizēt,
kāpēc viņiem neizdevās. Grūtākais bija tas, ka atbilžu nebija.
Bija tikai minējumi. Turklāt – ļoti daudz. Izvēlēties starp tiem
vienu bija neiespējami un droši vien arī lieki.
*
– Tu tik ilgi uz to gāji. Man
prieks, ka tu beidzot pērc dzīvokli, – viņa teica.
– Man arī, – viņš atbildēja ar
lepnu mirdzumu acīs.
*
Desmit gadus viņi bija domājuši par
savu dzīvokli, tagad viņš to pirka viens. Sev.
Bet ne jau par dzīvokli viņa
bēdājās. Viņa bija no tiem cilvēkiem, kas ir gatavi visu mūžu
dzīvokli īrēt. Aptuveni tāpat kā gars īrē ķermeni. Uz noteiktu,
bet nezināmu laiku.
Viņa drīzāk bēdājās par savu
nestabilo psihisko stāvokli un visu laiku svārstījās, nespējot
saprast, vai viņas depresīvais stāvoklis bija novedis līdz
lēmumam par šķiršanos, vai arī attiecības viņu bija novedušas
līdz neciešamai nomāktībai.
*
Ko tālāk – viņa sev jautāja pēc abu
tikšanās. Stulbs jautājums – viņa sev atbildēja. Ko tuvāk – būtu
precīzāks. Kāda jēga jautāt par tālo. Arī šodiena ar visām šīm
domām kādreiz būs tālu.
*
Steigties nebija kur.
*
Patiešām, laiks viņai bija, un daļu
no tā viņa izmantoja, lai izraudātos. Visas šaubas, bailes,
emocijas – nebija jēgas turēt sevī. Pavisam nesen viņa bija
noklausījusies radio raidījumu par to, ka asaras ir veselīgas –
gan acīm, gan visam organismam. Visas sāpes, ko neizraud acis,
tiek pārsūtītas citiem orgāniem – tā tur bija teikts. „Redz,”
viņa sev teica, „cik labi, ka es raudu,” un iesmējās.
*
Kad 30 dienas bija pagājušas, viņa
no Notāres saņēma e-pastu, kurā īsi un kodolīgi tika paziņots,
ka laulība ir šķirta. Tādā un tādā datumā. „Jocīga sajūta,” viņa
nodomāja – apmēram tāda, kā izlasot ziņas virsrakstu, kas uz
viņu neattiecas. Vienīgā atšķirība bija tā, ka šī ziņa uz viņu
attiecās gan, taču līdz smadzenēm tas neaizgāja. Turklāt tajā
brīdī viņa bija ciemos, kas e-pastam veltīto laiku padarīja vēl
paviršāku un acumirklīgāku. Viņa paspēja nodomāt vēl tikai to,
ka šī ziņa nav nekas tāds, uz ko vajadzētu steidzami atbildēt,
un tad nolika telefonu atpakaļ somā.
*
Tad izņēma to vēlreiz un uzrakstīja
viņam ziņu, ka atrakstījusi Notāre. „Diezgan bezjēdzīgi,” viņa
nodomāja – galu galā arī viņš bija pielikts CC. Un tomēr ziņu
nevis izdzēsa, bet nosūtīja.
Viņš atbildēja uzreiz,
nekavējoties:
– Es arī saņēmu. Iebraukšu pie
viņas nākamās nedēļas sākumā.
– Paldies! Dod ziņu!
*
Viņu sarakste pakāpeniski kļuva
vēsāka un lietišķāka, tomēr reizēm gan vienu, gan otru parāva
vēlme atsūtīt kādu bildi no savas ikdienas vai pajautāt kaut ko
personiskāku. Brīžiem šķita, ka tas notika tīri impulsīvi – aiz
pieraduma – uzņem bildi, nosūti un tad atceries – pag, mēs taču
vairs neesam kopā.
*
Viņas dzimšanas dienā viņš atveda
tulpju pušķi. Cik ziedu tur bija, viņa neskaitīja. Varēja būt ap
divdesmit. Maigi rozā ar dzeltenu ēnojumu no apakšas.
– Pārsteidzu? – viņš jautāja.
– Protams.
– Negaidīji ziedus no manis?
– Drīzāk nē nekā jā, ja tā
jāatbild, – viņa teica.
– Bet oficiāli tu man taču esi vēl
sieva.
– Jā, bet... – viņa nepabeidza
teikumu, jo mēģināja sevi apvaldīt, lai neapraudātos. Viņai tas
izdevās.
*
Ziedus viņš dāvināja bieži. Dažreiz
pat pārnāca mājās ar diviem pušķiem, jo nebija varējis
izvēlēties skaistāko.
*
Pēc piecām dienām viņš atveda viņai
šķiršanās apliecību. Viņa piedāvāja viņam vakariņas, viņš
piekrita. Šādi satiekoties, viņi vilka atvadas bezgalīgi garas.
Tās skanēja kā uz repeat uzlikta sena melodija, kurai no
vienas puses gribējās dziedāt līdzi, bet no otras – likās, cik
var. Kaut kāds ‘Last Christmas’.
Ar vienu kāju viņi turpināja
atrasties viens otra dzīvē, bet viņai tā kāja bija vajadzīga,
lai dotos tālāk. Varēja, protams, lēkt uz vienas kājas, bet –
cik tālu tā var tikt?
*
Pienāca Ziemassvētku laiks, un
pirmo reizi uz dzimto pilsētu viņi devās kā šķirts pāris. Daudzi
to vēl nezināja, un stāstīt par to draugiem un radiem bija viens
no grūtākajiem uzdevumiem, jo cits pēc cita viņi sacīja: „Kā?
Bet kādēļ? Jūs bijāt tik skaists pāris.”
*
– Jā, bijām, – viņi atbildēja.
*
„Ne jau tāpēc mēs bijām pāris, ka
skaists,” viņa klusībā prātoja.
*
Ceļā viņš atskaņoja savas mīļākās
dziesmas, un daudzas no tām bija viņu abu dziesmas. Tas bija
sāpīgi, bet neizskatījās, ka viņš viņu sāpinātu apzināti. Viņš
vienkārši baudīja mūziku. Viņš vienkārši stūrēja. Viņa pati šīs
sāpes bija izvēlējusies, turklāt pilnīgi apzināti.
*
– Tev netraucē, ka mēs tik bieži
tiekamies? – viņa jautāja.
– Nē, manā prātā viss ir sakārtots,
– viņš atbildēja.
– Tad labi, man mazliet traucē gan.
Manā prātā tas veido atpakaļejošus scenārijus. Mēs taču
neplānojam saieties atpakaļ kopā?
– Šobrīd noteikti ne, – viņš teica.
Viņa jutās atvieglota, to dzirdot,
jo zināja, ka tad, ja tas būtu atkarīgs tikai no viņas, viņi
ļoti viegli iekristu vecajās sliedēs.
*
– Pēc Ziemassvētkiem tiksimies
retāk, – viņš teica. – Kā nekā visi papīri sakārtoti.
– Tas gan, jā.
– Uzradīsies jauns cilvēks dzīvē,
tad visā dalīsimies ar viņu. Nebūs vairs daudz iemeslu
satikties. Būsim viens otram bijušie.
– Galu galā, ja mēs saietos tagad,
– viņš turpināja, – tad agrāk vai vēlāk nonāktu līdz tam pašam,
ar ko viss beidzās.
– Tev taisnība, – viņa teica, un
jau pāris dienas vēlāk juta sevi atgriežamies uz abām kājām.
Bija atlicis vien tāds sīkums, kā izdomāt, kurp ar tām doties.
– Man šķiet, ka mums ir tikai divas
iespējas. Pāra terapija vai šķiršanās, – viņa pateica abus
teikumus, neieturot starp tiem pauzi. Viņa bija nogurusi no
pauzēm.
Viņš kādu brīdi klusēja. Tad
ierunājās.
– Varbūt pārcelšanās mums nāktu par
labu? Beidzot savs dzīvoklis. Iekārtošana. Jauni iespaidi.
– Es neredzu to kā vienu no
iespējām, – viņa teica. – Vispirms mums ir jāatrisina
attiecības.
*
To sakot, viņa iedomājās par
zviedru mīklām, precīzāk – par to, ka nekad tās nevar atminēt
līdz galam. Vienmēr paliek kādi pieci, desmit neatminēti vārdi,
kas uz kopējā fona nav daudz, bet tomēr kaitina. Taču, ja ir
atminēts atslēgas vārds, kaitina daudz mazāk.
*
Šķita, ka viņi runā monologos. Viņa
nejuta dialogu, sarunu. Viņa juta tikai pauzes un monologus.
Pauzes, monologus un skumjas.
*
Viņš klusēja. Ar to viņu saruna
beidzās, tas ir, viņa joprojām gaidīja viņa atbildi, bet
netaisījās to diedelēt. Viņas pacietības mērs vēl nebija pilns.
Viņa bija pārāk nogurusi, lai kaut ko pieprasītu vai strīdētos.
Viņa nolēma vēl pagaidīt. Dienu, mēnesi, varbūt vairāk. Viņa
pati nezināja, cik ilgi ir gatava gaidīt. Vēl jo mazāk – kādu
tieši atbildi viņa grib dzirdēt. Tas iedzina viņu šaubu pilnās
minūtēs, stundās, nedēļās. Viņai šķita, ka viss ir tikai vārdi.
Viss ir tikai domas. Viņa dzīvo domās, viņš dzīvo domās, un viņi
nespēj pa īstam izkāpt no tām ārā, lai sarunātos, tas ir, lai
sadzirdētu viens otru. Viņi klusē, jo klusums noņem atbildību,
bet vārdi to uzliek. Par vārdiem ir jāatbild. Vismaz tā viņai
šķita.
*
Viņa nebija liela runātāja, taču
runāt par to, kas sāp, viņai likās daudz svarīgāk, nekā runāt
par lietām, kas saviļņo. Kaut gan, nē, abas bija vienlīdz
svarīgas. Un abu tēmu viņai šajās attiecībās pietrūka vienlīdz
daudz, tas ir, ļoti. Viņai pietrūka mirdzuma viņa acīs. Viņai
pietrūka brīžu, kuros viņš pateiktu, ka ir skumji vai sāp. Viņš
nerunāja par to, kā pietrūka – arī tā viņai pietrūka.
*
– Es tad sākšu meklēt sev dzīvokli,
– viņa teica.
Bija pagājusi nedēļa. Patiesībā
gads kopš viņu krīzes sākuma. Un nepilni trīspadsmit, kopš viņi
iepazinās. Viņa nejutās droša par savu lēmumu, taču neredzēja
citas opcijas. Stagnācija viņu biedēja daudz vairāk par
pārmaiņām.
– Un kā ar terapiju? – viņš
iejautājās.
– Man likās, ka tu negribi.
– Jā, negribu, bet...
– Tad meklēšu dzīvokli, – viņa
izplūda asarās, to sakot. Pēdējā laikā viņa raudāja tik bieži,
ka kopā ar sāpēm baidījās izraudāt ārā savu kodolu. Tas viņu
biedēja. Vienlaikus viņa cerēja, ka varbūt asaras nozīmē
attīrīšanos pirms jauna sākuma.
*
Viņš klusēja. Iespējams, viņš
vienkārši neticēja nozīmei, kas slēpās aiz viņas izsacītajiem
vārdiem, jo ne jau pirmo reizi tie skanēja. Vai varbūt viņš jau
bija samierinājies, jo mīņāšanās starp palikt kopā vai šķirties
risinājās pārāk ilgi, lai tā paliktu tikai vārdu formā. Bija
jānotiek transformācijai, notikumam.
*
Viņa zināja, ka uz terapiju viņš
neies. Arī pati vairs neticēja, ka tā varētu ko mainīt. Vai
varbūt dziļi savās saknēs ticēja, bet nebija gatava. Kam? Uz to
viņa nevarēja atbildēt.
*
Svarīgākais pirms aiziešanas viņai
šķita saprast un apzināties, kāpēc viņa negrib palikt. Jā, un
nevis to, kāpēc grib aiziet, jo par to viņa nebija pārliecināta.
Viņa zināja vien to, ka nespēj palikt. Šobrīd – ne.
*
Viņai bija grūti saprast, kā viņš
var tik viegli pieņemt viņu attiecības tādas, kādas tās ir, ja
praktiski to vairs nebija.
*
Viņa, protams, pārspīlēja.
Attiecības viņiem bija, turklāt ļoti tuvas un draudzīgas. Vienā
brīdī tās no tuvām un draudzīgām bija pārvērtušās tikai par
draudzīgām. Kurā? Viņa nezināja, viņš arī ne.
*
Tas bija mokoši – skraidīt pa Rīgu
un meklēt sev dzīvokli. Bija briesmīgs laiks, bet viņa sēdās uz
velosipēda un pretvējā brauca skatīties visādus dzīvokļus – bez
virtuves, ar milzīgiem komunālajiem maksājumiem un citus. Galīgā
draņķī viņa dzīvot negribēja, taču par pieņemamu cenu variantu
nebija daudz. Viņa gribēja normālu dzīvokli normālā mājā. Ar
slēdzamu kāpņutelpu, sadzīves tehniku, ar gultu, skapi,
rakstāmgaldu un grāmatu plauktu. Viņai vajadzēja pastu netālu no
mājas un pārtikas veikalu. Un tādu skatu pa logu, kas drūmu
noskaņojumu nesabojātu vēl vairāk.
*
Īres līguma parakstīšanas brīdī
viņa bija tik nogurusi, ka pa logu pat nepaskatījās; viņai
vienkārši bija vajadzīgs dzīvoklis, un to viņa dabūja, turklāt
noceļot to vēl diviem pretendentiem, kuri skatīties dzīvokli
bija uzaicināti tajā pašā laikā, bet, tā kā viņa bija zvanījusi
pirmā, to dabūja viņa.
*
– Kā pagāja diena? – viņš jautāja.
– Biju skatīties dzīvokļus. Vispār
jau atradu dzīvokli. Pēc nedēļas varēšu ievākties, – viņa
pateica šos teikumus, starp katru ieturot diezgan lielu pauzi.
– Skaidrs, – viņš teica.
*
Ko vairāk viņš varēja pateikt?
Lielos vilcienos lēmums bija pieņemts. Mazie vilcieni vairs
nekursēja.
– Es ceru, ka tu netaisies
izvākties pa kluso? Es tev varētu palīdzēt pārvest mantas.
– Es nebiju pārliecināta, ka tu to
vēlēsies, bet, ja tā, tad – lai notiek.
*
Viņa piekrita, kaut zināja, ka būs
ļoti grūti tam visam iet cauri kopā. Kopā krāmēt mantas, kopā
tās vest, un tā pa riņķi, līdz viss, kas ir viņas, būs aizvests.
Viņai nepiederēja daudz, precīzāk – gandrīz nekas, taču krāmējot
viņai šķita, ka mantas nebeidzas, ka tās ir visur, visos
dzīvokļa kaktos, malās, nostūros. Vēl tas plaukts un tas
plaukts... Un vēl tās mantas tajā skapī un tajā. Un tās vāzes,
kurās viņa allaž lika viņa dāvinātās puķes. Kāzu avīze. Foto
rāmīši. Un papīri, un avīzes, un žurnāli, kurus viņa nekad
nepārlasīs. Viņa raudāja, dusmojās, raudāja par to, ka dusmojas,
un dusmojās par to, ka raud. Dusmojās uz sevi. Par to, ka tā
apaugusi ar mantām, ko ikdienā nelieto. Gribējās pusi no tā visa
izmest, bet viņa saprata, ka šobrīd nav laika šķirošanai. Viņa
nolēma to izdarīt, kad pārvāksies.
– Es varu atstāt šos žurnālus šeit?
– Labi, – viņš teica, – pa čupiņai
nēsāšu uz miskasti.
– Jā, dari, ko gribi. Es vienkārši
negribu stiept tos līdzi.
*
Pagāja vairākas dienas, kopā ar
vīru vadājot mantas uz viņas jauno dzīvesvietu, kā arī nopērkot
to, kā viņai trūkst – gludekli, tējkannu, veļas grozu. Viņi
piekrāva mašīnu un devās paēst ārpus mājas. Lai arī apetītes
nebija, viņa kaut ko tomēr paknābāja tikai tāpēc, ka juta, ka
stresa dēļ atkal sāk mest nost kilogramus.
*
Ienesis pēdējās mantas, viņš
izstaigāja viņas dzīvokli, izpētot un piefiksējot visu, kā viņai
tur vēl pietrūkst.
– Ja gribi, brīvdienās varam
aizbraukt nopirkt, – viņš teica.
– Es nezinu. Man šķiet, ka mums
kādu laiku tomēr būtu jāatturas no satikšanās un saziņas. Vismaz
pāris nedēļas, lai apjaustu situāciju un nolemtu par turpmāko.
– Kā vēlies, – viņš teica.
*
Viņi atvadījās, nezinot, vai tas ir
uz mūžu vai uz mēnesi. Arī mēnesis var likties kā mūžs – viņa
nodomāja pie sevis un raudāja. Ne visu vakaru. Pusi. Pārējo pus
vakaru viņa nevarēja aizmigt, prātojot par to, kurš velns viņai
lika no šī vīrieša atteikties. No šī vīrieša, kurš atvadoties
saklāja viņai gultu, piepildīja ledusskapi, piesēja veļas striķi
un ieskrūvēja spuldzītes.
