Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020

 

 

Inga Pizāne (1986) ir dzejas grāmatu Tu neesi sniegs (2016) un Siena, ko nosiltināt (2019) autore. 2018. gadā amerikāņu izdevniecība A Midsummer Night’s Press izdeva autores grāmatu Having Never Met Džeida Vila (Jayde Will) atdzejojumā. Publicējusies latviešu un ārzemju literāros izdevumos un internetžurnālos, piedalījusies Amerikas Dzejas festivālā Ņujorkā, vairākos Eiropas Dzejas festivāla pasākumos, kā arī atdzejas darbnīcās un literāros semināros. Pabeigusi dzejas meistardarbnīcas pie Jāņa Rokpeļņa un Ronalda Brieža. Raksta arī prozu un dziesmu tekstus. Patīk fotografēt.

 

 

Inga Pizāne

DIVI STĀSTI

 

Notāre

Parakstījis iesniegumu par šķiršanos, viņš joprojām mēdza viņai zvanīt un zvanot uzrunāt par sievu. Kā jokojot, kā ne. Nekāds joks jau tas nebija. Viņi joprojām bija laulāts pāris, kam bija dotas 30 dienas – pārdomu termiņš. Vārds ‘termiņš’ viņai asociējās ar cietumu. Droši vien bija ne mazums laulātu cilvēku, kuri vēlējās tikt ārā no šīs institūcijas gluži kā no cietuma, skaitot atlikušās dienas līdz brīvībai. Ļoti iespējams. Viņai tā nebija. Viņa vienkārši izjuta alkas pēc laba, pēc labvēlīga lēmuma un iekšēja miera. Sev un abiem.

*

Kādas piecas dienas no trīsdesmit viņa patiešām intensīvi domāja par to, vai ir spērusi pareizo soli. Viņa. Viņi. Viņš. Varbūt viņiem tomēr vēl vajadzēja pamēģināt visu saglābt?

*

Pēc tam viņa piespieda sevi atteikties no domāšanas kategorijās pareizi vai nepareizi un sāka dalīt soļus spertajos un nespertajos. Šajā gadījumā galvenais viņai bija fakts, ka solis ir sperts. Jebkāds, bet noticis, citādi viņas galvā nenotikušo soļu karuselis vairs nebūtu apstādināms – viņai sagrieztos galva, un viņa noģībtu, nokristu, nomirtu, – kas zina.

*

– Ko darīsi ar gredzenu, – viņš jautāja.

– Neko, – viņa atbildēja.

– Vari droši sakausēt.

– Neko es netaisos kausēt.

– Turēsi par piemiņu?

– Pagaidām jā, – viņa atbildēja, nejautājot, ko darīs viņš.

*

Reizēm, ejot uz kādu pasākumu, viņa vēl joprojām mēdza gredzenu uzvilkt – tāpat vien, taču aizvien retāk. Tas bija atkarīgs no noskaņojuma, un noskaņojums arvien retāk bija tāds, ka gribētos kaut ko slēpt. Tieši otrādi – viņa jutās noskaņota varbūt ar kādu iepazīties. Tiesa gan, viņa nevēlējās reģistrēties tinderos vai tamlīdzīgās seju un ķermeņu svaipošanas aplikācijās. Vismaz ne šobrīd. Viņa meklēja kaut ko tik vecmodīgu un skaistu kā, piemēram, iepazīšanos, kas sāktos ar acu skatienu vai sarunu. Jāatzīst, atrast kaut ko tādu nebija viegli. Turklāt arī mulsinoši – īpaši šajās 30 dienās, jo to laikā viņa jutās vienlaikus brīva un precējusies. Ja jāsalīdzina, tad vairāk tomēr brīva.

*

Arī viņš tā jutās.

– Es baudu brīvību, – viņš teica, kad abi nolēma pēc Notāres apmeklējuma kopā paēst vakariņas.

– Man prieks, – viņa atbildēja. – Es arī cenšos, bet pārāk labi nesanāk. Iemaņas ir pazaudētas, – viņa iesmējās.

– Nez, kur? – viņš pasmējās līdzi.

*

Tik viegli bija kļuvis ar viņu, viņa nodomāja. Atbrīvojoši. Un tomēr, malkojot sarkanvīnu, viņa juta, ka vakaru pavadīs raudot. Visa diena bija pavadīta uz asaru robežas. Viņa nebija domājusi, ka gājiens pie Notāres tik ļoti iespaidos viņas emocionālo stāvokli. Viņai likās, ka ir tikts tam pāri.

*

Kamēr abi ēda, viņš stāstīja viņai par klubiem, bāriem, ballēšanos un pasākumiem ar kolēģiem. Izskatījās, ka viņam pieņemšana padevās labāk.

*

– Man jāņem piemērs no tevis, – viņa sacīja.

– Man jau šķiet, ka tu ņem. Visi tie pasākumi un tā.

– Nu mājās nesēžu, jā.

– Tas labi, jo tā vai citādāk – dzīve turpinās.

– Tad pārdomu laiku tu neizmanto?

– Kādā ziņā?

– Lai domātu.

– Nē. Esmu aizkrauts ar darbiem un domām par dzīvokļa iegādi, man galīgi nav laika analizēt. Jāiet uz priekšu.

Viņa māja ar galvu.

*

Lasot grāmatas un dzīvi, viņai bija radies iespaids, ka vīriešiem eksistē tikai lietu sākums un beigas, kamēr sievietēm – sākums, beigas un ‘kāpēc’, kaut gan, iespējams, vīrieši vienkārši apspieda daudzus jautājumus, lai nesāpinātu ne sevi, ne savu ego.

*

Viņai bija svarīgi izanalizēt, kāpēc viņiem neizdevās. Grūtākais bija tas, ka atbilžu nebija. Bija tikai minējumi. Turklāt – ļoti daudz. Izvēlēties starp tiem vienu bija neiespējami un droši vien arī lieki.

*

– Tu tik ilgi uz to gāji. Man prieks, ka tu beidzot pērc dzīvokli, – viņa teica.

– Man arī, – viņš atbildēja ar lepnu mirdzumu acīs.

*

Desmit gadus viņi bija domājuši par savu dzīvokli, tagad viņš to pirka viens. Sev.

Bet ne jau par dzīvokli viņa bēdājās. Viņa bija no tiem cilvēkiem, kas ir gatavi visu mūžu dzīvokli īrēt. Aptuveni tāpat kā gars īrē ķermeni. Uz noteiktu, bet nezināmu laiku.

Viņa drīzāk bēdājās par savu nestabilo psihisko stāvokli un visu laiku svārstījās, nespējot saprast, vai viņas depresīvais stāvoklis bija novedis līdz lēmumam par šķiršanos, vai arī attiecības viņu bija novedušas līdz neciešamai nomāktībai.

*

Ko tālāk – viņa sev jautāja pēc abu tikšanās. Stulbs jautājums – viņa sev atbildēja. Ko tuvāk – būtu precīzāks. Kāda jēga jautāt par tālo. Arī šodiena ar visām šīm domām kādreiz būs tālu.

*

Steigties nebija kur.

*

Patiešām, laiks viņai bija, un daļu no tā viņa izmantoja, lai izraudātos. Visas šaubas, bailes, emocijas – nebija jēgas turēt sevī. Pavisam nesen viņa bija noklausījusies radio raidījumu par to, ka asaras ir veselīgas – gan acīm, gan visam organismam. Visas sāpes, ko neizraud acis, tiek pārsūtītas citiem orgāniem – tā tur bija teikts. „Redz,” viņa sev teica, „cik labi, ka es raudu,” un iesmējās.

*

Kad 30 dienas bija pagājušas, viņa no Notāres saņēma e-pastu, kurā īsi un kodolīgi tika paziņots, ka laulība ir šķirta. Tādā un tādā datumā. „Jocīga sajūta,” viņa nodomāja – apmēram tāda, kā izlasot ziņas virsrakstu, kas uz viņu neattiecas. Vienīgā atšķirība bija tā, ka šī ziņa uz viņu attiecās gan, taču līdz smadzenēm tas neaizgāja. Turklāt tajā brīdī viņa bija ciemos, kas e-pastam veltīto laiku padarīja vēl paviršāku un acumirklīgāku. Viņa paspēja nodomāt vēl tikai to, ka šī ziņa nav nekas tāds, uz ko vajadzētu steidzami atbildēt, un tad nolika telefonu atpakaļ somā.

*

Tad izņēma to vēlreiz un uzrakstīja viņam ziņu, ka atrakstījusi Notāre. „Diezgan bezjēdzīgi,” viņa nodomāja – galu galā arī viņš bija pielikts CC. Un tomēr ziņu nevis izdzēsa, bet nosūtīja.

Viņš atbildēja uzreiz, nekavējoties:

– Es arī saņēmu. Iebraukšu pie viņas nākamās nedēļas sākumā.

– Paldies! Dod ziņu!

*

Viņu sarakste pakāpeniski kļuva vēsāka un lietišķāka, tomēr reizēm gan vienu, gan otru parāva vēlme atsūtīt kādu bildi no savas ikdienas vai pajautāt kaut ko personiskāku. Brīžiem šķita, ka tas notika tīri impulsīvi – aiz pieraduma – uzņem bildi, nosūti un tad atceries – pag, mēs taču vairs neesam kopā.

*

Viņas dzimšanas dienā viņš atveda tulpju pušķi. Cik ziedu tur bija, viņa neskaitīja. Varēja būt ap divdesmit. Maigi rozā ar dzeltenu ēnojumu no apakšas.

– Pārsteidzu? – viņš jautāja.

– Protams.

– Negaidīji ziedus no manis?

– Drīzāk nē nekā jā, ja tā jāatbild, – viņa teica.

– Bet oficiāli tu man taču esi vēl sieva.

– Jā, bet... – viņa nepabeidza teikumu, jo mēģināja sevi apvaldīt, lai neapraudātos. Viņai tas izdevās.

*

Ziedus viņš dāvināja bieži. Dažreiz pat pārnāca mājās ar diviem pušķiem, jo nebija varējis izvēlēties skaistāko.

*

Pēc piecām dienām viņš atveda viņai šķiršanās apliecību. Viņa piedāvāja viņam vakariņas, viņš piekrita. Šādi satiekoties, viņi vilka atvadas bezgalīgi garas. Tās skanēja kā uz repeat uzlikta sena melodija, kurai no vienas puses gribējās dziedāt līdzi, bet no otras – likās, cik var. Kaut kāds ‘Last Christmas’.

Ar vienu kāju viņi turpināja atrasties viens otra dzīvē, bet viņai tā kāja bija vajadzīga, lai dotos tālāk. Varēja, protams, lēkt uz vienas kājas, bet – cik tālu tā var tikt?

*

Pienāca Ziemassvētku laiks, un pirmo reizi uz dzimto pilsētu viņi devās kā šķirts pāris. Daudzi to vēl nezināja, un stāstīt par to draugiem un radiem bija viens no grūtākajiem uzdevumiem, jo cits pēc cita viņi sacīja: „Kā? Bet kādēļ? Jūs bijāt tik skaists pāris.”

*

– Jā, bijām, – viņi atbildēja.

*

„Ne jau tāpēc mēs bijām pāris, ka skaists,” viņa klusībā prātoja.

*

Ceļā viņš atskaņoja savas mīļākās dziesmas, un daudzas no tām bija viņu abu dziesmas. Tas bija sāpīgi, bet neizskatījās, ka viņš viņu sāpinātu apzināti. Viņš vienkārši baudīja mūziku. Viņš vienkārši stūrēja. Viņa pati šīs sāpes bija izvēlējusies, turklāt pilnīgi apzināti.

*

– Tev netraucē, ka mēs tik bieži tiekamies? – viņa jautāja.

– Nē, manā prātā viss ir sakārtots, – viņš atbildēja.

– Tad labi, man mazliet traucē gan. Manā prātā tas veido atpakaļejošus scenārijus. Mēs taču neplānojam saieties atpakaļ kopā?

– Šobrīd noteikti ne, – viņš teica.

Viņa jutās atvieglota, to dzirdot, jo zināja, ka tad, ja tas būtu atkarīgs tikai no viņas, viņi ļoti viegli iekristu vecajās sliedēs.

*

– Pēc Ziemassvētkiem tiksimies retāk, – viņš teica. – Kā nekā visi papīri sakārtoti.

– Tas gan, jā.

– Uzradīsies jauns cilvēks dzīvē, tad visā dalīsimies ar viņu. Nebūs vairs daudz iemeslu satikties. Būsim viens otram bijušie.

– Galu galā, ja mēs saietos tagad, – viņš turpināja, – tad agrāk vai vēlāk nonāktu līdz tam pašam, ar ko viss beidzās.

– Tev taisnība, – viņa teica, un jau pāris dienas vēlāk juta sevi atgriežamies uz abām kājām. Bija atlicis vien tāds sīkums, kā izdomāt, kurp ar tām doties.

 

 

 

Pārcelšanās

– Man šķiet, ka mums ir tikai divas iespējas. Pāra terapija vai šķiršanās, – viņa pateica abus teikumus, neieturot starp tiem pauzi. Viņa bija nogurusi no pauzēm.

Viņš kādu brīdi klusēja. Tad ierunājās.

– Varbūt pārcelšanās mums nāktu par labu? Beidzot savs dzīvoklis. Iekārtošana. Jauni iespaidi.

– Es neredzu to kā vienu no iespējām, – viņa teica. – Vispirms mums ir jāatrisina attiecības.

*

To sakot, viņa iedomājās par zviedru mīklām, precīzāk – par to, ka nekad tās nevar atminēt līdz galam. Vienmēr paliek kādi pieci, desmit neatminēti vārdi, kas uz kopējā fona nav daudz, bet tomēr kaitina. Taču, ja ir atminēts atslēgas vārds, kaitina daudz mazāk.

*

Šķita, ka viņi runā monologos. Viņa nejuta dialogu, sarunu. Viņa juta tikai pauzes un monologus. Pauzes, monologus un skumjas.

*

Viņš klusēja. Ar to viņu saruna beidzās, tas ir, viņa joprojām gaidīja viņa atbildi, bet netaisījās to diedelēt. Viņas pacietības mērs vēl nebija pilns. Viņa bija pārāk nogurusi, lai kaut ko pieprasītu vai strīdētos. Viņa nolēma vēl pagaidīt. Dienu, mēnesi, varbūt vairāk. Viņa pati nezināja, cik ilgi ir gatava gaidīt. Vēl jo mazāk – kādu tieši atbildi viņa grib dzirdēt. Tas iedzina viņu šaubu pilnās minūtēs, stundās, nedēļās. Viņai šķita, ka viss ir tikai vārdi. Viss ir tikai domas. Viņa dzīvo domās, viņš dzīvo domās, un viņi nespēj pa īstam izkāpt no tām ārā, lai sarunātos, tas ir, lai sadzirdētu viens otru. Viņi klusē, jo klusums noņem atbildību, bet vārdi to uzliek. Par vārdiem ir jāatbild. Vismaz tā viņai šķita.

*

Viņa nebija liela runātāja, taču runāt par to, kas sāp, viņai likās daudz svarīgāk, nekā runāt par lietām, kas saviļņo. Kaut gan, nē, abas bija vienlīdz svarīgas. Un abu tēmu viņai šajās attiecībās pietrūka vienlīdz daudz, tas ir, ļoti. Viņai pietrūka mirdzuma viņa acīs. Viņai pietrūka brīžu, kuros viņš pateiktu, ka ir skumji vai sāp. Viņš nerunāja par to, kā pietrūka – arī tā viņai pietrūka.

*

– Es tad sākšu meklēt sev dzīvokli, – viņa teica.

Bija pagājusi nedēļa. Patiesībā gads kopš viņu krīzes sākuma. Un nepilni trīspadsmit, kopš viņi iepazinās. Viņa nejutās droša par savu lēmumu, taču neredzēja citas opcijas. Stagnācija viņu biedēja daudz vairāk par pārmaiņām.

– Un kā ar terapiju? – viņš iejautājās.

– Man likās, ka tu negribi.

– Jā, negribu, bet...

– Tad meklēšu dzīvokli, – viņa izplūda asarās, to sakot. Pēdējā laikā viņa raudāja tik bieži, ka kopā ar sāpēm baidījās izraudāt ārā savu kodolu. Tas viņu biedēja. Vienlaikus viņa cerēja, ka varbūt asaras nozīmē attīrīšanos pirms jauna sākuma.

*

Viņš klusēja. Iespējams, viņš vienkārši neticēja nozīmei, kas slēpās aiz viņas izsacītajiem vārdiem, jo ne jau pirmo reizi tie skanēja. Vai varbūt viņš jau bija samierinājies, jo mīņāšanās starp palikt kopā vai šķirties risinājās pārāk ilgi, lai tā paliktu tikai vārdu formā. Bija jānotiek transformācijai, notikumam.

*

Viņa zināja, ka uz terapiju viņš neies. Arī pati vairs neticēja, ka tā varētu ko mainīt. Vai varbūt dziļi savās saknēs ticēja, bet nebija gatava. Kam? Uz to viņa nevarēja atbildēt.

*

Svarīgākais pirms aiziešanas viņai šķita saprast un apzināties, kāpēc viņa negrib palikt. Jā, un nevis to, kāpēc grib aiziet, jo par to viņa nebija pārliecināta. Viņa zināja vien to, ka nespēj palikt. Šobrīd – ne.

*

Viņai bija grūti saprast, kā viņš var tik viegli pieņemt viņu attiecības tādas, kādas tās ir, ja praktiski to vairs nebija.

*

Viņa, protams, pārspīlēja. Attiecības viņiem bija, turklāt ļoti tuvas un draudzīgas. Vienā brīdī tās no tuvām un draudzīgām bija pārvērtušās tikai par draudzīgām. Kurā? Viņa nezināja, viņš arī ne.

*

Tas bija mokoši – skraidīt pa Rīgu un meklēt sev dzīvokli. Bija briesmīgs laiks, bet viņa sēdās uz velosipēda un pretvējā brauca skatīties visādus dzīvokļus – bez virtuves, ar milzīgiem komunālajiem maksājumiem un citus. Galīgā draņķī viņa dzīvot negribēja, taču par pieņemamu cenu variantu nebija daudz. Viņa gribēja normālu dzīvokli normālā mājā. Ar slēdzamu kāpņutelpu, sadzīves tehniku, ar gultu, skapi, rakstāmgaldu un grāmatu plauktu. Viņai vajadzēja pastu netālu no mājas un pārtikas veikalu. Un tādu skatu pa logu, kas drūmu noskaņojumu nesabojātu vēl vairāk.

*

Īres līguma parakstīšanas brīdī viņa bija tik nogurusi, ka pa logu pat nepaskatījās; viņai vienkārši bija vajadzīgs dzīvoklis, un to viņa dabūja, turklāt noceļot to vēl diviem pretendentiem, kuri skatīties dzīvokli bija uzaicināti tajā pašā laikā, bet, tā kā viņa bija zvanījusi pirmā, to dabūja viņa.

*

– Kā pagāja diena? – viņš jautāja.

– Biju skatīties dzīvokļus. Vispār jau atradu dzīvokli. Pēc nedēļas varēšu ievākties, – viņa pateica šos teikumus, starp katru ieturot diezgan lielu pauzi.

– Skaidrs, – viņš teica.

*

Ko vairāk viņš varēja pateikt? Lielos vilcienos lēmums bija pieņemts. Mazie vilcieni vairs nekursēja.

– Es ceru, ka tu netaisies izvākties pa kluso? Es tev varētu palīdzēt pārvest mantas.

– Es nebiju pārliecināta, ka tu to vēlēsies, bet, ja tā, tad – lai notiek.

*

Viņa piekrita, kaut zināja, ka būs ļoti grūti tam visam iet cauri kopā. Kopā krāmēt mantas, kopā tās vest, un tā pa riņķi, līdz viss, kas ir viņas, būs aizvests. Viņai nepiederēja daudz, precīzāk – gandrīz nekas, taču krāmējot viņai šķita, ka mantas nebeidzas, ka tās ir visur, visos dzīvokļa kaktos, malās, nostūros. Vēl tas plaukts un tas plaukts... Un vēl tās mantas tajā skapī un tajā. Un tās vāzes, kurās viņa allaž lika viņa dāvinātās puķes. Kāzu avīze. Foto rāmīši. Un papīri, un avīzes, un žurnāli, kurus viņa nekad nepārlasīs. Viņa raudāja, dusmojās, raudāja par to, ka dusmojas, un dusmojās par to, ka raud. Dusmojās uz sevi. Par to, ka tā apaugusi ar mantām, ko ikdienā nelieto. Gribējās pusi no tā visa izmest, bet viņa saprata, ka šobrīd nav laika šķirošanai. Viņa nolēma to izdarīt, kad pārvāksies.

– Es varu atstāt šos žurnālus šeit?

– Labi, – viņš teica, – pa čupiņai nēsāšu uz miskasti.

– Jā, dari, ko gribi. Es vienkārši negribu stiept tos līdzi.

*

Pagāja vairākas dienas, kopā ar vīru vadājot mantas uz viņas jauno dzīvesvietu, kā arī nopērkot to, kā viņai trūkst – gludekli, tējkannu, veļas grozu. Viņi piekrāva mašīnu un devās paēst ārpus mājas. Lai arī apetītes nebija, viņa kaut ko tomēr paknābāja tikai tāpēc, ka juta, ka stresa dēļ atkal sāk mest nost kilogramus.

*

Ienesis pēdējās mantas, viņš izstaigāja viņas dzīvokli, izpētot un piefiksējot visu, kā viņai tur vēl pietrūkst.

– Ja gribi, brīvdienās varam aizbraukt nopirkt, – viņš teica.

– Es nezinu. Man šķiet, ka mums kādu laiku tomēr būtu jāatturas no satikšanās un saziņas. Vismaz pāris nedēļas, lai apjaustu situāciju un nolemtu par turpmāko.

– Kā vēlies, – viņš teica.

*

Viņi atvadījās, nezinot, vai tas ir uz mūžu vai uz mēnesi. Arī mēnesis var likties kā mūžs – viņa nodomāja pie sevis un raudāja. Ne visu vakaru. Pusi. Pārējo pus vakaru viņa nevarēja aizmigt, prātojot par to, kurš velns viņai lika no šī vīrieša atteikties. No šī vīrieša, kurš atvadoties saklāja viņai gultu, piepildīja ledusskapi, piesēja veļas striķi un ieskrūvēja spuldzītes.

 

Jaunā Gaita