Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020
Linda Treija
Henrijs Preiss.
No sanskrita līdz zvaigžņu kariem
Vērojot mākslinieka Henrija Preisa darbus, gandrīz visa kultūras vēsture nozib gar acīm. Hindu un budistu mandalas, renesanses daiļamatniecības ornamentika, masoņu simboli, vecu pilsētu plāni, navaho indiāņu segas, zvaigžņu kari un vēl, un vēl, un vēl ... Tas ir reizē satraucoši, jo drusku par daudz asociāciju manam mierīgajam prātam, reizē aizraujoši, jo ir ko aprakstīt, un reizē mulsinoši, jo pie kura gala gan ķerties klāt?
Kādā intervijā Henrijs atceras, ka kā pirmsākumus viņa pieejai glezniecībā var minēt uzdevumu izveidot ikonu mākslas akadēmijā. Man stāv atmiņā, ka tas varēja būt praktiskais darbs krievu mākslas vēsturē, jo arī es gleznoju parafrāzi par ikonas tēmu uz ar galdnieka līmi plāni gruntēta dēlīša. Tā arī Henrijam sākusies aizraušanās ne tikai ar simbolu izmantošanu mākslā, bet arī ar tehnisko paņēmienu pielietojumu, kas laika gaitā pilnveidojies un attīstījies. Tā kā Henrijs simbolus noreducē līdz ģeometriskam pirmsākumam, bieži vien klājot vienu otram virsū, vai sakombinējot tos jaunās konfigurācijās, tad tas dod iespēju skatītājam katram piešķirt darba vērojumā savas asociācijas, stereotipus un sapratni par redzēto. Arī darbu nosaukumu izpaliekamība, jo tie visi ir sanumurēti, dod zināmu brīvību darbu interpretācijā. Mākslas darbi ir tik izsmalcināti kompozicionāli ar savu simetriju, vietām māksliniecisko precizitāti, vietām tīšu nelielu novirzi no simetrijas, grafisko risinājumu, kā arī ar matēto krāsainību un laika patinas māksliniecisko nobružātību, ka par tiem var tīksmināties arī tikai vizuāla prieka pēc. Protams, katram ir atļauts meklēt kā pārklājas naratīvi, detaļās parādās simboli no senatnes un ko no tā visa var izsecināt. Tas viss dod daudzslāņainību ne tikai šo gleznas domu nolasīšanā, bet arī darba virsmas senatnīgajā faktūrā. Mākslas zinātnieks Vilnis Vējš min, „ka viņa mākslai piemīt specifiska teatralitāte – ne tikai efektīgajā izskatā, bet arī uzbūves ziņā.” Tādēļ pie visiem laikmetiem, kurus var saskatīt Preisa „specifiskajā senatnīgumā”, viņš „vēl nosauktu baroku”[1].
Lai gan nekļūdīgi var atpazīt Henrija stilu mākslā, viņa darbi grupējas zināmos attīstības vai pārmaiņu ciklos. Gan formātu dažādība, darbu tapšanas tehniku pielietojamība, kompozīciju izmaiņas ir pamanāmas mākslinieka daiļrades izaugsmē. Mēs varam apskatīt gleznu ciklu, kuru kompozīcijas atritinās no centra, kas ir kvadrāts vai taisnstūris ar „davinčiskiem” elementiem. Citi darbi izstiepjas horizontāli un iegūst dizainiski senatnīgu simetriju, kā no Elizabetes laika teātra dekorācijām. Tad nāk krāsaini sarežģītas, asāki ģeometriskas kompozīcijas, kas vairs nav tik „mandaliski” plūstošas. Pēdējo gadu darbi ir vienkāršojušies, pat palikuši izpildījumā robustāki. Kā tādas atskaņas no 70-80to gadu arhitektūras, kā viesnīca „Latvija”, „Rīgas Modes”, Dailes teātris.
Jāpiekrīt, ka darbi balstās uz scenogrāfisku pamatu. Mākslinieks tos būvē kā skatuves, kā pasaules telpu. Sākot ar pamatu, kas ir kā sākums, tad būvējas nākošie slāņi, līdz telpa ir piepildīta. Šādā veidā būvētie darbi arī iedarbojas uz skatītāju zemapziņu ar savu daudzslāņainību un daudznozīmību.
Tehniski viņa darbi neveidojas kā parasti iedomājas gleznas tapšanas procesu. Mākslinieks apraksta, ka „tas ir palēns process. Šīs tekstūras, to izcelšana – sākumā man tas šķita interesanti, taču, kad pārgāju uz lielākiem formātiem, nācās atteikties no dēļiem, jo šādos mērogos darbi kļuva ārkārtīgi smagi. Tas, kā tagad strādāju, ir kas līdzīgs sietspiedei. Ar līmlenti noklāju to daļu, uz kuras gleznošu, tad uzzīmēju ģeometriju un pēc tam ar nazi to visu izgriežu. Katru slāni veidoju kā atsevišķu sietu, tad līmlenti noņemu nost un uzlieku vienu kārtu špakteles. Citreiz smejos pie sevis – cik daudz tur patiesībā glezniecības palicis... Divas stundas ar nazīti ņemos un zīmēju ģeometriju, bet krāsu uzlikt – tas aizņem mazāk par piecām minūtēm.”[2] Mākslinieks arī veido trīsdimensionālus objektus. Viņš ir veidojis gan ģeometriskas cementa skulptūras, kurās reizēm ievieto nelielus sev raksturīgos ģeometriskos darbus, gan sadarbībā ar dizaineri Evu Fainmani (Eve Fineman) izstrādāja lampu Little Zig Tabe Lamp, kas ieguva balvu „Iron Design Award 2016-17”.
Henrijs Preiss dzimis mākslinieku ģimenē. Bērnība pavadīta starp tēva Leo Preisa abstrakti ģeometriskajiem darbiem. Māte Ingrīda un arī tēvs darbojušies kā ādas apstrādes mākslinieki. No vecākiem arī nāk Henrija pacietīgā spēja darboties ar savu mākslas darbu virsmām, kur faktūras viņš veido, izmantojot grāmatsējēja aso nazīti. Arī Henrija māsa, Ilze Preisa, ir gleznotāja. Akadēmiskās zināšanas viņš uzsāka, kā daudzi nākošie mākslinieki – Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā, kur studēja scenogrāfiju. Pāris gadus viņš strādāja par scenogrāfu, galvenokārt sadarbojoties ar pazīstamo režisoru Pēteri Krilovu. Tapa tādas lugas kā Divkauja, Brāļi Karamazovi, Verters, kā arī citas izrādes Latvijas teātros. 2000. gadā viņš dodas studēt maģistrantūrā Sentmārtina mākslas koledžā „MA Scenography, Central Saint Martins” Londonā. Studijas Anglijā deva viņam eksperimentēšanas brīvību un vēlmi pievērsties galvenokārt gleznošanai. Londona sniedza iespēju izstādīties tādās pazīstamās galerijās kā piemēram „Whitechapell gallery” un citās. Viņa darbi tikai iekļauti „Saatchi” kolekcijā, un Preiss ieguva vietu mūsdienu 100 labāko mākslinieku sarakstā „100 Painters of Tomorrow” (Izdevējs: Thames & Hudson 2014).
Savukārt Amerika māksliniekam, ceļojot pa rietumkrastu un tuksnešiem, deva pasaules plašuma sajūtu un uzticēšanos sev. Henrijs 2014. gadā uzsāka zīmēšanas, veidošanas un kompozīcijas pasniedzēja darbu „The Theatre School at De Paul University”, Čikāgā, ASV.
Mākslinieka izstāžu klāsts ir ļoti plašs. Te minamas izstādes Latvijā: 2019 „The LOOP” un 2017 „DE-CINTHESIZED” galerijā Bastejs Rīgā, 2013 „Artefakti” LNMM izstāžu zālē Arsenāls, Rīgā, 2005 personālizstāde galerijā Istaba, Rīgā. Ārpus Latvijas: 2007 „Icon Resistance” James Freeman galerijā, Londonā, Apvienotā Karaliste, 2009 „The Third Degree” James Freeman galerijā, Londonā, Apvienotā Karaliste, 2013 „New Paintings” Platform 39 Londonā, Apvienotā Karaliste, 2018 „DE-CINTHESIZED” VOLTA NY, galerija Bastejs, Ņujorkā, ASV. Viņš arī aktīvi piedalās grupu izstādēs. Henrija mākslu pārstāv „James Freeman” galerija Londonā un galerija „Bastejs” Rīgā.
Atgriežoties pie mākslinieka darbos saskatāmā Rietumu ezotērisma tradīcijās ieturētās pietuvināšanās kosmosa norišu attēlojumam, jāsaka, ka Henrijs pašreiz ir gandrīz vai fiziski apstājies (iespējams tik uz brīdi) atbilstošā vietā – Ņūmeksikas pilsētiņā Santafē (Santa Fe, NM), starp Čako (Chaco) kanjona Pueblo Bonito pēc visuma likumiem plānotajām celtņu paliekām un slaveno NLO (UFO) katastrofas vietu Rozvelu (Roswell, NM).
Skat. arī <https://henrijspreiss.weebly.com>.
