Saldi rūgtās dzīves ainas pirmskara Latvijā

Anita Bormane. Kā var aizmirst... Dzīve Latvijā 20. gs. 20.-30.gados, AS Latvijas Mediji, 2019, 179 lpp.

„Strautiņš, čalodams it naigi, / / Steidzas arvienu kā nemiera dzīts,” – ar šiem vārdiem sākas pagājušā gadsimta 30. gados ļoti populārā estrādes dziesma „Kā var aizmirst”, kuru savulaik izpildījuši gan Alfrēds Vinters, gan Mariss Vētra. Skaistā, lipīgā melodija mudina kavēties domās vai atmiņās par veselu laikmetu mūsu valsts vēsturē tieši tāpat, kā izdevniecības „Latvijas Mediji” nesen klajā laistā grāmata, kuras autore ir kultūras žurnāliste Anita Bormane. Tas tāpēc, ka darba nosaukumā iekļauti vārdi no iepriekš minētās dziesmas piedziedājuma. Šo izdevumu tēlaini varētu nodēvēt par jaunāko māsu autores iepriekš iznākušajai grāmatai „Skaists bij’ tas laiks. Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados”, kas ceļu pie lasītājiem sāka 2017.gadā.

Pirmā lieta, kas, šķirstot grāmatu, varētu piesaistīt potenciālā lasītāja uzmanību, ir vizuālais noformējums. Liels daudzums melnbaltu fotogrāfiju gan no dažādu Latvijas muzeju krājumiem, gan privātpersonu kolekcijām. Nereti ir pat tā, ka, aplūkojot fotoattēlu, vārdi kļūst pilnīgi lieki... Rūpīgi sakoptas pilsētas, ar labu gaumi veidoti interjeri, izsmalcināti ģērbušies cilvēki – sapnis, ne dzīve! Iespējams, ne vienam vien mūsdienu lasītājam šāds priekšstats par aizvadītā gadsimta 20. un 30. gadiem tiešām pastāv. Taču, sākot lasīt tekstu, iedziļinoties tajā, šis priekšstats nevis nostiprinās, bet strauji mainās. Smagas problēmas cilvēkus skāra arī tolaik.

Anitas Bormanes mērķis ir lasītāju iepazīstināt ar dzīvi pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, turklāt no dažādiem skatupunktiem. Lai to sasniegtu, autore daudz izmantojusi informāciju no tā laika periodiskajiem izdevumiem, kā arī dažādiem dokumentiem. Ir citēti fragmenti no daudziem brīvvalsts laikā iznākušajiem laikrakstiem un žurnāliem. Tie ir gan plaši zināmi, populāri periodiskie izdevumi kā, piemēram, žurnāls Zeltene, laikraksti Jaunākās Ziņas, Brīvā Zeme, Latvijas Kareivis, Latvijas Sargs, Aizkulises, gan arī laikraksti un žurnāli, kuru nosaukums lielākajai daļai lasītāju šķitīs svešs. Tādi ir periodiskie izdevumi Jaunā Elegance, Elegantā Rīga, Intīmā Rīga, Jaunais Pasaules Ceļotājs un daudzi citi. Tāpat autore izmantojusi arī Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas un statistikas datus. Brīžiem rodas iespaids, ka skaitļu (galvenokārt to, kas saistīti ar naudu) šajā darbā ir daudz par daudz, līdz ar to neiespējami gūt pārskatu un saprast, vai norādītais naudas daudzums tolaik skaitījās daudz vai maz.

Kaut arī izdevumu būtu grūti nodēvēt par dokumentālās prozas žanram piederošu, daudz neparastu, taču patiesu, avotos pamatotu faktu uzzināms par vairākām pirmās Latvijas brīvvalsts laika radošajām personībām – rakstniekiem un māksliniekiem; savukārt Latvijas Operas attīstībai, daudzajiem tās vadītājiem un ļoti nestabilajam finanšu stāvoklim veltīta vesela nodaļa. Lasīšanas gaitā regulāri piezogas atziņa – ak, vai, tolaik bija tieši tādas pašas problēmas kā mūsdienās! Galvenā no tām, protams, bija mūžīgais naudas trūkums (Latvijas Operai pat draudējis bankrots), nepamatoti lielā ierēdņu armija valsts iestādēs, kā arī cilvēku neremdināmā vēlme dzīvot grezni, kas nereti nozīmēja – pāri saviem līdzekļiem jeb, kā agrāk mēdza sacīt, „uz krīta”. „Ēd, amizējas, pīpo, liek uztaisīt manikīru, frizūru, masāžu, ģērbjas, mācās svešvalodas – un tas viss uz kredīta,” – konstatēts kāda Latvijas pirmās brīvvalsts periodiskajā izdevumā publicētajā rakstā, ko autore citējusi arī savā grāmatā (78. lpp.). Recenzijā šis nelielais citāts iekļauts ar nolūku nedaudz atspoguļot pirms 90 un vairāk gadiem lietotās latviešu valodas savdabību. Mūsdienās šāds izteiksmes stils, protams, uzskatāms par novecojušu, taču Anitai Bormanei tas palīdzējis spilgtāk uzburt tā laika atmosfēru.

Atsevišķa nodaļa veltīta izglītības iestādēm un visam ar to saistītajam. Ja kāds uzskata, ka biežās reformas raksturīgas tikai mūsdienām, viņš rūgti maldās, jo problēmas ar jauniem apstākļiem piemērotu skolu izveidi, skolotāju algām, tāpat arī ar skolēnu kritiski zemo zināšanu līmeni, mācību iestādi absolvējot, pastāvējušas arī pirmās brīvvalsts laikā. Varbūt vienīgā atšķirība ir tā, ka reformatori prātoja daudz intensīvāk, kā skološanās procesā iedzīvināt un attīstīt nacionālās idejas. Viena no šādām iniciatīvām bija Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1935. gada 28. janvārī izsludinātā akcija „Draudzīgais aicinājums”, kas katrai Latvijas skolai nodrošināja pašai savu bibliotēku.

Grāmatas Kā var aizmirst... Dzīve Latvijā 20. gs. 20.-30. gados mērķauditorija ir ļoti plaša. Darbs varētu šķist saistošs ne tikai cilvēkiem, kuri izdevumā aplūkoto laika posmu ir piedzīvojuši paši kā bērni, bet arī viņu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem.

Lāsma Gaitniece

Recenzijas autore ir JG redakcijas biedre.