Tā bija liela sanākšana, burzma nemitējās…

Skat, viens vēl pieplacis un kādā kaktā plekn.

Tāds prieciņš sīks, kam bēdu zīmogs sejā

un apkārt sakuplojis skumju lauciņš lekns.

Tad sablīvējās raizes, rūpesti un bažas

tik biezā slānī, ka var bruģēt ceļu uz…

Uz kurieni? Līdz atvadām – teic balsis dažas,

un atbilde vēl tagad visos vējos zuz.

Tur uzzib čuguns, spoža dzelzs un spīdīgs misiņš,

par zeltu saucam tikai to, ko neatgūt.

Tā bija pulcēšana – saradušies visi,

kam jānāk nebija, bet labpatika būt.

Tie aizgāja kā nākuši, lai neatgrieztos –

tā steidzās, it kā bītos kaut ko nepagūt.

Es pētu plaisu tīklus, lūkodamās griestos,

kā karti no tām vietām, kur nekad nav būts.

Tas bija mīksts un spurdzot kutināja manu delnu

kā dzejolis, kam lemts no netveramām jūtām pārtikt.

Ar mazu vēstnesīti – lidonīti dzeltenīgi brūnu –

pie dārza sētas sastapos, kur netikšanās vārti.

Tam acis spīdēja kā krellītes. Tik koši melnas

oglītes kā krāsnī. Tas bija zīdaināks par sūnu

un bozās, lielā neizpratnē manī lūkojās –

vai prātoja, ko meklēju es šajās posta audzēs,

vai arī ne. To sauca gāršas lācītis – cik melīgi!

Vārds it kā neatbilda būtībai, bet tā ir daudzreiz.

Pa laika slāņiem aizplīvoja prom šis relikts

kā pati vasara, kas aizplenterē spārniem pūkainiem.

Nav vairs ne čužu, ne linlapju, pat ne lēpju.

Nakts neatsaucas, lai ko tai teiktu.

Klusībā savas domas zem spilvena slēpju,

nekam nebūs noilguma, bet visam lemts beigties.

Neba es pirmā, ne pēdējā, kurai apsūb rotas,

nomelnē sudrabs, asiņo zelts, krelles sabirst,

mantojums pagaist laika plūdos.

Tik vien kā acis alvotas, mati misiņoti,

aizvēstures bronzu sev ausīs kabinu,

nerotaļājos nemūžam ne ar kādām spēlītēm,

ne es kurnu, ne sūdzos, nedz zūdos,

tikai taustiņus – rūnu kauliņus klabinu,

dažu labu cilvēku pieminot lūgšanā vēlīnā.

Jau aizmigušas sēras, bažas saldi guļ. Nav vietas,

kur baltā bruņinieka atbildībai atļauts izvērsties.

Tu atnāksi un aiziesi, būs smagās durvis ciet

un dzelzu bulta aizkritīs ar skaņu apņēmīgu.

Uz akmens plāksnēm soļi dobji atbalsojas,

krīt smagas lāses tukšumā. Un sargā savu migu

zvērs heraldiskais, nelaižot nevienu projām,

kas reiz tur ieticis – ar labu vai ar ļaunu.

Nav jēgas izmisumam, neglābs tērgāšana,

par katru sirdsapziņu aizmirstot un kaunu.

Tu esi vēl, un laikam ar to pašu gana,

kad liela vara muļķībai, kas vienīgā ir nemirstīga.

Lai kur mēs ietu, viss atkal virzīsies tā,

kā allaž, vienmēr tāda pati būs gaita:

ceļš no sarkana zelta, peļķu pelēkais skārds

un soļi, kurus kāds nepielūdzami skaita.

Tik, cik bijis atvēlēts, nolikts un dots,

atskaņas iebirs delnā, kņudinot ādu,

kaut kur aiz vārdiem paslēpsies neteiktais,

miegainas ēnas pazibēs aizslīdot,

neatstājot par sevi liecības. Nebūs nekādu

atmiņu – tikai tas, ko neizdzēst vairs.

Ar apdomu pa krēslu, tumsas gaiteņiem.

kas ved uz priekšu, taču griežas atpakaļ,

kad pašiem tīk, neko mums nejautājot,

caur skumjiem lietiem, sniegu nokrāsām,

tik sen jau esmu radusi tā iet,

lai nokļūtu pie tiem, kas mani gaida

un pukojas, palaikam sūkstās skaļi,

sak, vai es pati apjēdzu, kur gāju

pa sērsnu aso un pa sarmu. Tās

uz pazušanu vedot, taču lai –

man kājās dzērvju zābaki un sirds

jau sen vairs neasiņo. Tā tas ir.

Četrkāji dipina cauri naktij, aizdun soļi.

Klausos un minu, kurp tie kustoņi traucas.

Es arī gribētu aiztraukties, brūkot oļiem

un zvirgzdiem, grantij šņirkstot.

Kurš tur rēja, kurš zviedza, kas mani sauca?

Atceros balsis un smaržas, raupjās krēpes, sarus

uz skausta, vilnas pieskārienus… Kādā barā

es iederos? Smiltis un akmeņi birst,

stērbeles plivinās, lauskām un atlūzām lidojot.

Kurp rauj visus šī pārlaiku vara?

Aizauļo Valpurģu nakts, un es tai pa vidu.

Neatskaties, negriezies atpakaļ, nesūksties, jo nav ļauts.

Nerauj nost apsējus, tā var noplēst ādu.

Nekurni, jo mūs nedzirdēs, lai ko darām.

Putnu, senču un zvēru silueti smilšakmens klintī

klusē, tev arī nevajag spert un bļaut –

nelīdzēs, jo šī ēra ir klāt, tā otra garām

un prom, neviens to neatdos vairs, nekādi.

Te reiz dzīvoja praulgrauzis vai kāds smecernieks,

pārtikdams no spožuma dziļi gružos.

Kāds bija viņa tituls un uzdevums,

nenoskaidrosim vairs, varam necerēt.

Vesela pilsēta slējās vainadzēs, dzelzenēs, čužos.

To mēs zinām, jo gluži tāpat ir ar mums.

Tik daudz plānu un velti pieliktu pūļu,

bet pils jau nogrimusi šai ezerā, malā ir tikai steķi.

Vilnīši virmo, apakšā seni laikmeti guļ,

aizvēstures liecinieks sastindzis asiņainos sveķos.