Lāsma Gaitniece

Čāra dienas un nedienas

Īsi stāsti par murmuli Čāri pieaugušiem bērniem un bērnišķīgiem pieaugušajiem

 

1. stāsts

Čāris un Čaplins

Bija apmācies svētdienas rīts. Datora tastatūrā taustiņus ņipri spiezdams, Čāris, sev pašam par izbrīnu, pamanījās „iesērfot” Čārlija Čaplina muzeja „Chaplin’s World” mājaslapā. Pētot to gan šā, gan tā un dūšīgi burtojot angļu tekstu, Čāris saprata – miera vairs nebūs; gribi vai ne, bet muzejs jāredz savām acīm. Čaplins un viņa mēmais kino bija Čāra iecienītākās lietas; viņam tās šķita mākslas pasaules augstākā virsotne.

Viss jau tā kā būtu labi, taču muzejs atrodas Šveicē. „Vai man’ dieniņ, cik tālu,” – pakausi kasīdams, nopūtās nabaga Čāris. Ko nu lai dara? Jāiet pie kaimiņienes Lavīzes, varbūt viņai būs kāds padoms.

– Kas tad tā mūsdienās par problēmu? – Lavīze bija nesaprašanā. – Nopērc biļeti, iekāp lidmašīnā un pēc pāris stundām būsi Šveicē!

– Tiešām? – viņš jutās pārsteigts.

– Tiešām, tiešām. Tikai vispirms tiec skaidrībā, kuru Šveices galu tev vajag – Cīrihes vai Ženēvas.

– Nezinu gan... Nezinu gan... Vai tad tā Šveice tik liela?

– Nemaz jau tik liela nav, taču, ja muzejs ir tuvāk Ženēvai, tad nebūtu gudri lidot uz Cīrihi. Savukārt, ja tuvāk Cīrihei, stulbi būtu nolaisties Ženēvā.

– Cīrihe? Kas tas par vārdu „Cīrihe”? Čīrihe – jā, to es vēl saprastu. Tas būtu gandrīz vai kā Čāris.

– Esi nu gan tu viens liels murmulis, – noteica Lavīze, bet Čāris lēnītēm atgriezās savā dzīvoklī.

Lieki laiku netērējot, Čāris izlēma uz Čaplina muzeju rakstīt e-pastu un, drošs paliek nedrošs, pajautāt, kā tur labāk nokļūt – lidojot uz Cīrihi vai tomēr uz Ženēvu. Vienā rokā turēdams porcelāna tasīti ar svētdienas kafiju, otrā tomātmaizīti, kas bija dekorēta ar olu un dillēm, Čāris domās pārlika vēstules saturu. Pārāk daudz laika tas viņam neaizņēma. Prātā uzplaiksnīja nākamais jautājums – kādā valodā rakstīt? Tā kā Čāris pirms divdesmit pieciem gadiem bija pabeidzis vienu no Rīgas centra prestižākajām vidusskolām, kur padziļināti mācīja angļu valodu, viņš vis-^­pēdīgi nolēma rakstīt angliski. Ņemot vērā to, ka no skolas laikiem viņa grāmatplauktā bija saglabājusies sešdesmitajos gados izdotā tumši sarkanā angļu valodas vārdnīca, Čārim nebija nekādu grūtību uzrakstīt pāris teikumu angļu valodā. Atbilde sekoja pavisam drīz. No tās viņš saprata, ka jālido uz Ženēvu, tad jāiekāpj vilcienā un jāaizbrauc līdz Vevē. Sagaidījis savu dzimšanas dienu, Čāris iesēdās lidmašīnā Rīga – Ženēva. Tā tikai būs dāvana! Kad lidmašīna bija uzņēmusi augstumu, laipna stjuarte Čārim piedāvāja gan šo, gan to. Viņš izvēlējās glāzi baltvīna un „Džiugas” siera gabaliņus. Kāda bauda! Tā tik ir klase! Čāris, godīgi sakot, lidoja pirmoreiz mūžā. Ar to nu nebūtu ko lielīties. Bet, kad lidmašīna bija tikusi cauri mākoņiem, un viņš ieraudzīja zilas debesis un saulīti, Čārim uzreiz bija skaidrs, ka tas notiek par godu tieši viņam. Viņš sajutās kā Saules karalis. Kolosāli!

Ar vieglu atsitienu pret lidostas skrejceļu gaisa kuģis nolaidās Šveices Konfederācijas otrajā lielākajā pilsētā. Paķēris somu, Čāris kā vējš izšāvās cauri stikla koridoram, kas savieno lidmašīnu ar lidostas uzgaidāmajām telpām. Tad mērķtiecīgi devās uz izeju; pa ceļam viņa skatienu piesaistīja lielie reklāmu plakāti. Bet kur tad Čaplins?

– He-hē, nekur tu nespruksi, es jau nu tevi atradīšu! – ceļotājs priecīgi iesaucās latviešu mēlē, pievērsdams sev apkārtējo uzmanību.

Ticis ārā no transfēra zonas, Čāris bez problēmām nopirka vilciena biļeti uz Vevē. Lauzītā angļu valodā pajautājis ceļu līdz lidostas dzelzceļa stacijai, viņš, apņēmības pilns, devās uz priekšu. Tavu laimi, līdz vilciena atiešanai bija jāgaida vien stundas ceturksnis. Un, raugi, te jau arī vilciens.

Omulīgi atlaidies sēdeklī pie loga, aizrautīgais ceļotājs sāka pētīt lidostā paņemtos prospektus. Kāds skaistums! Taču drīz vien piezagās snaudiens. Un Čāris, agri no rīta cēlies, pašam to nemanot, iemiga. Viņu pamodināja konduktora balss. Čāris izbijās. Cik ilgi viņš bija gulējis? Kur viņš tagad atrodas? Montrē??? Kas tas ir? Nākamā stacija aiz Vevē? Tad jau sanāk, ka viņš ir aizgulējies. Goč pendel, nu kas šitas ir!!!

– Jums jāizkāpj, monsieur, un jāpabrauc viena stacija atpakaļ. Tās būs tikai desmit minūtes.

– Merci beaucoup!

Tāda izgāšanās. Jāglābj, kas glābjams. Galvenais nomierināties. Un to vislabāk var izdarīt, pastaigājoties svaigā gaisā. Izgājis no Montrē dzelzceļa stacijas ēkas un pagriezies pa kreisi, Čāris gāja taisni uz priekšu. Pēc laba brīža viņš ieraudzīja majestātisku balta marmora pieminekli.

– Interesanti, kas tā par freileni? – Čāris bija nedaudz apjucis un tāds kā vīlies.

– Nē, – viņš apņēmīgi noteica un pagrieza Austrijas imperatorei – konsortei, Ungārijas karalienei Sisī muguru. Skulptūra nebija Čāra uzmanības vērta.

Jau nedaudz nomierinājies, ceļotājs uzņēma kursu atpakaļ uz Montrē dzelzceļa staciju. Drīz pienāca vilciens. Drebošu sirdi viņš iekāpa vagonā. Tagad tikai neaizgulēties.

Nokļuvis galamērķī, Čāris iegāja tuvējā kafejnīcā. Kaut kā taču bija jāatbrīvojas no nepatīkamās izjūtas, ka pabraucis garām Vevē kā tāds vidusskolnieks. Kafija viņu nomierināja, kaut gan runā, ka tā uzmundrinot. Tagad Čāris jutās gan nomierinājies, gan uzmundrinājies.

Aplūkojis stacijas laukumā Vevē plānu, ceļotājs uzņēma kursu uz muzeju „Chaplin’s World“. Ceļš līdz tam bija patāls, jāiet taisni uz priekšu gar kanāla malu. Tas bija stipri paugurains, tad piepeši beidzās un Čāris bija nokļuvis ne vairāk, ne mazāk kā mežā. Tas viņu nedaudz samulsināja, taču, pamanījis vecāku dāmu ar suni saitē, viņš tai pajautāja, vai iet pareizi. Jā, jā, richtig. Tas arī bija vienīgais, ko Čāris no viņas garā monologa saprata. Tā Šveice patiešām ir kalnaina. Un nogurdinoša. Pēc laba brīža viņš ieraudzīja muzeja ēkas aprises. Jū-hū! Mērķis sasniegts!

Samaksājis kasē krietnu naudu par ieejas biļeti, viņš devās tālāk. Sastindzis dīvainā pozā, foajē ceļotāju sagaidīja pats namatēvs. Čāris pārbijās. Ak, nē, tā taču tikai vaska figūra! Apjautis, ka muzejs ir plašs, ar mērķi neapmaldīties, mūsu ceļotājs it kā nemanāmi sekoja kādai tūristu grupai, kuru vadīja gids. Skaista tā franču valoda, tikai žēl, ka neko nevar saprast. Nu, nekas.

Un tad nāca pats pārsteidzošākais – vannas istabā atkal Čaplins (šoreiz Čāris bija gudrāks – viņš zināja, ka tā ir tikai vaska figūra). Bet kā tad tā; Čaplins kāpa vannā kurpēm kājās un drēbēs?! Kas to būtu domājis! Goč pendel, tāpēc vien bija vērts lidot uz Šveici, lai uzzinātu, ka slavenības iet vannā drēbēm mugurā un apaviem kājās! Tas ir kas jauns. Kad atgriezīšos Rīgā, būs jāpamēģina man arī! Un tad es tikšu pieskaitīts aristokrātijai. Tāpēc vien bija vērts šurp braukt.

Lūk, kādas pārsteidzošas atziņas dzima Čāra galvā viņa dzimšanas dienā. Bija sācies jauns dzīves gads, turklāt aristokrātijas zīmē.

Ja cilvēks grib, tad var. Čāris bija no tiem, kurš gan gribēja, gan varēja! Un, gribējis sev uzdāvināt ceļojumu uz Šveici pie Čaplina, viņš to arī bija varējis un izdarījis.

 

 

2. stāsts

Čāris un čupčiks

Pērnajos Ziemassvētkos Čāris saņēma skaistu dāvanu: viņa austrāļu tante bija atsūtījusi paciņu. Saņēmis pastkastītē paziņojumu par sūtījumu, Čāris, cerību pilns, devās tam pakaļ. Mājās, atvēris paciņu, viņš no prieka gandrīz apraudājās! Skaistas, zilas čībiņas. Gluži kā debesis. Tas vēl nebūtu nekas, taču visvairāk dāvanas saņēmēju iepriecināja čību pušķi.

– Ai, kādi čupčiki, – Čāris priecīgs noteica.

Uzāvis čībiņas, viņš metās gandrīz vai tādā kā dejā: tik ļoti Čārim šī dāvana patika. Vai veselu stundu viņš grozījās lielā spoguļa priekšā, pats par sevi priecādamies. Cik skaista dāvana! Tad apsēdās uz dīvāna un sāka maigi glāstīt čību pušķīšus. Cik tie bija mīksti un pūkaini! Tagad viņš jaunās čības vilka kājās, tikko pārkāpis dzīvokļa slieksni. Viņam jau ļoti gribējās aiziet jaunajās čībās uz veikalu, bet kaut kā neērti.

Kādu dienu, pārnācis no pēcpusdienas pastaigas pa Ziedoņdārzu, kur reizes desmit bija metis līkumus ap strūklaku ar vardītēm, viņš pa paradumam āva kājās iecienītās čībiņas. Ak, vai! Kreisās kājas čībiņai nebija pušķīša. Viņš paskatījās zem dīvāna – nekā. Tad virtuvē zem galda – arī nekā. Vannas istabā zem vannas – nekā! Priekšnamā zem skapja - atkal nekā! Kas tās par burvestībām? Kā gaišā dienas laikā var pazust čības pušķītis? Viņš labi atcerējās, ka, no dzīvokļa izejot, tas vēl bija. Čāris apsēdās uz dīvāna, asaras saskrēja viņa lielajās, zilajās acīs. Viņš patiešām vairs nezināja, ko darīt. Kas varētu palīdzēt? Nu, protams, kaimiņiene Lavīze. Viņai bija padoms visiem dzīves gadījumiem. Un Čāris zvanīja pie kaimiņienes dzīvokļa durvīm. Tajās parādījās Lavīzes smaidošā seja. Taču, pamanījusi Čāra saraudātās acis, viņa saprata, ka noticis kaut kas briesmīgs.

– Čārīt, kas tev noticis? Tu izskaties tik izmisis.

– Kaimiņien, man pazudis čupčiks. Tā taču tantes dāvana!

– Runā, lai var saprast! Kāds čupčiks? Vai tev gadījumā nerādās spoki gaišā dienas laikā?

– Nē, Lavīz, nekas man nerādās, man ir pazudis čupčiks! Vienai čībai ir, bet otrai vairs nav. Bet visu laiku bija!

Lavīze paskatījās uz Čāra skaistajām čībām, līdz viņai beidzot kļuva skaidrs kaimiņa uztraukuma iemesls.

– Nu noplēs otru arī, un lieta darīta.

– Nē, – Čāris iekliedzās neviltotās šausmās. – Nekādā gadījumā!

– Nu tad meklē! Dzīvoklī vien jau kaut kur būs. Tu taču uz ielas čībās neej.

– Nē! Es pat uz veikalu eju zābakos.

– Pagultē paskatījies? Pagaldē paskatījies? Zem vannas paskatījies? Zem skapja paskatījies?

– Jā!!! Nekur nav!

– Kaut kas traks. Tāds kā murmulis. Tik vien māki kā iekulties visādās nepatikšanās. Nu, labi, ejam meklēt, varbūt man acis rāda labāk.

Un viņi devās uz Čāra dzīvokli. Durvis verot, viņam pat drebēja rokas. Būdams džentlmenis, Čāris palaida Lavīzi sev pa priekšu.

Lavīze, likdama lietā visu sievišķo viltību, sāka meklēt, tas ir, skatīties uz visām pusēm. Vispirms priekšnamā, jo tur ir vistumšākais un var pazust itin viss uz pasaules. Nav. Pēc tam virtuvē, tur ikvienam latvietim paiet puse dzīves gan gatavojot ēst, gan ēdot. Nav. Tad viņi iegāja istabā. Lavīze ar plašu žestu vēra vaļā istabas durvis. Kaut kas traucēja tās līdz galam atvērt. Kas tas bija? Čupčiks!

Lavīze sāka skaļi smieties. – Čāri, vai tev gadījumā nevajag brilles?

– Kādas brilles?

– Vai tad tu neredzi? – Lavīze jautāja, rādīdama uz aizdurvi.

– Mans čupčiks!!! – Čāris bija sajūsmā. – Paldies tev, Lavīz! Ko es bez tevis iesāktu? Tu man palīdzi visos smagākajos dzīves brīžos. Viņš bija patiesā sajūsmā. Būs jāpielīmē ar PVN līmi, lai tā lieta ir droša.

– Esi gan tu viens liels murmulis, – Lavīze pagriezās un aizgāja uz savu dzīvokli.

„Kas meklē, tas atrod,” skan tautas paruna. Šoreiz gan mazliet jāprecizē – meklēja Čāris, atrada Lavīze.

 

Zīm. Laila Milevska