Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020

 

Nāve pielūgsmei, smiekliem un rotaļām

Lato Lapsa. Brūnās jaunavas bērni svētās nāves ēnā. Rīga: SIA Dienas Grāmata, 2019., 360 lpp.

 

Latvijas pētnieciskā žurnālista un vairāku grāmatu autora Lato Lapsas jaunākais darbs Brūnās jaunavas bērni svētās nāves ēnā, kas ir ceļojumu apraksti par latviešu lasītājam tik eksotiskām valstīm kā Bolīvija un Meksika, gada sākumā izpelnījās plašu ievērību, turklāt ne bez pamata. Latvijas grāmatnīcu plauktos izdevumi par ceļojumiem uz tālām un neparastām valstīm, tajās piedzīvotais, atklātais un baudītais, turklāt vēl, ja tās sarakstījis latvietis, nav bieža parādība. Savukārt L. Lapsam šī ceļojumu grāmata nav pirmā, arī vairākas iepriekš izdotās veltītas eksotisku valstu izpētei. Jā, tieši izpētei, jo autors nekādā gadījumā nav uzskatāms par paviršu tūristu, kurš aizbrauc, apmeklē pašas populārākās vietas, atbrauc atpakaļ un kaut ko uzraksta. Nebūt nē – L. Lapsa arī šajā „lauciņā” plaši izmanto savu pētnieka talantu: uz abām valstīm devies atkārtoti, iepriekš par tām izlasot lielu daudzumu literatūras, mēģinājis dibināt kontaktu un gūt kādu informāciju no vietējiem iedzīvotājiem, kas šajā gadījumā ir īpaši svarīgi, kā arī apmeklējis vairākas pat ļoti bīstamas vietas un vērojis „iedzimto” rituālus un tradīcijas. Tieši autora spēja iedziļināties, izprast pašam un pacietīgi skaidrot Latīņamerikas valstīs pieredzēto savam lasītājam piešķir šim izdevumam vērtību.

Varētu rasties jautājums, kāpēc ceļojumu aprakstos vispār ir kas jāpaskaidro? Ņemot vērā, ka bolīvieša un meksikāņa identitāte, dzīves stils, vērtību sistēma, rituāli un tradīcijas tik kardināli atšķiras no eiropietim saprotamā, skaidrojumi ir nepieciešami. Līdz ar to L. Lapsas grāmatā sniegtā informācija ir blīva, tā prasa iedziļināšanos un nemitīgu domāšanu līdzi. Un tas patiesi ir svarīgi, jo liela daļa informācijas, kas par abām valstīm pieejama Latvijas ziņu portālos, ir, mazākais, neprecīza vai pat galēji ačgārna. Grāmatā rodams piemērs, kur autors citējis kādā mūsu valsts interneta vietnē pausto par visbīstamāko ceļu pasaulē, norādīdams uz kļūdām, ko spēj pamanīt tikai tāds cilvēks, kurš bijis Bolīvijā. Acis ņirb no apdzīvotu vietu nosaukumiem, kuri ne reizes nav pat dzirdēti… Autors atstāsta vietējo leģendas un spēj iedziļināties pat kečvu valodas finesēs!

Gatavojoties rakstīt recenziju, šo rindu autorei pirmo reizi radošajā pieredzē bija grūti izvēlēties nosaukumu, kas būtu visatbilstošākais. Lielais pilnīgi jaunas informācijas apjoms, kas gūts lasīšanas procesā, liek sev jautāt, kas pēc grāmatas nolikšanas plauktā visvairāk aizķēries atmiņā. Taču vispirms jāmēģina formulēt, par ko tieši ir darbs. Apakšvirsrakstā norādīts – par Meksiku un Bolīviju; taču te nepieciešams precizēt. Tā kā no vairāk nekā 350 lappusēm Bolīvijai veltītas 137 lappuses, loģisks ir secinājums, ka autora uzmanības centrā galvenokārt nokļuvusi Meksika, ko viņš apmeklējis vairākas reizes. Līdz ar to gandrīz vai likumsakarīgi, ka pašas interesantākās lappuses, šķiet, ir par Meksikas vēsturi, kas vidusmēra latvietim varētu būt sveša. Ja vien spējam kaut nedaudz iedziļināties un saprast Meksikas Revolūcijas cēloņus un sekas, kļūst skaidrāka arī mūsdienu meksikāņa dzīvesziņa: viņa rakstura īpašības, vērtību sistēma, tradīcijas utt. Turpinot attīstīt domu par pēdējo no nupat minētā, nevaru atturēties, ne rindiņas neuzrakstot par Mirušo dienas svinībām un Svētās Nāves pielūgšanu. Kaut arī latviešiem „mirušo kults” ir tuvs un saprotams, pat mums šāda „rotaļāšanās” un koķetērija ar nāvi varētu šķist pretdabiska vai pat pretīga. Galvaskausa attēls uz visa iespējamā, tai skaitā rotaļlietām, vidusmēra meksikānim ir tik pierasta lieta, kā latvietim bildes ar sunīšiem un kaķīšiem. Vēl jāpiebilst, ka nāve, tai skaitā nedabīga bojāeja, Meksikā ir ikdienišķa parādība. Savus rēķinus kārto narkotiku karteļos iesaistītie un ne tikai viņi vien…

Otra visvairāk pārsteidzošā lieta ir Svētās Nāves pielūgšana un īpaši tai veidoti altāri. Arī šādas tradīcijas kopšana šķiet neiedomājama. Ja Eiropas ticīgie vēršas pie Dieva vai Jaunavas Marijas, meksikānim nav problēmu pielūgt Svēto Nāvi ar mērķi iegūt sev nepieciešamo. Turklāt drīkstot izlūgties arī tādas lietas, par ko skaļi runāt nav pieņemts, piemēram, nelaimi vai nāvi savam ienaidniekam. Grāmatā norādīts, kā šis lūgšanas rituāls jāveic, kas pielūdzamajam objektam būtu tīkams vai netīkams. Ja pamācības ievēros, rezultāts, visticamāk, neizpaliks. „Meksika ir zeme, kur ir iespējams viss – ne tikai dzīvo pasaulē, bet arī, tā sacīt, pazemes un debesu valstībā,” rezumē L. Lapsa (192. lpp.). Savukārt, ja nevēlies pielūgt Svēto Nāvi, Meksikā ir liels daudzums citu „santo”. Kāds no viņiem tavu lūgšanu noteikti uzklausīs. Taču atkal – lai tiktu pie vēlamā rezultāta, jāievēro dažādi priekšraksti. Ja „santo” tomēr nesadzird un nepalīdz, tā attēlu var „sodīt”, labākajā gadījumā to apgriežot uz otru pusi, sliktākajā – izmetot atkritumos.

Katrai lietai ir savs cēlonis, tāpēc L. Lapsa mēģina izlobīt, kur meklējamas šīs tradīcijas saknes. Viens no skaidrojumiem ir: „Gudro cilvēku gudrība: attiecības starp mirušajiem un dzīvajiem ir atslēga sociālajai kontrolei un sociālajai reprodukcijai jebkurā sabiedrībā. Dzīvie to, kas viņiem ir, manto no tiem, kas ir nomiruši, un attieksme pret mirušajiem nodrošina paaudžu secību” (270. lpp.). Jāpiebilst, tie gan nav paša autora vārdi; viņš grāmatā it bieži citējis citu autoru darbu fragmentus, gan nenorādot atsauci. Tas nozīmē, ja vēlamies saprast meksikāņus, nepietiks tikai ar viena darba izlasīšanu, tāpēc izdevuma beigās iekļauts ieteicamās literatūras saraksts.

Neizbēgami, darbā daudz paša L. Lapsas secinājumu. Viņš ceļojumu laikā apmeklējis gan dažādas kapsētas, gan piemiņas vietas, gan pilsētiņas, par kuru eksistenci lielākā daļa planētas iedzīvotāju pat nenojauš, kā arī krogus un citas līdzīgas iestādes, kur tik labi iespējams novērot vietējo attieksmi citam pret citu, kas spilgti atklāj meksikāņu raksturu. „Šī ir zeme, kur dažādu nesaprotamu parādību nudien netrūkst, tā ka atliek vien tās izskatīt bez kādas konkrētas sistēmas un grafika – kā nu pagadās…” – konstatē autors (214. lpp.).

L. Lapsam piemīt labs stāstnieka talants, kā arī raita un bagāta valoda. Šad tad viņš izmantojis pa kādam savdabīgākam vārdam, piemēram, „alkostrebeklis”, „postbērinieki”, „kumuroties” u.c.

Izdevums papildināts ar autora fotogrāfijām.

 

Lāsma Gaitniece

 

Rakstniece Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas kolēģijas biedre.