Anita Liepiņa

Žans-Pols Sartrs

(Jean-Paul Sartre 1905-1980)

 

„Viss, kas dzīvo, piedzimst bez iemesla, turpinās aiz gļēvuma un mirst gadījuma dēļ.” (1) 56. lpp. Ar šādu prātojumu 1938. gadā Sartra romāna Riebums galvenais varonis satricināja tai laikā valdošo, kristietībā balstīto, pasaules uzskatu Francijā un citur pasaulē.

Sartrs gandrīz mūža garumā ir sevi dēvējis par neticīgu, ateistu: „...apmēram divpadsmit gadu vecumā...es sev pēkšņi teicu: bet Dieva nemaz nav!” (2) 545. lpp. Tomēr savā domu lidojumā viņš izlieto viņsauli kā vietu, no kuras sākt darbību lugai Slēgtas durvis (Huis Clos) un romānam Kauliņi jau ir krituši (Les Jeux sont faits). Ar pasakām piemītošu nolemtību viņš ilustrē domu, ka katrs cilvēks var sevi veidot tikai no tās vietas, līdz kurai kāds cits viņu ir ievirzījis. Ir tikai viens noteikums, lai Pjērs un Eve varētu no nāves atgriezties dzīvē: viņiem divdesmit četras stundas ar visu spēku un uzticību ir jāliek mīlestība vienam pret otru pirmā vietā. Būdami no dažādām šķirām, viņš ir strādnieks, viņa bagātniece, tie tomēr nespēj pilnīgi atteikties no savas agrākās dzīves. Pēdējā brīdī pagātne ņem virsroku pār viņu mīlestību. Pjērs un Eve iet bojā otru reizi. Par sevi Sartrs saka: „Man šķiet, ka lielākā laime man bija piedzimt augstskolai piederošā, domājošā ģimenē... es uzskatīju... savas ģimenes, un arī savu stāvokli sabiedrībā, kā vispārējo stāvokli sabiedrībā.”(2) 539./40. lpp. Mātes tēvs Karls/Charles Schweizer, brālis Alberta Šveicera tēvam, uzskatījis par saprotamu, ka mazdēls rakstīs un būs skolotājs.

Rakstot par Sartra mūža devumu, rakstītāji to vērtē no sava sabiedriskā un politiskā viedokļa, kas bija labi, kas slikti. Savukārt viņa cīņu un dzīves biedre Simone de Bovuāra (Simone de Beauvoir), tāpat kā filmas Sartre (1) veidotāji, viņu aicina papildināt un skaidrot savus vārdus un darbību. Franču valodā pastāv tu un jūs formas, un tās pielieto līdzīgi kā latviešu valodā. Liekas neparasti, ka Sartrs un de Bovuāra savā starpā lieto jūs formu, kaut gan ar citiem bieži lieto arī tu formu.

Sartra ļoti individuālā eksistenciālisma filozofija veidojās Otrā pasaules kara laikā, kad Vācija bija okupējusi daļu Francijas. Sartrs saka: „Es te nerunāju par to eliti starp mums, kas bija īstie pagrīdes cīnītāji (la Résistance), bet visi francūži, kas katru stundu, katru dienu un nakti, četru gadu garumā, teica nē. Izvēle, ko katrs izdarīja savai dzīvei un pats sev, bija īsta, jo tā notika ar nāvi kā otru iespēju... Ja mani mocīs, vai es izturēšu? Ar vienu vārdu pietika, lai izraisītu vēl desmit, simts arestu. Šī atbildība pilnīgi vienam, pilnīgā vienatnē, vai tā nav atklāsme mūsu brīvībai?” (1) 72.-73. lp. Cilvēkam ir izvēles brīvība, bet tā viņam uzliek atbildību par savu rīcību. Situācijas var būt dažādas, piemēram, strādnieks var izvēlēties, iestāties vai neiestāties arodbiedrībā. Katrs var sevi veidot no tās vietas, līdz kurai viņš ir ticis veidots, tālāk paša izdarītās izvēles raksturo kas tu esi.

Otrā pasaules kara laikā nonācis vācu gūstā, Sartrs labāk varēja sarunāties ar katoļu garīdzniekiem nekā ar franču zemniekiem. Viņš saka: „Es sapratu šķiru cīņu tikai kara laikā un vēlāk... es iedomājos savu kaimiņu, vienalga vai viņš piederēja proletariātam, vai vidus šķirai, kā tādu pat cilvēku, kā es. Es nemaz nedomāju par atšķirībām, kas man vēlāk likās tik nozīmīgas... Es sāku nodarboties ar šķiru cīņu kara laikā un pēc kara.” (2) 286.-87. lpp. Viņš iestājās par labāku ekonomisku nodrošinājumu strādniekiem un par darba devēju atbildību par viņu drošību. Piemērs ir Sartra uzrunas nobeigums sakarā ar katastrofu Fukiēras (Fouquières) raktuvēs: „Īpašniece, Valsts, ir vainīga 1970. gada 4. februāra slepkavībā. Vadošie inženieri, atbildīgi par 6. šahtu, ir tās izpildītāji. Rezultātā viņi ir vainīgi slepkavībā ar iepriekšēju nolūku. Viņi ar nolūku ir izvēlējušies peļņu, nevis drošību. Tas nozīmē, ka viņi vērtē lietu ražošanu augstāk nekā cilvēku dzīvības.”(1) 132. lpp.

Ceļojot pa pasauli – Brazīliju, Japānu, Āfriku – nozīmīgākie iespaidi Sartra pasaules izpratnei ir no PSRS un ASV. Viņš visur ir interesējies par proletariātu, laika gaitā arī ir sapratis, ka tie ir visnabadzīgākie iedzīvotāji. Kad komunisti pārņem Ķīnu, Francijā rodas maoisti. Kad Kubā Kastro (Castro) nāca pie varas, Sartrs 1960. gadā devās uz Kubu. Kastro nav bijuši skaidri principi, kā viņš vēlas dzīvi savā valstī vadīt. Sartrs saka: „Tad viņš nemaz negribēja runāt par sociālismu. Viņš man prasīja, lai, kad atgriezīšos Francijā, runājot par viņu, es neminu sociālismu savos rakstos... Es viņiem jautāju, ja pie jums būs terors, ko jūs darīsit? Viņi atbildēja, ka terors nebūs... Laika gaitā viss mainījās.”(2) 503. lpp. Vārds, ko Kastro toreiz gribēja lietot, bija „kastrisms” („castrismo”).

Sartrs pats bija iecerējis savu sociālismu: „...sociālismu, kas daudziem cilvēkiem nozīmētu lielāku brīvību, vispirms lielāku brīvību ekonomiski, lielāku brīvību kulturāli un lielāku rīcības brīvību.” (2) 502 lp. Kaut gan pats Markss (Marx), domājot par nākotnes komunismu, to iztēlojās kā brīvu cilvēku sabiedrību. „Tikai Francijā marksisti nedeva vietu nekādai nojēgai par brīvību”(2) 502. lpp. Sartrs uztvēra komunismu, kā pretstatu fašismam, trieciens viņam bija vācu-padomju līgums, ko latvieši pazīst kā Molotova-Rībentropa paktu. Viņa attiecības ar komunistiem ir ļoti sarežģītas. Runājot par PSRS, viņš saka: „Tur es maldījos. Tur vairs nebija sociālisma. Sociālisms pazuda pēc tam, kad pie varas nāca boļševiki; līdz tam brīdim tam bija iespēja pamazām attīstīties. Ar Staļinu un jau pēdējos gados ar Ļeņinu viss mainījās.” (2) 506. lpp.

Pēc Otrā pasaules kara brūk Francijas vara kolonijās. Komunisti ir pirmie, kas nostājas pret karu Indoķīnā, tagadējā Vjetnamā un vēlāk Alžīrijā. Sartrs arī ir pret karu un viņus atbalsta, bet personīgi viņam ir bail no komunistiem. 1950. gados, aukstā kara laikā viņš paredz kara briesmas un saka: „Sovjeti mani neieredzēja, un, ja viņi iekarotu Eiropu, kā to varēja sagaidīt, es negribēju braukt projām. Es gribēju palikt Francijā. (2) 499. lpp. Karā galvenie pretinieki varētu būt Amerika un PSRS, iznīcība būtu briesmīga. Viņš negrib redzēt nevienu no šīm lielvalstīm iznīcinātu, pats gribēja palikt Francijā organizēt slepenu pretestību. Latvija pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja 50 gadu padomju okupāciju. Sartrs runājot 1974. gadā nevarēja iedomāties, cik gara var būt okupācija.

Ardievu rituāls ir vecuma grāmata. Sartram 1976. gadā ir septiņdesmit viens gads, viņš neredz, nevar rakstīt, nevar lasīt. Redkolēģija žurnālam Modernie laiki (Temps modernes) bija stipri samazinājusies, viņi gribēja piesaistīt jaunus cilvēkus žurnālam: „Mēs izvēlējāmies Pjēru Viktoru (Pierre Victor, īstajā vārdā Benny Lévy), pateicoties tam, Sartrs atsāka piedalīties sanāksmēs.”(2) 125. lpp. Viņam patīk runāt ar Viktoru kā ar sev līdzīgu, it kā viņi būtu viena vecuma. Sarunas ar Sartru 1980. gadā Viktors ir izdevis grāmatā (Paris: Verdier 1991). Būdams akls, Sartrs vairs nevarēja izlasīt tekstu, bija jāpaļaujas uz to, ko viņam izlasīja priekšā. Sartrs gan bija žurnāla Modernie laiki redaktors, bet nav godīgi viņam personīgi pierakstīt visu autoru žurnālā izteiktos uzskatus. Ja ko var mācīties no franču kultūras, tad tas ir debatēt par idejām, tā pieminot Sartru četrdesmit gadus kopš viņš no šīs pasaules šķīrās 1980. gada 15. aprīlī.

1964. gadā ir izdota Sartra autobiogrāfija Vārdi (Les Mots) un viņam piešķīra Nobela prēmiju, ko viņš noraidīja. Viņš saka: „Viņi vienmēr tā dara... vienmēr ir grāmata, it kā autora pēdējā dzīvības zīme. Tad viņu nogalina ar Nobela prēmiju un beigas... Es domāju, ka esmu vēl dzīvs tāpēc, ka es to noraidīju.” (1) 113. lpp. Šis notikums nemainīja viņa tālāko darbību. 1974. gadā viņš pats vērtē savu nozīmi nākamībai: „Es mēģinu iedomāties kā mani redzēs XXI gadsimtenī... ir tādi likumi, ko atklāj tā, kā samana akmeni naktī pret to atduroties.”(2) 538.-39. lpp.

Tūlīt pēc Otrā pasaules kara bija latviski tulkota Sartra novele Siena (Le Mur), iespiesta mēnešrakstā Laiks, kas iznāca Eslingenā. Internetā ir e-grāmata, Sartra luga Mušas (Les Mouches, tulkojis Vilnis Zariņš.)

Žans-Pols Sartrs un Simone de Bovuāra (1908-1986) ir ietekmīgākais pāris 20. gadsimtā. Ar savu grāmatu Otrais dzimums (Le deuxième sexe, Editions Gallimard, 1949) de Bovuāra atsāka feminisma kustību pēc Otrā pasaules kara. No Sartra atvadoties viņa saka: „Viņa nāve mūs šķir. Mana nāve mūs nesavienos. Tā ir: tas ir skaisti, ka mūsu dzīves varēja tik ilgi saderēt.”(2) 159. lpp.

 

Piezīme: Sartrs ir daudz rakstījis, par viņu ir rakstīts, par viņu veidotas filmas, un 1947. gadā filma Kauliņi jau ir krituši (Les Jeux sont faits) veidota pēc viņa romāna. Citāti no agrākiem darbiem parādās vēlākās intervijās un rakstos. No franču valodas visi tulkojumi ir mani.

Vēres:

(1) Grāmatā izdots filmas teksts. (Sartre, Un film réalisé par Alexandre Astruc et Michel Contat. Gallimard 1977)

(2) Ardievu rituāls, kam seko Sarunas ar Žanu-Polu Sarrtru (Simone de Beauvoir, La cérémonie des adieux suivi de Entretiens avec Jean-Paul Sartre août-septembre 1974. Gallimard 1981)

Žans-Pols Sartrs un Simone de Bovuāra pie tējas galdiņa Parīzē

Anita Liepiņa ir bijusi Jaunās Gaitas redakcijas kolēģijas biedre kopš 1962. g. Mazputniņa tehniskā redaktore (1960tie). Latviešu Fonda dalībniece kopš tā dibināšanas; LF padomē (1994-2000), priekšsēde (1997-99). Mācījusi skolā latviešu valodu (1970tie). Sarīkojusi, riskējot ar personīgo naudu, Latvijas filmas Nāves ēnā izrādi (1974). Ņēmusi aktīvu dalību kultūras organizācijas „Dardedze Inc.” tapšanā un darbībā līdz pat tās likvidācijai. Trīs Zvaigžņu ordeņa virsniece (2003).