Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020

Rūta Mežavilka (1971) mācījusies J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Izdoti trīs dzejas krājumi – Vēstules no sālszemes (1999), Ikdienas dzīves (2005) un Dz. (2010). Romāns Dzimuši Latvijai (2012) ieguvis balvu 2011. gada Latvijas Rakstnieku savienības un mecenāta Raimonda Gerkena atbalstītajā romānu konkursā. Dzīvo Rīgā.

 

Rūta Mežavilka

Augstu un tālu

 

Saule bliež nežēlīgi, trūcīgā pavadītāju saujiņa lēnām kūņojas aiz katafalka. Ievēroju, ka sievietei, kas zvana kapu zvanu, uz ausīm uzliktas koši sarkanas aizsargaustiņas. Kapu kantoris domā par darba drošību un darbinieka dzirdes aizsardzību. 

Lapotnes tveicē vibrē, gaiss ieguvis dīvaini zilganu nokrāsu, kad bedību gājiens sasniedz galamērķi. Izvadītāja vēl kaut ko saka, bet īsi, jo redz, ka vecajiem cilvēkiem, kas ir pavadītāju lielākā daļa, grūti un visi slepenībā lūdzas, lai notikums ātrāk beigtos. Un jā, tad arī viss, trīs saujas, sviedros izmirkuši kaprači sariktē kopiņu, mēs noliekam savas neesamības priekšā tik bezpalīdzīgās puķes un ejam mājās.

Augstu virs galvas skaidrajās bezmākoņu debesīs tikpat kā nekustīga stāv maza balta lidmašīna.

*

Mamm, tu nāksi ārā no vannasistabas, puika jau gandrīz raud. Nāc ārā, mamm, nu lūdzu, lūdzu nāc. Puika rausta vannasistabas durvju rokturi. Viņa skatās uz ūdens strūklu, viņa skatās uz savu spoguļattēlu. Brīdis laikā, tikai viens brīdis laikā. Acu tuša izsmērēta, viņa fiksē. Deniņos sāpīgi pulsē. Puikas nu jau histēriskā ārdīšanās sasniedz viņu kā caur biezas miglas slāņiem. Rievas virsdegunē. Vārnu kājiņas. Kakla āda vairs nav stingra, viņa konstatē. Viņa paņem vates aplīti, uzpilina pāris lāses losjona un sāk tīrīt izsmērēto tušu. Tad nomazgā seju un ieziež ar krēmu. Ir mazliet labāk.

Ūdens turpina tecēt.

Ja Tomass būtu šeit, viņš sāktu bļaut, ka viņa aiztecina dzīvu naudu. Ka viņa prot tikai tērēt un tērēt.

Puika tikmēr jau sācis kliegt un spārdīt vannas istabas durvis.

 

*

Saule vēl tikko ceļas virs meža, bet gaiss ir jau spiedīgs. Kreisās kājas kurpe berž.

Saņēmusi puiku aiz rokas, viņa iet garām Bušelēviču mājai, garām Zandersoniem, garām Sorokiniem, Baltkalniņiem un garām Vecenes būdai, visbeidzot pagriežoties uz Lielo ielu garām Dmitrija darbnīcai, pie kuras vārtiem, vēderu izgāzis, smēķē Dmitrija strādnieks Žeņa.

Žeņas izsmējīgās acis. Viņa tikko manāmi pieliec galvu.

Ar knipi aizsitis cigareti, Žeņa aizver vārtus.Ar acs kaktiņu viņa fiksē, ka Bušelēviču logos tikko manāmi, bet Vecenes mājā demonstratīvi nokustas aizkari. Lūr, maitas.

Protams, lūr.

Viņa sarauj puiku aiz rokas, lai tas vilktos ātrāk, izstiepj zodu un izslienas taisna kā svece.

*

Ko, ko lai raksta Tomasam? „Sveiks, kā Tev iet? Vai esi vesels? Tu neko neraksti jau vairākus mēnešus. Tu sāki rakstīt arvien retāk, arvien īsāk, līdz apklusi pavisam. Kāpēc Tu klusē? Tu esi atsācis dzert? Tu esi zaudējis darbu un klīsti kaut kur? Tev ir mīļākā? Jā, un zini, Tavs vectēvs nomira. Samaksāju par bērēm, atsūti, lūdzu naudu.”

Nē, muļķīgi. Tizli. Kā lai vispār raksta par vectēva nomiršanu, kā lai apraksta tās pēdējās murgainās nedēļas ar ātro saukšanu katru dienu un tad visžēlīgo atļauju beidzot tikt paliatīvajā nodaļā – un joprojām nespēt nomirt. Un kad zini, ka nav neviena cita, visi aizlaidušies, visiem vienalga, un tu tur velcies uz nodaļu ar saviem nožēlojamajiem fruktiem un kefīriem, kurus vectēvs tik un tā vairs nevar ieēst, un pārbiedēto puiku, kuram šitas viss galīgi nebūtu jāredz. Jo nav jau kur atstāt to puiku, un vispār, zinies, dzīve ir skarba, labāk lai redz ātrāk, nekā vēlāk, lai ir šoks, ka tā. Redzi, tā izskatās, kad cilvēks mirst. Nav smuki.

Un ap tevi veidojas milzīga tukša telpa, izplatījums, kosmoss, nebūtība vai kā lai to nosauc, kuram cauri neviens netiek, vien tie stulbie neizprotošie skatieni – a kam viņai tas vajadzīgs, viņa taču viņam nekas nav, nu gandrīz nekas – mazdēla izbijusī civilsieva. Tad ko viņa peras?

Tas ir tikai kāds pasvešs vecs vīrs, uzkavējies šajā esamības pusē daudz ilgāk nekā visi pārējie, kas reizē ar viņu bija sēdējuši skolas solā, ballējušies, gājuši uz randiņiem, kas kādreiz bija jauni, skaisti un varbūt kādu brīdi pat laimīgi. Varbūt pat pārāk ilgi, nepieklājīgi ilgi, pārdzīvodams savus bērnus un pārvērsdamies par atmiņu trauslo matēriju, par nebūtības vielu, vēl dzīvs būdams, un tagad šī viela strauji sabrūk, kliegdama, izdalīdama strutas un asinis.

„Atsūti, lūdzu, naudu, diemžēl nupat esmu apglabājusi Tavu vectēvu un iztērējusi šim pasākumam to, ko Tu pavasarī biji atsūtījis puikam.”

Par īsu un formālu, iespējams, izklausās ironiski.

„Atsūti naudu, maita, mums ir galīgā dirsā. Es jau saprotu, ka Tev ir citas prioritātes, bet vismaz varēji atcerēties, ka Tev reiz bija tāds vectēvs, kurš Tevi savāca, kad Tavi jobanie senči nonarkojās un nosprāga ellē ratā pritonā, un puika, kuru, starp citu, Tu pats gribēji, tagad prasa ēst!!!”

Nē, tā nevarēs, par rupju, par emocionālu.

Tad lai paliek otrais. Kaut gan tikpat labi varētu lūgties pret sienu.

„Ļoti lūdzu, atsūti naudu, mīļais dievs, kas esi sociālajā dienestā, bāriņtiesā vai valdībā, vai figviņzin kur, atsūti mums savu ikdienišķo svētību, bez naudas mēs laimīgi nebūsim, mēs nebūsim laimīgi vairs nekad, bet ar naudu mēs vismaz būsim rēķinus samaksājuši, puikam telefonu un kedas un džinsus nopirkuši, ar naudu mēs būsim mierīgi un droši, nekritīsim histērijās, negrauzīsim nagus, mēneša beigās nesēdēsim uz plikiem makaroniem. Un tad lai nāk jebkuri sūdi, pasaules gals, asteoīds vai X stunda, vai kodolsprādziens, mēs būsim laimīgi, paēduši, jaunos smukos džinsos, nomierinājušies un bez stresa bakstīsimies internetā, kur izlecošās reklāmas nespēs mūs vairs kārdināt, jo mums viss jau būs, mēs būsim atpestīti no stresa, trauksmes un izdegšanas sindroma mūžīgi mūžos. Āmen.”

*

Pacelt kasti, nolikt plauktā, pārbaudīt pēc saraksta, atzīmēt. Pacelt, nolikt, pārbaudīt. Paceltnoliktpārbaudīt. Noliktava ir plaša, labi apgaismota, ventilācija klusi sīc. Ne par ko nav jādomā. Pacelt, nolikt, pārbaudīt.

Pusdienu pārtraukums. Leitis un ukrainis iziet pīpēt. Paņemu pusdienu paciņu un apsēžos viņiem līdzās. Izliekos, ka mani interesē tas, par ko viņi runā. Leitis neveiklā krievu valodā stāsta kaut ko par dzimtenē palikušo sievu, kas viņu ne ta krāpj, ne ta nekrāpj, un es zinu, ka vakarā viņi abi aizvilksies uz pabu piedzerties.

Es tikmēr nekustīgi gulēšu gultā un raudzīšos ārā pa logu, caur kuru redzama metāla sēta un stūrītis debesu. Dažkārt tur ir arī augošs mēness. Plkst. 21:30 šo debesu stūrīti šķērso lidmašīna: varbūt tā lido uz RIX, protams, es to varētu noskaidrot ielūkojoties Flightradar, taču man negribas. Kāda nozīme.

Mana pagātne ir miljons gaismas gadu attālumā, gluži kā raugoties caur tālskata otru galu – sīka sīciņa, teju zūdoša aiz notikumu horizonta.

Gribu, lai man ir tikai paceltnoliktpārbaudīt, nekā cita. Nekam citam vairs nebūtu spēka, ja es sāktu domāt, ar mani būtu cauri.

Es esmu bēglis.

Tikai šodiena, šis brīdis, šis paceltnoliktpārbaudīt, elektrokāra dzinēja klusā šņākoņa, noliktavas dienasgaismas spuldžu vēsais miers.

*

Mēs lidojām augstu un ļoti tālu.

Kad vectēvam nesāpēja, mēs dažkārt runājāmies.

Lidmašīnai bija noņemts viss liekais, faktiski viss bruņojums, atstāti tikai divi priekšējie un astes ložmetējs, lai tā būtu vieglāka un mēs varētu pacelties pēc iespējas augstāk. Jo sākotnēji tas bija domāts kā bumbvedējs, bet pārtaisīts – bumbu vietā bija ielikta papildus degvielas tvertne. Mēs tad pacēlāmies pat līdz astoņarpus tūkstošiem un vairāk. Mēs izlidojām naktī un šķērsojām frontes līniju maksimālajā augstumā un tā lidojām līdz rajonam, kurš jānofotografē.

Ko jūs tur fotografējāt?

Visu. Stacijas. Aerodromus. Rūpnīcas. Karaspēka pārvietošanos. Pozīcijas. Pilsētas. Visu, ko vajadzēja iznīcināt.

Bet Tomass man netika stāstījis, ka tu biji karā.

Tās jau nebija tādas lietas, ko stāsta bērnam.

Tu nevarēji tur neiet?

Mani iesauca. Ja nebūtu iesaukuši vieni, iesauktu tie otri.

Tev bija bail no nāves?

Man visu laiku nāca miegs un nebija laika par to domāt.

Bet kāpēc tev nāca miegs?

Mēs nekad nevarējām izgulēties. Viens lidojums pēc otra. Mēs bijām kā tādi kaujas roboti. Izgulēties varēja tikai, kad nokļuva hospitālī. Visgrūtākais karā bija miega bads. Nevis izsalkums, līķu smakas, netīrumi un utis.

Vectēvs iegrimst snaudā. Es skatos uz viņa izdēdējušo seju, zem smalkās, pergamentam līdzīgās ādas iezīmējas galvaskauss. Nāves seja.
Nē, viņš vēl neguļ. Pēkšņi viņš plaši paver acis un pārsteidzoši skaidrā balsīs saka:

– Taču vienu gan es varu droši pateikt – tur, viņā pusē, nekā nav. Nāve ir viens liels nekas, patiešām nekas, un nav vārdu, kā to aprakstīt.

*

Vectēvs droši vien mani nosodītu. Tagadējā jaunatne bēg no pienākumiem un grūtībām. Negrib strādāt. Negrib paciest grūtības.

Viņam viss bija tik skaidrs un pamatīgs. Jēgā un pierādījumos balstīta pasaule, biedējoša savā pareizībā.

Es labprāt paciestu visas pasaules grūtības, ja vien redzētu tam jēgu. Jēgu šīm paceltnoliktpārbaudīt kustībām, ko tikpat labi varētu veikt arī automāts, un droši vien drīzā nākotnē tā arī notiks – mūsu vietā ieviesīs perfektas, labi noregulētas noliktavu mašīnas, kas neies ārā uzpīpēt un neprasīs algas pielikumu, kas, klusi šņākdamas, slīdēs gar plauktiem bez apstājas un miega.

Vēstule no Ilzes. Delete. Man nav spēka to lasīt. Esmu gļēvulis, bēglis. Vienīgais, ko spēju – reizi mēnesī nosūtīt pārsimt poundu, un to darot, manī ik reizi kāpj šī nelietderīguma un kauna sajūta. Drīz tā mani apraks, un ko tad? Dzīve skrāpējas pie manām durvīm, taču es to atraidu. Vislabāk būtu, ja es beidzot laimīgi un galīgi, neatgriezeniski pārvērstos par noliktavas automātu. End of game, jo labāk.

Es atceros vectēvu gleznojam. Viņš man ļāva sēdēt līdzās, ja vien netrokšņoju. Tās bija mierīgas, rēnas pēcpusdienas. Uz darbnīcas – vectēvs to svinīgi sauca par darbnīcu, lai gan patiesībā tā bija tikai jumtistaba, turklāt pašaura, ar vienu vienīgu logu uz ziemeļrietumu pusi, aizkrauta gleznu rāmjiem, terpentīna pudelēm un krāsu kastītēm – rotājās ēnas no pagalmā augošās kļavas. Smaržoja pēc krāsām un lakām, un šeit ienākot, šķita, ka laiks ir apstājies. Dažreiz viņš man iedeva papīru un krītiņus, un es kaut ko krecelēju. Es biju nervozs un slimīgs bērns, čurāju gultā, biju atstāts uz otru gadu pirmajā klasē, bet šeit es brīžam sajutos mierīgs un pat laimīgs. Es gan toreiz nezināju, ka tā ir laime, vienkārši vectēva darbnīcā sajutu mieru un visaptverošu drošību. Vectēvs gleznoja puķes, lielas buķetes ar madarām, pīpenēm un margrietām, vasaras beigās – flokšiem, dālijām, gladiolām, asterēm, mārtiņrozēm; atceros vīstošo ziedu maigo un neuzbāzīgo smaržu.

Ja varētu atgriezties šajā darbnīcā.

*

Viņa sēž man, sistēmu un katetru ieskautam, iepretim, puika blakus, atstutējies pret sienu, urbjas telefonā. Esmu pateicīgs, ka viņi ir šeit un klausās mirstoša vīra vāvuļojumus. Viņi ir dzīvi un reāli, kamēr viss pārējais, viss, ko biju saucis par dzīvi, zaudē kontūras un izirst, un pārvēršas sapnī.

*

Bija auksts, spalgs marta sākuma rīts, un retinātais gaiss šķita kristālisks. Lendlīzes Bostons lidoja līdzeni; gluži kā pa perfektu iedomātu līniju, taisni izplatījumā, imagināru, bezgalīgu naža asmeni. Niecīga tērauda un dūralumīnija čaula tukšā, mirdzošā telpā. Wright dzinēji viegli vibrēja, no tiem nākošais benzīna un eļļas smārds atgrieza realitātē. Piloti samazināja augstumu, un zem mums parādījās Baltijas jūras sidrabainā virsma un Kuršu kāpas ieloki. No piectūkstoš metru augstuma viss ir abstrakts: dzelzceļa līnijas, transporta mezgli, karaspēka grupējumi, karaspēka kolonnas un kuģi. Es sāku fotografēt.

Un pēc mums sekos nāvesmašīnu triecienformācijas, kas visu šo šaha galdiņam līdzīgo ainavu pārvērtīs drupās, asiņainos dubļos un izdedžos.

Ļoti ilgu laiku es nebiju domājis par to pasauli, kara, dārdoņas, liesmu un bezmiega pasauli, tā bija laimīgi izolēta, atstāta aiz atslēgām, ieslodzīta, nogrimusi. Pirmajos gados tā sevi mēģināja atgādināt nakts murgos, kuros es bezgalīgi ilgi un smagi kritu kopā ar degošo lidmašīnu, vēlāk tie mazinājās, līdz izbeidzās pavisam. Durvis aizvērās – otrpus bija dzīve, parasta, ikdienišķa. Visi parastie, normālie dzīves notikumi, kā daudziem. Apiet visus bīstamos jautājumus. Pabeigt studijas. Draugi. Apprecēties. Strādāt, dzīvot. Bet nu savādā kārtā šī parastā dzīve ir tik tikko saskatāma, izbalējusi kā sens foto, kur cilvēki sāk atgādināt paši savas ēnas. Tā, aiz durvīm ieslēgtā, aizmirstā pasaule vienalga ir izrādījusies dzīvāka, un tas, par ko es tik daudzus gadus sekmīgi biju izvairījies domāt, triumfējoši iznirst apziņā.

Tajā reizē nekas neliecināja par iespējamu neveiksmi. Mierīgi pārlidojām frontes līniju, aiz mākoņiem mūs nepamanīja. Safotografējām rajonu – tas bija kaut kāds dzelzceļa mezgls Polijas austrumos – un griezāmies atpakaļ. Taču atpakaļ lidojot mūs sašāva. Es redzēju zenītartilērijas šāviņu uzliesmojumus zem lidmašīnas un visapkārt; tie bija smagie 88 mm flaki, katrs trāpījums bija kā vesera zvēliens, uzreiz bija skaidrs, ka trāpīts dzinējā, jo tas pēkšņi mainīja skaņu un lidmašīna sasvērās. Viņi bija mainījuši zenītartilērijas bateriju atrašanās vietas, un mēs uzskrējām tām tieši virsū. No savas astes strēlnieka vietas, kas būtībā bija tāds kā mazs stikla būris ar lūku augšā un lūku apakšā, caur kuru fotografēju – redzēju parādāmies liesmas un dūmus. Astes strēlnieks bija visneaizsargātākais apkalpes dalībnieks – pilotiem vismaz bija ložu necaurlaidīgie krēsli un grīdas bruņa.

Triecienu es neatceros, tāpat arī neatceros, kā izkļuvu no lidmašīnas. Acīmredzot izkļuvu, un pat biju spējis aizrāpot drošā attālumā no degošās lidmašīnas, līdz zaudēju samaņu.

*

Viņa ar puiku iet pa Lielo ielu garām Dmitrija darbnīcai, kas tagad, vakarā, ir aizslēgta un vārti ciet.

Vecenes logā manāma zilganā televizora atblāzma. Viņa paiet garām Baltkalniņiem, Sorokiniem un Zandersoniem, un Bušelēviču mājai. Pagalmos neviena nav. Neviens neskatās. Tikai Bušelēviču suns slinki viņus aprej.

Saule tūliņ nogrims pamalē kā milzīgs kvēlojošs dirižablis.

Puika ir noguris un klusē. Nekas, tūliņ būsim mājās. Tūliņ paēdīsim vakariņas un iesim gulēt.

Augstu virs galvas skaidrajās vakara debesīs tikpat kā nekustīga ir maza balta lidmašīna, bezgalīgi ilgi atstarojot rietošo sauli.