„SMAGATLĒTA” SKAISTĀ DVĒSELE

 

Jānis Tomašs. Smagatlētika. Rīga: Pētergailis, 2019, 63 lpp.

 

 

Kopš pasaulē laists Jāņa Tomaša debijas krājums melnie darba cimdi (2016), nemaldīgi zinu, ka notikusi sastapšanās ar gados jaunu augsta ētosa cilvēku.

Viņa liriskais «Es» nebūt nav paraugskolnieks: „es negaidu kaut ko labāku / pametot grimstošo skolas solu / mana vidējā atzīme / knapi turas virs jūras līmeņa; un lamu vārdu izmeši / gaisā pārsniedz atļauto normu”. Tātad savas apkārtnes, sava gadsimta savējais – vērotājs, kas diez ko neurķējas lietu kārtībā, bet atstāj tās pašu izlēmības un atbildības ziņā. Un tomēr. Jau melnajos cimdos nepārprotami jūtama autora liriskā varoņa pilsoniskās apziņas klātesamība: „kurš izvilks no pudeles zemūdens pasaules manu draugu, kad spirta upe (..) aizskalo veselas ģimenes.” Savu «Es» viņš nestāda augstāk par apkārtnes līdzbiedriem; viņš it labi apzinās, ka dzīvē sastaptie cilvēki cietuši arī viņa vainas dēļ – kādam atteicis sniegt palīdzīgu roku, citu netieši ievainojis, brūķējis lielu muti, rupjš, brutāls bijis, varbūt pat pielietojis fizisku spēku pret sievieti. Un šo mea culpa viņš gatavs atzīt par paša izraisītu sevis pazemojumu, personīgu sakāvi un vienlaikus par savas rīcības korektūras nepieciešamību, par ko liecina sekojošā dzejoļa pēdējā rinda: „manos atmiņu āliņģos var atrast mirušus cilvēkus / esmu neuzmanīgi rīkojies ar valodu / savainojis nevainīgus garāmgājējus / vienmēr pacēlis balsi pret tevi ja tā atradās uz grīdas / taču tu atstāji mani ar ieslēgtu signalizāciju galvā.”

Ja pirmajā dzejoļu krājumā autors vairāk pievērsās savas apkārtnes vērojumu fiksācijai, tad Smagatlētikā par «Es» stāstītāja centrālo izziņas objektu kļūst pagātnes un tagadnes saiknes cēloniskā nosacītība un no tās izrietošo sociālo seku konstatējums. Zēnības gados okupētajā Latvijā «Es» varoņa vecāku ikdiena nebūt nebija laimīgi uzietā zelta ādere – mātei nesamērojami smags fizisks darbs kolhoza „verdzībā”, tēvs ģimenes fiziskās izdzīvošanas vārdā nodarbojies ar stingri aizliegto ļergas tecināšanu un nelegālā alkohola pārdošanu, kura dēļ postā aizgāja neskaitāmas citas ģimenes un vairots sociālais posts: „mana māte izpildīja olimpiskos normatīvus smagatlētikā / nesot skārda spaiņus ar ūdeni uz ganībām //bet tēvs tirgoja alkoholu / kamēr nebija vairs kam dzert / (..) / man apnika skaitīt / vientuļo atraitņu / asaru slapjo sīknaudu no vaigiem / (..) / izklaidējos kopā ar grūsnu ābeli / raustot viņu aiz nokaltušās rokas / sev līdzi uz smilšu kastes / vienādmalu četrstūri.”

Mātes piespiedus smagsvara cilāšanas izraisītais fiziskā spēka pakāpeniskais izsīkums un tā radītais deficīts mātes un bērna attiecībās iecērt dziļus robus arī pubertējošā dēla intīmās dzīves izglītībā, kurus viņam nākas aizpildīt pašdarbības ceļā skolas „izmēģinājumu lauciņā”: „ar vardēm gāju vienā klasē / izstiepos līdz ar zāli par mata tiesu izglābos / no mīlestības ar ierobežotu atbildību.” Parafrāze par biznesa logosu „sabiedrība ar ierobežotu atbildību” šeit ar pragmatisku lietišķumu paplašina J. Tomaša poētisko pasauli, lai paškritiski paironizētu par mīlas sākumskolu nosebojušā iesācēja nenobriedušajām iegribām.

Vēlāk līdzīgi iemesli viņu novedīs pie divu cilvēku personīgo attiecību bīstama nogruvuma: „ierindas skate dzīvoklī / agri no rīta / kad tu pārbaudi sava vīrieša kabatu saturu (..) // tas pats vīrietis / četrdesmitgadīgs bērns / kurš ir aplikts ar nesamērīgiem skūpstu nodokļiem / un gredzena žņaugu / ieskrējis sirds ķeramajās lamatās / sēž ar slapjdraņķi acīs / un skatās / kā tu no kabatām ķeksē ārā / lietišķos pierādījumus.”

Lai priekšlaikus novērstu šādas situācijas rašanos jeb, kā atjautīgais «Es» ar savu gara un laimīga laulības stāža vēlmi mīlas inženierijā saka, lai „skūpsti [ne]zaudē[t]u / juridisko spēku” un lai „pēc dažām lietošanas reizēm mīlestībai / [ne]beig[to]s mūža garantija”, viņš ikdienā neizbēgamo skarbuma un labestības nepietiekamību «Es» - «Tu» sadurā cer izlīdzināt ar partneru dvēseļu radniecību un sirds siltumu. Bet viņš zina arī to, ka tas nenāksies viegli, – šiem pūliņiem būs piesviedrēta darba krekla smārds: „katrā saulstaru adatā piliens apreibinošās vielas / man atkal gribas sajust dzīves garšu / kā toreiz kad pirmais skūpsts saindēja vājo organismu / un atnākot mājās ilgi boksējos ar spilvenu / kamēr miega nokautēts kritu // mēnešiem ilgi badojos bez taviem tekstiem / klausījos vaļā atgrieztā krāna muldēšanā / tējkannas tiesneša svilpē / limfas attecē / un aiztecē // kamēr baļķis manā purvainajā acī kļuva arvien labāk redzams.”

Un, ja tas tā patiesi izdodas, tad vīrišķības spēka daile, par ko ir stāsts vienā no skaistākājiem krājuma dzejoļiem, meklējama «Es» personas maigumā un vēlmē saudzēt sievieti, palīdzēt viņai un uzņemties „[ne]ierobežotu (!) atbildību par viņu: domāju par tavu slaido plecu arhitektūru / taču šoreiz ir sāpīgi pa īstam / bez ģenerālmēģinājuma / bez iespējas pielaikot svešas skumjas / bet varbūt tu atspiedīsies / pret mana pleca nesošo konstrukciju / viss smagums kā apmetums nodrups.”

Eksistenciālās izdzīvošanas nepārejošā problemātika liriskā varoņa zēnības gadu zemapziņā ir briedinājusi pumpurus, kas jaunības ziedēšanas laikā ar saviem kodolsprādzieniem vērš plašumā un dziļumā arī viņa kritisko skatu uz pašmāju, kā arī globālo negāciju izpausmēm, vienlaicīgi liekot apzināties paliekošās vērtības: „no priekšvēlēšanu plakātiem smīn vecie zagļi / un viņu pirksti dzen saknes / caur nodokļu maksātāju auglīgajām kabatām / (..) bet durvju ailē stāv māte / dārga kā Gogēna glezna / un lietus slīpā adata / uz gumijas zābaku purngaliem / tetovē senas rakstu zīmes; (..) šai pilsētā nekas nemainās / debesis joprojām patur apcietinājumā putnus / sētas ar niezošiem grafiti izsitumiem / pārnēsā no rietumiem ienākušās slimības.”

J. Tomašs nevairās nosaukt vārdā arī sabiedrībā vērojamo kriminogēno un deģeneratīvo pazīmju izpausmes: „lai slavēta princese uz zirņa / un rupji komentāri internetā / mūsu vienīgā iespēja izžaut / lamu vārdu netīro veļu.”

Ļoti cienu J. Tomaša liriskā varoņa pilsoniski apzināto iesaistītību Latvijas valsts izdzīvošanai un pastāvēšanai vitāli svarīgās reālijās, kā, piemēram, valsts valodas lietošanas nodrošināšanā sabiedriskajā apritē: „...ministra kungs / atnāciet kādreiz bez apsardzes / manā pagalmā nerunā latviski / gaisā virmo svešvalodu baciļi / un katru rītu šeit tramvajs iznēsā ikrus / un katru rītu pieturās dzimst jauni pēcnācēji...” Arī man labi zināms kāds Rīgas pagalms, kur, latvisko labrīt! sadzirdējis, zvērīgs naida vieplis ķer kabatā pēc sitamā. Te nelīdz ar sliekām sanaglotas apelāciju mapes, kusla, anonīma inertas masas uzrunāšana, te vajadzīga stingra nostāja lēmumu pieņemšanā un konsekventa rīcība valstiskā līmenī.

Jāņa Tomaša vērojoši apcerīgā dzeja ar tās augsto poētiskā tīrradņa vērtību manī raisa asociācijas ar kādu citu viņa amata brāli. Tas ir Berlīnē dzīvojošais Jans Vāgners (Jan Wagner, 1971), literāts un tulkotājs ar izcilu filoloģisko izglītību (studējis anglistiku un amerikānistiku Hamburgas universitātē, Humbolta universitātē Berlīnē un Dublinas prestižajā Trinity koledžā) un poētikas absolūto dzirdi, publicējis vairāk nekā pusduci dzejaskrājumu, esejas, kā arī literatūrzinātniskas apceres, par saviem dzejas krājumiem saņēmis divdesmit astoņas stipendijas un balvas. Jau pēc J. Vāgnera pirmā dzejoļu krājuma Pārbaudes urbums debesīs (Probebohrung im Himmel, 2001) kāds kritiķis viņu nosauca par jauno zvaigzni pie lirikas debesīm.[1] Par savu pagaidām pēdējo dzejas krājumu Lietusūdens tvertnes variācijas (Regentonnenvariationen, 2014) J. Vāgners saņēma Leipcigas Grāmatu mesas balvu 2015 kā „labākais savas paaudzes liriķis un viena no spēcīgākajām un oriģinālākajām vācu mūsdienu literatūras balsīm.”[2]

Abus autorus patlaban salīdzināt kā divus konģeniālus lielumus būtu pāragra uzdrīkstēšanās. J. Vāgnera lirikā pa pasauli klejo sensibls «Es», „kas zem parādību virskārtas uztver un nosauc lietas, kas ne katram cilvēkam top redzamas”, raksta Martins Krumbholcs [Krumbholz], kas viņa dzejoļos nav atklājis nekā tāda, kas iztaptu modei, toties raksturīgu laika garam gan: „tie paver atspirdzinošu, valdzinoši asociatīvu skatu uz to, kas ievērības cienīgs ir tieši šodien.”[3] – Šī pieredzējušā vācu liriķa poētiskās pašapziņas marmorvēsā ieturība un latviešu autora J. Tomaša tekstu dvēseliskā labsirdība mani tomēr saista ar vienlīdz stipru vilkmi. Neliels paraugs no J. Vāgnera «Es» - «Tu» poētiskās mikroberzes dzejolī „Šampinjoni”:

„mēs tās satikām kādā meža laucē: /divas ekspedīcijas cauri mijkrēslim, / kas mēmi lūkojās sevī. starp mums nervoza / odu bara telegrāfa sīkšana. // mana vecmāmuļa bija slavena ar savu / 'champignons farcis'[4] recepti. To viņa ieslēdza / savā kapā. visu, kas ir labs, viņa sacīja, / pilda ar mazliet ko vairāk nekā ar sevi pašu. // pēcāk mēs virtuvē turējām / sēnes pie auss un griezām[5] kātiņus – / gaidot kluso tikšķi iekšpusē, / pareizo kombināciju meklēdami.”

Apbrīnojama ir J. Vāgnera lingvistiskā kompetence un perfektā tropu arsenāla pārzināšana, ko vācu dzejnieks savos lirikas darbos maksimāli izmanto vissmalkāko nianšu radīšanai – domu tālredzība, detaļu asredzība, oriģinālu metaforu bagātība, sulīgi salīdzinājumi, paralēlismi, homonīmu rotaļas, sirreāli oksimoroni, parafrāzes utt. Bet arī šajā jomā var atrast līdzību ar latviešu autoru J. Tomašu.

Leipcigas balvu saņēmušā J. Vāgnera lirikas krājuma noslēguma dzejolis „pašportrets ar bišu spietu” („selbstporträt mit bienenschwarm”) poētisku simbolu aizplīvurotā valodā pauž domu par dzejnieka-radītāja sarežģīto, neprognozējamo un palaikam sāpīgo līdzāspastāvēšanu savu amatbrāļu ģildē (Mocarta un Saljeri mūžam dzīvā tēma):

„vēl tikko kā nekas, vien smalka līnija / ap zodu un lūpām, nu visa bārda, / kas aug un ņudz, līdz, šķiet, es magdalēnai / līdzinos, matains caur un caur // no bitēm esmu. kā no visām pusēm / atbrāžas, kā lēni, gramu pa gramam / pieņemas esībā, svarā un platumā, / tas stingais dziedājuma centrs... // ar savām izstieptajām rokām / es kādam bruņiniekam līdzinos, kam izpalīgi / palīdz bruņās ietērpties, gabalu pa gabalam, / ķivere vispirms, tad bruņas, rokas, kājas, skausts, // līdz pakustēt viņš vēl tik tikko var, ne staigā, / vien mirdzošs stāv tur tāds, ar pāris velkmēm vien / aiz spožuma, aiz nedaudz smagā gaisa, / un īsti redzams tikai izzūdot.”

Šā dzejoļa metaforiskā neizdibināmība slēpj sevī autora domas visdažādākās interpretācijas iespējas. Tā pēdējo rindu var uztvert arī kā novēlējumu jebkuram topošam dzejniekam: rodi sevī milzeņa domu, bet pats nespoguļojies pašmērķīgos vižņos, neskaties saulē, tā tevi pati atradīs...

Vai latviešu talantīgais „smagatlēts” savas dzejas pumpuru spēs uzziedināt kuplu un krāšņu, – to rādīs viņa turpmākais darbs.

Uzsākot ceļu uz poēzijas dievu mitekli, es Jānim Tomašam priekšā noklāju Dainās austu villainīti – gaišu ceļu baltai dvēselei!

 

Gundega Zēhauza

 

Dr. philol. Gundega Zēhauza (Seehaus) publicējusi virkni rakstu par latviešu literatūru Rostokas U. publikācijās, Latvijas ZA Vēstīs, Karogā, Kultūras Forumā, humanitāro zinātņu žurnālā Letonica (37/2018), Kentaurs XXI (51/2010), JG172(1989), JG278(2014), JG285(2016), JG298(2019). Ir sastādītāja un priekšvārda autore bilingvālajai latviešu dzejas izlasei Rīga ūdenī / Riga im Wasser, Rīga: Tapals, 2004.

---

^[1] Michael Braun. Frankfurter Rundschau, 2001.23.VI

^[2] Christopher Schmidt. Süddeutsche Zeitung, 2015.13.III

^[3] Rezensionsnotiz zu Zürcher Zeitung, 2001. 13.VIII, „perlentaucher”. Das Kulturmagazin

^[4] Pildītie šampinjoni (fr.)

^[5] Izrunāt ar stiepto intonāciju.