ĒNAS TAGADNĒ

Agate Nesaule. Zudušie saulgrieži. Stāsts par trimdu un draudzību. No angļu val. tulkojusi Velga Polinska. Vesta-LK, 2018. 392 lpp

 

Rakstnieces Agates Nesaules iezīmētais konteksts ļauj lasītājam sabalsoties ar Almas un Kaijas stāstu, īpaši, ja kas līdzīgs rodams arī viņa dzīves līnijās. Romāns papildina latvieša dzīvesstāstu 20. gs. vēstures likteņgriežos.

20. gadsimta vēsturiskie notikumi Latvijā skāruši arī rakstnieces un profesores Agates Nesaules (1938) dzīvi. Kopā ar māti, māsu, vecmammu un tēvu, mācītāju Pēteri Nesauli 1944. gada rudenī viņa Latviju atstāja sešu gadu vecumā. Rakstniecībā debitēja 1955. gadā, un tad vairākas desmitgades mērķtiecīgā akadēmiskā darbā. Tomēr iekšējās zaudējuma sāpes smeldza un viņa atkal pievērsās rakstniecībai. Latvijā Agate Nesaule kļuva pazīstama ar romāna Sieviete dzintarā (1997) tulkojumu. Ceļš līdz grāmatai Zudušie saulgrieži bijis ilgs. Iecere radusies sen, kopš pirmā Latvijas brauciena 1991. gadā, kad piedalījusies Pasaules zinātnieku kongresā, pirmie fragmenti lasīti Katskiļos „3 × 3” nometnē 1999. gadā.

Romānā daudz tēmu, noskaņu, notikumu mozaīku un cilvēku likteņu mirkļu, tomēr to caurauž draudzība, ilgas pēc otra cilvēka, kurš saprastu un kuram varētu uzticēties. Notikumus pusgadsimta garumā caurvij divu bēgļu meiteņu Almas un Kaijas draudzība, tomēr ne tas vien. Romānā ir piecas nodaļas, aptverot laikposmu no 20. gs. 40. līdz 90. gadiem. Darbību virza notikumi hronoloģiskā secībā, tomēr ir vairāki atslēgas vārdi – „ēnas” (notikumi pagātnē), „saulgrieži” (vairāki notikumi norisinās saulgriežu zīmē), kas šo virzību nojauc. Tagadne un pagātne saaužas.

Romānā literārā formā izgaismojas Otrā pasaules kara bēgļu gaitas, kur katrs bēgļa individuālais stāsts iegūst kolektīvas aprises. Atsevišķas notikumu mozaīkas iezīmē bēgļu nometņu ikdienu un pārdzīvoto. Tomēr galvenā darbības norises vieta ir Amerika, kur ar mācītāja Gotmana galvojumiem ieceļo krietns pulks kādreizējo dīpīšu. Amerikāņu mācītājam gan vairāk rūp savas draudzes palielināšana nekā pārvietoto personu individuālie likteņi. Kontrastējoši iezīmējas paaudžu atšķirīgā „zaudētā” smeldze – ja latviešu bēgļu bērniem jāsaskaras ar citādību skolā, tad pieaugušo pasaulē krasi disonē agrākā pieredze, zināšanas, statuss sabiedrībā ar ikdienas rūpju mākto eksistenci. Indianapolē pirmoreiz sastopas divpadsmitgadīgā Kaija un četrpadsmitgadīgā Alma. Rakstniece krasi iezīmē arī atšķirību starp dzīvi Latvijā un Amerikā, cilvēku attiecībās, attieksmē (karjera, sievietes vieta, pilsonības jautājums u. tml.), nepārvarama ir plaisa starp bēgļiem un amerikāņiem.

Meitenēm pieaugot, viņu ceļi šķiras, atkal satiekas un krustojas, nereti viena otru vairs nesaprot, saķildojas, tomēr domā viena par otru. Vēstījums pamatos reālistisks, ievijot arī meiteņu romantiskos sapņus. Almas ikdiena aizrit Indianapoles latviešu sabiedrībā, Kaija savu piederību meklē nevis pēc nacionālās, bet garīgās līdzības. Viņa ir brīvāka, kas jau simboliski iekodēts viņas vārdā – Kaija. Jaunajā darbā ieskanas arī romāna Sieviete dzintarā pavediens – mātes un meitas attiecības: abu meiteņu turpmāko dzīves ceļu – ilgas, sapņus, vilšanos – vistiešākā mērā ietekmē fakts, ka Alma izaug / pieaug bez mātes (māti 1941. gada jūnijā izsūta uz Sibīriju), savukārt Kaijas māte tikpat kā nepiedalās meitas dzīvē, jo nespēj tikt pāri traumai, kad, atstājot Latviju 1944. gada rudenī, bija jāizvēlas starp slimo tēvu, bijušo Latvijas armijas ģenerāli, un ģimeni. Viens no romāna vadmotīviem ietverts simboliskā teikumā – kā gan bērns var izaugt bez mātes? Tādējādi meitenēm nav stabila priekšstata par ģimeni, par attiecībām un to veidošanu.

Romāns ir literārs darbs, tomēr atsevišķi tā pavedieni ģeogrāfiski (telpiski) saskaņojas ar rakstnieces dzīvi – Agate Nesaule ar ģimeni nonāca Indianapolē, tēvs Pēteris Nesaule bija latviešu draudzes mācītājs (romānā mācītājs Saulcere), mācījās Šortridžas vidusskolā, studēja angļu valodu un literatūru Indiānas Universitātē Blūmingtonā. Tāpat kā Kaija, topošā rakstniece tiecās pēc izglītības, zināšanām un gara brīvības.

Būtisks pavediens „zudušā” aspektā romānā ir Almas un Kaijas viesošanās Latvijā. Viņas vairs neatrod to sapņu zemi, kas patvērusies fragmentārās atmiņās. Alma meklē savus radus, kurus apdāvina, pretī nesaņemdama gaidīto pateicību. Kaijai būtiski ir meklēt dvēseles radiniekus, valodu, kultūru un dabu. Viņa to atrod Latvijā.

Romāns Zudušie saulgrieži veido līdzību ar dabas ritējumu un cilvēka mūžu. Stāsts par Almu un Kaiju atšķir jaunas lappuses latviešu literatūrā, iezīmējot draudzību un pārbaudījumus, svešumu un ilgas pēc otra cilvēka, kurš saprastu: „Mums abām bijis pārāk daudz ciešanu un vientulības.” (391. lpp.)

 

Inguna Daukste-Silasproģe

 

Recenzijas pirmpublicējums Latvijas Rakstnieku savienības laikrakstā konTEKSTS (2019.III).

Inguna Daukste-Silasproģe, Dr. philol., ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece.