DZĪVES BEZ TABU

Aivars Kļavis. Bēres ar priekšapmaksu. Zvaigzne ABC, 2020

 

Gan valodniecībā, gan sadzīvē ir pazīstams tāds jēdziens kā tabu vārdi. Vārdi, kurus nav pieņemts izrunāt, vismaz skaļi ne. Daļa no tiem, protams, ir apzīmējumi, kurus vispār kulturālā sabiedrībā nelieto, ja nu vien tie neskan no teātra skatuves vai kinoekrāna, un arī tikai seansos ar vecuma ierobežojumu, savukārt otra daļa ir kultūrspecifiski – tie, kurus „nepieminam” konteksta vai sadzīviskas māņticības dēļ. Šai ziņā labs piemērs vismaz latviski runājošajā sabiedrībā ir visiem labi zināmā slimība, kuras nosaukumu sarunās bieži aizstājam ar apzīmējumiem „krabis”, „rāpulis” vai gluži vienkārši TAS PATS. Šai pietātē pret potenciālu nāvekli var saskatīt arī mitoloģiskās domāšanas pazīmes, kas mūsu senčiem, piemēram, liedza, mežā ejot, skaļi piesaukt vilku vai čūsku, baidoties, ka ar īstā vārda minēšanu nevēlamais tiks piesaukts pavisam reālā esībā. Šis pats domāšanas veids nereti vēl arī mūsdienās apvij visu jēdzienu kopumu, kas saistās ar nāvi un miršanu (pret kuru, atzīmēsim, minētie senči gan izturējās daudz bezaizspriedumaināk, vismaz ar zārku istabaugšā sadzīvojot itin draudzīgi). Labi saprotot, ka neizbēgama dzīves daļa ir arī tās noslēgums, tomēr ikdienā nereti mēs lokāmies, kā prazdami, lai vārdā nesauktu neko, kas saistās ar „kaulaino” (re, es arī to tikko izdarīju!) Un laikā, kad šī fakta pieminēšana starptautiskā mērogā globālu norišu dēļ kļuvusi īpaši aktuāla un neomulīga, klajā nāk latviešu prozaiķa Aiva­ra Kļavja īsprozas grāmata ar teju vai izaicinošu nosaukumu Bēres ar priekšapmaksu. Nu, kā tad tā? It kā nepietiktu ar nosaukumā minēto bēdīgo faktu, grāmatas vāka ilustrācijā redzamas gaišas koku galotnes, kuras lasītājs itin kā vēro no četrstūrainas bedres. Nav ilgi jādomā vēl par kādu „tabu” vārdu, kurš te iemiesojies.

Taču bažas, kas daļai lasītāju var raisīt instinktīvu piesardzību, ņemot šo grāmatu rokās, šoreiz ir veltīgas. Jā, krājumā atrodams stāsts, kurā liela nozīme ir grāmatas nosaukumā atrodamajam mazliet paradoksālajam jēdzienam (stāsta nosaukums gan ir cits), taču grāmata, kā intervijās atzinis autors, vēsta nevis par nāvi, bet gan par sastapšanos. Vai varbūt nesastapšanos.

Pēdējo gadu desmitu laikā aktīvi rakstošie latviešu autori kopumā dzīvo ļoti interesantā laikā – straujas vēsturiskas pārmaiņas, no vienas puses, nodrošina ne ar ko citu neaizstājamu klātesamības pieredzi norisēm, par kurām citkārt, mierīgākos laikos, varētu vien lasīt vēstures grāmatās (un tieši to pašu var bilst arī par šobrīd pasauli aptvērušo pandēmiju). Jā, var jau citēt hrestomātisko ķīniešu izteikumu (vai tiešām lāstu?) „Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikos!” (angļi šo izteikumu mīkstina, piesaucot „interesantus laikus”), taču, ja neņemam vērā faktu, ka šie laiki ir cilvēciski grūti pārciešami, tie apgādā rakstnieku ar unikālu pieredzi, kam savukārt visas iespējas padarīt uz šīs pieredzes balstītos darbus par laikmeta spoguli vai pat klasiku. No otras puses, jebkuram pārmaiņu laikam piemīt tā īpatnība, ka tas – paldies Dievam – ir pārejošs. Un tāpēc literāti, folkloristi, biogrāfi un citi, kas savos tīklos mēģina notvert strauji gaistošo mirkli, sacenšas skrējienā ar neizbēgamo – to, ka vienas paaudzes pieredze neizdzēšami izzudīs turpmākajās.

Tieši ar šo straujās paejamības apjausmu grāmatā Bēres ar priekšapmaksu cīņu sācis Aivars Kļavis, stāstot par to, kā satiekas, nesatiekas, sacērtas vai savijas dažādu paaudžu pieredzes laikposmā, ko vēl it labi atceras pašreizējie piecdesmitgadnieki un viņu vecāki, bet kas četrdesmit- un trīsdesmitgadnieku atmiņā blāvi aizmiglojas un jaunākiem lasītājiem jau atgādinās vēstures hroniku – aizraujošu, tomēr ne viscaur saprotamu un pat viscaur ticamu ne. Laiku, kurš vēl glabājas dzīvā atmiņā un tomēr – kā viss – paiet, un tikai rakstnieka prasme spēj to noturēt un pienaglot.

Bēres ar priekšapmaksu apkopo virkni stāstu, kas aptver plašu tematisko loku. Vecāku un viņu pieaugušo bērnu problemātiskās attiecības. Mīlestības allaž pārsteidzošie līkloči. Pagātnes nodarījumu atbalsojums tagadnē. Vēstures dzirnakmeņu smagnējā kustība, un mūsu pašu iespējas – īstas vai iluzoras? – tos pagriezt citā virzienā. Un tomēr gribas teikt, ka galvenais personāžs visos stāstos un vienlaikus arī tos vienojošais elements ir vide un laikmets. Pārmaiņu laiks, kas krājumā aptver vēstures posmu no 20. gadsimta 60. līdz 90. gadiem, varu maiņas un impēriju sagrūšana, dumpīguma vēsmas un konformisma purvs, nacionālās atmodas cildenums un deviņdesmito gadu bandītisms, vienas ekonomikas sašķīšana un jaunas lēnā, raustīgā tapšana – taču tam visam pa vidu reāls, ikdienišķs cilvēks. Ne cilvēks no „augšām”, kuram kāda teikšana par notiekošo plašākā mērogā. Ne ģēnijs, ne pravietis, ne cīņā saucējs. Vienkārši cilvēks. Vīrieši un sievietes, kuri grib un tiecas izdzīvot. Visiem paņēmieniem, jā, tostarp arī nepavisam ne cēliem. Tiecas dzīvot, uzlabot apstākļus, mīlēt, laist pasaulē un izaudzināt bērnus. Dzīvo nevis kā pats sava labākā versija, bet gan gluži vienkārši – kā sanāk. Un kas, jautā rakstnieks, dod tiesības vienai paaudzei nosodīt savas priekšgājējas, nezinot, kas tieši bija apstākļi, kas spieda rīkoties tā un ne citādi? Tāpēc Bēres ar priekšapmaksu nosaukumu varbūt iespējams skaidrot kā mudinājumu neapbērēt priekšlaicīgi tos, kuru kurpēs nav staigāts un kuru karogi vicināti. Naivi padomju varas cēlāji, čekas ziņotāji, pēcatmodas īpašumu žonglieri, juku laiku situācijas izmantotāji, mantas un dzīvju spekulanti – visiem atradusies vieta krājumā. Un tomēr nepārprotami izskan aicinājums nenorēķināties par vēl nenotikušo. Vai tēva un pieaugušās meitas attiecības stāstā „Tas ūdens, ko nevar sasmelt” ir patiesākas sievietes skaļi paustajā naidā vai klusi atzītajā mīlestībā? Vai nav tā, ka pāragri mirušās sievietes dvēsele stāstā „Vārna” uz savas dzīves traģēdijas katalizatoru – pašas māti – raugās vairāk ar piedošanu, ne apsūdzību? Ko pārdzīvo vecais, paša mājas bēniņstāvā iesprostotais alkoholiķis gleznotājs stāstā „Ieslodzītais”, kurš visu mūžu mālējis tikai masām tīkamas banalitātes un vienu vienīgu reizi atvēzējies īstumam? Un ko teikt par veco ziņotāju stāstā „Leģionārs” – kādu cenu par padarīto viņš jau samaksājis un vēl maksās?

Netiesāt tos, kuru tiesāšana iespējama vien no citas perspektīvas. Un tad, kad izprasta vienotas perspektīvas neiespējamība, ko uzglezno šie stāsti, – tad paviršie spriedumi pieklust.

Ja daudzi īsprozas krājumi tiek veidoti ar hronoloģisku virzību – teiksim, tā sākumdaļā izvietojot vēstījumus par gados jaunākiem personāžiem un pakāpeniski virzoties cauri mūža cikliem līdz tā nogalei – var teikt, ka Kļavja krājums ir veidots ar psiholoģisku virzību. Grāmatas pirmie stāsti nenoliedzami izskan uz melanholiskas nots. Vidū to gluži vai uz pusēm pāršķeļ izteikti garš teksts „Un mūžīgas ir tikai debesis virs galvas mums” ar apakšvirsrakstu „kādas dzīves hronika”, kurā izstāstīta kāda vīrieša dzīve. No agrīnās jaunības sapņiem doties celt Baikāla-Amūras maģistrāli caur padomju sistēmas absurdajiem un pēcatmodas vēl absurdākajiem dejas soļiem, caur attiecību kūleņiem, kuros dažbrīd vairāk prozas nekā poēzijas, līdz loģiskajam beigu akordam, un teksta naratīvo daļu punktē rindkopas, kurās vīrieša bērēs soļo izrādes ar nosaukumu „Gunta Pakalniņa dzīve” dalībnieki, reti kurš risinādams situācijai „piedienīgu” domu. Pēc šī stāsta pavisam nemanāmi kā gausi austošā rītausmā krājuma noskaņa pakāpeniski kļūst gaišāka un tas noslēdzas ar diviem stāstiem, kuros ieskanas nepārprotama dzīvesprieka melodijas. Stāsta „Vīrietis smilškastē” titulvaronis aptver, ka mīļotā meitene ir mīļota arī pēc trīsdesmit pieciem gadiem. Stāsta „Kad pārcērt tauvas” personāži – pāris vairs nepavisam ne pirmajā jaunībā – saprot, ka arī lēmumam beidzot savā dzīvē veikt pavisam dullu virāžu nekad nav par vēlu. Un rodas sajūta, it kā lasītājs būtu pavērsis skatienu pret melnās, četrstūrainās bedres sāniem vai varbūt pat apakšu un atradis tajā durvis. Uz iespēju dzīvot. Uz iespēju labot pagātnes kļūdas. Uz iespēju ieelpot ar pilnu krūti. Uz iespēju beidzot nedomāt, ko teiks citi. Bēres, atvadas, nolemtība bijušas apmaksātas pāragri. Satikšanās – starp cilvēkiem, paaudzēm, pieredzēm – ir grūta, tomēr iespējama.

Nekad nav par vēlu uzrunāt, atzīties, pieklauvēt, atnākt. Par vēlu būs tikai tad, kad četrstūrī virs galvas atspoguļosies nevis debesis, bet visiem zināmā tabu priekšmeta sešskaldņu vāks.

 

Bārbala Simsone

 

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunāko grāmatu recenzijas Latvijas kultūras presē. Skat. arī Bārbalas Simsones dzejoļus JG297 (2019 vasaras nr.) un JG299 (2019 ziemas nr.)