ARĪ LATVIJĀ NOKLUSĒTS STĀSTS

Eugen Ruge. Metropol (vācu val.). Apgāds „Rowohlt”, 2019. 432 lpp

 

Vācu tautas šodienas literatūrā vērojama pagātnes izpēte, kurā skaidri noteikts šādas izpētes vēsturiskais rāmis: nacionālsociālistu laiks, Otrais pasaules karš, tad Vācijas Demokrātiskā republika VDR un toreizējā Vācijas Federatīvā republika VFR. Dažreiz gadās redzēt šīs tematikas savstarpēji saaustas. Acīmredzot rakstniecības ziņā joprojām tās ir neizsmeļamas. Tāpēc pārsteidz, ja kāds romāns izlaužas no šīm ierastām tematikām un uzrāda baltus plankumus 20. gadsimta vēsturē par vācu komunistu likteņiem staļinisma laikā. Tas ir skumjš skandāls, ka vācu literatūra to lielā mērā bija aizmirsusi.

Romānā Metropol Eugen Ruge aizved uz Staļina terora laika Maskavu. Stāsts ir par autora vecvecāku Šarlotes un Vilhelma Powileit (Povilaiši) dzīves un likteņa dramatiskiem pavērsieniem. Viņi kā pārliecināti komunisti 1933. gadā pārcēlušies uz Padomju Savienību. Epilogā Ruge apraksta, ka vecāsmātes Šarlotes gadi Maskavā bijis tāds savāds tabu temats visas viņas dzīves laikā. Tikai vēlāk atklājies, kāpēc tā. Vecvecāki bijuši OMS darbinieki – „tāda zilbe kā zvana skaņa”, kā romānā saka vecāmāte. OMS bija Kominternes slepeno sakaru dienests, 1919. gadā dibināts, lai cieši piesaistītu citu valstu komunistiskās partijas Maskavā valdošajai mātes partijai.

Ruges romāns par Staļina teroru ir ārkārtas lasījums. Paraugprāvu šausmas autors parāda lietišķi. Šarlote un Vilhelms krīt politiskā negodā, un par viņu paraugprāvas tiesnesi parādās PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas priekšsēdētājs, bijušais rīdzinieks Vasīlijs Vasiljevičs Ulrihs. Lai attīstītu eksistenciālo Maskavas drāmu, Ruge pielieto pārliecinošu formu: viņš stāsta no triju protagonistu redzes punktiem. Visbiežāk lasītājam uzrāda Šarlotes perspektīvu; tad kā pretpolu Ulrihu; un visbeidzot Šarlotes vīra Vilhelma bijušo pirmo sievu, vārdā Hilde Tāla (Hilde Laima Cerausa), latviešu revolucionāre Kominternes aparātā. Grāmatas fokusā ir viesnīca Metropol, ap kuru Ruge liek riņķot revolucionārajām dvēselēm, kā arī bēdīgi slavenā viesnīca Lux, kurā dzīvo komunistisko partiju vadošie kadri. Viesnīcā Metropol – „luksusa cietumā”, kā to sauc Šarlote – 1936. gada oktobrī piespiedu kārtā nonāk viņa un Vilhelms zem segvārdiem Lotti un Hans Germaine. Viņiem uzdots būt gatavībā izmeklēšanai, jo pirms gadiem bijuši kontaktā ar kādu „tautas ienaidnieku”, „trockistisku bandītu”, kurš notiesāts uz nāvi. Laulātā pāra gaidu bailes sākas hoteļa istabā 479 un ilgst 477 dienas. NKVD katru nakti atnāk pakaļ cilvēkiem uz viesnīcu Metropol. Daži gandrīz mirst no bailēm, pirms saprot, ka šoreiz enerģiskā dauzīšanās notiek pie kaimiņu durvīm. Cilvēki pasāk gulēt ielas drēbēs un ar sapakotiem koferiem, jo negrib, lai izpildošie valstiskā terora rokas puiši viņus pārsteigtu pidžamās. Staļinistu tīrīšanas princips bija tīrā patvaļa, kas jebkurā laikā varēja skart ikvienu.

Seko nedaudzi paskaidrojumi dziļākai saprašanai par grāmatā minētajām vēsturiskajām personām, par kurām tuvāki apraksti atrodami tikai vācu komunistiskās partijas arhīvos.

Vasīlijs Vasiljevičs Ulrihs (arī Wassili Wassiljewitsch Ulrich, arī Vasiliy Ulrikh, arī Vasiliy Wassiljewitsch Ulrikh) dzimis Rīgā, miris Maskavā savā gultā, bija padomju jurists, ģenerālpulkvedis un PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas priekšsēdētājs. Ulriha tēvs, kas cēlies no baltvācu ģimenes, bija latviešu revolucionārs, savukārt māte, domājams, nāca no krievu dižciltīgo ģimenes. Tēva revolucionārās pārliecības dēļ ģimene bija izsūtīta uz Sibīriju un dzīvoja Irkutskas guberņā. Vasīlijs Ulrihs apprecējās ar Annu Kaseli, kas bija kopš 1910. gada KSDSP, Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Vladimira Iļjiča Ļeņina sekretāre. 1910. gadā Ulrihs sāka studēt saimniecību Rīgas Politehniskajā institūtā, tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē, kuru absolvēja 1914. gadā, un kā virsnieks piedalījās Pirmajā pasaules karā. Pēc pievienošanās boļševiku kustībai Ļevs Trockis uzzināja par Ulrihu un savervēja viņu čekā. Josifam Staļinam iepatikās Ulriha lakoniski lietišķais sarunu stils. Cita starpā Ulrihs bija tiesas priekšsēdētājs 1937. gada paraugprāvās pret maršalu Mihailu Tuhačevski un viņa līdzapsūdzētajiem Sarkanās armijas ģenerāļiem, kuri visi tika notiesāti uz nāvi un nošauti. PSRS Augstākās tiesas militārajai kolēģijai no 1934. līdz 1955. gadam sēdeklis bija Maskavā, Ņikolas ielā 23. Tās telpās apsūdzētie tika bez uzklausīšanas notiesāti. Viņiem piesprieda no 1936. līdz 1938. gadam vairāk nekā 31.000 nāves sodu, kas uzreiz tika pagrabā izpildīti.

Hilde Laima Cerausa (arī Hilde Tāla) dzimusi 1898. gadā Rīgā, likvidēta 1938. gadā Maskavā. Cerausa bija tirgoņa meita, grāmatvede un no 1915. līdz 1918. gadam strādāja kādā Rīgas desu fabrikā, vēlāk darbojās evakuācijas un repatriācijas, bēgļu komitejā Rīgā. Kopš 1919. gada Cerausa bija Latvijas komunistiskās partijas biedre. Sākot ar 1919. gada aprīli strādāja Komunistiskās Internacionāles Kominternes izlūkošanas dienestā OMS un arī izspiegoja Krievijas Balto spēku pārvaldītos apgabalus. 1919. gada septembrī viņu nosūtīja uz Vāciju, kur viņa bija Vācijas Komunistiskās partijas KPD locekle līdz 1933. gadam, arī šeit turpināja darboties Kominternes slepenajā aparātā. 1933. gada februārī viņa atgriezās Padomju Savienībā, turpināja darbu OMS, un 1936. gada decembrī tika atlaista kā „tautas ienaidniece”. 1937. gada 5. oktobrī NKVD viņu arestēja, apsūdzot par „piedalīšanos kontrrevolucionārā teroristu organizācijā”, un PSRS Augstākās tiesas militārā kolēģija 1938. gada 19. martā viņai piesprieda nāves sodu. Tāla tika nošauta tajā pašā dienā. Viņas „rehabilitācija” notika Maskavā 1957. gada 28. septembrī. Hildei Tālai nāves sodu piesprieda Vasīlijs Ulrihs.

Grāmatā Metropol aprakstīti vairāki baltiešu komunisti, marksisti un profesionāli revolucionāri, kā Jānis Rudzutaks, Jānis Krūmiņš (segvārds Pilāts) u.c. Kā vispazīstamākais ir minēts Fēlikss Laimīgais Szczęsny Dzeržinskis, kas Viļņā mācījās tajā pašā ģimnāzijā kur Jozefs Pilsudskis. Dzeržinskis jau 1895. gadā iestājās Lietuvas sociāldemokrātiskajā partijā. Viņš ir uzskatāms par padomju represīvā aparāta pamatlicēju, kas iedibināja masu nošaušanas, koncentrācijas nometņu izveidošanu, čeku, GPU, OGPU un NKVD. Mira no pēkšņas sirds lēkmes 1926. gada 20. jūnijā pēc divu stundu garas saimnieciskas runas. Runā viņš smagi kritizēja Ļevu Kameņevu. Kameņevu pašu nošāva 1936. gada 25. augustā.

Uzskaitīts arī Vītauts Putna, kas piedzima Viļņas apkārtnē, 1913. gadā beidza Rīgas komercskolu, izcēlās ar Kronštates sacelšanās apspiešanu un pievērsās padomju militārai karjerai. Viņš bija PSRS kara atašejs Japānā, Somijā un Vācijā. Kopā ar Mihailu Tuhačevski pēc tiesneša Vasīlija Vasiljeviča Ulriha sprieduma nošauts 1937. gada 12. jūnijā PSRS militārās tiesas nama pagrabā Maskavā, Ņikolas ielā 23.

Ļoti plaši aprakstīts Jāns Anvelts, viens no Igaunijas komunistiskās partijas vadītājiem, kas pēc neveiksmīgā 1924. gada apvērsuma mēģinājuma Igaunijā bēga uz Padomju Savienību, kur iesaistījās Komunistiskās Internacionāles vadībā, kļūdams par atbildīgo sekretāru. Anveltu arestēja 1937. gadā un apsūdzēja darbībā Latvijas izlūkdienestu labā. Apcietinājumā tika tik smagi spīdzināts, ka piektajā dienā, 1937. gada 11. decembrī, nomira. Pēc nāves pasludināts par tautas nodevēju. Viņa mazdēls Andress Anvelts no 2016. gada 23. novembra līdz 2018. gada 26. novembrim bija Igaunijas iekšlietu ministrs.

Pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarīgo valstu izveidošanas, Sarkanai armijai līdzi uz Padomju Krieviju atkāpās ļoti liels skaits kreisi un komunistiski noskaņotu igauņu, latviešu un lietuviešu. Atbaidoši un atgrūdoši, cik skaudri tiek aprakstīti baltiešu un latviešu komunisti, latviešu Sarkanie strēlnieki, kuri aiz dziļas pārliecības sekoja Staļinam un bija aktīvi vaininieki Staļina tīrīšanās. Šodien ir skaidri zināms, ka arī latvieši balstīja šo režīmu. Arī tas šodien Latvijā ir principā noklusēts stāsts.

Kaut gan grāmatas Metropol notikumi risinās it kā tālā pagātnē, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Padomju Savienībā, to lasot automātiski jādomā arī par tagadni. Staļinisma radītās psihisko traumu sekas manāmas vēl šodien, ne tikai Krievijā, kur Staļins ir joprojām godā, bet visā Austrumeiropā. Arī kontroles un izsekošanas temats, apzināti izplatīta neuzticība un neuzticēšanās visam un jautājums, kas ir patiesības noteicējs, mūsdienās ir joprojām eksplozīvi aktuāls.

Ar biogrāfiski politisko romānu Metropol Eugen Ruge ir uzrakstījis aizkustinošu, svarīgu grāmatu – nepretenciozu, vēsturiski ticamu stāstījumu, kas pārliecina galvenokārt ar prasmīgu faktu un fikcijas mijiedarbību – vai pat – vēstures grāmata ar bonusu.

Baiba Lapiņa-Strunska

 

Baiba Lapiņa-Strunska dzimusi un augusi Vācijā. Beigusi Minsteres Latviešu ģimnāziju, studējusi Minsteres un Frankfurtes universitātēs ģermānistiku un socioloģiju. Dzelzs aizkara laikā palīdzēja apkopot informāciju par Baltijas politiskajiem ieslodzītajiem padomju cietumos. Iztiesājusies cauri visām Latvijas tiesu instancēm, ieskaitot Satversmes Tiesu, panākot Saeimas lēmumu grozīt likumu un atzīt visiem ārzemēs dzīvojošiem Latvijas pavalstniekiem un viņu pēctečiem dubultpilsonību. Aptuveni 20 gadus ir rūpnieciskās apdrošināšanas / pārapdrošināšanas un konsultācijas uzņēmuma līdzīpašniece un Chief Operating Officer, darbojoties Eiropas Savienībā un citur pasaulē.