JG301: Linda Treija: Gita Šmite. Pirts un māaksla

Gita Šmite labā pusē, kreisā pusē Juta Treija. Mētelīši no „Pirtsmākslas” kolekcijas.

Foto: Didzis Grodzs

Laikā, kad Covid-19 vīrusa lipīgie taustekļi cilvēkos uzjundī bailes un rada sabiedrībā neziņu, histēriju un dusmas, katram no mums ir nepieciešamība atturēt domas no negatīvā, nomierināt prātus, saglabāt veselību un attīrīt sevi kā fiziski, tā arī psiholoģiski. Gadsimtiem ilgi latviešiem to darīt ir palīdzējusi pirts. Zīmīgi, ka latviešu valodā gars apzīmē prātu, dvēseli, dzīvību un arī pirts garu, kurš rodas, uzlejot sakarsušajiem akmeņiem ūdeni jeb „uzmetot garu“.

Katrs no mums iztēlojas savu pirti. Tā var būt idilliski apcerēta Edvarta Virzas Straumēnu pirts vai Jāņa Jaunsudrabiņa komiski aprakstītā pirtiņa no Baltās grāmatas, kurā jaunās meičas, ieraudzījušas mazo Janku pirtī, brēc: „Puika pirtī!”, un metas tuvējos krūmājos. Bet varbūt tā ir romantiski mīlīgā pēršanās no zīmētās filmiņas Zaķīšu pirtiņa vai Borisa Bērziņa gleznotās sarkanīgi tumsnējās pirts ainas uz zelta fona? To īpatnējo, vienreizējo pirts un ar to saistīto rituālu sajūtu var atrast arī daudzos mākslinieces Gitas Šmites darbos. Viņa raksta:

Viņa ir iemīlējusi pirti, izzinājusi tās tradīcijas, norises un tagad jau arī pati pieliek savu radošo izdomu pie pirts lietām un būšanām, sākot ar meditatīvajiem pirts tēmas gleznojumiem un beidzot ar praktisko pirts mētelīšu kolekcijas veidošanu.

Gitas darbi izstaro to nomierinošu garu, kas, uzmests uz tvīksmīgi karstajiem pirts akmeņiem, mūs ieskauj. Viņas vārdiem pirts ir „vieta, kur ķermenis un dvēsele dzied“. Māksliniece pati atzīst, ka var gleznot tikai, ja ir harmonijā ar sevi. Darbos par pirts tēmu no gleznas uz gleznu lidinās balti tvaika mākonīši. Reizēm caurspīdīgi dūmakainais slānis ieskauj gleznu kā rāmis, tādējādi izceļot smalki iegleznotos pirtī gājējus. Dažās bildēs no pirts tumsas iznirst tikai ķermeņu apgaismotās daļas; elkonis, muguras izliekums, gurnu apveids, krūts apaļums. Skatoties gleznas, gandrīz vai ir sasmaržojamas neiztrūkstošās Jāņu zāles, vainagi un pirtsslotas. Kaut kur pavīd pa ūdens ķipītim un linu dvielim. Pati pirts kā tēls vietām parādās ar sodrēju pleķiem, vietām koka baļķu iezīmētiem sienu fragmentiem vai aizsvīduša loga rūtīm.

Klusās dabas māksliniecei ir noskaņu un harmonijas nesējas. Latviskā miera un nosvērtības dvesma viegli kustina mežģīņainus vecmāmiņas aizkarus pie istabas loga. Bērns, pieplacis pie balti klātā galda, iekožas sviestmaizē (Launags. 2009.). Pēcpusdienas gaisma nomierina un ieaijā. Šīs sajūtas turpinās citās Gitas gleznotajās klusajās dabās. Ērkšķogas uz šķīvja, trīslitru burka ar medu, zaļā krūze, sēnes, alumīnija katliņš, linu trauku dvielis uz āķīša, bērzu sula stikla burkā un tai blakus uz vāciņa divas rozīnes, baltā podiņu krāsns – tas viss ir tik pazīstams no bērnības vasarām, kas pavadītas laukos. Kluso dabu kompozīcijā, tematikā un krāsu gammā sajaucas skaisti latviski zemnieciskais ar smalki klasisko glezniecības izjūtu. Arī Gitas gleznotajos portretos ir kaut kas no renesanses seju pagrieziena, itāliskās telpas un latviskā miera. Atšķirībā no agrāko darbu elegantajiem, drusku manieriski pozētajiem portretiem, tagad no gleznām uz mums raugās dzīvē nobriedušas sievietes. Tēli, kas ir tepat mums apkārt. Atklāti un labestīgi mūsos skatās Ievi'š (Operdziedātāja Ieva Parša, 2018.). Sārtais tonis gleznas fonā izstaro siltumu un mīlestību. Dzīves gudrība staro no vēja appūstās, saules staru izvagotās kolcinieces Smaidi‘š sejas ar sirmo matu ērkuli (Smaidas portrets. 2018.). Viņai aiz muguras jūra mirguļo kā saules zaķīšu saspēle ūdenī. Baibiš, lībiešu karoga krāsu cepurītē, smaida un apsver uzsākt pavasara, kas vēl kavējas, putnu modināšanas dziesmu (Baibi'š. Čičorlinkist. 2019.). Tad no tumsas iznirst ugunskura apspīdētā mākslinieces meitas Grietas seja ar izbrīnā atvērtām acīm par Jāņu nakts burvību (Sākums. Grieti'š. 2016.). Galerijas „Daugava“ vadītāja Anda Treija par mākslinieces glezniecību saka: „Gitas Šmites darbi ir sajūtu, iespaidu un pārdomu kopums, kuru raksturo īpašs laika plūdums ar svētdienas izjūtu: gaišs nomierinošs acu mirdzums, vēsa, saudzējoša plauksta, tikko tverams smaids - bez steigas un burzmas. Tas ir kā brīdis, kad rasta iespēja ieklausīties sevī.“ ^{^[2]}

Gitas interese un mīlestība uz pirti un tās nozīmi viņas dzīvē ir vainagojusies zīmolā „Pirtsmāksla“. Tā pamatā ir pirts mētelīšu kolekcija, kas tapusi daudzām sakritībām un vajadzībām sanākot kopā. Praktiskā nepieciešamība pēc pirts rituāla ievīstīt ķermeni siltā linu mētelītī, apvienojās ar vēlmi radīt drošības un pasargātības sajūtu gan sev, gan saviem mīļajiem. Kā būtiska sastāvdaļa kolekcijai ir cepurnieces no Lubānas Daces Rudzītes veidotās cepures dažādu zvēru veidolā. Daļa no tām tapušas pēc Gitas skicēm. Peles, vāveres, āpša, vilka, kazas, kurmja, bebra un citu dzīvnieciņu galvas formā veidotās pirts mices saskaņojas ar Gitas īpaši šūtajiem linu mētelīšiem un iegūst gandrīz vai mitoloģisku nozīmi.

Gitas gleznotajā tumšajā naktī silti un aicinoši spīd izgaismotie ēkas logi. Mājas ir mūsu patvērums no dzīves radītā stresa, bailēm un neziņas (Ceļš uz mājām. 2013.).

„Tas viss ir ceļš pašam pie sevis. Ļaušanās tam, ko vieni sauc par dabas pulksteni, citi – par dvēseles ritmu. No Līgo līdz Līgo, no gadalaika līdz gadalaikam, no gleznas līdz gleznai. Noteikti ne no pirmdienas līdz pirmdienai.“ ^{^[3]}

Gita Šmite ir mācījusies J. Rozentāla mākslas vidusskolā, ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijā 1994. gadā un studējusi Imanta Vecozola un Viļa Ozola meistardarbnīcā, ko beigusi 1997. gadā. Viņa piedalās izstādēs no 1990. gadu vidus. Pagājušā gada rudenī Gitas personālizstāde „Es esmu“ bija skatāma galerijā „Museum LV“. Viņas personālizstādes ir bijušas tādās visu mākslas mīļotāju iecienītās galerijās kā „Istaba“, „Daugava“, Kalnciema kvartāla galerija un citās. Māksliniece radoši piedalās dažādos mākslas projektos. Viņa ir veidojusi tērpus izrādēm Kalpones Latvijas Nacionālajā teātrī, Rozmarijas bērns Rīgas Jaunajā teātrī, Pienākumu upuri studijā „Skatuve“. Viņas gleznas virtuāli var apskatīt: