 |
Rakstniece Ilze Lāce-Verhaeghe strādājusi par juristi-lingvisti Eiropas Savienības Padomē, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu darbus, dzīvo Vācijā.
|
Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020
|
|
Rakstniece Ilze Lāce-Verhaeghe strādājusi par juristi-lingvisti Eiropas Savienības Padomē, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu darbus, dzīvo Vācijā.
|
Ilze Lāce-Verhaeghe
Zeķīte ar sirsniņām
Sieva pamodās ar sāpošu galvu. Visu nakti Kiāra ar Sabīni[1] bija cīnījušās par tiesībām noraut kādai mājai jumtu, samētāt koku zarus uz ielām un dzelzceļa sliedēm, spārdīt kā rotaļbumbas pagalmos aizmirstos priekšmetus. Bet vīrs bija uzstājis, ka jāturpina gulēt ar puspavērtu logu.
– Nāc pie manis tuvāk, – viņš bija teicis un gādīgi apspraudījis viņai segu aiz muguras.
– Man tā nav ērti, gulta ir par šauru. Es tev to teicu jau toreiz, kad pirkām - jāņem vismaz 180 centimetrus plata, – īgņojās sieva.
– Tādās gultās guļ tikai cilvēki, kas vairs nemīl viens otru, – rāmi bija noteicis vīrs un pārlicis kāju viņas gurnam.
– Jā, jā, – sieva nebija gribējusi kašķi tik ātri atlaist.
– Mēs esam laimīgi precējušies. Tu esi laimīgs, un es esmu precējusies, – viņa bija atkodusies ar vīra mīļāko jociņu, kas, no dzīvesbiedra mutes nācis, parasti lika viņai aizkaitināti noelsties un vērst skatu pret griestiem.
Arī no rīta vēja brāzmas vēl gaudoja kā vilki, svilpa kā vilcieni un grabināja bēniņu durvis kā piedzēries kramplauzis. Vismaz sievai šķita, ka abu vētru salīdzināšana ar kaut ko ierastāku mazina iespējamo postu.
Bet vējam bija vienalga, ko par to domā tās divkājainās skudras, kas, zem dūnu segām čokurā sarāvušās, guļ savās akmens alās. Vējš vienkārši bija radies, pastāvēja un izzuda, kad pašam labpatika.
Patiesībā laulāto pāri bija pamodinājusi nevis vētras ļaunīgā svelpšana, bet zvans pie durvīm.
Skursteņslauķis. Pusastoņos no rīta. Vāciešu darba prieka nevīstošais šarms. Nedraudzīgi norūcās pat vecais suns, kas ziemas garlaicībā parasti nekritiski priecājās par katru negaidītu ciemiņu. Bet vācu čalis bija tik smaidīgs un mundrs, procedūra nebija gara, un vīrs, izsmējies ar darbarūķi par večiem vien saprotamiem jokiem skursteņa tīrīšanas sakarā, uzreiz gāja kafiju vārīt, kamēr sieva, vēl pa gultu grozīdamās, nolēma, ka diena ir sabojāta.
Ienirusi virtuves siltajā, pēc kafijas smaržojošajā gaisā, viņa tomēr negribīgi atzina, ka kontrasts ar to ledusskapi, par kādu katru nakti tika pārvērsta guļamistaba, ir gluži patīkams. Un galva viņai sāp nevis no vēja gaudām, bet no pārāk ilgas televizora skatīšanās.
Sieva salēja kafiju lielās, svītrainās portugāļu keramikas krūzēs un nesa lejā uz dzīvojamo istabu, kur vīrs jau bija ieriktējies uz dīvāna un skatījās vakardienas ziņu atkārtojumu. Viņam patika salīdzināt dažādu ziņu kanālu akcentus un interpretācijas. Pat laika ziņas mēdza atšķirties – vieni solīja nedēļas nogali sausu, otri piesardzīgi brīdināja, ka iespējams sniegs.
– Re, uz tā kruīza kuģa jau pusotrs simts inficēto, – itin dzīvespriecīgi komentēja vīrs.
– Jā, labi gan, ka mums nav naudas tādiem ceļojumiem, – ar nelielu indes piešprici atsaucās sieva. – Būtu vēl aiztriekušies uz Francijas kalniem slēpot.
Finansiālo nobrukumu viņi bija gaidījuši jau kopš pirmajiem mēnešiem, kad abi vienlaikus bija no cienījamiem ierēdņiem pārtapuši par numuriem pensionāru listē. Ar laiku iekrājumu mīkstais spilvens tomēr bija mazinājis viņu modrību, vīrs vienmēr nopirka kaut ko tāpēc, ka lēti, sieva – tāpēc, ka smuki. Un vienā brīdī abi attapās dziļos mīnusos. Drusku paķīvējušies, kurš vainīgs – vīra alus pudeles (padzerties vari ūdeni no krāna) vai sievas smaržas (tu laisties priekš bitēm dārzā?), viņi pragmatiski secināja, ka jākārpās no tās bedres laukā. Tas nozīmēja apdomu, taupību un neizturami garlaicīgu pelēkdubļaino ziemu.
– Mums ir svaigs gaiss, un mēs esam viens otram, – vīrs neļāva nokaut savu iedzimto optimismu.
– Protams, protams, tas ir daudz - man ir tavas kuņģa kaites un vulgārie seksista joki, – sieva nespēja atteikties no tārīta melnajām brillēm un aizkaitinājuma.
Vīram pietika prāta neuzskaitīt, ko viņu kopdzīves svaru kausos ieliek sieva.
– Bet tu par tiem jokiem kādreiz pasmaidi un tad esi daudz smukāka.
Un negaidīdams, kamēr uzsprāgs mīna (tātad parasti esmu nesmuka), vīrs ātri un sirsnīgi sabučoja sievu, kas torīt bija no gultas izkāpusi ar kreiso kāju.
Tā bija viņu tradicionālā iepirkšanās diena. Vācu radio gan mudināja ļaudis pēc iespējas palikt mājās, bet viņu ciems atradās ielejā, starp mežiem apaugušiem kalniem, kas neļāva spīvajām vētrām tā pa īstam ieskrieties, kaut varenās egles pliķēja sarkanā smilšakmens klintis itin nežēlīgi. Brāzmas tik vien bija kā lietus ūdens tvertni sadalījušas pa sastāvdaļām un izsūtījušas uz dažādiem dārza stūriem, bet vīteņrožu metāla balstarkas piespiedušas mainīt leņķi. Visādas drazas no kaimiņu pagalma gan bija sadzītas pie žoga, un popkorna kārbas, rotaļu spainīši un tukšas čipsu pakas cauri režģim sērīgi lūkojās vecā pāra dārzā kā bēgļi, kas nav tikuši līdz apsolītajai zemei.
Kāpjot mašīnā, sieva pamanīja uz aizmugures sēdekļa kaut ko baltu.
– Būs tie „draugi no Florences” kādu piešņauktu salveti atstājuši, – bija viņas pirmā doma.
Pagriezusies sēdeklī, lai varētu pametumu labāk saskatīt, sieva saprata, ka tā ir mazmazītiņa bērna zeķīte. Balta ar sarkanām sirsniņām.
– Jā, Imads teica, ka būs četri pieaugušie ar ceļasomām un bēbis. Tāpēc jau viņa mašīnā nebūtu satilpuši, – paskaidroja vīrs.
Imads un Zainaba bija libāniešu pāris ar divām meitiņām melngalvītēm. Nesen nopirkuši viņu ciemā veco, nolaisto viesu māju, kas gadus piecus bija stāvējusi tukša, bija nākuši pie viņiem iepazīties un palaikam aizņemties šādus tādus instrumentus. Pēc tam aicinājuši uz kafiju un pīrāgiem.
Sieva bija atviegloti nopūtusies, ieraugot pie sienas kristiešu svētbildes. Nepatika viņai tie musulmaņi, jo īpaši pēc sprādziena Briseles metro, kad viņa ar kolēģiem bija stāvējusi pie biroja loga un noskatījusies, kā uz nestuvēm iznes līķus, bet gaitenī bija dzirdama līksma čalošana un plaukšķināšana. Tur apkopējas marokānietes nespēja apvaldīt prieku.
Bet tie libānieši bija vienīgie, ar kuriem viņiem kaut kā ļoti dabiski izveidojās kontakts, dzīvojot kopienā, kur kaimiņi cits citam labdienu gan padeva, bet savā mājā neaicināja. Vakaros nolaida žalūzijas, un viss ciems it kā kļuva par tā nomalē atrodošās kapsētas pagarinājumu.
Vēlāk, kopā jauno gadu sagaidot, gan atklājās, ka Obeidu ģimene tomēr nav kristieši, tās bildes esot palikušas no iepriekšējiem īpašniekiem, un viņiem neesot iebildumu, galu galā, te esot kristiešu zeme.
– Bet kā tad tas? – vīrs bija šķelmīgi norādījis uz vīna pudeli.
Sieva zem galda uzmina viņam uz kājas, bet Imads tikai pasmējās, un Zainaba ar pārlieku izbalinātajiem matiem, kā parasti, ģērbusies modīgi sadriskātos džinsos, nevērīgi atmeta ar roku, kurā turēja cigareti.
„Vismaz ne ortodoksāli, ne radikalizēti viņi nav,” samiernieciski bija nodomājusi sieva un nokodusi prāvu kumosu no gluži latviskā gaļas pīrādziņa. „Bet sviestu gan Zainaba nožēlojusi, rīt tie pīragi būs galīgi sakaltuši.”
Iepriekšējā dienā Imads bija lūdzis, vai nevar aizņemties viņu mašīnu, draugu ģimene no Florences braucot ciemos, kuļoties ar autobusiem un vilcieniem, esot tikuši līdz Minhenei, tad pārsēdīšoties vilcienā uz Ķelni, kur Imads gribētu viņus sagaidīt, bet viņa mazvāģītim tāds bars ir par lielu.
– Dīvainu laiku izvēlējušies ciemiem, ziemā te taču ir tik drūmi, – pirmajā brīdī bija naivi brīnījusies sieva, bet tūlīt apķērusies. – Ka tik nav no Lampedūzas[2].
– Tiem no Lampedūzas nav čemodānu, – paskaidroja vīrs.
– Nevari izdomāt kādu atrunu un mūsu mašīnu nedot? – neatlaidās sieva.
– Kāpēc, – mierīgi bija teicis vīrs, bet jautājuma zīmes tā vārda galā nebija, un sieva izvēlējās paklusēt.
Vakarā, kad Imads atveda braucamo atpakaļ un tā kā gribēja kaut ko maksāt, vīrs bija smējies un teicis, lai neniekojas, labam kaimiņam viņam nekā neesot žēl, varot dalīties ar visu, izņemot laulāto draudzeni. Imads bija sirsnīgi tencinājis, bet sieva sakniebusi lūpas. Viņa jau sen bija sapratusi, ka vīrs ar tām triviālajām frāzēm viņu tīšām kacina.
– Atpakaļceļā piebrauksim, atdosim to zeķīti, – teica sieva.
Tā viņi arī izdarīja. Zeķīti atdeva, bet izrādījās, ka ciemiņi jau ir prom. Tik vienu nakti bija viesu mājā pārlaiduši, lai dotos atkal tālāk. Mazliet pabrīnījušies, vīrs un sieva tomēr nevaicāja, kurp. Gan jau uz kādu ostas pilsētu.
Debesjums pa tam bija satumsis, pa mašīnas jumtu drīz vien līksmi bungoja krusas graudi.
– Ar mazu bērnu, tādā laikā, – domāja sieva.
Viņai bija tā kā žēl, ka nav to bērneli redzējusi. Spriežot pēc zeķītes, tā bija meitenīte.
Izgāzis krusainās dusmas, laiks tikpat pēkšņi noskaidrojās. Vējš bija aizlidojis tuvāk saulei un mēmi dzenāja retus mākoņus, te atsegdams, te aizklādams gaismas avotu.
Bija gandrīz fiziski sajūtams, ko nozīmē klusums pēc vētras. Vai pirms nākamās vētras.
Sieva pasauca suni, kas negribīgi pieslējās no siltās guļvietas.
– Iesim, iesim, drusku jāpastaigā, kamēr var.
– Tikai neej nekur tālu, – gādīgi piekodināja vīrs. – Vienā mirklī viss var atkal mainīties.
– Jā, viss var mainīties, – viņš piebilda it kā pats sev, noskatoties pakaļ aizejošajai sievai, un devās uz šķūni pēc malkas kamīnam.
Sieva ar suni aizgāja līdz šogad neparasti agri uzartajam labības laukam. Stāvēja un skatījās uz ziemeļiem, turp, kur jūra. No pamales strauji tuvojās kārtējais tumseklis.
Virs lauka lidinājās daži izsalkuši vanagi, droši vien cerot nomedīt kādu tikpat izsalkušu peli, kas tur meklē pērnos graudus. Suns noskurinājās un, izlēmis barības ķēdē neiejaukties, pagriezās uz māju pusi.
Uzšķērstā zeme nopūtās un pacieta viņus visus.
