Laura Vinogradova

Nosalusi

 

Vasarām vajadzētu būt siltām un sausām. Vajadzētu ģērbties pavisam plikiem un mazgāt paduses vairākas reizes dienā. Un salstošiem zobiem katru dienu kost saldējumā. Bet šī vasara nav tāda. Šī vasara salst un drebinās mūžīgā mitrumā. Drēgnums ievazājies pat kaulos, un ļaudis drūzmējas ap krāsnīm. Ciešāk, pilsoņi, ciešāk!

Es iznāku no darba un atviegloti nopūšos, ka nelīst.

– Diaņčik! – man uzsauc Miša, un es satrūkstos.

Jau pagājis gads, bet šis vārds man vēl jo­projām ir svešs. Toreiz šķita, ka visa tā vārdu mainīšana ir laba doma, bet šodien es vairs nezinu. Es neatsaucos, ja mani uzrunā, es vārdā neatpazīstu sevi. Tas ir kā svešķermenis, kuru nepieņem ne mans prāts, ne ķermenis. Dažreiz prātoju, vai meita savu jauno vārdu ir pieņēmusi? Vai viņai ir izdevies?

– Diaņčik!!! – Miša sauc mani un māj ar roku.

Protams, ka Diaņčiks iet pie vecā vīra, kas mazliet nostāk no veikala durvīm sēž uz ietves, zem dibena salicis saplēstas kartona kastes. Blakus glīti guļ abi koka kruķi ar gumijotām apakšām. Mišam mugurā sarkana pufaika un bārda nav skūta mēnešiem. Un tomēr, viņš ir vienīgais cilvēks jaunajā pilsētā, pie kura es eju. Ar kuru smejos un raudu. Arī par jauno pilsētu es vairs neesmu tik pārliecināta. Dzīves maiņa nav tik iespējama, kā raksta skaistajos žurnālos.

– Papīposim?

– Papīposim.

Tas nozīmē, ka es Mišu cienāju ar cigaretēm. Labprātīgi. Tikai tāpēc, lai kādam ko dotu. Kādam, kam vajag. Bezjēdzīga došana ļoti iztukšo.

Aizpīpēju un dodu cigareti Mišam. Viņš iesprauž to savā mutē, kas atrodas kaut kur iekšpus viņa netīrajai bārdai.

– Kā iet? – Miša jautā, un es nodrebinos.

– Nosalusi?

Nosalusi. Jau gadu jaunā pilsētā ar jauno vārdu salst. Un tā vajag. Lai salst visu mūžu. Manam puikam arī sala. Sala tik ļoti, ka sasala un nosala. Neviens sūda mežs, neviens sūda cilvēks viņu neizglāba. Un sūda mātei tagad jāsalst un vajag, lai salst visu mūžu.

– Man viss labi, – es atbildu Mišam, – bet tev? Vecīt, es visu laiku brīnos, kā tevī vēl asinis riņķo.

– Dzidrināt vajag, – Miša smejas un izvelk no lielās kabatas mazo šņabja pudelīti.

Viņš uzmanīgi vēro apkārtni un brīdī, kad veikala priekša no cilvēkiem tukša, ierauj mazu malku. Pudeli aši bāž atpakaļ kabatā.

– Dzersi? – viņš tomēr man vēl pajautā.

Es jau gadu neesmu dzērusi, jo man teica, ka Diāna nedzer. Bet es gan dzēru. Ai, kā dzēru! Man garšoja viss, dzēru, kad vien kāds cienāja. Dzēru un kodu skābā gurķī. No rīta sāpošu galvu vilkos uz darbu un nezināju, kur ir mani bērni. Tikai tagad viss skaidrs. Puika ir sasalis. Puika vairs neskries un nesmiesies. Sasala viņa rociņas, sasala viņa kājiņas. Aizsala acis ciet, un sirdī ledus. Puika vairs neskrien, tāpēc par viņu man sirds mierīga. Es vienmēr zināšu, kur viņš ir.

– Dirsā tāda vasara, – Miša pukojas.

– Dirsā, – es pamāju.

– No vienas puses jau labi, cilvēki žēlīgāki, – Miša smejas un pagrabina veco konfekšu bundžu. – Paklausies, kā žēlums skan, – un Miša atkal smejas.

Man arī jāsmaida. Žēlumam ir skaista skaņa, ja to ieliek metāla konfekšu bundžā. Miša izvelk no bundžas papīra naudu. Lepni bāž man pie deguna.

– Re! Varbūt tāpēc lietus līst? Lai mēs, pasaules cietēji, tiktu arī pie kaut kā cita, nevis tikai skanošā?

– Noteikti tāpēc, Miša, noteikti!

Miša papīrīti noslēpj kabatā.

– Par šito Jankam neteikšu.

– Miša, tu esi labs cilvēks, – es smejos, un Miša māj ar galvu.

– Debesīs mani nesatiksi!

Mani arī ne, es nodomāju, mani arī ne. Un es jau varu censties, varu darīt visu ko, bet es zinu, ka debesis man būs slēgtas. Ar suņiem aizrīdīs, un sakostām, asiņojošām kājām varēšu vilkties uz elli. Bet puika paliks debesīs. Puika klusēs un neteiks ne vārda. Skatīsies, kā māte klaudzina pie vārtiem, bet neko neteiks. Visi vārdi būs sasaluši un sirdī ledus.

– Davai, Miša, man jāiet!

– Nu, davai! Rīt strādāsi?

– Nē, man rīt brīvs! Laime!

To laime es saku, jo tā ir ierasts. Patiesībā tā nekāda laime nav. Palikt mājās. Palikt brīvai. Tik ļoti brīvai, ka nav kur paslēpties. Ne no sevis, ne meitas. Es velkos mājās, smagais maisiņš ir piepirkts pilns. Roka sāp, un es sev miljono reizi solos tik daudz vienā reizē nesapirkt.

Ieeju dzīvoklī, Martas vēl nav. Aukstā vasara ir pamanījusies tikt arī telpās, un es uzvelku vilnas zeķes. Dzirdu atslēgu slēdzenē, un ienāk Marta.

– Čau, mammu!

– Čau, Martiņ!

– Mamm. Mani sauc Samanta!!!

– Protams, Samanta.

Tātad meitai tas ir savādāk. Viņa jauno pieņēmusi. Viņa grib šo jauno vārdu, jauno pilsētu un jauno skolu. Mēs par to nekad nerunājam. Ne par jauno, ne veco, jo tad visi vārdi top par asarām un aizmiglo acis.

– Kā gāja skolā? – es jautāju, kad virtuvē mizoju kartupeļus, bet Marta, nē, Samanta ienāk, lai paņemtu maizi.

– Labi. Forši. Ā, zini, Olivers šodien bija uzkrāsojis uzacis!

– Kāpēc? – es nesaprotu.

– Nū, jo viņš grib uzkrāsot uzacis. Grib izskatīties skaists varbūt?

– Apžēliņ...

Un tad Marta Samanta sāk kliegt, jo viņa ir tajā skaistajā vecumā, kad uz vecākiem jākliedz. Un viņai ir sasalis brālis un sūdīga māte, tāpēc viņa kliedz. Pārsvarā kliedz, bet man kliegšana šķiet labāka kā klusa raudāšana savā istabā.

– Mamm, tu kaut kāda antīka! Vai tad katrs nedrīkst darīt to, ko grib? Un dzīvot, kā grib un patīk. Nu patīk Oliveram krāsoties, kāda mums tur daļa!

– Vai es arī varu būt tāda, kā gribu?

Marta Samanta klusē, bet tad izaicinoši vaicā:

– Un kāda tad tu gribi būt?

Es klusēju un sakniebju lūpas.

– Nekas nemainīs to, ko tu izdarīji. – Es dzirdu Martu vai Samantu runājam, un tas skan kā pliķis sejā.

– Es esmu vainīga?

Un tad viņa atkal kliedz.

– Protams! Tu esi vainīga! Vai tad autobusa šoferim bija jāpieskata tavi bērni? Vai kaimiņiem? Protams, tu esi vainīga!

Viņa aizskrien un skaļi aizcērt durvis. Es turpinu mizot kartupeļus, jo tādi ir pusaudži. Tādi ir pusaudži, ja viņiem pirms gada mežā apmaldās un nosalst brālis. Tādi ir pusaudži, ja mamma nav brāli nosargājusi, ja viņš klaiņo un tik mazs braukā ar autobusiem. Ja kājās sandales un zila sporta jaka. Pusaudži kliedz, ja viņu brālīši apmaldās mežā un sasalst rociņas, kājiņas, sasalst asinis iekšpus brālīšiem. Pusaudži kliedz par tādu māti kā es. Vainīga.

Kad vēlāk Marta vai Samanta iznāk no savas istabas, mēs abas izliekamies, ka nekas nav noticis. Bieži vien tā turas kopā visas ģimenes. Jo viss jau nav izrunājams. Dažreiz visu nemaz nevajag.

Mēs paēdam vakariņas un tad skatāmies seriālu. Samanta gan degunu iebāzusi telefonā, bet vienalga, mēs sēžam blakus. Kopā.

Kad pēc savas brīvdienu laimes atkal eju uz darbu, pie veikala sēž Janka.

– Čau, Janka! – es uzsaucu. – Šodien tava dežūra?

– Mišas, bet viņš, maita, apslimis.

– Nopietni apslimis?

– Klepo.

– Nevajag naudu zālēm?

– Būs jau labi, – Janka norūc un pašķindina savu konfekšu kārbu, – mums ar Mišu ir darbs.

– Pasveicini viņu, – es nosaku un eju veikalā.

Janka paliek sēžot, zem dibena salicis saplēstas kartona kastes. Blakus glīti guļ abi koka kruķi ar gumijotām apakšām. Jankam mugurā sarkana pufaika un bārda nav skūta mēnešiem.

– Labrīt, Diāna! – kolēģe mani sveicina, un es atkal saraujos.

Pēc tam, kad viņi atrada manu puiku mežā, pavisam nosalušu, mēs nolēmām pamest pilsētu. Viņi mums piedāvāja tādu variantu, jo zināja, ka tie pirksti, kuri mūs bakstīs, būs stiprāki par mums abām. Mums iedeva jaunu pilsētu, jaunu darbu un skolu, iedeva pat jaunus vārdus. Mani tagad sauc Diāna. Diāna. Diāna. Diāna. Diānai viss var būt citādi.

– Labrīt! – uzsmaidu kolēģei un pēc tam uzsmaidu arī tiem cilvēkiem, kuri stāv pie kases nogurušām sejām.

Bet aiz visa tā „labrīt” es domāju par Mišu un Janku. Kā cilvēki neredz, ka viņi ir divi? Kā neredz, ka tikai kruķi un jaka ir viena. Tie vīri zem bārdām taču ir divi.

Varbūt tas ir līdzīgi kā man. Es arī esmu divas. Es un Diāna.