Vaina bez vainas
(Garstāsta fragments)
Prologs
Tas notika pirms divdesmit gadiem. Agrā svētdienas rītā, kad
pulksteņa rādītāji vēl nebija tikuši līdz septītajai iedaļai,
raudādama un drebinādamās no aukstuma, steigšus devos pa
pilsētas galveno ielu. Bez mērķa, ka tikai uz priekšu…
Iepriekšējās dienas vakarā, nē – ap pusnakti, noticis
nelabojamais. Nomiris kāds, kurš tolaik, pirms divām
desmitgadēm, man nozīmēja ļoti daudz.
Ir pagājis tik maz laika, kopš… Kopš viņa pirksti palika
saliekti, jo ķermenis bija pārtraucis producēt koenzīmus un
neaizkavēja muskuļu sastingšanu jeb rigor mortis. Biju klāt līdz
pēdējai minūtei, pēdējai ieelpai. Nebija ne mierinošu atvadu
vārdu, ne pēdējā skūpsta, kā to rāda romantiskās filmās. Vien
dziļa, ilgstoša bezsamaņa, koma viņam. Un tikpat dziļš izmisums
man.
Ko tagad darīt? Sekot? Tā būtu izeja. Apstājos. Stipri sala
rokas, jo cimdus pa ceļam no Stradiņu slimnīcas uz centru biju
paspējusi pazaudēt. Varbūt tie palika turpat palātā, kas to
vairs lai zina. Ar kreiso roku caur mēteli viegli pieskāros
labās rokas elkoņa locītavas iekšpusei un mazliet to saspiedu.
Manu elkoņu locītavas iekšpuses mans mīļais, lielais brālītis,
mans Dievs bieži dēvēja par mazo skūpstu līčiem un mūsu tikšanās
reizēs ar aizrautību mēdza tām pieskarties ar lūpām un mēli. Pēc
profesijas būdams mediķis, viņš citiem tur dūra ar šļirces
adatu, taču manas rokas izbaudīja viņa skūpstus. Atcerēdamās to,
ieraudājos vēl gaužāk. Uz ielas neviena cilvēka, nevienas
mašīnas. Ko darīt?
Biju tikusi līdz Jaunajai Ģertrūdes baznīcai. Nesapratu, kurp
dodos un kāpēc, līdz piepeši tālumā pamanīju kādu braucēju.
Precīzāk, saklausīju motora rūkoņu, kas ik mirkli kļuva skaļāka.
Lai būtu – apgulšos ielas vidū. Un būšu prom…
Dwa serduszka cztery oczy lojojoj
Co płakały we dnie w nocy łojojoj
Czarne oczka co płaczecie, że się spotkać nie możecie
Że się spotkać nie możecie.[1]
Petro un Florence
Pēc visiem šiem gadiem vairs nespēju atcerēties, kas notika
tūlīt pēc tam un kā tas nācās, taču atjēdzos svešā dzīvoklī,
ietīstīta siltā pledā ar kūpošas kafijas tasi rokās. Pa pusei
sēdēju, pa pusei zvilnēju dīvānā, un man pretī vērīgi raudzījās
pētošs acu pāris. Tas bija vīrietis kailu galvu, nelielu
bārdiņu, aptuveni uz pusi vecāks nekā es. Man divdesmit pieci
gadi, viņam – nu, aptuveni četrdesmit pieci.
Viņš sēdēja man pretī klusēdams. Ne zilbes, ne skaņas, tikai tās
vērīgi pētošās, patīkami zilās acis. Skatienā nekā nosodoša;
drīzāk tas šķita ieinteresēts. Kā izbrīnīts, varbūt pat
mazlietiņ izbiedēts vai vismaz apmulsis. Istaba neliela, pie
sienas noplēšamais kalendārs, kas vēl rādīja iepriekšējās dienas
datumu – 29. aprīli, gar sienām no grīdas līdz griestiem plaukti
ar daudzu grāmatu muguriņām. Pie loga senlaicīgs rakstāmgalds,
apkrāmēts tā, ka ne adatiņai nokrist. Viņš tikai skatījās,
skatījās, visu laiku smēķēdams.
Piepeši atjēdzos, nē, pamodos realitātē – es šo vīru pazinu! Tas
taču bija… Ak, Dievs… Nē, nevar būt. Tas nav iespējams!
– Petro no Pauluči ielas, – es pavisam klusi noteicu.
– Nu, ja, – viņš, it kā iztraucēts no paša pārdomām, beidzot
ierunājās. – Saki man, jaunkundz, vai vienam rakstniekam piestāv
būt slepkavam?
Mans izbrīns droši vien bija pārlieku liels, laikam pat
nobālēju, turklāt gandrīz ielēju sev klēpī viņa vārīto kafiju.
Turpretī vīrieša sejas muskuļi savilkās jaukā grimasē, tas bija
smaids vai vismaz tā atblāzma.
– Pazini gan?! – un, negaidot atbildi, turpināja. – Ja zini
Petro, tad droši vien lasi.
– Kaut ko jau lasu, – klusi atbildēju.
– Un kas esi tu?
– Nekas.
– Lai būtu – nekas, bet vārds taču tev ir?
– Šarlote. Lote, – sausi noteicu.
– Priecājos, Lote, iepazīties! Man laikam nav vajadzīgs
stādīties priekšā, kaut gan Petro no Pauluči ielas ir jaunākā
romāna varonis. Reālajā dzīvē esmu Henrijs.
– Jā, es jūs atpazinu. Grāmatas… – viņš piepeši saviebās,
pakratīdams galvu un izvilkdams no cigarešu paciņas nākamo. –
Man labāk patiktu, ja mēs pārietu uz „tu”.
– Jūtos pagodināta, – nočukstēju.
– Iztiksim bez formalitātēm.
Kā uz burvju mājienu bija noticis neticamais. Alkdama nāves un
sava mīļotā tuvumu, biju nokļuvusi nevis debesu valstībā vai
ellē, jo Debesu Tēvs pašnāvniekus droši vien soda nevis apbalvo
par drosmi, bet gan šī jocīgā vīra ne mazāk savdabīgajā
dzīvoklī. Pareizāk sakot, nebija ne jausmas, kurā pilsētas galā
patlaban atrados.
– Un tagad saki man, vecim, – viņš, izteikdams šos vārdus, klusi
iespurdzās, – Kam dzīvē ir jānotiek, lai bezrūpīgi meklētu nāvi?
Kaut gan varu nojaust.
Nejaudāju viņam atbildēt, vien izplūdu asarās.
– Viņš ir nomiris, Petro, – mazliet nomierinājusies, nočukstēju.
– Henrij…
– Tad nu gan… Kas notika?
– Pārdozēja. Medikamentus ar alkoholu. Gulēja reanimācijā… Ilgi.
– Tad nu gan... Nebija nekāds sērais zēns.
– Nebija vis, – nespēdama pateikt tālāk, ar jaunu sparu sāku
raudāt.
– Izraudies, Lote! – viņš klusi, it kā sarunādamies pats ar
sevi, noteica. – Vaina bez vainas arī ir vaina.
– Kas, lūdzu?
– Nekas. Es ieliešu mums abiem pa mēriņam.
– Nē, paldies, es nedzeru!
– Es jau arī ne, – Henrijs pasmaidīja. – Taču šorīt gandrīz kādu
sabraucu.
– Nē! – es griezīgi iekliedzos. – Izbeidziet! Tūdaļ pat…
Viņš vairs neklausījās, vien piecēlās un izgāja virtuvē. Pēc
pāris minūtēm atgriezās ar divām mazām konjaka glāzītēm. Bija
mazliet jāsaņemas, lai spētu norīt kaut vienu malciņu, taču
momentā kļuva siltāk.
Viņš, it kā nekas nebūtu noticis, sāka stāstīt par savu jaunāko
romānu, kas tikai nesen nokļuvis pie lasītājiem, taču guvis vērā
ņemamus panākumus. Pareizāk sakot, ne par pašu romānu, bet gan
tajā aprakstīto laiku. Lielāko daļu Henrija stāstītā laidu gar
ausīm gan tāpēc, ka savās domās atrados citā laikā un telpā, gan
arī tāpēc, ka nekas no tā visa nebija jauns, nezināms.
– Rīga pirms kara bija dievīga pilsēta, – rakstnieks klusi
noteica.
– Zinu, – atbildēju. – Mana vecmāmiņa un vectēvs par to daudz
stāstīja, kad vēl bija dzīvi. Viņi gāja uz Benjamiņas kundzes
rīkotajām Preses ballēm.
– Oho! – viņš iesaucās. – Kas bija tavi vecvecāki? Kurš katrs
Preses ballēs netika iekšā.
– Vecmāmiņa bija tēlniece. Viņai pie Ziedoņdārza piederēja
darbnīca.
– Es no sava tēva stāstiem atceros tikai vienu tēlnieci. Viņš to
palaikam pieminēja. Pag, kas tā bija par dāmu? Flora… Florence…
Florence?
– Pareizi – Florence, kaut gan tas bija viņas pieņemtais vārds.
– Žēlīgais Dievs, tu esi Floras mazmeita! – šķita, ka šis
atklājums rakstnieku gandrīz gāza no kājām. Pārnestajā nozīmē,
protams.
– Tu viņu pazini?
– Nē, nepazinu. Tik sens jau vēl neesmu. Bet tēvs. Mans tēvs,
viņš arī bija rakstnieks. Viņš pazina gan Florenci, gan...
– Ak, tā.
– Un es gandrīz sabraucu Florences mazmeitu. Ak, Kungs… –
jaunais paziņa nespēja rimties.
– Labi, pietiks! Tagad tava kārta. Pastāsti par sevi! Kur ir
tava sieva?
– Sieva? – viņš piepeši rūgti iesmējās, izvelkot no paciņas un
aizdedzinot kārtējo cigareti.
– Sievu pirms sešiem gadiem cinka zārkā pārvedu no Sajānu
kalniem. Mūsu pārgājiena laikā viņa paslīdēja un iegāzās aizā.
Labi, ka varēja tikt klāt līķim, ja ne – paliktu zvēriem
saplosīšanai.
Pat tas mani nespēja pārsteigt. Izteikt līdzjūtību? Kam gan tas
vajadzīgs? Tie ir tikai vārdi, sasodīti tukši vārdi. Tie mazinās
viņa sāpes? Ne mazākajā mērā. Tad kāda velna pēc? Pavisam klusi
sāku dungot savu iemīļoto dziesmiņu:
Dwa serduszka cztery oczy łojojoj
Co płakały we dnie w nocy łojojoj.
– Kas tas tāds?
– Nekas. Atvaino.
– Nē, bet tomēr. Izklausās dzirdēta.
– Tā bija Florences dziesmiņa. Poliski. Viņu sešdesmitajos gados
palaida uz ārzemēm, uz Varšavu. Tur notika starptautiska
izstāde, un viņa pārstāvēja Padomju Latviju. Poļu draugi
iemācīja. Laikam…
– Es sapratu, ka poliski. Bet pagaidi, vai tai bija tulkojums
angliski?
– Varbūt bija. Man zināms tikai šis, – bez kādas intereses
atteicu, taču viņš klusi sāka dungot precīzi to pašu melodiju:
Two hearts, four eyes oh oh oh
That cried in the day, at night oh oh oh
Black eyes you are crying, that you can’t meet
That you can’t meet.
[2]
– Tā taču ir tā pati… – nu gan beidzot biju atgriezusies
realitātē. – Kas tev, pie velna, to iemācīja?
– Nepiesauc nelabo! Lai nu kurš, bet viņš mums pašlaik itin
nemaz nav vajadzīgs, – Henrijs mazliet tēlotās dusmās noteica,
taču tad turpināja:
– To dažkārt klusās, slēgtās kompānijās pie konjaka glāzītes
mēdza dziedāt mans tēvs. Kas iemācīja, nezinu. Vienmēr, to
dzirdot, centos uzminēt, kam viņš to veltīja, par ko, pareizāk
sakot, par kuru viņš tai brīdī domāja, taču nekā…
– Kāpēc angliski?
– Kāpēc angliski? – viņš pārjautāja, lai saprastu, vai dzirdējis
pareizi. – Angliski tāpēc, ka imperiālistu valoda. Tolaik,
saproti pati… Tas bija viņa klusais protests, tupot pārkrievotās
Rīgas centra komunalkā, kur aiz sienas iemitināts kāds
polkovņiks vai podpolkovņiks ar visu famīliju. Absolūti
neiedarbīgs un pat veltīgs, bet tomēr protests.
– Mēs kļūstam sentimentāli. Piedod, ka pārtraucu! Pastāsti līdz
galam: kad tas notika ar tavu sievu?
– Aptuveni pirms sešiem gadiem. Tolaik mums abiem bija
trīsdesmit deviņi…
Viņš apklusa un piecēlās.
– Piedod, vēl pēdējais jautājums. Kur mēs esam? Kas šis par
dzīvokli?
– Manējais, protams. Tu esi Tērbatas ielā, – viņš grīni
pasmaidīja, turpinot: – Bet tagad paliec tepat, paguli. Es
došos. Man šorīt vēl jāaizbrauc, jāsatiek viens cilvēks... Mans
labs kolēģis. Dubultos, Rakstnieku namā, apmeties Pokrovskis no
Tomskas. Varbūt esi dzirdējusi, ir tāds rakstnieks. Vēlāk, kad
atgriezīšos, tu pastāstīsi par Florenci.
Henrijs, paņemdams abas konjaka glāzītes, posās uz iešanu.
– Tikai pielūko, Šarlot, lai nesastrādātu muļķības! Otrreiz varu
nepaspēt.
Tērbatas iela. Tērbatas iela. Ak, Dievs, Tērbatas ielā taču
vienubrīd, studiju laikā, dzīvoja mīļotais brālītis.
Bēgums
Paklausīdama Henrijam, likos uz auss. Gultā bija silti, omulīgi,
taču jutu, ka strauji paaugstinās temperatūra, kļuva karsta gan
piere, gan arī mugura, sākās drudzis, taču jauniegūtais paziņa
nenāca un nenāca. Patiesībā jau viņu nemaz negaidīju. Ar katru
mirkli arvien vairāk tuvinājos tai brīvībai no visām šīs zemes
kaislībām, kuru vēl pirms pāris stundām biju alkusi.
Tikai vēlāk uzzināju, kas bija atgadījies. Henrijs atgriezās
vēlā pēcpusdienā, un, mēģinādams mani pamodināt, saprata, ka
esmu nevis aizmigusi, bet zaudējusi samaņu. Pieskaroties pierei,
kas degusi kā ugunī, viņš mani nolēma aizvest atpakaļ uz to
vietu, no kuras šorīt biju aizskrējusi…
* * *
Biju nokļuvusi paradīzē. Mīļotais brālītis atkal bija dzīvāks
par dzīvu. Viņš spēlējās ar maniem matiem un zīda kleitiņas
volānu. Mēs skūpstījāmies. Mēs sēdējām viņa istabā uz palodzes.
Mēs klausījāmies kaut ko no viņa plašās mūzikas ierakstu
kolekcijas. Mēs dzērām šampanieti pa taisno no pudeles kakla.
Mēs smējāmies. Viņš gan simtreiz vairāk bija vēlējies, lai,
absolvējot vidusskolu, vecāki uzdāvinātu motociklu „Jawa”, kas
skaitījās modes kliedziens un piederēja katram sevi cienošam
puisim, taču viņa skaistā, turīgā un ļoti ietekmīgā māte bija
pateikusi kategorisku nē. Savā mediķes praksē redzējusi daudz
traģēdiju, tāpēc atbilde bija nemainīga.
– Tādu vainu neuzņemšos! – viņa bija nelokāma. – Jebko citu,
tikai ne moci.
Ja ne, tad ne. Tad lai būtu mūzikas ierakstu kolekcija ar
vissmalkāko atskaņošanas iekārtu. Mēs klausījāmies dziesmu pēc
dziesmas, un viņš nevarēja beigt glāstīt manus matus. Absolūtā
favorīte mūzikas pasaulē mums bija „Naktsvārdi”, ko pēc
daudzreizējas klausīšanās, skaļā balsī dziedājām līdzi Igo:
Vārdi, ko tevī atraisa nakts,
Tajos neskan dienas nogurums.
Vārdi sniedz naktīm sauli kā dakts
Nakts kā svece silda mūs.
[3]
– Te kāds laikam gatavojas stāties Mūzikas akadēmijā, nevis
Medicīnas akadēmijā, – aiz istabas durvīm dzirdēdama skaļo
dziedāšanu, noteica viņa skaistā un ļoti ietekmīgā māte.
– Lai tava akadēmija iet, zini, kur?
– Zinu. Zinu.
Kādas dienas vakarā iekāpām viņa vecāku žigulī, un tēvs mūs
aizveda līdz Majoriem, uz pludmali. Neatkārtojams brauciens:
liegais pavasara vējiņš mums brauciena laikā bužināja matus un
pa mašīnas logu pamanījām, ka tālu priekšā pāri Jūrmalas šosejai
pārskrien divas stirniņas. Pārītis.
– Tādi paši kā mēs, – klusi noteicu, taču viņš tikai jautri
iesmējās.
Līdzi bija šampanietis. Draiskojāmies pa ūdeni, atkal dzērām pa
tiešo no pudeles kakla, taču piepeši vienā brīdī kļuva sasodīti
auksti – bija jau tikai pats vasaras sākums. Drīz pēc tam
pamatīgi saaukstējos. Nākamajā dienā viņš, pēc piecām minūtēm
medicīnas students, iedomājās man vēnā iespricēt kaļķi.
Ieinteresēti noskatījos darbībās ar šļirci un adatu, līdz kaut
kas notika, kaut kas pārtrūka un es zaudēju samaņu. Juzdamies
vainīgs, viņš no blakusistabas pasauca savu skaisto un ļoti
ietekmīgo māti. „Glābēja visās situācijās,” – nodomāju, tikpat
strauji atgūdama samaņu.
Un tad, aptuveni pēc pusgada, viņa nomira. Absolūti nelaikā,
būdama vēl nepieklājīgi jauna…
Sākās pieaugušo dzīve. Drīzāk tās bija divas paralēlas dzīves kā
viņam, tā man, toreiz vēl vidusskolniecei. Viņam veiksmīgs
studiju process, kam momentā sekoja lēciens pa karjeras kāpnēm
un atbilstošs statuss sabiedrībā. Man – mācības, mācības,
mācības. Un randiņi. It kā viss bija vislabākajā kārtībā, taču
tai pašā laikā norisa kas tāds, kaut kas ar manu aci nesaskatāms
un ar ausi nesaklausāms, kas viņu lēni, bet neatlaidīgi
dedzināja. Kā uz lēnas gāzes liesmas. Kas tāds, kā dēļ mans
mīļotais brālītis sāka grimt. Sākumā mazlietiņ, tad aizvien
dziļāk un dziļāk.
* * *
Saldajā sapņu pasaulē biju pavadījusi pāris diennaktis; tad sāku
atgūties. Pretēji tam, ka, sākoties atveseļošanās procesam, būtu
jājūtas priecīgai un pateicīgai, notika pretējais: biju
nelaimīga un īgna, ka kāds atņēmis manu paradīzi, kur mēs
aizvien vēl bijām kopā. Vienīgā, kura saprata, bija mana bijusī
studiju biedre Bella. Kā vienmēr.
Pagāja vēl viena diena. Vajadzētu sākt posties bērēm, taču
Stradiņu dakteris uz visstingrāko to aizliedza.
– Kādām bērēm? Ar pneimoniju uz bērēm? Nekādā gadījumā! – viņa
nostāja bija kategoriska.
– Varbūt piesiesiet mani pie gultas?
– Nē, es to nedarīšu, bet uz bērēm jūs, vienalga, neiesiet.
– To mēs vēl redzēsim! – kliedzu viņam nopakaļ, kad mediķis gāja
ārā no palātas.
Ļaunākais bija tas, ka Henrijs viņam pievienojās, kad bija
atnācis mani apmeklēt.
– Es jūs visus ienīstu, ienīstu, ienīstu, – tie bija vienīgie
vārdi, kurus čukstēju bezspēcīgās dusmās.
– Nedusmo, Lote, – viņš, it kā uzminēdams manas izjūtas,
iejūtīgi noteica. – Varbūt varu aiziet tavā vietā, ja
neiebilsti. Nopirkšu no tevis puķi un…
– Ej pie velna! – izgrūdu.
– Nu, kā zini, – viņš spēji piecēlās un izgāja no palātas, skaļi
aizvērdams durvis.
Savukārt man prātā bija dzimusi ideja, kuru jau atkal tikai
Bella varētu palīdzēt īstenot. Apņēmības pilna viņai piezvanīju.
Mani uzklausījusi, viņa skaļi nopūtās.
– Šoreiz gan tu laid, – visbeidzot draudzene noteica. – Kleitu
atvedīšu, man viena tāda, šādiem gadījumiem paredzēta, ir. Gan
tev derēs. Taču kā tiksi prom? Koridorā visu laiku kāds ir. Un
pat ja nebūtu, kā tiksi garām māsu postenim? Tur vienmēr kāda
dežūrē.
– Ja nevar pa durvīm, jāiet caur logu! Turklāt te ir pirmais
stāvs!
– Hmmm… - viņa nokremšļojās. – Jāatzīst, arī man tas ienāca
prātā. Bet tas ir, nu, ne gluži ikdienišķi… Un ja nu kāds
ierauga? Pieņemsim, ka prom tiksi bez problēmām, bet kā atpakaļ?
Arī caur logu?
– Te ir slimnīca vai cietums? – sparīgi runāju pretī. – Bella,
būs labi. Tikai atved man rītdien to kleitu. Nu, lūdzu!
– Nu… labi. Es tikai nesaprotu, kā tev mūždien izdodas mani
pielauzt visādām afērām.
– Tad sarunāts. Gaidīšu tevi pulksten desmitos. Stundas laikā
sataisīties un aizbraukt līdz krematorijai paspēsim.
– Ak, vai, Lote, ar tevi nekad nav garlaicīgi.
Patiesi ne. Mans mīļotais mēdza teikt to pašu.
[1]
Dzejas autore: Mira Zimińska-Sygietyńska. Brīvā
tulkojumā: Divas sirdis, četras acis, raud dienu, raud
nakti. Acis melnas saraudātas, jo nevar tikties,
nevar tikties.
[2]
Brīvā tulkojumā no poļu val. Dzejas
autore: Mira Zimińska-Sygietyńska.
[3]
Jānis Baltauss. Naktsvārdi
